"Pārvietošanās pa veikalu ir ar ātrumu 50 eiro dažās minūtēs!" - sabiedrībā zināmi ļaudis par bērnu gatavošanu skolai

Kāds cītīgi rēķināja līdzi, kāds meklēja izdevīgus risinājumus, kāds, lai ietaupītu, drēbes pirka tikai vecākajām atvasēm, bet mazākajiem atstāja brāļu un māsu nenovalkāto. Žurnāls "Kas Jauns" aptaujājis vairākus sabiedrībā zināmus ļaudis, vaicājot, kā tad notikusi bērnu pošana un nepieciešamo mantu iegāde pirms jaunā mācību gada sākuma.

Kristīne Krūze-Hermane nepērk visu uzreiz

Trīs bērnu mamma aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane, daloties savā pirmsskolas šopinga pieredzē, atklāj: “Protams, pamanīju, ka skolas lietas un apģērbs bērniem ir kļuvis krietni dārgāks nekā pērn.”

“Gan kancelejas preces, gan klades, tāpat arī rudens apģērbs, apavi, jo bērni ir izauguši, – viss bija jāgādā, un visam cenas ir augšā. Visi trīs mani bērni patlaban ir skolēni, mācās trešajā, sestajā un astotajā klasē. Jauki, ka man tie bērni nav dikti cimperlīgi un izvēlīgi, bet viennozīmīgi – jūt, jūt, ka ir tā inflācija.

Tas, protams, nebija pārsteigums; biju diezgan gatava, ka viss maksās dārgāk. Kaut kāds budžets bija atlikts, lai visiem pietiek. Neiepērkos pašos dārgākajos veikalos, bet kopējā summa saskaitot varētu būt ievērojama. Vēl jau mums tas gādāšanas process turpinās – kādam vēl nav visas nepieciešamās klades, kādam sporta tērps vēl jārūpē,” norāda Kristīne.

Vaicāta, vai šogad trīs skolasbērnu skolas lietu iegādei un apģērbšanai, piemēram, bija iespējams tikt cauri ar 500 eiro, Kristīne atbild ar pārliecinošu: “Nē! Tas nav iespējams!” “Domāju, ka sadārdzinājums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, varētu būt kādi 20–30 procenti. Ja pirms gada diviem bērniem kvalitatīvus apavus varēju nopirkt par 80 eiro, tad tagad jau bija jāšķiras no 110 eiro. Atšķirība ir jūtama. Jārēķina, ka tie ir trīs kāju pāri, kam vismaz vieni apavi ir jāsarūpē, iekštelpām vajag sandalītes, kedas vai botas un vēl, protams, apavi sportam. Klāt nāk arī trīs jauni sporta tērpi. Nopietns ieguldījums.

Bet ko nu par tēriņiem – galvenais ir, lai visiem jauniešiem ir spars mācībām, veselība un miers pasaulē!” uzskata slavenā režisora Alvja Hermaņa laulātā draudzene.

Māris Grigalis: “Kāpēc skolas formas ir tik astronomiski dārgas?!”

TV un radio personība Māris Grigalis ar sievu Zani ir vecāki trīs brašiem dēliem, no kuriem divi ir jau skolnieki.

“Mūsu vecākais puika šogad uzsāka mācības 3. klasē, vidējais sāka iet 1. klasītē, un jaunākais vēl apmeklē bērnudārzu. Mums visnotaļ palīdz tas, ka vecākais dēls iet jau trešajā klasē. Tas atrisina daudzas lietas. Varbūt ne finansiāli. Kad vecākais puika sāka iet pirmajā klasē, mums bija stress, jo likās, ka visu vajag uzreiz – gan marķierus, visādus lineālus, bet izrādās, ka tā nav. Visu var bez steigas un panikošanas sagādāt. Tā kā ar bērna palaišanu skolā mums jau ir pieredze un saprašana, kas ir vajadzīgs un kas ne, kas ir nepieciešams uzreiz un ko var iegādāties vēlāk, līdz ar to šo visu uzņemam mierīgāk,” priecājas Māris.

