Tablete kā atombumba. Seriāla "Painkiller" recenzija

Kļūst baisi, apzinoties, ka stāsts, ko piedāvā «Pretsāpju līdzeklis», ir patiess. Atļaušos to zināmā mērā salīdzināt ar kinoteātru hitu «Openheimers», kas vēstīja par atombumbas izgudrotāju un viņa dzīves peripetijām. Atšķirībā no atombumbas, kura vienā mirklī nogalināja tūkstošus, mantkārības vārdā izgudrota un izplatīta nāve medikamenta veidā ir ne mazāk bīstama, tomēr ilgākā laika nogrieznī izkaisīta, pa ceļam postot arī visu upuru tuvinieku likteņus.

Seriāla pamatā ir pētnieciskā grāmata un «The New Yorker» raksts par Sakleru dinastiju, kuru miljardiem lielā paaudzēs iegūtā peļņa nāk no dažādu atsāpinātāju radīšanas un tirgošanas. Šo zāļu evolūciju līdz nežēlīgai kulminācijai noveda opiātu tabletes «OxyContin». Gadījums ar šo medikamentu vēsta par neaptveramu cinismu un mantkārību, kas ASV noveda pie tā sauktās opiātu krīzes. Turklāt mēs nerunājam par gadsimtiem senu pagātni, kad likumdošana vēl bija bezspēcīga. Tas norisinājās 90. gados. Pavisam nesen nekontrolējamos daudzumos tika patērēti opiāti, novedot narkomānijā cilvēkus, kuri zāles lietoja ārstēšanās nolūkiem.

Lai vilktu paralēles ar nežēlīgo īstenību pagātnē, katras «Pretsāpju līdzekļa» sērijas ievadā kāds dokumentāls varonis mums pastāsta, ka seriāla pamatā ir patiesi notikumi, lai gan vairāki varoņi, notikumi un sarunas ir izdomātas. Šie cilvēki, kameras priekšā raudot, rāda savas atvases foto, piebilstot, ka tas, kas nav izdomāts, ir viņu bērnu bojāeja. Visos gadījumos tā ir saistīta ar «OxyContin» tablešu izraisītu atkarību. Pirms pievēršamies «Pretsāpju līdzekļa» saturam, uzreiz var secināt, ka problēma jau nebija medikamentā. Pasaule ir pilna ar stiprajām zālēm, kas nepieciešamas smagu veselības problēmu risināšanai.

Sākums opiātu krīzei bija alkatīgais farmācijas kompānijas mērķis pārdot pēc iespējas vairāk un plašākos apmēros, kukuļojot ārstus un falsificējot informāciju par medikamenta atkarību izraisošajām blaknēm. Un tas nostrādāja… Sakleru ģimene nedēļā pelnīja trīsdesmit miljonus, kamēr nekontrolējamā apjomā auga aptieku aplaupīšanas, cita veida noziedzība, un ik dienu no šī medikamenta bojā gāja cilvēki. Vēl interesants vēsturisks fakts ir mārketinga koncepcija zāļu tapšanas procesā. Sakleri medikamentā kā aktīvo vielu nevēlējās izmantot morfiju vai kodeīnu, kas asociējās ar smagām vai letālām slimībām. Tāpēc tika izvēlēta mazāk zināma un mārketingam piemērotāka viela – oksikodons.

Tomēr «Pretsāpju līdzeklis» nav dokumentāls seriāls. Tā stāsta centrā ir četri varoņi, un katrs pārstāv kādu ar opiātu epidēmiju saistīto pusi. Edija Faulere ir bezkompromisa taisnības cīnītāja. Viņa strādā ASV veselības inspekcijā. Fauleres tēls zināmā mērā ilustrē latviešu parunu, ka mazos zagļus liek cietumā, bet lielos ceļ amatos. Viņas brālis sēž cietumā par narkotiku tirgošanu uz ielas, kamēr ir ārsti, kuri lielos apjomos pilnīgi legāli par narkomāniem padara savus pacientus. Glens ir kādas Amerikas nomales automehāniķis – labsirdīgs, spēcīgs vīrs, kurš darbā gūst smagu muguras traumu (šo ainu cilvēkiem ar vājiem nerviem nebūs viegli skatīties). Viņa ārsts pret sāpēm, kuras paralizē Glena dzīvi, izraksta jauno brīnumlīdzekli «OxyContin». Viņa dzīve kļūst vieglāka, tikai pamazām sāk prasīties arvien spēcīgākas tabletes, kuras ārsts arī labprāt izraksta, jo saņem dāsnus bonusus no farmācijas firmas.

Savukārt Šenona Šeifere ir naiva amerikāņu meitene no nekurienes. Viņu apbur iespēja tikt pie ātras un vieglas pārticības, strādājot farmācijas kompānijas piramīdas shēmā. Smaidošā blondīne dodas pie ārstiem, nes dāvanas un koķetē ar viņiem. Šenonas uzdevums ir ne tikai motivēt ārstus izrakstīt šīs zāles, bet ar vēl dāsnākām dāvanām panākt, lai viņi izrakstītu pēc iespējas lielākas devas. Viņai ilgi šķitīs, ka viņa dara svētu darbu, jo ar to var ne tikai iespaidīgi nopelnīt, bet arī atbrīvot cilvēkus no sāpēm.

