Kaspars Daugaviņš: "Es izbaudu hokeju tāpat kā bērnībā!"

Šopavasar izcīnītā bronzas godalga vēl ceļo kopā ar Kasparu un nav novietota mammas privātmājas īpaši izveidotajā slavas zālē, kur atrodas karjeras laikā gūtās trofejas – kausi un medaļas.

Jūs laikam esat rīta cilvēks – vai arī tas ir profesionāla sportista punktuālais režīms, ja reiz interviju sarunājām brīvdienu rītā, kad vairākums sabiedrības mēdz tā kārtīgi izgulēties?

Tas laikam man jau ir no bērnības, kad abi ar vectēvu agri no rītiem gājām makšķerēt un sēņot. Tas bija jādara agri no rīta. Es biju no tiem, kas jau deviņos vakarā vienmēr gulēja. Atceros, ka "Komisāru Reksi" nekad nevarēju noskatīties, jo seriāls sākās diezgan vēlu. Redzēju tikai sākumu un vienmēr nācās skatīties atkārtojumu. Atceros arī, ka nevarēju nevienu Jaungadu sagaidīt, jo tajā laikā jau biju aizmidzis. Mājās vēl ir bildes, kur es, mazs puika, guļu zem Jaungada svinību galda desmitos vakarā.

Sezonas laikā modinātāju izmantoju pāris reizes – vienīgi tad, ja ir mega vēlie izbraukumi. Kad mēs piecos no rīta ierodamies galamērķī, bet astoņos no rīta jau jābūt hallē, tad gan mani pamodina modinātājs, bet tā jau no bērnības ķermenis pats ceļas septiņos no rīta, ir arī reizes, kad sešos pieceļos. Šajā laikā jau esmu pilnībā izgulējies.

Protams, arī hokejs ir devis savu, jo treniņi vienmēr ir agri. Mēs jau ar sievu smejamies, it kā ir brīvdiena, bērni nav mājās, aizvesti uz laukiem, bet mēs jau astoņos esam augšā, jo izgulējušies.

Tik tiešām brīvdienā līdz divpadsmitiem dienā nekad nav sanācis pagulēt?

Iespējams, tas bija 20 gadu vecumā, kad vasarā gājām tusēt līdz deviņiem rītā.

Esmu viens no retajiem hokejistiem, kas sezonas laikā cenšas iet gulēt pusdesmitos vakarā. Tagad brīvdienās ar bērniem ir mazliet grūtāk, jo bērni vēl negrib tik ātri iet gulēt, bet man jau vakaros nāk miegs, tad ir drusciņ sevi jālauž. Bieži vien, liekot bērnus gulēt un lasot viņiem priekšā pasaku, es pirmais aizmiegu un bērni gaida, kad nu lasīšu turpinājumu. Citreiz aizmiegu meitas gultā, un tad sieva nāk mani modināt, ka ir jāpārvācas uz savu istabu.

Šobrīd vēl izbaudāt sezonas brīvdienas?

Par brīvdienām es tās gluži nosaukt nevaru. Ja pārstāvi Latvijas izlasi, tad jūnijs ir vienīgais mēnesis, kurā drusciņ atpūties bez slidām un nūjas. Tagad jau ir sācies pilns treniņu process – stadioni, trenažieru zāles, ledus treniņi jau iet pilnā sparā. Mēs, protams, individuāli gatavojamies, un katram ir savs režīms, bet pa lielam tu esi jau treniņprocesā, lai būtu gatavs nākamajai sezonai. Mēs gatavojamies 12 mēnešus gadā, jo Latvijas hokeja izlasei ir viens čempionāts maijā, bet pārējā sezonas laikā mēs pārstāvam kādu klubu, kur pelnām naudu, un tas ir mūsu darbs. Jāteic, ka pagaidām gan esmu bez kontrakta.

Tad šajā sezonā vairs nepārstāvēsiet Vācijas klubu Īzerlonas "Roosters"?

