Sieviete virtuvē. Seriāla "Julia" recenzija

60. gados Amerika vēl arvien bija šovinisma un rasisma aizspriedumu gūstā. Jā, atmoda sabiedrības prātos brieda – bija Elviss Preslijs, vēlāk «Bītli», taču konservatīvās vērtības vēl aizvien bija dziļi iesakņojušās ikdienas gaitās un cilvēku savstarpējā saskarsmē. Piemēram, arhetipisks priekšstats, ka ēdiena gatavošana ir sievietes pasaule! Citiem vārdiem – sievietes vieta ir virtuvē un pie bērniem.

Vienlaikus tas bija laiks, kad Amerikas sabiedriskā televīzija sāka iegūt arvien lielāku lomu ikviena iedzīvotāja dzīvē. Tiesa, bija cilvēki, kas principā neiegādājās televizoru, uzskatot, ka tā ir laika izniekošana, taču pamazām tālrādis kļuva par pastāvīgu katras mājsaimniecības mēbeli vai pat nosacītu ģimenes locekli. 60. gados aktualizējās feminisms, dažādas sieviešu kustības, sāka parādīties pirmās slavenības, kā to saprotam šodien, un Amerikas kultūra piedzīvoja nebijušu augšupeju. Tieši visi šie it kā atsevišķie notikumi kalpoja par priekšnoteikumu, lai Džūlija Čailda, pateicoties vīra – estēta, gardēža un diplomāta – mīlestībai pret franču kultūru, īpaši tās gastronomiskajiem aspektiem, nomainītu militāro karjeru pret ēst gatavošanu un kļūtu par pirmo plaši pazīstamo sievieti – šefpavāri, kuras vadītie TV raidījumi mainīja priekšstatu par kulinārijas šoviem, būtībā radīja tos tādus, kādus pazīstam mūsdienās.

Viņas pirmais publiskais iznāciens WGBH televīzijā Bostonā notika kādā snobiskā literatūras raidījumā, kur parasti mīkstajos studijas krēslos viesojas Steinbeks, Kapote un citi tā laika atzīti literāti. Seriālā spilgti iezīmējas raidījuma vadītāja Alberta Djuhamela snobiskā attieksme pret sievieti, kas arī it kā sarakstījusi grāmatu – pavārgrāmatu. Vai tā vispār ir grāmata? Interesanti, ka arī Džūlijas vīrs ir tāds pats snobs kā pārējie, tikai viņu abu laulības dzīvē dabiskais balanss pamazām izjūk, proti, par pirmo vijoli ģimenē kļūst Džūlija. Vienlaikus seriāla veidotāji parāda, cik ļoti sievietes tajā laikā respektēja savus laulātos draugus, cik ļoti iejūtīgi rūpējās par viņu trauslajiem ego, panākot savu ar mazām sievišķīgām viltībām. Kopā ar kaimiņieni, kuru atveido lieliskā amerikāņu aktrise Bibi Ņuvērta (64), viņai bija pazīšanās mākslas aprindās, aizmuguriski tika noorganizēta vīra gleznu un fotogrāfiju izstāde. Viņš, protams, jutās kā spārnos, savos pensijas gados vēl noderīgs, taču patiesībā viss tika sarunāts. Čailda vēlējās novērst vīra uzmanību no savas karjeras, panākot, ka viņš mazliet brīvāk raugās uz viņas vēlmi sākt pašai veidot un arī finansēt (šo apstākli arī viņa no vīra slēpa) savu pavāršovu televīzijā.

Lieki piebilst, ka arī televīzijas producenti vīrieši bija skeptiski par šāda šova veidošanu. Viens no seriāla centrālajiem tēliem ir talantīgais producents Rasels Morešs, kuru atveido aktieris Frens Kecs. Sākumā viņš mēģina likt dažādus šķēršļus pavārraidījuma tapšanai, piemēram, sastādot pārspīlēti uzskrūvētu raidījuma izmaksu tāmi, taču beigās pats kļūst par daļu no šova komandas. Ideja tika īstenota, pateicoties pieredzējušajam WGBH televīzijas vadītājam, kurš saprata, ka nepieciešamas izmaiņas un tāds šovs varētu iepūst svaiga gaisa malku sasmakušajā, konservatīvajā sabiedriskās televīzijas programmā.

Merilas Strīpas ēnā

Daudzi noteikti Džūlijas lomu saista ar izcilo aktrisi Merilu Strīpu, kura lieliski pavāres tēlā iejutās 2009. gada Holivudas lentē «Džulī un Džūlija» («Julie & Julia»). Jāatgādina, ka Strīpu par Čaildas lomu nominēja 82. Kinoakadēmijas balvai «Oskars» kategorijā «Labākā aktrise galvenajā lomā».

