Neuzveicamais Švarcenegers. Seriāla "FUBAR" recenzija

Arnolds Švarcenegers jeb Ārnijs, kā viņu draudzīgi sauc fani, nevarēja palikt atbildi parādā savam sīvākajam konkurentam, action filmu leģendai Silvestram Stallonem. Šogad jau rakstīju par Stallones TV seriāla debiju «Tulsas karalī». Līdz ar vasaras atnākšanu klajā nākusi arī Švarcenegera jaunākā benefice.

Abi aktieri reiz bija sīvi konkurenti. Sākot ar 70. gadu beigām, viņi apmainījās ar laipnībām un provokācijām teju 20 gadu garumā, līdz viņu zvaigžņu statuss sāka lēnām izbalēt un kara cirvi varēja norakt. Tomēr vēl arvien ir izjūta, ka sacensība starp abiem turpinās. 75 gadus jaunais Švarcenegers ekrānā apliecina, ka fiziskajā formā neatpaliek no Stallones. Viņš skrien, kaujas un ir apveltīts ar ne mazāk asu prātu un humora izjūtu, tāpat kā «Tulsas karaļa» galvenais aktieris Stallone. Austrietis Švarcenegers seriālā «FUBAR» vienīgi neuzdrīkstējās novilkt kreklu, kā to darīja viņa itāļu izcelsmes kolēģis.

Nesen iznākušo seriālu «Netflix» platformā pavada arī dokumentālais miniserāls «Arnolds» par austriešu aktieri, kurš nesenā vēsturē spilgtāk par jebkuru citu izdzīvoja tā saukto amerikāņu sapni. Respektīvi, viņš kā jauns imigrants no Eiropas ar teju neizrunājamu uzvārdu ieradās ASV un kļuva slavens, varens un bagāts. Biogrāfiskajā miniseriālā tiek apskatītas trīs Švarcenegera dzīves karjeras – viņa jaunība kā austriešu kultūristam un atlētam, brieduma gadi kā aktierim un visbeidzot politiskā karjera, kļūstot par Kalifornijas gubernatoru.

Arī «FUBAR» nekautrējas sižetā epizodiski iespēlēt nianses, kas atsaucas gan uz Arnolda paša personību, gan kinokarjeras lomām. Seriāla «FUBAR» nosaukums aizgūts no angļu valodas militārās jomas akronīma, kas veidots no izteikuma «Fucked Up Beyond All Recognition/ Repair» jebšu, pieklājīgāk iztulkojot, nelabojami salaists dēlī. Bet, kas tad īsti tiek salaists dēlī?

Švarcenegera atveidotais CIP aģents Luks Bruners veiksmīgi aizvada savu pēdējo misiju. Noslaktē neģēļu saujiņu un mierīgi gatavojas doties pensijā, kur viņam priekšā vēl sarežģītāka misija. Nopirkt jahtu un censties atgūt bijušās sievas sirdi. Ārpus sava slepenā aģenta darba Luks Bruners izliekas par ierindas amerikāni. Savas biežās un pēkšņās projām došanās misijās viņš maskē aiz sava biznesa – trenažieru un fitnesa iekārtu tirgošanas. Dzīvojot šādu dubulto dzīvi, viņš kopā ar bijušo sievu ir spējis arī izaudzināt divus bērnus, kuriem, protams, pietrūcis tēva uzmanības. Kad Luks Bruners ar kolēģiem svin atvadu ballīti par godu sava dienesta beigām, viņš saņem pēkšņu izsaukumu no priekšniecības. Lai kā gribētos, viņam nākas doties misijā. To var veikt tikai viņš, jo tā ir saistīta ar Luka pagātni, kurā viņš nogalinājis kādu liela mēroga kriminālo autoritāti. Tā kā Luks Bruners ir aģents ar sirdsapziņu, viņš toreiz uzņēmās rūpes par kriminālās autoritātes palikušo dēlu Boro. Par spīti tam, ka Luks bija viņa patrons un rūpējās par viņu, līdz Boro pieauga, jauneklis tomēr izlēma doties sava tēva pēdās un pievērsties globālam ieroču tirdzniecības melnajam biznesam. Vēl lielāks pārsteigums aģentu Bruneru gaidīs misijas vidū, kur viņš pēkšņi sastaps savu meitu. Izrādās, arī viņas biežie darba komandējumi ir aizsegs tam, ka viņa ir CIP dubultaģente. Tā turpināsies astoņu sēriju piedzīvojums, kur tēvs un meita glābs pasauli bīstamās misijās, lai notvertu Boro. Vienīgie brīži, kad viņi kļūs vāji un neizlēmīgi, būs tie, kad virsroku ņems savstarpējās attiecības vai pagātnes aizvainojumi.

