Mavriks un Emma Vulfsoni. Mīlas stāsts paliek katram savā kapsētā
Augusta vidū Šmerļa kapos zemes klēpī tika guldīta publiciste Emma Bramņika-Vulfsone. Viņa atdusas pie sava pirmā vīra un bērnu tēva, ne pēdējās mīlestības Mavrika Vulfsona, ar kuru esot laulībā nonāca plašākas latviešu sabiedrības redzeslokā un apbrīnā.
Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", mūžības ceļos Emma tika aizsaukta 28. jūlijā – tikai sešas dienas pirms 95. jubilejas – savās mājās ASV. Pēdējos gadus publiciste dzīvoja pie meitas Amerikā, bet regulāri ciemojās pie dēla Latvijā.
Emmas Bramņikas-Vulfsones pēdējā vēlēšanās bija tikt apbedītai Rīgā, Šmerļa kapos, kur atdusas piederīgie. Ņemot vērā, ka ebreju tradīcijas neatbalsta kremēšanu, bet guldīšanu zemes klēpī, aizgājējas pēdējais šīs zemes ceļš pēc attiecīgas procedūras izvērtās arī kā pēdējais ceļojums no otras pasaules malas.
Atvadu ceremonija ģimenes un tuvāko draugu, kolēģu lokā noritēja Rīgas Jaunajos ebreju kapos, kur atdusas Emmas vecāki un pirmais vīrs, izcilais Rīgas ķirurgs Aleksandrs Bramņiks, ar kuru Emma laimīgā laulībā nodzīvoja 32 gadus – līdz traģiskai dienai, kad dzīvesbiedram, aprūpējot pacientus, neizturēja sirds.
Tikai drīz pēc tam, esot gandrīz 70 gadu vecumā, Emmas Bramņikas vārds, kas līdz tam vairāk bija pazīstams krieviski lasošā auditorijā, plaši izskanēja arī latviešu sabiedrībā, jo viņa kļuva par Latvijas Atmodas līdera Mavrika Vulfsona izredzēto.
Mavrika un Emmas satikšanās notika laikā, kad Vulfsons jau bija izdarījis to, par ko viņu ciena un cienīs neatkarīgas Latvijas sabiedrība, – uzstājies ar runu (1988. gada 2. jūnijā) LPSR Radošo savienību plēnumā, skaidri un gaiši televīzijas tiešraidē pasakot un ar vēsturiskiem faktiem pierādot, ka 1940. gadā Latvijā notika nevis sociālistiskā revolūcija, kā tika propagandēts līdz tam, bet gan okupācija un Latvija varmācīgi tika pievienota Padomju Savienībai. Līdz tam par ko tādu varēja runāt vien čukstus zem segas, tāpēc Vulfsona paziņojums tiešajā ēterā līdzinājās bumbas sprādzienam.
Pateicīgā sabiedrība žurnālista, profesora un politiķa kāpņu telpu piepildīja ar ziediem, viņa vārdu uz mūžu ierakstot Atmodas spilgtāko personību sarakstā. Tāpēc nav brīnums, ka bez ievērības nepalika arī Vulfsona privātā dzīve, kas bija tikpat pārsteidzoša, cik viņa politiskā darbība.
Deviņdesmito gadu vidū Vulfsona ilggadējā dzīvesbiedre Sonja bija devusies mūžībā, bet Mavriks nosprieda, ka nav labi dzīvot vienam. Politiķa meita pat atcerējusies, ka laikrakstā – tiesa, anonīmu – tēvam ievietojusi iepazīšanās sludinājumu, taču žurnālisti Emmu viņš noskatīja pats un, būdams 79 gadus vecs, apņēma par sievu. Abiem tā bija otrā laulība. Kāzas tika nosvinētas ar vērienu 1997. gada 21. novembrī Latviešu biedrības namā. Ieradās daudz viesu, ieskaitot ārvalstu diplomātus.