“Ka viss ir kļuvis dārgāks, tas ir nepārprotami, un, ka viss ir jārēķina, tas ir skaidrs. Cits jautājums ir par loģistiku – kā visiem nokļūt savā galamērķī. Jo mūsu trīs bērnu ģimenē nu jau ir četri, kas mācās, – mana sieviņa nupat uzsāka studijas Pedagoģiskajā augstskolā, lai kļūtu par pedagogu. Tas mums ir liels pluss, jo skolotāji mums ģimenē ir visriņķī – manai sieviņai mamma ir skolotāja, arī mans tēvs ir bijis pasniedzējs Konservatorijas diriģēšanas nodaļā visu savu aktīvo darba dzīvi. Tā ka izglītības darīšanas mums ir zināmas,” novērtē Grigalis.

Runājot par apģērbu un apaviem, daudzbērnu ģimenei uz mācību gada sākumu līdzekļu ir nepieciešams visai daudz, atzīst Māris. “Man veicies, ka visi mani bērni ir dēli katrs atšķirīgā vecumā, līdz ar to vecākā dēla drēbes paliek jaunākajiem brāļiem. Galvenais ir saģērbt vecāko. Tā nu tas ir. Gan ziemas, gan rudens drēbju mums ir ļoti daudz labas saglabājušās. Jaunāko, kam ir trīs gadiņi, jau trīs ziemas jakas gaida, ir arī atlikti ziemas zābaki. Protams, tie nav vienam un pat diviem bērniem nonēsājami, jo bērni ļoti ātri aug.”

Vaicāts, vai vecākā dēla jauno apģērbu un apavu, sporta tērpa iegādei ar pāris simtiem eiro bija gana, Māris saka: “Jā, nu sporta apaviem ir jārēķinās vismaz ar 30–50 eiro, džinsa bikses var nopirkt par 20–30 eiro. Protams, ap diviem simtiem kā minimums ir jārēķinās. Mūsu bērni gan mācās skolā, kur ikdienā tiek valkāti formas tērpi. Un interesantākais ir tas, ka tieši skolas formas maksā visdārgāk! Forma sastāv no vairākiem komponentiem – krekliem, vestēm, biksēm, jostām, kaklasaitēm. Un es nesaprotu, kāpēc šīs formas ir tik dārgas! Man nav atbildes uz šo jautājumu. Turklāt ir tikai konkrētas iestādes, kur skolas formas ir nopērkamas, līdz ar to alternatīvu faktiski nav. Bērnam adīta vestīte, piemēram, maksā, ja nemaldos, 28 eiro,” atklāj Māris Grigalis.

Kristīne Kalniņa iztiek bez iepirkšanās

Grupas "Raxtu Raxti" soliste Kristīne Kalniņa ar vīru Martu Kristiānu Kalniņu ir daudzbērnu vecāki un drēbes bērniem iegādājas dikti reti.

“Kas attiecas uz apģērbu, mēs kā liela ģimene esam pieraduši dalīties cits ar citu. Viss, kas lielākajiem paliek par mazu, tiek nodots tālāk mazākajiem. Līdz ar to par bērnu apģērbšanu un sapucēšanu skolas gaitām vispār nav bijis nekāda satraukuma. Savukārt, runājot par skolas lietām, mūsu bērniem ir brīnišķīga skola – Rīgas Valdorfskola –, kas visas nepieciešamās lietas iegādājas centralizēti. Tie ir pavisam citādi mācību materiāli, līdz ar to mums izpaliek šī burzīšanās pa grāmatu un kancelejas preču veikaliem. Apavi mūsu bērniem ir pietiekami palikuši no iepriekšējās sezonas, un to, kas vēl bijis nepieciešams, biju sarūpējusi jau pa vasaru, krietni laicīgi, lai iztiktu bez liela stresa, kad nedēļas laikā ir jāsagādā vesels saraksts ar vajadzīgo. Mēs vispār diezgan cītīgi piedomājam par to, lai nepirktu neko lieku, jo tāpat jau ir pārprodukcija it visā. Dzīvē ir tik daudz lietu, par ko patiešām ir jāiespringst, ka šādām lietām kā bērnu apģērbšana pieeju ar ļoti mierīgu prātu,” pastāsta dziedātāja.

