"Es mīlu jebkuru cilvēku!" - dziedātājs Ainars Bumbieris par ģimeni, ziņģēm un savu prieka recepti

Dāmu vidū pieprasītas kļuvušas arī viņa apsveikuma programmas, un nupat 35. jubilejā godināts arī pats Ainars, kas sniedzis atklātu interviju žurnālam "Rīgas Viļņi".

Daudz laimes! Kā nosvinēji dzimšanas dienu?

Paldies. Parasti esmu vai nu kādā ceļojumā, vai kopā ar ģimeni. Šoreiz dzimšanas diena izvērtās ļoti vienkārša – biju kopā ar ģimeni un koncertā Līvbērzes estrādē. Kalendārs tik piepildīts, ka tuvākā brīvā sestdiena man ir nākamā gada aprīlis. Diemžēl ražošanas procesa dēļ jubilejā nepaspēja iznākt mana vinila plate ar četrpadsmit valšiem, tā būs pēc pāris mēnešiem.

Kas ir tava ģimene?

Mamma, kura nu jau pensionāre, 75 gadi paliks. Tētis, arī pensionārs. Mamma bija mežu iepirkšanas meistare. Tētim ir zelta rokas – viņš māk visu ko meistarot no koka, būvēt un remontēt. Esmu trešais bērns ģimenē, man vēl ir māsa un brālis, kuriem pašiem sen savas ģimenes. 

Esi vēlais bērns saviem vecākiem. Luteklītis?

Nē, mammai nebija diez ko laika mani lutināt, viņa bija aizņemta darbos. Augu diezgan patstāvīgs bērns. Sākumskolas posmā mamma man paņēma mājskolotāju, kas palīdz pildīt mājasdarbus, un tas manī veidoja uzcītību – vienmēr visu izdarīt, būt disciplinētam.

Neraugoties uz to, ka jau no bērna kājas biji iekšā mūzikā un dziedātāju konkursos, tomēr izvēlējies studēt politoloģiju. Kāpēc?

Pamatskolas beigās sapņoju, ka es varētu būt diplomāts un ātri braukt ar mašīnu, kurai sarkans numurs. (Smejas.) Ja nopietni, varbūt tāpēc, ka manas abas māsīcas beigušas politologus, viena strādā Luksemburgā, otra bija Francijā, tagad Augstākajā tiesā Latvijā.

Iestāties ir viens, bet tu arī pabeidzi, iegūstot bakalaura grādu! Kas bija tas, kas tomēr lika iet līdz galam?

Es jau neesmu tāds vienīgais. Studēju kopā ar Valteru Frīdenbergu, visus četrus gadus bijām viena solabiedri. 
Kas lika? Laikam iekšējais vadmotīvs novest lietas līdz galam. Pamatskolas posmā es biju pametis novārtā mūzikas skolu Skrundā, kurā sāku mācīties no piecu gadu vecuma. Vajadzēja pabeigt vēl sešas klases.

Esot Laura Reinika fanu klubā, reiz sanāca ciemoties pie viņa ģimenes. Un tad Laura mamma teica, ka izglītība ir ļoti svarīga, svarīgi, ka tev ir tas «papīrs», arī mūzikas skola ir svarīga... Tas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka pēc 9. klases pats bez nekādas mammas aizgāju uz mūzikas skolu un pateicu, ka gribu pabeigt atlikušās sešas klases. Man atļāva. Tā trijos gados pabeidzu gan vidusskolu, gan mūzikas skolu, gan autoskolu, pa vidu vēl piedaloties televīzijas konkursos, «Jaunajās zvaigznēs»… Tas pats bija arī ar augstskolu – ka iesāktais ir jānoved līdz galam.

Lai arī kā politologs neesmu strādājis nevienu dienu, studijās ieguvu vairāk tādu analītisku domāšanu. Tas man palīdz arī savā biznesā. Mums bija kolosāli skolotāji, tostarp Žaneta Ozoliņa, – cilvēki, kas iedvesmo, kā sevi pasniegt, rādīt. Domāju, ka ar katru lietu, ko mācījos, kļuvu drusku labāks.

Pa vidu tomēr bija pandēmija, kas nolika uz pauzes. Arī tajā brīdī neapsvēri mainīt nodarbošanos? Kā no tās izķepurojies?

Katru nedēļu man sanāca kāds tiešsaistes koncerts, apsveikuma uzstāšanās, darbs bija. Pirmajos mēnešos, kad viss bija slēgts, ar paziņu izdomājām, ka 30 dienās varētu uzfilmēt 30 dziesmām 30 videoklipus. Tas 30 dienu izaicinājums beidzās manā dzimšanas dienā 29. jūlijā ar dziesmu «Hei, jubilār!», kuru radīju kopā ar savu kaimiņieni Anitu Skuju.

Tu gadiem te uzplaiksnīji, te pazudi un atkal atradies. Bet šā gada «Sirdsdziesmas» finālā tavs uznāciens ar dziesmu, otrās vietas ieguvēju, «Par to, kas trūkst un nepāriet» pārliecināja, ka esi pamatīgi audzis un Latvijas ziņģu lauciņā nonācis uz palikšanu.

