Pieredze, ko atcerēsies visu mūžu. Tomass Pildegovičs reizi mēnesī tiekas ar cietumniekiem

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Tomass Pildegovičs atklāj, ka sadarbība ar Latvijas Ieslodzījuma vietu pārvaldi – iestādi, kas ir atbildīga par visiem Latvijas cietumiem, – viņam izvērsusies plaša un ambicioza: “Aizvadītajā vasarā pie manis vērsās pārstāvis no Ieslodzījuma vietu pārvaldes Eiropas Sociālā fonda projekta, kas īpaši fokusējas uz ieslodzīto integrāciju sabiedrībā un darba tirgū. Tas ir pietiekami delikāts un sarežģīts process, jo, lai veiksmīgi atgrieztos sabiedrībā, ieslodzītajiem ir nepieciešams attīstīt būtiskas socializēšanās prasmes – spēju noformulēt savas domas vai paust savu pozīciju un pieņemt atšķirīgus viedokļus, un plašāk orientēties informatīvajā telpā un sabiedrībā aktuālos jautājumos. Tāpēc šī iestāde izvēlējās uzrunāt mani, pateicoties manai līdzšinējai pieredzei komunicēt ar visdažādākām sabiedrības grupām par sarežģītām tēmām – kā drošība, politika un ģeopolitika –, taču pietiekami vienkāršā, nesamākslotā veidā. To es cenšos darīt gan ikdienas darbā kā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākais eksperts, gan savā podkāstā "Ārskats", gan "Instagram" platformā un citos projektos."

"Mums var likties, ka cietumi ir kaut kur tālu uz citas planētas, taču neizbēgami visi ieslodzītie kādā brīdī atkal būs daļa no mūsu sabiedrības. Tas ir mūsu interesēs – sniegt viņiem nepieciešamās zināšanas un prasmes, lai palīdzētu iekļauties. Mums Latvijā cilvēku ir tik, cik ir, tāpēc es jūtu pilsonisku pienākumu solidarizēties un palīdzēt tiem, kas bijuši atstāti novārtā.”

Kopš vasaras Tomass Pildegovičs jau ir viesojies Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, Rīgas Centrālcietumā un Liepājas cietumā. Vēl ir plānā apmeklēt Jēkabpils cietumu un, iespējams, arī citus. “Šīs sabiedrības potenciāls vēl ne tuvu nav izsmelts, ir nepieciešama tikai atvērta attieksme, moderna domāšana un fleksibilitāte no attiecīgo iestāžu puses, kā arī iniciatīva un gribasspēks no manas puses,” viņš piebilst.

Ar godīgu attieksmi un bez uzvalka

Taujājot, kā pats emocionāli jūtas, tiekoties, sarunājoties un diskutējot ar ieslodzītajiem, Pildegovičs teic, ka šīs diskusijas savā būtībā ir atvērtas un neformālas: “Es nekad neierodos uzcirties, zilā uzvalkā, lai kādam lasītu vienvirziena lekciju vai pārliecinātu par to, kam būtu jātic, vai mācītu dzīvot. Drīzāk diskusiju ievadā es padalos ar aktuālu informāciju par šā brīža ģeopolitikas un drošības jautājumiem, piemēram, par Krievijas karu Ukrainā vai jaunu konfliktu izvirdumu Tuvajos Austrumos un to, kā šie procesi ietekmē Latviju, ar kādiem riskiem mums būtu jārēķinās. Un tad es dodu ikkatram platformu izteikties, paust savu viedokli vai raizes. Ir jāsaprot, ka ieslodzītajiem nav brīvas piekļuves plaša spektra ziņām vai sociālajiem tīkliem un, protams, ikkatram rodas jautājumi, uz kuriem nevar sniegt atbildi vakara Panorāma, tāpēc daudzi no viņiem pilnīgi saprotami izjūt zināmu trauksmi par pasaulē notiekošo, kā arī individuālu bezspēcības sajūtu tādu globālu procesu priekšā kā karš.