Gundega Skudriņa: “Pārvietošanās pa veikalu ir ar ātrumu 50 eiro dažās minūtēs!”

Pasākumu organizatores Gundegas Skudriņas un viņas nu jau bijušā vīra uzņēmēja Gundara Skudriņa dvīnes mācās 6. klasē, vecākā meita – 11. klasē. Trīs dāmas sapucēt – tas nav nekāds joks!

Trīs meitu mamma Gundega Skudriņa priecājas, ka atvases ir izaugušas tik lielas, ka visu skolai nepieciešamo sarūpējušas pašas. “Tieši pirms mācību gada sākuma biju aizņemta ar labdarības lietām un biju Ukrainā līdz pat 31. augustam. Tā kā manas meitas ir gana patstāvīgas, bijām sarunājušas, ka viņas pašas tiks galā ar skolai nepieciešamo lietu iegādi. Meitas pa vasaru piepelnījās, strādājot pie tēta. Gan uz ārstniecības augu lauka, gan ķīmijas laboratorijās, gan kaplējot, gan pie lentēm strādājot. Tā nu viņas lika lietā gan pa vasaru pašu sapelnīto naudiņu, gan vecāku piestiķēto un devās savā skolas šopingā. Protams, izdevumi ir auguši ļoti, ļoti, bet saprotams, ka šie tēriņi ir neizbēgami. To jūt, ka pārvietošanās pa veikalu ir ar ātrumu 50 eiro dažās minūtēs!” saka Gundega, piebilstot: “Prieks, ka manām dāmām nav tā, ka katru gadu visu pieprasa jaunu. Jaunas štātītes – tas, protams, jā, bet, piemēram, skolas somas, kas ir labi saglabājušās, šogad jaunas nemeklēja. Viņām ir saprašana, ka nauda nevienam nekrīt no debesīm, tāpēc nav nekādu neadekvātu prasību. Viņas prot izvērtēt, kas ir nepieciešams, neatliekams un bez kādas tērēšanās mierīgi var iztikt.”

Māris Olte iesaka iegādāties armijas somas

Dabas draugs Māris Olte ar sievu Inesi pabeiguši skolas gaitas ar diviem vecākajiem dēliem un nu skolā palaiduši nākamās divas atvases – puiku 8. klasē, meitu pirmajā.

Viegli vai nervus kutinoši sarūpēt visu mācību sezonai? “Man šobrīd ir tikai divi skolēni. Tā kā divus bērnus jau pirms tam esam izskolojuši, šogad palaist skolā nākamos divus mums bija elementāri – kā divus pirkstus apčurāt!” smej Māris Olte.

Viņš ievērojis, ka ir atšķirība, vai zēni iet uz skolu vai meitenes. “Mans astotklasnieks pēkšņi sāk laicīgāk iet uz skolu, jo tētis ar mazo māsu, kura šogad sāka iet pirmajā klasē, pošas jau agrāk. Un tā meiteņu uzcītība – vismaz pirmajā nedēļā smaids man nenozuda no sejas, pieredzot, kā mana meitene piesakās visos pulciņos,” priecīgi stāsta Māris Olte.

Viņam ir brīnišķīgi iespaidi par mācību gada sākumu. “Kad esi kļuvis par vecāku, tu savam bērnam dod visu labāko, ko vari iedot, un centies izdarīt visu labāko, ko spēj izdarīt. Protams, ir būtiski atlicināt laiku, lai tas viss tā arī notiek un sakārtojas. Redzu, ka, piemēram, šobrīd manai pirmklasniecei ir ļoti liels atbalsts skolā. Mums ir vacapa grupiņa, kurā visi vecāki tiekam informēti par itin visu, par katru nieku – pēc manām kā vīrieša domām, informācija tiek dažkārt sniegta pat pārāk smalki. Bet tā komunikācija ir riktīgi forša!” ir sajūsmināts Olte.