Visu šo laiku esmu mēģinājis sevi pierādīt ne ar skaļiem vārdiem, bet darbiem un vēlmi augt. Visu, ko esmu mācījies iepriekšējās pieredzēs, tostarp pie Lailas Ilzes Purmalietes «Jaunajās zvaigznēs» un Lielvārdes violetajā korī pie Olgas Rajeckas, esmu licis lietā, lai attīstītos. Man arī bija labs skolotājs, nu jau nelaiķis, Guntis Skrastiņš, kurš daudz ko pateica priekšā, kā vēl labāk attiekties pret publiku – iedot cilvēkiem to īstumu, nemēģināt būt samākslotam vai kādu kopēt. Viņš man mācīja būt tam, kas es esmu. Un ja vēl varu to pasniegt kopā ar dziesmām, kas aizskar cilvēka sirdi, tad visu daru pareizi.

Tavā repertuārā pārsvarā ir Artūra Manguļa komponētas dziesmas. Bet pērn Latvijas dzimšanas dienā izdevi paša sacerētu skaņdarbu «Tautas karogs». Tas, uz ko tiecies, ir radīt mūziku pašam?

Arī. Šo dziesmu man ar Magoni tādā «ātrā piespiedu kārtā» sanāca sakomponēt. Man pašam rakstīt tekstus neizdodas, tie sanāk ļoti bērnišķīgi. Tas būs tas banālais veids, kad «kuģis krastā, karogs mastā, vēstule pastā»… (Smejas.) Bet mūzika man sanāk.

Kā tev sākās sadarbība ar Magoni?

Sākās ar to, ka ir viena kafejnīca, uz kuru eju ēst «dienas piedāvājumu». Man tur paziņa saka – Magonei esot jauna dzejas grāmata, gribētos palasīt, varbūt arī man noderētu, jo kāda dziesma sanāktu. Domāju – nekādu problēmu, uzrakstīšu Magonei, palūgšu, lai atsūta man to grāmatu. Pirmajā mirklī gan nešķita, ka no kāda dzejoļa varētu kas sanākt. Bet tā sieviete, kas strādā kafejnīcā, saka – re, kur viena dziesma par Latviju!

«Manas Tēvzemes stāsts» – lasot tiešām galvā uzreiz skanēja mūzika tam gabalam. Tā bija arī ar nākamajiem diviem dzejoļiem, ko Magone atsūtīja, – tie tiešām bija tādi, kam mūziku var pielikt klāt. Tā ar Magoni man ir jau trīs dziesmas – tādi patriotiski, svinīgi gabali, ko parasti dziedu uz valsts svētkiem.

Bet bijuši arī koncerti, kuros cilvēki lūdz nodziedāt tieši «Tēvzemes stāstu». Teksts tajā ir ļoti dziļš, arī mūzika svinīga. Magonei ir sapnis, ka tā dziesma tiktu uz dziesmusvētkiem. Nezinu gan, kā līdz tam tikt, bet nu viņai ir mērķis, viņa ir televīzijā un varbūt viņa kādreiz to izdarīs, es jau tikai priecāšos. (Smejas.)

Kāds ir tavs mērķis?

Dzīvē būt laimīgam, darīt to, kas patīk, iedvesmot cilvēkus. Dzīve ir svētki, un man patīk, ka tieši tā klausītāji var justies arī manos koncertos. Es mīlu jebkuru cilvēku un ticu visam labajam, esmu patiess par visiem simt procentiem.

Tu tiešām netēlo – reālajā dzīvē nav divi Ainari, no kuriem tikai tas, kas uz skatuves, ir simtprocentīgi pozitīvs?

Nē, esmu viens un tas pats Ainars, kurš iemācījies strādāt ar sevi, savām domām un attieksmi pret cilvēkiem. Un pamatā palīdzējusi Valērija Siņeļņikova grāmata «Izproti savu slimību», ko 2011. gadā man ieteica izlasīt draugs, modes dizainers Daumants Brūniņš, kurš tagad dzīvo Londonā. Man tolaik bija lielas problēmas ar veselību – kakls visu laiku ciet, iesnas, staigāju šallē, imunitāte bija galīgi zema. Nevarēju saprast, kas par lietu. Es pēc tās grāmatas sāku strādāt ar sevi, kā rezultātā tiešām pārgāja visas veselības problēmas. Tur bija daudz psiholoģisku aspektu, ar kuriem jāstrādā un kāpēc slimības rodas. Piemēram, kāpēc tev kakls ciet – tāpēc, ka kādam kaut ko nepasaki vai «norij» domas.

Iemācījos strādāt ar sevi, lai nebūtu aizkaitināts, dusmīgs un aizvainots. Ar šīm te attieksmēm iemācījos pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir, un arī situācijas. Iekšēji tas atraisa enerģiju, kas katrā cilvēkā ir tīra, dievišķa un pozitīva, tikai nogriezta savas attieksmes līmenī.

Tu esi mākslinieks ar romantiķa komplektu: repertuāru, tēlu, darbošanās formātu. Cik romantiska ir tava ikdiena? Par to nekā nezinām.