Protams, tā nebija joka lieta – apprecēties 79 gadu vecumā. Vulfsonu gribēja intervēt dažādi mediji. Sarunās ar žurnālistiem Mavriks bija laipns, daiļrunīgs un atklāts. Viņš neslēpa, ka kopdzīve ar Emmu viņu dara laimīgu un laulība pārvērtusi visu viņa pasauli. Vēlāk Emma atzina, ka viņas dzīvesbiedrs bijis liels romantiķis un romantismu saglabājis līdz pat pēdējai dzīves dienai. Gandrīz katru dienu viņš dāvājis savai dzīvesbiedrei ziedus, un katru rītu pulksten 9.30 abi dejojuši tango. Tas bijis ikdienas rituāls deviņu gadu garumā, līdz pat Mavrika aiziešanai mūžībā.
Savā atmiņu grāmatā "Es apprecēju romantiķi" Emma Bramņika rakstīja: “Kad Mavriks iziet no mājas, es stāvu pie loga un māju viņam ar roku, bet viņš pāriet ielas otrā pusē, noņem cepuri un man zemu paklanās. Garāmgājēji droši vien domā, ka viņš ir jucis.”
Abi bijuši teju vai nešķirami gan atpūtā, gan darbos. “Vakaros obligāti izskatījām elektronisko pastu. Nebija ne dienas, kad nepienāktu vēstules latviešu, vācu un angļu valodā. Mavriks tūlīt pat diktēja precīzas un konkrētas atbildes uz katru, pat tad, ja pa dienu bija darāmas daudzas lietas un mēs bijām noguruši. Reiz viņš it kā attaisnojoties minēja Sokrāta izteikumu, kurš pierādīja, ka dzīves jēga nav tikai ēst un gulēt, bet gan strādāt pat tad, ja ļoti negribas.
Nākamajā dienā no rīta viss sākās no jauna. Viņš – pie rakstāmgalda kabinetā, es – pēc pirkumiem, virtuvē, pa saimniecību, bet vakarā – blakus pie datora. Mums vienmēr kopā bija interesanti, un no dienas uz dienu mēs aizvien vairāk iepazinām viens otru un iemīlējāmies arvien vairāk un vairāk,” savā grāmatā rakstīja Emma. Abu uzdrošināšanās tādā vecumā sākt kopdzīvi sabiedrībai septiņu gadu garumā dāvāja ne vien brīnišķīgu paraugu par gaišām vecumdienām, ja vien pats esi atvērtu sirdi un možu prātu, bet arī nozīmīgu atmiņu apkopojumu, par ko, būdama publiciste, parūpējās Emma. Kā zināms, viņa gan par Mavriku sarakstījusi atmiņu grāmatu "Es apprecēju romantiķi", kurā dokumentējusi arī Vulfsona kā politiķa gaitas, gan pēc vīra nāves (2004. gada 8. martā) apkopojusi un nodevusi sabiedrībai nozīmīgas atmiņas, kā arī piedalījusies dažādos Vulfsona piemiņas pasākumos.
“Emmai bija cieša sadarbība arī ar Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku, kam 2013. gadā nodeva 50 tūkstošus vienību lielu arhīvu jeb “20. gadsimta Latvijas vēsturi”, kas ietver Mavrika Vulfsona saraksti ar politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, rakstus, runas, piezīmes, personīgos dokumentus, apbalvojumus, fotogrāfijas un grāmatas ar ierakstiem,” atvadu vārdos soctīklos informē LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere.
Grāmata "Es apprecēju romantiķi" latviešu, lietuviešu un krievu valodā bija arī kā Emmas atvadu sveiciens pavadītājiem Šmerļa kapsētā, kur katrs varēja paņemt līdzi savu eksemplāru. Emma tā būtu gribējusi, teica viņas bērni. Emmas mūža mājas ir blakus pirmajam vīram, arī Mavriks Vulfsons atdusas līdzās savai Sonjai Rīgas Meža kapos.
