"Vienaldzība ir vardarbība,"- Uģis Joksts par darbu televīzijā, tiešraidēm un nemieru

Atgādini, cik sen «V.I.P.» jau ir tavā dzīvē?

Četrpadsmit gadus. Un neesmu izlaidis nevienu raidījumu, nevienu filmēšanu. Patiesībā es ļoti gaidu tās sestdienas, svētdienas, kad būs ieraksti. Cilvēki dažreiz brīnās – kā tu katru pirmdienu izdomā, ko teikt? Bet katrreiz tajā cilvēkā vai komandā, vai notikumā, vai tajā brīdī var atrast kaut ko jaunu. Un pamatā jau skatītājs gaida nevis manas uzrunas, bet tos 20 jautājumus, ko būsim sagatavojuši. Cik forši būs, cik grūti vai viegli un interesanti? Bet par to interesantumu arī – cik cilvēku, tik arī interesantu jauājumu, cik cilvēku – tik arī grūtu vai vieglu jautājumu. Tādējādi – es par to vispār vairs neuztraucos, jo skaidri apzinos, ka visiem nepatikšu. To nu es beidzot esmu sapratis. Tāpēc saku – ķeriet kaifu no tā, kas ir; mēs jums piedāvājam tos 20 jautājumus, un lai tas ir izaicinājums katram pašam ar sevi vai ar ģimeni, vai kaimiņiem, vai kompānijās, kur bieži skatās. Mani šad tad aicina uz privātām viesībām izspēlēt kādu līdzīgu formātu: «Jokst, uztaisi mums 30–40 minūšu «vipiņu»!» Cilvēkam (sevišķi – vīrietim) vajag to sacesnsību, viņam vajag to «mamutu» atnest un jau pie otrā jautājuma iekarst...

Saķīvēties?

Nē, nu beigās jau nē. Saķīvējas tad, kad ir laža. Tad, kad es sataisu lažu. Bet jāsaka godīgi, četrpadsmit sezonu laikā tā ir noticis pāris reižu varbūt.

Kas ir laža?

Kad jautājums ir bijis nekorekts. Kad kaut kāds filtrs nav nostrādājis un kāds nav iedomājies atbildes variantu, ka tā arī var būt.

Kā rodas jautājumi?

Mums ir komanda, vairāki cilvēki, kas ir labi – dažādībai. Patiesībā tie jautājumi ir ik uz soļa, ja vien piedomā – kā to varētu noformulēt kā jautājumu? Piemēram, šodien braucot ar riteni pa Vecrīgu, es izdomāju divus jautājumus. Par arhitektūru. Es savā dzīvē ļoti daudz ko esmu apgramstījis, par daudz ko interesējies, bet man nav fundamentālu, padziļinātu zināšanu kādā jomā. Vadot «vipiņu», ik pa laikam, protams, pieķeru sevi pie domas – KĀ to var nezināt? Kā TO var nezināt?  Var nezināt. Jauni cilvēki bieži atzīst – jā, mēs to nezinām, bet vai tu zini, kas ir tas un tas? Un nosauc kaut kādu personu, un es pirmo reizi dzirdu to vārdu, bet, izrādās, viņam ir simtiem miljonu sekotāju, un, patīk tas mums vai ne, viņš ietekmē kaut kādus procesus pasaulē... Pēdējais tāds «hits» bija ar «Kvadrifrona» komandu, kas nezināja par Ēvaldu Valteru – ka viņš uzvilka Rīgas pilī Latvijas karogu...

Man gan liekas, ka lielākais «hits» bija ar bibliotekāriem, kuri nelasīja grāmatas un kuriem bija diezgan vājas zināšanas par literāriem tēliem un aizgājušo gadu autoriem.