Ar šo klubu man līgums beidzās. Tā ka es tagad individuāli gatavojos nākamajai sezonai, pagaidām nezinot, kur spēlēšu. Man ir aģents, kas strādā pie kluba meklēšanas. Bet pašam jābūt labā sportiskajā formā, jo jebkurā brīdī kāds var piezvanīt, nopirkt tevi, un tev ir jābūt gatavam sēsties lidmašīnā un lidot uz klubu.

Vai ir kāda konkrēta valsts, kuras klubā gribētu spēlēt?

Pagājušajā gadā ļoti patika Vācijas līga. Tas bija ļoti augsta līmeņa hokejs, un visi sadzīves apstākļi bija labi. Es, protams, labprāt spēlētu atkal Vācijā. Tā būtu mana prioritāte, bet mēs kā hokejisti nezinām – pēkšņi var atnākt ļoti labs piedāvājums no citas valsts, citas līgas un finansiāli izdevīgs. Tas viss ir jāsaliek kopā – dzīves apstākļi, finanses.

Sieva ar bērniem paliek dzīvot Latvijā. Vecākā meita pagājušajā gadā sāka mācības 1. klasē, un negribējām viņu raustīt mana hokeja dēļ, jo mēs jau nezinām, cik ilgi būšu vienā valstī un klubā. Tādēļ ģimeniski pieņēmām lēmumu, ka ģimene paliks Latvijā, meita mācīsies Latvijā, bet brīvlaikos visa ģimene brauc pie manis. Vācija jau ir tuvu, lidojumi vienkārši. Un man bija daudz brīvā laika pēc treniņiem.

Pagājušais gads bija otrā sezona, kad es ar ģimeni dzīvoju atsevišķi. Pirmā sezona bija pirmajā nopietnajā kovida gadā, kad spēlēju Krievijā. Tad ģimenei bija grūti nokārtot vīzas, jo kovida ierobežojumu laikā nebija ne vilcienu, ne lidojumu uz Maskavu. Tolaik mums tikko kā bija piedzimusi jaunākā meitiņa. Tā bija 2019./2020. gada sezona, kad Krievijā biju viens un pa visu sezonu tikai vienu reizi satiku sievu un meitas, kad no Krievijas atbraucu ar automašīnu uz pusotru dienu un braucu atpakaļ.

Taču visu pārējo laiku esam bijuši kopā. Vienalga, kur hokejs ved, tur ģimene vienmēr brauc līdzi, un viss tiek izdarīts, lai ģimenei būtu labi apstākļi. Bija arī drusciņ vieglāk, kad bērni bija maziņi. Maskavā dzīvojām vienā lielā dzīvokļu kompleksā ar citiem Latvijas hokejistiem un basketbolistiem. Un mūsu bērni visi kopā gāja internacionālā bērnudārzā. Tā ka viss bija ļoti forši. Latvija jau ir maziņa, un vienmēr visur gribas satikt savējos.

Apprecējāties 2013. gada 14. jūlijā. Nesen ar sievu nosvinējāt desmito kāzu jubileju?

Jā, 14. jūlija vakarā mums bija īpašs notikums – desmitā kāzu jubileja. Kopā ar vedējiem bijām ieplānojuši vakariņas Jūrmalā, bet sievai sākotnēji neko neteicu. Viņa zināja tikai, ka divatā braucam skaistās vakariņās. Miks Dukurs mums tovakar spēlēja mūziku. Sievai bija liels pārsteigums. Nopirku gredzenu, ko uzdāvināju sievai desmitajā kāzu jubilejā, lai atjauninātu drusciņ mūsu attiecības. Sanāca kā vēl vienas kāzas, bet mazā lokā ar vedējiem. Bija skaists vakars, labs laiks, garšīgi paēdām un braucām mājās.

Jau nākamajā dienā man bija jābūt atbildīgā pasākumā – labdarības golfa turnīrā, kurā es piekritu spēlēt, jo tas vajadzīgs Ukrainas bērnu, jauno sportistu atbalstam. Bērni un labdarība vienmēr ir cēls mērķis un prioritāte, kurā iesaistās ne tikai hokejisti, bet lielākā daļa sportistu. Labdarības projektu ir daudz, un ne visos ir iespēja piedalīties, bet kopā ar sievu un bērniem, ja mums ir iespēja, mēs cenšamies palīdzēt.

