Romualda Ražuka attiecību stāsts - kā ukrainiete saveda kopā latvieti un lietuvieti

Romualds Ražuks stāsta – kopš 2017. gada strādā par pasniedzēju Latvijas Universitātē (LU) un šajā vasarā ir ievēlēts akadēmiskajā pakāpē. Nu viņš ir LU Medicīnas fakultātes docents, kā arī darbojas ar pētniecību un ir vadošais eksperts LU Inovāciju centrā. “Tā ka faktiski nodarbojos ar docēšanu, akadēmisko darbu un pētniecību. Mana pamatizglītība ir ārsts neiroķirurgs. Tā kā biju politiski aktīvs un trīs reizes Saeimā ievēlēts, neiroķirurģija un politika ir grūti savienojamas – vai nu vienā, vai otrā vietā tu vari pieļaut būtiskas kļūdas. Tas bija 2002. gads, kad biju Saeimas priekšsēdētāja biedrs un sapratu, ka nevaru pa naktīm dežurēt, ko es vēl joprojām darīju pēc karjeras Tautas frontē. Esot aktīvajā politikā, operēšana un nakts dežūras bija jāpārtrauc,” tā Ražuks.

Pēc aiziešanas no politikas viņš mainījis specialitāti un tagad ir veselības vadības ārsts. “Tas ir cilvēks, kas nodarbojas ar veselības aprūpes sistēmas pārvaldīšanu, analīzi. Tieši to arī pasniedzu universitātē. Papildus tam pēc fakultātes lūguma angļu valodā pasniedzu civilo aizsardzību un pirmo palīdzību ārzemju studentiem, tiem, kas studē angļu valodā. 2004. gadā pabeidzu Baltijas Aizsardzības koledžā augstākās vadības kursus,” saka Ražuks un norāda: “Uz Ukrainas kara fona, kur civiliedzīvotāji ir Krievijas mērķis, mums tagad jāatceras viss, kas tika mācīts padomju gados, kad Maskava taisījās karot ar Rietumiem, jo tad civilā aizsardzība bija ārkārtīgi attīstīta. Vēlāk pakāpeniski viss tika aizmirsts un pamests. Šobrīd visās frontēs notiek darbs – gan Iekšlietu ministrijā, gan augstskolās. Un arī es daru, ko varu šajā jomā!”

“Vēl pasniedzu angļu valodā civilo aizsardzību un pirmo palīdzību Rīgas Stokholmas ekonomikas augstskolā, Rīgas Juridiskajā augstskolā un arī Lutera akadēmijā, kas ir Luterāņu baznīcas augstskola, kur mācās daudz ārzemnieku no visas pasaules. Daudz kas notiek attālināti, taču ir bezgala interesanti, ka viens tavs students ir Kenijā, otrs bēgļu nometnē,” par savām apbrīnojamajām darba spējām stāsta mediķis. Viņš piebilst, ka bez darba sēdēt nevarētu: “Tas būtu noziedzīgi gan pret sevi, gan sabiedrību. Ņemot vērā, ka mana paaudze jaunāka nekļūst, jācenšas darboties, būt aktīviem. Darbs ar jauniem cilvēkiem, ar studentiem dod bezgala lielu gandarījumu, jo viņi visi tiecas uz kaut ko, kaut kam vēl tic. Un tad tu arī pats iedvesmojies un sāc saprast pasauli, kas ir mainījusies, jo nav jau vairs 1988. gads, ir pavisam citas paaudzes. Es pat jūtu, kā jauno cilvēku paaudzes mainās un atšķiras cita no citas.”

Tautas frontes vadītāju draudzība

Bez politikas gan pavisam nevarot iztikt – pirms kāda laika Ražuks iesaistījies "Apvienotajā sarakstā", kur ir Latvijas reģionu apvienības valdes loceklis. “Cenšos darboties, jo uzskatu, ka Latvijas reģioniem ir jābūt mūsu prioritātei, lai tie nepaliktu pavisam tukši, gan ņemot vērā skolu reformu, gan arī pirms pāris gadiem notikušo teritoriālo reformu, kas nebija tie veiksmīgākie risinājumi,” savu iesaisti politikā atklāj Ražuks.

Ar bijušajiem vadības kolēģiem no Tautas frontes laikiem Romualdam Ražukam ir saglabājušās draudzīgas attiecības daudzu gadu garumā: “Salīdzinot ar Lietuvu, kur Lietuvas Sajūža veterāni tā ir savā starpā sanīdušies, ka pat nesarunājas, mums ir labas attiecības – gan ar Daini Īvānu, gan Veltu Čebotarenoku, gan Tautas frontes mītnes darbiniekiem, kas toreiz man bija līdzās trauksmainajā barikāžu laikā. Apsveicam cits citu dzimšanas dienās, šad tad arī sanākam kopā Tautas frontes muzejā, arī privātajā Barikāžu muzejā. It īpaši janvāra dienās sapulcējamies visi tie, kas toreiz piedalījās barikāžu organizēšanā, aizstāvēšanā. Es ārkārtīgi augstu vērtēju to, ka mums ir labas attiecības. Politiski viedokļi bija daudz un dažādi, negāja jau tik viegli, lai mūsu ceļu atrastu, bet visi šie cilvēki ir uzticīgi tiem ideāliem, viņi nav mainījušies. Ziniet, tā bija mūsu nacionālā ideja – valstiska neatkarība un demokrātija. Bet kāda tagad mums ir nacionālā ideja? Man būtu grūti pateikt, es par to visu laiku domāju. Ziniet, mums Latvijā vajag savu nacionālo ideju – vai tā būtu kā, piemēram, igauņiem, digitalizācija, kas nesīs attīstību un labklājību, vai kaut kas cits. Man liekas, ka mūsdienu politiķi joprojām vēl tikai izmisīgi meklē atbildi uz šo jautājumu,” bilst Ražuks un atminas: “Mana laika politiķu paaudzē liela daļa no viņiem tika ievēlēti Augstākajā padomē, kas nobalsoja par Latvijas neatkarību. Kā mēs viņus toreiz meklējām un vētījām, lai nāk tikai tie labākie un godīgākie un nobalso par neatkarību... Man liekas, neviena Saeima pēc tam vairs nesasniedza tādus augstumus cilvēku ziņā. Toreiz tie cilvēki bija vienreizīgi, un mēs bijām izvēlējušies labākos!”