Es nevienam neko nekad pat iekšēji nepārmetu. Dažreiz gan nespēju noturēties, kad cilvēks nespēj loģiski izdomāt pat pēc trešās papildiespējas, kad jau viss ir pateikts priekšā. Lielākā daļa kļūdās tikai tāpēc, ka rūpīgi neizlasa jautājumu. Bet tā jau arī dzīvē ir – bieži vien mēs sastrebjam karstu, speram nepareizus soļus un iegūstam nepatīkamas emocijas tikai tāpēc, ka neiedziļināmies vienā vai otrā notikumā, vienā vai otrā cilvēkā, viņa teiktajā...

Mēs vispār ļoti daudz izdomājam citu cilvēku vietā - viņš patiesībā to nemaz nav teicis vai teicis pilnīgi savādāk, bet mēs to interperetējam pa savam, kā mums ir ērtāk vai foršāk, vai lai saasinātu situāciju, vai kaut kā notikumus pavērstu sev par labu, vai vienkārši aiz neko darīt (smejas).

Tā arī «vipiņā» bieži redzu, kā cilvēki neizlasa jautājumu, bet, kad 30 sekundes cauri, brīnās – redz, kas tur patiesībā bija prasīts! No vienas puses es saprotu – tas ir arī uztraukums, un televīzija nav viņu ikdiena, un arī es pats tomēr zināmu stresu veicinu (gribētos ticēt, ka tādu mobilizējošo stresu). Tomēr ir cilvēki, kas tikai piektajā jautājumā saprot, ka viņi patiešām jau sēž uz tā krēsla un līdz tam viņiem vienkārši «ciet» ir bijis. Tāpēc es visiem saku – ja jūs kaut uz mirkli esat iedomājušies, ka arī varētu tur būt, to vajag darīt. Brīnišķīgi pavadīts laiks! Tad, kad esat nolēmuši nākt un jums ir savs trijnieks vai sešinieks, es jums pateikšu cita ieraksta datumus - atnāciet uz televīziju, es jums visu parādīšu, izskaidrošu. Iejūtieties, lai nākamreiz, kad jau nāksiet spēlēt, jums nebūtu jādomā par tehniskām lietām – kamerām, vidi, gaismām. Jūs nāksiet jau ar pieraduma sajūtu, uztrauksieties, bet jau daudz mazāk. Par uztraukumu... vēl ir arī tā – novērojumi liecina, ja dalībnieks grimētavā ir skaļš, tas nozīmē, ka spēle var visādi iegrozīties un šis čalis man būs jāpieskata.

Tad jau tautas teicieni par klusajiem, dziļajiem ūdeņiem un tukšajām mucām apstiprinās?

Nu, jā... cik skaļš dalībnieks ir grimētavā, tik kluss viņš ir ierakstā, un tā ir ļoti bieža parādība – ja vīrietis skaļi koķetē ar grimētājām, 99 % gadījumu viņš līdz piektajam jautājumam netiks.

Un kas notiek pēc ieraksta? Viss, čau, paņem naudu un aiziet?

Ir, kad vakarā atsūta foto – čeku no kroga tieši par tādu summu, kāda ir vinnēta (smejas). Daudzi atgriežas vēlreiz.

Trijnieks vai sešinieks – tas ir obligāts nosacījums? Vai nevaram sveši cilvēki pa vienam pieteikties un satikties televīzijā?

Nē! Spēlētājiem ir jābūt komandai, jo komandā ir nenormāls spēks. Katrs no mums zina daudz, bet tikai sarunājoties dzimst patiesība. Es izstāstīšu kādu hrestomātisku piemēru, tas bija, kad jaunais epidemiologs Ņikita Trojanskis vēl mācījās skolā; es neatceros visus uzvārdus, viņi bija trīs čaļi no 1. ģimnāzijas 12. klases.