Tomēr jaunā seriāla zvaigzne, 58 gadus vecā britu aktrise Sāra Lenkašīra, nav palikusi Strīpas ēnā. Viņa arīdzan spējusi radīt autentisku, vitālu tēlu, pat nekopējot slaveno priekšgājēju Strīpu, izmantojot savus aktiermeistarības instrumentus, tostarp gana stalto augumu. «Ar katru skatienu un katru kustību viņa izstaro inteliģenci, apņēmību un gara dāsnumu,» raksta «The New York Times» kritiķis Maiks Heils.

Čailda dzīvē ir bijusi gara auguma – tiesa, par 10 centimetriem garāka par Lenkašīru, proti 1.88 cm. Viņas augums liek arī televīzijas šova producentiem TV studijā būvēt virtuvi ar augstāku darba leti, lai saudzētu pavāres muguru.

Varētu šķist, ka par Džūliju ir zināms pilnīgi viss, jo galu galā televizoru ekrānos viņa bija redzama teju četrus gadu desmitus, tomēr savu privāto dzīvi viņa sargāja ļoti rūpīgi. Līdz ar to seriāla scenārija autoriem nācās pielikt zināmas pūles, lai precīzi atspoguļotu Džūlijas Čaildas pavāres karjeras pirmsākumus. Taču seriālu vērts skatīties arī tiem, kuri līdz šim par Džūliju Čaildu pat nav dzirdējuši – tas ir smalks, ironisks, dzirkstoša humora apveltīts stāsts par pusmūža sievieti, kura vien 40 gadu vecumā atklāj kaislību pret virtuvi un labām maltītēm un spēj to pārvērst plaukstošā biznesā.

Iedvesmo vairākas sieviešu paaudzes

Džūlija Čailda iedvesmoja vairākas sieviešu paaudzes mājas apstākļos pagatavot restorāna cienīgas maltītes, kā arī pacēla televīzijas kulinārijas šovus pavisam jaunā līmenī. Jau pēc pirmajiem raidījumiem uz televīziju pienāca simtiem vēstuļu ar pateicības vārdiem. Taču ne tikai televīzijas šovs, bet galvenokārt tieši pavārgrāmatas ir tās, kas kalpojušas kā labs padomdevējs katras sievietes virtuvē. Čailda ir uzrakstījusi vairāk nekā duci pavārgrāmatu un autobiogrāfiju par Francijā pavadīto laiku. Jāpiebilst, ka viņas Francijas pavārkolēģi, ar kuru viņa sazinās telefoniski, lai precizētu kādu franču recepti, atveido slavenā aktrise, režisore, producente, fotomodele Isabella Roselīni. Bez klasiskajām receptēm Čailda savās grāmatās atgādina arī svarīgus sīkumus, piemēram, kā uzglabāt cepampulveri, kādu vīnu izmantot gatavošanai u.tml.

Viena no seriāla sižeta līnijām pieskaras arī Čaildas tēvam, turīgam uzņēmējam, kurš līdz galam nesaprot savas meitas aizraušanos ar pavārmākslu. «Esmu lēdija, tēti, tikai ne tavs tips, un tas ir ok!» viņa godīgi saka tēvam. Svarīga ir arī melnādainās TV producentes Alises Neimanas cīņa ar stereotipiem, sevis pierādīšana TV vadībai – baltajiem Amerikas vīriešiem. Tiesa, seriāla veidotāju vēlme iestrādāt sižetā tēlu, kurš reālajā dzīvē neeksistēja, liek nedaudz saraukt pieri par Holivudas uzstājīgo vēlmi par katru cenu radīt rasu vienlīdzības ilūziju. Rasisma kārts faktiski pat netiek izspēlēta, jo seriālā gandrīz vispār netiek akcentēta producentes ādas krāsa, lai saglabātu politkorektuma principus, vienlaikus ir acīmredzami, ka šāda ambicioza afroamerikāņu sieviete 60. gadu Amerikā, visticamāk, izjuta spiedienu tieši savas ādas krāsas dēļ. Neimanes piederība afroamerikāņu sabiedrības slānim seriālā netiek apspriesta atklāti, brīžiem skatītājiem jaucot galvu – dažās epizodēs pret viņu izturas kā pret līdzīgu, piemēram, dialogos ar TV vadību, baltajiem vīriešiem, citās – kā pret tipisku 60. gadu melnādainu sievieti, kas vairāk jūtams komunikācijā ar citām sievietēm. 

Zināms, ka seriālam jau pasūtināta nākamā (otrā) sezona, un, zinot, ka Džūlijas raidījumi televīzijā tika demonstrēti vairākus gadu desmitus, varam prognozēt, ka arī šis seriāls atradīs savu skatītāju un ieņems stabilu un ilglaicīgu vietu "HBO Max" plašo seriālu klāstā.