Jūs pats golfu spēlējat vairākus gadus?

Golfs ir mans mīļākais sporta veids (smejas). Ja hokejā sit un grūsta, un ir jābūt formā, tad golfs ir sporta veids, kas man drusciņ mentāli uzlādē baterijas. Lai gan jāteic, ka arī golfs, ja man nesanāk, var izvest no pacietības. Nu jau 13 gadus spēlēju golfu. Sāku vēl tad, kad Amerikā spēlēju hokeju. Mēs jau ilgus gadus braucam spēlēt golfu ar Lauri Dārziņu, Edgaru Masaļski, Mārtiņu Karsumu un viņu ģimenēm. Mēs jau pat savas sievas esam ievilkuši golfa spēlēšanā. Mums ir tāds ikgadējs atpūtas brauciens uz Igauniju, kur ir restorāni un golfs, turp dodamies kopā ar sievām. Tas mums izveidojies par vasaras hobiju.

Lai gan atvaļinājums šovasar ir neliels, kā tad paiet jūsu vasara?

Šī vasara ir īpaša. Tā kā vinnējām pasaules čempionātā to bronzu, tad vasara burtiski ir palidojusi garām. Parasti vasaras ir ģimeniskas, kad varu pabūt mājās, jo visu sezonu esi bijis prom. Bet šajā vasarā ir tik daudz kur jāaizbrauc, lai parādītu medaļu bērniem, jāfotografējas un jāsniedz autogrāfi. Ir ļoti daudz pasākumu. Protams, tas ir manā brīvajā laikā, bet es saprotu, ka ir jābrauc, jo cilvēki, mūs atbalstot, ir palīdzējuši. Tāpēc gribas cilvēkiem atdarīt to labo. Lielākā daļa hokejistu ir bijuši savās skolās un novados. Man arī sanāca Līgo svētkos Preiļos būt un ar faniem satikties.

Jāteic, ka šī vasara man ir bijusi ļoti saspringta. Taču parasti vasarās pirmās nedēļas pēc sezonas es atslēdzos no hokeja un nedomāju par to, tad esmu tētis, vīrs, mājās daru dārza darbus, kas sakrājušies. Tad arī cenšos aizvest ģimeni kādā ceļojumā. Un pēc tām trim, četrām atpūtas nedēļām vasaras otrā pusē jau sākās individuālais treniņprocess, kad no agriem rītiem ir treniņi un otrā dienas daļa paliek ģimenei.

Jūs esat saimniecisks vīrietis?

Jau esmu teicis, ka man nav zelta roku. Es neko nemāku labot. Taču no darba nebaidos un uzņemos to, ko vismaz pats varu izdarīt un sakopt. Varu zāli nopļaut, krūmus apgriezt, no jumta sakritušās skujas noslaucīt. Kā jau katrs, kam ir privātmāja, zina, mājā vienmēr ir daudz darbu, kas jādara. Sieva ir tāda pati kā es. Mēs abi kopā kopjam savu mājas teritoriju, un arī bērni tiek pielikti pie kāda mazāka darbiņa, piemēram, no zālāja čiekurus salasīt.

Nu jau ir pagājis kāds laiciņš, kopš vēsturiskā panākuma pasaules čempionātā, bet noteikti ir taču joprojām forša sajūta, ka ir medaļa?

Jā, medaļa ir tā, kas paliks uz visu dzīvi atmiņā. Kamēr tu spēlē, ir vēl lielāki sapņi un mērķi. Bet mēs labi apzināmies, ka tas nenotiek katru gadu. Vinnēt medaļas tādai mazai valstij kā Latvijai, cīnoties pret lielvalstīm… Vai tas izdosies vēlreiz!? Ticu, ka jā, bet būs ļoti grūti atkārtot un pārsniegt to panākumu. Tāpēc, kamēr vēl nav sākusies jaunā sezona, mēs izbaudām un priecājāmies, bet ar tādu pašu mērķi un gatavošanos kā iepriekš.