“Mēs ar sievu esam tādi cilvēki, kas dzīvo ar pārliecību – ja darām, tad darām. Ja vajag ko bērniem iegādāties, tad pērkam. Tā diži neskatāmies uz cenām. Nu neskraidīšu ar izkārtu mēli no vienas vietas uz otru, jo tur kāda klade ir par 20 centiem lētāka! Sadārdzinājums jau rodas, aizbraucot no viena veikala līdz otram! Un kur vēl laiks! Pietiekami daudz ir baņķieru un grāmatvežu šajā pasaulē, es nepiedalos tajā spēlē. Pelnu naudu un skatos, kā viss saliekas. Ja nesaliekas, domāju, ko vēl varu izdarīt,” uzskata Māris.

“Jā, nu ir tas sadārdzinājums visam, bet ko darīt? Ja varu veikalā nopirkt apavus skolēnam, tad tos nopērku. Nevis domāju, vai man naudas pietiks vai nepietiks. Pat nepieļauju domu, ka nepietiks, tad uzreiz domāju, kur un kā vēl varu nopelnīt. Tas ir mans veids, kā konstruktīvi var pieiet lietām, kas citam varbūt liktu divas dienas klusi dzert vienam aiz bēdām, ka nesanāk. Ir jādarbojas! Darbojamies! Es arī tagad pēc pusstundas iešu pārgājienā ar vienu skolu un par to saņemšu samaksu. Darām, ko mākam, – uz to gribētu aicināt ikvienu! Strādāt, kaut sestdienās un svētdienās vēl klāt. Nevis sūroties par to, kā nav, bet domāt par to, kas ir un ko vēl varētu izdarīt. Tikai tā mēs to Latviju ceļam,” ir pārliecināts dabas draugs.

“Es tiešām nezinu, kādu summu no sava maka izdevu, lai sagatavotu bērnus skolai,” bilst Olte. “Zinu tikai to, ka pagaidām mums pietiek līdzekļu, par ko pienu iegādāties, žāvēto desu arī. Mugursomu mēs nopirkām smuko, cieto. Un tas nekas, ka dzīvojam laukos. Te jau arī bērniem ir prasības, ka vajag "Nike" botiņas, nevis kaut kādus skečerīšus. Aizmirstiet! Vajag labāko, kā citiem vai vismaz kā vecākajiem brāļiem un māsām! Un kas man atliek? Man ir jānopērk tās labās un dārgās botas. Un daru to ar prieku, nevis sakostiem zobiem.”

“Aiznesu apvākot skolas grāmatas. Tas izmaksāja 10,75 eiro, kas patiesībā ir tīrais nieks. Ērgļos skolā pirmo klašu bērniem ir skolas formas, tā formiņa varbūt kaut ko maksāja. Bet izskatās tik skaisti – visi bērniņi no pirmās līdz ceturtajai klasei staigā tādi zili balti kā balodīši. Nudien nezinu izdevumu summas, mani tie cipari patiesībā neinteresē. Mani vairāk interesē sajūta, un tā skolā ir laba,” norāda Māris. “Pēc garās vasaras bērniņi ir atpūtušies, paaugušies. Tā patiesībā ir liela bauda skatīt, kā maziņš izaug liels, kā viņš attīstās. Arī skolotāji izskatījās gana iedvesmoti,” priecīgi stāsta Māris, kura vecākie dēli skolu jau ir beiguši. Viens strādā Rīgā, otrs, pēc Māra vārdiem, ir “starpstāvoklī” starp vidusskolu un universitāti.

Olte arīdzan nāk klajā ar ieteikumu somu iegādē dēlu vecākiem: “Aizejiet uz militāro veikalu un nopērciet armijas somu! Tā ir smuka, stilīga un kalpos nevis vienu, bet trīs gadus! Un šīs somas tiešām tur tos trīs gadus. Pat, neraugoties uz to, ka puikas skolā mēdz cits citam ieķerties somā un griezties karuseļos! Ar meitenēm, protams, ir citādi. Viņām vajag, lai sporta maisiņa audums ir saskanīgs ar mugursomas audumu, vēl japieskaņo ūdens pudelīte…”