Vienam bija jāpieņem lēmums

Romualds Ražuks daudzu gadu garumā ar biedrības Glābiet bērnus vadītāju profesori Ingunu Ebelu sabiedrībai rāda piemēru par krietnu un kārtīgu ģimenes dzīvi. Inguna un Romualds apprecējās 1986. gadā. “Tad mums laikam kādi divi gadi pietrūkst līdz smukai jubilejai!? Ar Ingunu iepazināmies Maskavā. Mani aspirantūrā, tā toreiz sauca doktorantūru, sūtīja Viļņas Universitāte, bet Ingunu – Rīgas Medicīnas institūts rakstīt disertācijas. Un tad bija vēsturisku apstākļu sakritība, ka es ilgi gaidīju rindu, lai tiktu Maskavas Zinātņu akadēmijas kopmītnē. Kā tas notika? Kopmītnes komandante ukrainiete Polina Andrejevna pajautāja Ingunai, kas jau tur gadu dzīvoja, ko viņa vēlas, lai ievieto blakus istabā – Volgas vācieti, kas smēķē, vai lietuvieti, kas nesmēķē. Uz ko viņa atbildēja – protams, ka lietuvieti. Un redziet, tā ukrainiete ietekmēja jaunāko laiku Latvijas vēsturi. Pēc Maskavas, atgriežoties Lietuvā, radās apstākļi, ka darbu, kas bija domāts man, tomēr nevarēju dabūt, tāpat arī nebija normāla dzīvokļa, kur veidot ģimeni, un Inguna bija Rīgā. Tāpēc vienam no mums bija jāpieņem lēmums, un es pārcēlos uz Latviju. Redziet, kā tas notiek! Nonācu Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un sāku mācīties latviešu valodu,” atmiņās dalās Ražuks.

“Ģimene ir tas lielākais atbalsts – tāds bija gan sievas vecāki, kuru jau vairs nav mūsu vidū, gan sieva Inguna. Tā ir tāda izpratne un iespēja izrunāties, un pārbaudīt to, ko tu dari, vai tas ir pieņemams, vai tā varbūt ir kāda kļūdaina situācija. Inguna arī ir mediķe – bērnu ārste, asociēta profesore LU pediatrijas katedrā. Un mūsu “barikāžu meitiņa” Danute, kas piedzima 1991. gada 23. janvārī, jau ir aizstāvējusi doktora disertāciju. Viņa ir ārste gastroenteroloģe. Mēs abi ar Ingunu esam mediķi, Ingunas tēvs profesors Ivars Ebels bija viens no Latvijā pazīstamākajiem pediatriem, mamma Aina Ebela bija ginekoloģe. Ivara Ebela tēvs Gedimins Ebels bija pediatrs starpkaru laikā, viņš pabeidzis Pēterburgas kara medicīnas akadēmiju kopā ar citiem slaveniem Latvijas ārstiem. Un Gedimina Ebela mamma bija pirmā dzemdību pieņēmēja, viena no pirmajām, kas pabeidza kursus Tartu Universitātē. Ja no viņas sākam skaitīt, un tas ir aptuveni 1860. gads, tad Danute ir mūsu dzimtā mediķe piektajā paaudzē. Mēs esam ārkārtīgi lepni, ka Danute turpina šo darbu.

Sabiedrībā valda visādi noskaņojumi – ka medicīnā maz maksā, ka jābrauc kaut kur prom, bet, ja ir vēlme strādāt, arī šeit var uzrakstīt disertāciju, aizstāvēt un strādāt, atrast savu vietu. Es vienmēr brīnos, ka cilvēki saka – nav darba un nevar to atrast. Man nekad tā nav bijis. Un ziniet, tā karjera man kā sinusoīda grafiks ir gājusi te uz augšu, te atkal uz leju, jo, piemēram, vēlēšanās neesi ievēlēts un tevi Rīgā uz ielas sveicina uz pusi mazāk cilvēku, un tad atkal atrodi jaunu jomu, kas tik ātri attīstās, un atkal ej uz augšu. Kā saka, vajag tikai rakt!” apņēmības pilns ir Ražuks, piebilstot, ka dēls Mārtiņš pabeidzis Rīgas Stokholmas ekonomikas augstskolu un “darbojas dažādos uzņēmumos nu jau arī vadošos amatos”.

Ar dzimto Lietuvu Romualdam Ražukam kopš aizvadītā gada vairs nav tik ciešas saites, jo mūžībā 97 gadu vecumā aizgāja viņa māmiņa. “Mammai līdz pat pēdējam brīdim bija ārkārtīgi gaišs prāts, viņa zināja man izstāstīt visus politiskos notikumus Lietuvā, balsoja vēl par prezidentu, pat būdama gultā, kur viņa atradās diezgan ilgu laiku. Mamma tiešām man bija liels balsts sarežģītos dzīves posmos, vienmēr varēju izrunāt, kas ir pareizi un godīgi un kas nē. Te ir tāda sakritība, ka sieva un mamma pēc horoskopa ir Zivis, bet es esmu Skorpions. Tāpēc mums ir arī tikpat lieliska saderība ar sievu.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.