Mūsu medaļa ir visas valsts sasniegums. Vai mēs to būtu izdarījuši, ja nebūtu tā kreizī atbalsta, ko saņemam jau daudzus gadus no Latvijas faniem? Tās ir jau kļuvušas par latviešu tradīcijām. Es jums varu ar garantiju pateikt, ja mums Tamperē būtu nulle Latvijas līdzjutēju, diezin vai mēs tur būtu uzvarējuši tās spēles, jo, tā kā mūs atbalstīja un dzina uz priekšu, tad aizmirsās visas fiziskās grūtības un traumas. No tā kaifa, ko tu dabū uz laukuma no tiem 11 000 skatītājiem, kas bļauj un tevi dzen uz priekšu, tu drusciņ ieej transā. Viņi lido ar lidmašīnām un brauc ar automašīnām, lai tikai tevi atbalstītu, tāpēc uzskatu, ka tas ir mūsu visu kopējs sasniegums. Medaļas viena puse ir ģimenes un fani, un tās otra puse ir paši sportisti.

Vai bronzas medaļa jau radusi vietu jūsu mammas privātmājas iekārtotajā slavas zālē, kas veltīta visiem dēla sasniegumiem, medaļām, kausiem un pateicībām?

Vēl ne! Medaļa vēl tiek vadāta apkārt un rādīta cilvēkiem, bet tā tur noteikti būs. Visas hokeja trofejas un svarīgās lietas stāv pie mammas īpaši iekārtotā telpā. Šī ir ģimeniska vieta un man pašam īpaša, bet publiski tā nebūs atvērta. Tāpēc, kamēr vēl varu, es rādu medaļu cilvēkiem, lai viņi to var apskatīt, aptaustīt un nofotografēties. Medaļa nav domāta, lai ar to lielītos, bet tā ir kā apliecinājums darbam, kas ir izdarīts, tās ir atmiņas.

Kādas bija sajūtas, kad lidmašīna ar jums – Latvijas hokeja izlases spēlētājiem –, lidojot no Tamperes mājās ar bronzas medaļām, apmeta loku ap Brīvības pieminekli? Vai redzējāt tur lejā tūkstošiem cilvēku, kas, izrādot savu mīlestību, bija ieradušies jūs sveikt?

Mēs ļoti labi visu redzējām. Es kā cilvēks, kuram ļoti nepatīk lidot, saku, ka bija pat mazliet bailīgi tik zemu virs pilsētas lidot, bet visu varēja redzēt, un tās emocijas... Man pat to ir īsti grūti izstāstīt ar vārdiem. Vēl pēc mēneša, noskatoties to video, man tas bija ļoti emocionāls brīdis, jo tādi tiešām paliek atmiņā.

Un joprojām cilvēki nāk klāt, grib jūs apķert, samīļot, nofotografēties?

Jā, cilvēki nāk un nebaidās. Ja senāk kautrējās, tad tagad tiešām pienāk, aprunājas, nobildējas un palūdz autogrāfu. Patīkami. Jo ir bijuši gadi, kad mums ir kauns uz ielas iet ar savu sniegumu, kad ir bijušas izgāšanās čempionātos. Bet tas ir sports, ar to mēs mākam sadzīvot. Bet tagad, kad tu ej pa ielu, tad ir tāds lepnums par Latviju, ka mēs kā sports varējām savienot visu valsti.

Kad biju Deju svētku noslēguma koncertā, piedzīvoju emocionālu brīdi, kad cilvēki nāca klāt un teica, kā ar mani lepojas, uz ko es atbildēju, ka es lepojos ar viņiem, jo deju uzvedums bija tik iespaidīgs. Un arī mana mamma dejoja šajā koncertā Daugavas stadionā senioru deju kolektīvā Baltābele. Mēs ar sievu sēdējām un skatījāmies noslēguma koncertu. Tas bija prātam neaptverami, ka mazā valstī ir tāds pasākums, un tā ir tradīcija, kas notiek jau 150 gadu. Un tad tā padomā, ka tavs hokejs taču ir vien tāda ripas dzenāšana. Īpaši emocionālu brīdi šovasar piedzīvoju, kad biju aizbraucis ar visu medaļu uz Valmieru pie Vidzemes bataljona zemessargiem, kur mani sagaidīja kā varoni. Un tad es teicu, ka īstie varoņi ir viņi, kas gatavi savu dzīvību ziedot par valsti, bet mēs esam tikai sportisti, kas spēlē savu bērnības hobiju. Bet, redz, cilvēkiem tomēr hokejs un sports Latvijā ir īpašs. Pat daža laba lielvalsts nevar lepoties ar tik daudziem sportistu sasniegumiem kā mazā Latvija.

