Knuta Skujenieka dzimšanas dienā atklāj dzejnieka piemiņas vietu

Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāj – sākotnēji domājuši, ka varētu jau vasarā atklāt Knutam Skujeniekam iekārtoto piemiņas vietu un pieminekli, taču tam nav bijis atbilstoša iemesla. Tā nu sagaidītas Dzejas dienas un dzejnieka jubileja.

“Tas jau tā vienmēr ir bijis, un tāpēc jau Knutam bija mūžīgi viņa pasākumi. Viņš līdz pēdējam brīdim gribēja pats piedalīties Dzejas dienās. Atceros, ka tajā gadā, kad viņš jau vairs nevarēja ierasties, bija slimnīcā, viņš teica: “Atbrauciet pie manis un kaut vai iefilmējiet, un parādiet to, ko es teikšu.” Aizbraucu ar savu mazo videokameru, Knuts gultā saslējās un norunāja bez kaut kādām montāžām visu tekstu tik perfekti, ka atlika tikai atskaņot. Un tas bija ļoti emocionāls brīdis,” atmiņās dalās Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs.

Runājot par izveidoto piemiņas vietu 2022. gada 25. jūlijā mūžībā aizsauktajam dzejniekam, Arno Jundze stāsta: “Padomju laikā nereti bija situācijas, ka radiniekiem šādos gadījumos neviens neko neprasīja, reizēm autoru apraka kādā prestižākā vietā un uzlika baisu pieminekli, par ko visi tuvinieki bija šausmās, un neviens neko par to nedrīkstēja runāt. Bet mūsu dienās jau šādas piemiņas vietas pirmām kārtām pieder tuviniekiem, un tā ir viņu atbildība, ko ar to darīt. Ja viņi nepiekrīt, tad neviens arī nedrīkst likt bez viņu atļaujas pieminekli. Tas patiesībā ir ļoti delikāts jautājums.”

“Šajā gadījumā Latvijas Rakstnieku savienība arī nedaudz palīdzēja, jo bija vajadzīgi līdzekļi. Bija pilnīgi skaidrs, ka būs nepieciešams valsts atbalsts, jo Knuts mums bija viens tāds un otra tāda nav. Un mēs, Rakstnieku savienība, zinot, ka Knuta tuvinieki šo piemiņas vietu veido, vērsāmies Kultūras ministrijā ar lūgumu, lai palīdz finansiāli. Uzreiz to nevarēja izdarīt, naudu vajadzēja mazliet pagaidīt, bet, līdzko varēja, tā Kultūras ministrija to izdarīja ātri un operatīvi. Mēs apmaksājām visas tāmes, un tas ir mūsu ieguldījums,” bilst Jundze, norādot – bijis skaidrs, ka šī piemiņas vieta nedrīkst būt pompoza. “Tad Knuts būtu saspēris jau pirmajā naktī. Viņš visu mūžu ir vairījies no tā. Man šķiet, ka šī piemiņas vieta ir izcili izdevusies un akmens atbilst Knuta būtībai. Lai arī tā ir Knuta radinieku apsaimniekota teritorija, taču tagad mēs katrs varam aiziet uz šo piemiņas vietu. Nav jāņem ne grābeklis, ne vāzes, jo viss ir tā izveidots, ka tu vari ieiet šajā piemiņas vietā, nolikt savu līdzpaņemto puķupodu, lai tas ilgi zied un plaukst, un pēc sevis nav arī nepieciešams nogrābt pēdas, te ir izklāts bruģis. Tā arī ir šī teicamā konceptuālā ideja, lai nav jānes grieztie ziedi, kam nepieciešamas vāzes, kuras vējš sagāž.

Un labi arī tas, ka šajā piemiņas vietā ir saglabāti pārējo Knuta dzimtas jau aizgājušo cilvēku vārdi. Uz pieminekļa redzami arī ar paša Knuta roku rakstītie iniciāļi. Sieva Inta Skujeniece piemiņas vietas atklāšanā stāstīja, kā meklējusi iespējami glītāku Knuta parakstu, lai to varētu uzlikt uz pieminekļa, ko arī atradusi uz kāda rēķina, kur Knuts bija ļoti rūpīgi uzvilcis savu vārdu un uzvārdu. Tādas jaukas un sirsnīgas detaļas.”

Piemiņas vietas atklāšanas pasākumu apmeklēja vairāki Knuta Skujenieka tuvinieki, kā arī dzejnieka kolēģi – rakstniece Nora Ikstena un dzejnieki Jānis Rokpelnis, Ingmāra Balode un Liāna Langa. Arno Jundze teic, ka pasākums izvērties skaists, jo visi atcerējušies un dalījušies ar labajām epizodēm, pieredzētām ar Knutu – kas tik kopā nav piedzīvots un darīts! “Knutu mēs neaizmirsīsim! Kamēr ir dzīvi tie, kas viņu pazina, tikmēr jau pilnīgi droši viņš dzīvos atmiņās un arī šī piemiņas vieta nebūs aizmirsta,” piebilst Jundze.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!