Protams, pa ceļam gadīsies daži ārsti, kurus dāvanas neinteresē. Viņi daiļajai jaunkundzei teiks, ka zāles, ko viņa izplata, ir teju heroīns tablešu formā. Tomēr šie dakteri šķiet drīzāk tumsoņi, kas saviem pacientiem liek mocīties sāpēs. Pāri visiem savā milzu villā kā apmulsis un apvainojies bērns grozās Ričards Saklers, kurš vienīgo mīļumu spēj izrādīt tikai pret savu suni. Topošais farmācijas magnāts regulāri sarunājas ar sava mirušā vectēva rēgu un Sakleru farmācijas dinastijas dibinātāju. Rēgs savam mazdēlam dod ciniskus padomus biznesa piramīdas būvēšanā līdz brīdim, kad pat rēgam notiekošais sāk šķist par traku.

Krāšņs plakāts

«Pretsāpju līdzekļa» miniseriālam piemīt atkarību raisošs efekts kā pašām tabletēm. Mēs tiekam ierauti intrigā izzināt it visus patiesības aspektus farmācijas shēmas radīšanā un atmaskošanā. Tas viss mūs aizrauj, jo informē par prātam netveramo cinisma līmeni, kas diemžēl ir patiesība. Būtu svarīgi vērst uzmanību uz to, ka pats seriāls savā kvalitātē ne ar ko īpašu neizceļas. Atklāti sakot, miniseriāla pirmā puse drīzāk atgādina kādu izmeklēšanā balstītu dokumentālo stāstu, kurā aktieri kalpo par ilustrācijām pagātnes notikumu pārstāstam. Varētu teikt, ka jūtam līdzi vēsturei un pētnieciskās žurnālistikas secinājumiem, nevis seriāla varoņiem. Tādējādi pēcgaršu zināmā mērā var raksturot ar vārdiem: «Cik traki un briesmīgi, ka tā ir noticis.»

Seriāla sižets seko līdzi daudziem varoņiem. Daži no viņiem parādās un pēc dažām ainām izgaist uz neatgriešanos. Visa stāsta pamatā ir Edijas Fauleres liecība, ko viņa pārstāsta izmeklēšanas vajadzībām. Tādējādi skatītājam mazliet pietrūkst kāda varoņa, kuram emocionāli pieķerties. Daudzie varoņi vienkārši izspēlē patieso notikumu gaitu. «Pretsāpju līdzeklim» tuvojoties savai kulminācijai, gan pamazām sākam vairāk iedziļināties dažu galveno varoņu dzīvē, kuras visnotaļ talantīgais aktieru ansamblis veiksmīgi atveido.

Fascinējošs ir režisora paņēmiens periodiski izmantot teatrālus gājienus, kas visnotaļ atsvaidzina informācijas un reālistiskuma pārņemto stāstu. Piemēram, regulārās farmācijas kompānijas valdes sanāksmes līdzinās bērnudārza diskusiju pulciņam, kur kādā brīdī visi sāk strīdēties. Sirmie miljonāri ar intelektuāļu brillītēm sāk viens otru pļaukāt gluži kā dusmīgi bērni. Vai kādā citā brīdī otrā plāna varoņi pagriežas un kamerā pastāsta, kas viņi ir. Tas «Pretsāpju līdzekli» neapšaubāmi padara koķetāku un jauneklīgāku.

Jau pieminētais Broderiks atgādina mums, ka ir ne tikai talantīgs dziedošs komiķis, bet arī aktieris ar dramatisko potenciālu. Tomēr rodas aizdomas, ka seriāla scenāristi un režisors viņa spēju pārvērsties nav līdz galam izmantojuši. No pirmās līdz pēdējai sērijai viņš ir vienveidīgs – bezjūtīgs monstrs bez jelkādas gradācijas. Par pamatu tam varētu būt pret farmācijas konglomerātu jaušamais naids, ko seriāla autori nespēj apslēpt. Protams, ir jau par ko! Tūkstošiem mirušo un vēl vairāk sagandētu dzīvju tikai tāpēc, lai viena ģimene miljonus pārvērstu miljardos. Tomēr, cenšoties ļaunos atspoguļot pēc iespējas ļaunākus, autori zināmā mērā laupa potenciālu TV ekrāna mākslas darbam. «Pretsāpju līdzeklis» iešļūc informatīva plakāta stilā. Tas neapšaubāmi ir aizraujošs un krāšņs gluži kā nonācis aktīva piketētāja rokās, taču seriāls varēja kļūt par kaut ko vairāk.

Jaunais seriāls vēsta ne tikai par bagātības un ģimenes biznesa metožu pēctecību. Miniseriāla galveno aktieru ansamblis izceļas ar to, ka liela daļa no vadošajiem aktieriem ir citu slavenu aktieru atvases. Jau pieminētais Metjū Broderiks ir ne mazāk slavena sava laika aktiera dēls (starp citu, arī Sāras Džesikas Pārkeres vīrs). No pārējiem mums zināmajiem aktieriem jāpiemin šī seriāla aktrise Vesta Duhovnija, kura ir «X failu» zvaigznes Deivida Duhovnija meita.

Atsauksmes

«The Times» thetimes.co.uk

«Seriālam brīžiem piemīt fanātiska, dusmīga un nepieradināta intonācija, kas kopā ar skaņceliņu aizrauj līdzi savā ceļojumā. Lai gan pārāk bieži daudzi no otrā plāna varoņiem šķitīs pārāk uzrakstīti, lai pavēstītu seriāla autoru galveno domu.»

«Chicago Sun-Times» chicago.suntimes.com

«Par spīti tam, ka miniseriāla otrajā pusē tas ieslīd spēcīgā moralizēšanā, «Painkiller» ir neizmērojami būtisks un sirdi plosošs vēstījums par nesen aizgājušo laikmetu.»