Par punkta likšanu hokejista karjerai vēl pāragri domāt?

Jā, vēl ir plāns spēlēt. Es vēl gribu spēlēt, es izbaudu hokeju tāpat kā bērnībā. Paliek ar vecumu drusciņ grūtāk, bet iekšā vēl ir un gribas vēl pacīnīties pret jaunajiem hokejistiem, kas nāk iekšā un stumj tevi ārā. Tā nu mēs cenšamies, lai mūs neizstumj (smejas).

Es ļoti ceru, ka būšu arī uz nākamo pasaules čempionātu Latvijas hokeja izlases sastāvā, bet to nekad nevar garantēt, jo ir visādi blakus apstākļi, sezonas traumas, kā arī var morāli salūzt. Mēs arī esam tikai cilvēki. Bet es ļoti ceru, ka viss būs labi.

Ir arī kādi plāni, idejas, ar ko nodarboties, kad tomēr noslēgsies profesionālā hokejista gaitas?

Ja godīgi, nezinu. Tas būs otrs etaps dzīvē, kam būs jāiziet cauri. Pirmkārt, ir jāiet iegūt kāda izglītība, lai saprastu to virzienu, kurā es vispār gribu būt. Es domāju, ka tas pirmais gads, kad man beigsies profesionālais sports, būs pārejas periods, kad pašam būs jāsaprot, vai tu gribi būt treneris vai dārznieks. Kas tajā brīdī būs sirdij tuvāks, to izvēlēšos.

Šovasar vairāki hokejisti ieguvuši augstāko izglītību. Piemēram, Mārtiņš Karsums un Miķelis Rēdlihs beiguši Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.

Man nav augstākās izglītības, tā ka būs jāiet mācīties. Jā, tagad ir iespēja apvienot studijas ar hokeju. Es jau no 15 gadu vecuma braukāju apkārt pa pasauli, tāpēc pagaidām man nav sanācis, jo neesmu bijis uz vietas Latvijā. Bet tagad ir iespējama tālmācība, un cītīgi sāku jau par to domāt. Cerams, kamēr vēl spēlēšu, kaut kur iestāšos un varēšu neklātienē mācīties.

Un kā ar domām un iecerēm par savu biznesu?

Man bija sporta bārs, kas bija smags bizness, jo es neesmu uz vietas. Ir plāns pēc hokeja beigām kopā ar sievu kaut ko izveidot, bet tad ir jābūt pašam uz vietas, lai var kontrolēt un strādāt.

Re, kā vārtsargs Edgars Masaļskis ar sievu uzcēla un izveidoja Ikšķilē fitnesa centru, un, pārvarot grūtības, bizness iet savu gaitu.

Jā, Edgaram viss iet ļoti labi. Un liels prieks, ka viņi uzņēmās to visu un nenobijās. Tomēr lielas finanses ieguldītas, lai to visu attīstītu, un ir arī lieli riski. Bet liels pluss, ka viņi paši tur dzīvo uz vietas un visu kontrolē.

Pēc hokeja čempionāta nodzināt bārdu, bet tagad skatos, ka atkal esat sācis to atlaist.

Bārdu bija plāns audzēt visu iepriekšējo sezonu, aptuveni deviņus mēnešus. Pērn no pirmās līdz pēdējai sezonas dienai audzēju bārdu, to ik pa laikam piekopjot. Kad noskuvos, sieva teica, ka izskatos pēc galīgi jauna puišeļa. Tādēļ tagad sāku lēnām audzēt kaut ko atpakaļ, jo bez bārdas izskatos 15 gadu jaunāks.