Stereotipu varā

Tieši proporciju salāgošanā starp piedzīvojumu filmas sižeta episkumu un ģimenes melodrāmu mīt nopietnākās «FUBAR» problēmas. Pirmā sērija sola ļoti daudz, bet teju viss seriāla potenciāls izšaujas ievadā. Spraiga sižeta misijas šķiet aizraujošas, bet, kad nonākam dzīvē – parastajā, viss sāk atgādināt ģimenes ziepju operu. Tas notiek gan dialogu saturā, gan vizuālajā stilā. Savukārt pēc salkanajām ģimenes skaidrošanās ainām, kas uzņemtas reālistiskā stilā, atgriešanās slepeno aģentu pasaulē dažbrīd atgādina Leslija Nīlsena stila farsus. Tikai atšķirībā no Leslija Nīlsena spožajām parodijām jaunais seriāls reti spēj būt asprātīgs.  

Pēc «FUBAR» reālisma ainām slepeno aģentu vide šķiet absurda. Piemēram,  kad skatītājiem liek ticēt, ka slepenie aģenti CIP bāzē ierodas caur automazgātavas aizsegu, kur pa pazemes tuneli viņi nonāk bāzē. Arī otrā plāna varoņu joki, it sevišķi uz seriāla otru pusi, sāk balansēt ap jostasvietas līmeni un ne tajā elegantākajā izpildījumā. «FUBAR» autori laikam paši nedaudz pazaudējas starp komisko un spraiga sižeta žanru.

Lai gan «FUBAR» ievēro visus rasu un minoritāšu pārstāvniecības noteikumus tēlu un aktieru ansamblī, ASV autori sirgst ar lieluma māniju daudzos citos aspektos. Seriālā atgriezušies stereotipi un to izpildījums, kas pēdējās desmitgadēs šķita jau pagaisuši ASV interpretācijās par Austrumeiropu. Ar to, piemēram, domāju ļaundarus, kuri it kā runā krieviski, bet saprast no viņu teiktā nevar neko, vai komentārus par korumpēto un nabadzīgo Kazahstānu, kas izdzīvo, pateicoties ASV atbalstam. Tomēr vissmieklīgākā (šī vārda skumjā nozīmē) šķita viena no darbības vietām – Sardovija, kas ir diktatūras kontrolēta Austrumeiropas valsts kaimiņos Azerbaidžānai. Man nav iebildumu pret izdomātām valstīm, bet vai Azerbaidžāna tiešām ir Austrumeiropā?

Švarcenegera karjeras kaleidoskops

Protams, ka šīs skabargas izlec tikai tamdēļ, ka visa «FUBAR» skatīšanās pieredze kopumā skatītāju atstāj vēsu. Visas spraiga sižeta misijas šķiet izveidotas pēc viena šablona un ar laiku kļūst monotonas. Šim spiegu seriālam kopumā pietrūkst arī tā, ko varētu dēvēt par Džeimsa Bonda eleganci.

Protams, visi žanra darbi nav jāsalīdzina ar aģentu 007. Labāk to darīt ar komerckino klasiķa Džeimsa Kamerona «Patiesajiem meliem». Jaunajam seriālam ar 1994. gada filmu ir ļoti daudz  kopīga. Filmā Arnolds Švarcenegers atveido spiegu, kura ģimene nenojauš, ka viņš ir spiegs. Arī «Patiesajos melos» trīsdesmit gadu jaunākā Arnolda atveidotais Harijs ir aģents, kurš neticami uzveic visus, paralēli ar grūtībām tiekot galā ar tēva pienākumiem. Tomēr filmā tas tika apvīts ar dēkainu šarmu un spriedzes ainas bija oriģinālas un dinamikas pilnas.

«FUBAR» necenšas slēpt to, ka citē dažādus Švarcenegera atveidotos tēlus un filmu sižetus. Tas patiesībā ir arī šarmantākais, kas ir jaunajā seriālā. Daudziem Arnolda mīļotājiem šī seriāla skatīšanās var kļūt par patīkami nostalģisku ceļojumu atmiņās uz laikiem, kad viņa atveidotie tēli tika iepazīti VHS kasetēs vai LNT ekrānā. Viņiem arī mani iebildumi pret jauno seriālu būs nesvarīgi. Visiem pārējiem es labāk ieteiktu noskatīties «Patiesos melus».

Diemžēl «FUBAR» scenāristi un režisori nepalutināja Švarcenegeru ar līdzvērtīgu TV seriāla materiālu kā Silvestru Stalloni seriālā «Tulsas karalis». Vai tas beidzot izšķirs strīdu, kurš no abiem bojeviku klasiķiem ir labāks? Tas vienmēr būs un paliks gaumes jautājums. Man tas būs Stallone kaut vai tamdēļ, ka arī salīdzinoši sliktās filmās viņš ir spējis nodemonstrēt zināmu aktieru harismu. «FUBAR» apliecina to, ka Švarcenegers to nespēj.