Es gribētu to nosaukt par domāšanas kultūru, procesu, domāšanas sistēmu... nezinu pat, kā to nosaukt, kad tu redzi, kā cilvēks domā. Un 30. sekundē viņi nāca klajā ar perfektu atbildi un paskaidrojumu. Ko es gribu ar to teikt – ka ir ļoti svarīgi, kā jūs saprotaties, zināmā mērā – arī intuitīvi. To var reizēm labi redzēt, ka cilvēki nespēj savā starpā risināt lietas, mētāt idejas, piedāvāt, noliegt. Celt viens otru. Tad vienkārši iestājas klusums, jo viņi nav raduši runāt savā starpā.

Kaut gan liktos – katrs ir spožs savā jomā, un tā būs mūsu komandas uzvaras atslēga, izrādās – nē, un viens vari tikai krustvārdu mīklas risināt...

Precīzi. Bet, ja trijnieks nāk gatavs, tad jau apmēram zina, kas jādara. Bieži nāk tie, kas kaut kur jau spēlējuši, piemēram, «Krogu spēlēs».

Ko tu saki par šo kustību?

Tur man nav pieredzes. Mēs ar bērniem kovidlaikā daudz online spēlējām... Mani gan bieži aicina komandās, nez kāpēc viņiem ir pārliecība, ka es ļoti daudz zinu un palīdzēšu kļūt par čempioniem, bet mēs neesam pazīstami, un tas, kā jau teicu, var izspēlēt sliktu joku.

Tad tev jāiet ar savu komandu.

Jā, varbūt. Tikai diez vai sanāks. Un vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka man vakaros bieži vien tajā laikā jāstrādā, «Sporta ziņas» ir arī sestdienās un svētdienās. Es, Juris (Valdovskis) un Māris (Rīmenis) – mēs rotējam trijatā, un, ja dzīvē nenotiek nekas staricinošs, es principā zinu, ko darīšu nākamgad, kurās dienās strādāšu. Nu un «V.I.P» ieraksts ir apmēram reizi mēnesī, ierakstām visu ciklu: pusfināls–pusfināls–fināls, pusfināls–pusfināls–fināls.

Vai mēs tagad nesagrausim skatītājos ilūziju – kā ticību Santaklausam – ka tās ir tiešraides?

Nē, domāju, nē. Lai gan man šad tad, reti, bet ir vēl cilvēki, kas pavaicā – vai tu vienmēr paspēj? Jo pirmdienās, kad man ir «Sporta ziņas», tad pa vidu tikai Bricis ar «Laika ziņām» un tad spēle. Bet tas ir ieraksts, protams, tas nav nekāds baigais noslēpums. Bet man ļoti patīk tiešraide. Ar to, ka nav variantu – kad tu tur esi, tu esi! Punkts. Tā ir tāda ļoti... skaista mobilizācija. Man nekad nav tā – ai, nu kas ta‘ tur, jau nez kuro simto reizi! Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī skatītājs redz, vai tam čalim televīzijā ir vai nav vienalga. Manuprāt, vienaldzība vispār ir vardarbība, un, ja tu strādā ar «vienalga» sajūtu, tad cilvēki to jūt.

Bet, ja nav vienalga, tad beigās ir labi reitingi.

...un jo lielāki reitingi, jo no tevis vēl vairāk sagaida un vairāk galvu mazgā.

Reitingi ir?

Jā, reitingi ir labi. Mūs skatās. Pirmdienās es esmu čempions.

Tu uz darbu vienmēr ar riteni brauc? Arī ziemās?

Jā. Un man ļoti patīk to darīt uzvalkā, kad cilvēki fotografē. Bez velosipēda es nespēju sevi iedomāties. Man ir viens velosipēds, ar kuru nav žēl ziemā braukt, es to saucu par Sālsstangu, domāju ir jau kādu 100 000 km noskrējiens. Piemēram, pērn nebraucu tikai pāris dienas. Tad, kad bija drausmīgi mīnusi.

Ko tad tu darīji?

Neizgāju no mājas (smejas).

Ar auto tu vispār brauc?

Man ir auto. Bet bieži vien tas domāts, lai uz kādu noteiktu punktu pārvietotu velosipēdu.

Tev uz ielas nav bail?