Par manām emocijām runājot, nenoliegšu, ka diskusiju sākumā atmosfēra ir spraiga. Pietiekami daudzi ieslodzītie ir dziļi skeptiski par šādu sarunu jēgu. Viņi mani sākumā kārtīgi izvaicā, kāpēc esmu ieradies, kādi ir mani motīvi, vai man kāds par to maksā? Protams, ka nemaksā. Skaidrs, ka jebkurā diskusijā ir vajadzīgs laiks, lai rastos uzticēšanās un attiecīgi arī vēlme dalīties. Katrā ziņā es nepieeju šim formātam strikti vai stīvi, mani mierīgi var pārtraukt vai oponēt, paust savu pārliecību par pretējo. Es domāju, ka īpaši vērts ir pieminēt manu pieredzi tieši Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem jeb tā sauktajā Cēsu kolonijā, jo tur var just, ka iestāde ļoti daudz strādā, lai jaunieši pieietu sarunām ar atvērtu prātu. Viņi uzdeva daudz jautājumu un pat jautājumus, kas iederētos augsta līmeņa diskusijās vai konferencēs."

"Ir jāsaprot, ka Krievijas izvērstais karš pret Ukrainu diemžēl ir tēma, kas ir polarizējusi atsevišķas Latvijas sabiedrības daļas vai pat ģimenes un kopienas, arī cietumi nav izņēmums. Arī cietumos viedokļi reizēm krasi atšķiras, un bieži ieslodzītie izvēlas konkrētas tēmas atzīmēt par tabu un par tām vispār nerunāt.

Ir bijusi virkne gadījumu, kur vīri, kas diskusiju sākumā šķiet pagalam neieinteresēti, uz beigām jau spiež man roku.

Jūtu, ka šī pieredze man ir palīdzējusi uzaudzēt biezāku ādu un arī veicinājusi plašāku empātijas izjūtu. Diskusijas bieži ilgst vairākas stundas, tās pamatīgi iekarst, un ir skaidrs, ka auditorijas nav no vieglākajām, taču noteikti vēlos uzsvērt, ka nevienu brīdi neesmu juties nedroši. Jāpiebilst, ka ieslodzītie ārkārtīgi novērtē iespēju diskutēt ar profesionāļiem vai pat ar cilvēkiem no malas, kas nav saistīti ar cietuma administrāciju, kas nav cietuma darbinieki. Tas viņiem ļauj uzšķirt svaigu lapu un nenest līdzi šajās sarunās eksistējošas varas attiecības. Man nav ilūziju, es apzinos, ka vairums ieslodzīto nes sevī līdzi smagu pagātnes pieredzi vai traumu, tāpēc es šīm sarunām cenšos pieiet ar maksimālu atbildības sajūtu un sensitivitāti, taču arī godīgumu.”

Sarunas ar ieslodzītajiem Tomasam Pildegovičam ir brīvprātīgs darbs. “Godīgi atzīšos, ka šī ir pieredze, ko atcerēšos visu mūžu. Viena lieta ir smalki filozofēt politiskās konferencēs vai Kembridžas Universitātes semināros, otra lieta ir diskutēt cietumos ar cilvēkiem no diametrāli pretēja dzīves gājuma, tas ir pavisam cita kalibra izaicinājums, un es jūtu, ka esmu sevī atklājis jaunu aktīvisma elpu. Tieši šis brīvprātīgais darbs man ir paplašinājis redzesloku un nostiprinājis pārliecību, ka nedrīkst atstāt novārtā nevienu Latvijas sabiedrības grupu.

Es ļoti vēlos, lai šī sadarbība ar ieslodzītajiem nesākas un nebeidzas ar mani. Vēlos nodot šo stafetes kociņu tālāk, jo šīm iestādēm ir ļoti vajadzīgi brīvprātīgi visi jomu speciālisti un eksperti, kas ir gatavi diskusijām. Es aicinu ikkatru pieteikties un sniegt savu pienesumu, jo Latvijā, kā jau teicu, mums ir tik cilvēku, cik ir, un izrādīt šādu solidaritāti, paspert solīti uz priekšu – tas ir visu mūsu interesēs,” mudina Pildegovičs.