Tur arī nav, ko daudz stāstīt. Kad būs, tad arī varēšu dalīties, tikmēr «salauzta sirds sāp naktīs». (Smejas.) To skaisto ainu buru tikai koncertos.

Tev ir bijusi salauzta sirds?

Jā, un ne vienu reizi vien.

Viss dzīvē jādara, kad esi tam gatavs. Tad jālec attiecībās, jārada mūzika un tā tālāk... Man nesen prasīja, kāda ir tā mana ideālā sieviete, ar ko gribētu būt kopā. Teicu, ka viņai jābūt pašpietiekamai, gudrai, zinošai, pārliecinošai. Intervētāja jautāja – vai tad tiešām jābūt pašpietiekamai; tad jau viņai nevajadzēs vīrieti, ja būs pašpietiekama… Jā, manā apziņā ir jābūt pašpietiekamībai, jo, ja otrs enerģētiski jāsāk vilkt līdzi, bet viņš pats negrib vilkties, tad tev nevar būt laimīgu attiecību. Ir jābūt kopīgām interesēm augt un attīstīties.

Šķiet mulsinoši mūsdienās uzdot jautājumu par attiecībām, jau noformulējot, ka tā ir sieviete.

Man vispār zvaigznēs bija paredzēts līdz 34 gadiem neplānot nekādas attiecības, tikai nodarboties ar karjeru un attīstību. Tāpēc par to neuztraucos, ka bijušas attiecības, kas izjukušas. 
Pirms gadiem desmit, kad man bija «dvēseles caureja» – tas ir, kad sāp sirds un nesaproti, ko darīt –, aizgāju pie ļoti labas draudzenes-astroloģes, kas pateica: «Ainar, bet patlaban nekam tādam arī nav jānotiek, tev ir jābauda dzīve, jāceļo!» 2023. man jābūt ļoti labam gadam. Un man patīk to, kas zvaigznēs ierakstīts, zināt.

Toreiz, kolīdz sapratu, ka man nevajag par visām varītēm cīnīties Latvijas mūzikas lauciņā, lai par kaut ko kļūtu, pēkšņi atnāca piedāvājums pastrādāt pie Igaunijas šovu kompānijas. Tā divus gadus nodziedāju uz igauņu, pēc tam trīs – uz vācu kruīza kuģiem.

Televīzijā pat dokumentāli seriāli vēsta par dzīvi uz kruīzkuģiem. Kāds ir tavs aizkulišu stāsts?

Vislabākā vieta, kur strādāt uz kuģa, ir tieši teātrī kā dziedātājam un dejotājam, jo tev ir vismazāk jāstrādā. Reāli – stunda, kamēr notiek koncerts. Pārējā laikā – kamēr kuģis ir ostā – tu vari ar pasažieriem no tā nokāpt, noīrēta mašīnu, braukt uz pludmalēm, apskatīt pilsētas, ēst restorānos, doties ekskursijās. Esmu apceļojis visas Vidusjūras valstis: Kanāriju salas, Maroku, Madeiru, Portugāli, Horvātijas skaisto piekrasti… Maljorka joprojām Vidusjūrā ir mana vismīļākā vieta, tur ir viszilākais ūdens!

Tev jūras slimības nebija?

Protams, tāda ir arī man. Bet darbiniekiem ir tabletes, kādas neizsniedz pasažieriem, kas strādā uz nervu sistēmu, un ir vienalga, kāda vētra ir ārā, tev «nevienā acī». Jā, uz kuģa jūties mazliet noguris no tā vien, ka tas visu laiku šūpojas, un pie tā nevar pierast.

Šādā kolektīvā visu laiku veidojas drāmas – jaunas attiecības, šķiršanās, konflikti. Ir bijuši brīži, kad nezini, kā otram acīs skatīties, bet ar šo cilvēku katru vakaru ir jātiekas šovā. Visādas drāmas… Sapratu vienu – ja ir kāds kolēģis, kuru pēkšņi nevari ciest, aizej ar viņu aprunāties. Tas pats, ko Siņeļņikovs māca savā grāmatā. Ja tev kaut kas nepatīk, izrunā šo situāciju. Un visos gadījumos esam kļuvuši par teju labākajiem draugiem līdz kruīza beigām.

Kāda ir tava prieka recepte?

Esmu sapratis, ka tas, kas man dara prieku, pirmām kārtām ir labsajūta. Ja nav labsajūtas, nevari īsti būt laimīgs. Es daru visu, lai visapkārt arī manos pasākumos būtu labsajūta.

AINARS BUMBIERIS

•    Dzimis 1988. gada 29. jūlijā.
•    Audzis, skolojies Skrundā.
•    6 gadu vecumā Kuldīgā ieguva «Grand Prix» konkursā «Cālis 95».
•    Mūzikas instrumenti: klavieres, ģitāra.
•    Pazīstams kļuva 2008. gadā ar grupu «Latte» un piedaloties šovā «Koru kari».
•    Dejojis tautasdejas, sporta dejas un hiphopu.
•    Plāno izdot plati ar 14 valšiem.