Es nekur nesteidzos un es arī nekavēju, lai nav jāskrien pa galvu, pa kaklu un jāpieņem pārgalvīgi lēmumi. Tā kā es saprotu autovadītājus, daudz kur arī piekāpjos. Ja kāds ir agresīvs, nu lai – palaižu, lai brauc un dzīvo savu dzīvi.

Es gribu tev pastāstīt par savu pieredzi ar ātrumu. Es mēdzu piedalīties velosacensībās un pirms kādiem gadiem nolēmu iebraukt piecdesmitniekā. Iedomājies – 1000 dalībnieku, un vienā sezonā man gandrīz izdevās – es kā amatieris biju gandrīz piecdesmitais labākais čalis Latvijā. Nākamajā gadā ieguldīju nenormāli daudz darba treniņos, nobraucu pirmās sacensības... Astoņdesmitais! Nobraucu nākamās – simtais! Kas notiek? Un tad es sapratu - man taču meita ir piedzimusi, un mans pirksts ir biežāk uz bremzes, es vairs nebraucu tik atbrīvoti un nepzināti piedomāju pie tā, lai atbrauktu līdz finišam sveiks un vesels. Tā es to sapratu un pieņēmu.

Esmu ar daudziem sportistiem runājis – tikko tev par kaut ko dzīvē jākļūst atbildīgam, prāts vairs īsti neaatļauj palaist vaļā to pašu, ko agrāk... Tad man vienu brīdi pietrūka izaicinājumu. Un reāli arī trūka laika. Jo velotreniņam jau vismaz trīs stundas vajag – kamēr sapakojies, aizbrauc... Man tā laika nebija, bet vielmaiņa stājās, vajadzēja kustēties, un es sāku skriet. Iepatikās. Un tad radās ziņkāre – es gribēju noskaidrot divas lietas – kāpēc miljoniem cilvēku pasaulē skrien maratonu un kas notiek tajā mistiskajā 37. kilometrā? Pirmajā gadā trenere pateica, ka neesmu gatavs maratonam. Noskrēju pusmaratonu, bet bija izjūta – johaidī, biju atnācis pie karaļa un netiku ielaists tālāk par garderobi! Tāda vilšanās! Pēc tam noskrēju pirmo maratonu, otro, trešo. Tagad varu teikt – ja kādam dzīvē trūkst izaicinājumu, noskrieniet maratonu! Tas nav sports. Tā ir sava veida filozofija, saruna ar sevi. Uzdrošinos teikt, ka tur pat nav nekāda sakara ar sportu. Tā ir nepieciešamība pēc vienatnes. Jo tikko tu skrien, tu esi viens, tu esi pats ar sevi, un viss šis laiks ir tikai tavs.

Ko tu dari, ja ir nemiers?

Nu, piemēram, rīt es paņemšu riteni, iekāpšu pirmajā vilcienā uz Cēsīm, izkāpšu Āraišos, azbraukšu līdz Vaives dzirnavām, tur atstāšu riteni un tad mierīgi izstaigāšos kādus padsmit kilometrus, pēc tam paēdīšu pusdienas Vaives dzirnavās, uzkāpšu uz riteņa un braukšu uz vilcienu.

Tu izklausies pēc laimīga, harmoniska cilvēka.

Brīžiem. Jā. Laikam...

Uģis Joksts

• LTV žurnālists.
• Dzimis 1975. gadā. Konkrētu vietu izvēlēties nevar, jo jūtas «ar vienu kāju Cēsīs, ar otru – Līgatnē».
• Vienīgais raidījuma «V.I.P. – Veiksme. Intuīcija. Prāts» vadītājs jau 14 gadus.
• Tēvs diviem lieliem bērniem: dēlam drīz būs 19, meitai – 14.
• Aizrautīgs velosportists un skrējējs.
• Mīļākie TV raidījumi: «Tas notika šeit» (LTV1) un «Pa straumei» (LTV1).