Diāna Zande savu paradīzi atradusi puķu dobēs Mālpilī

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", aktrises profesiju uz psihoterapeites arodu nomainījusī Diāna Zande ar dzīvesbiedru un kolēģi Juri Sērmukšu no galvaspilsētas pārcēlušies uz laukiem Mālpils pagastā. Sākumā nakšņojuši teltī un mazmazītiņā bērnu rotaļu būdiņā, kamēr Diāna aizrautīgi iekopusi apstādījumus, bet nu jau mitinās zem īstas mājas jumta. Pirms Līgo svētkiem tika pabeigta terases izbūve, un Diāna nevar vien sagaidīt, kad varēs šķūņa nojumē nodoties brīvdabas kino vakariem.

Viss sākās ar mammu, pļavu un naktīm 2x2 metru būdiņā

Uz Mālpils pusi Āgenskalnā uzaugušo Diānu Zandi dzīve aizveda 1989. gadā, kad viņas mamma meklēja vietu, kur sākt zemnieku dzīvi. “Mamma visu mūžu bija nostrādājusi kultūras jomā. Paskatījās vienu vietu laukos, otru, līdz nonāca līdz šai vietai Mālpils pagastā, kur bija iespēja dabūt 12 hektāru zemes un meža, un sāka te saimniekot. Arī es te pie viņas dzīvojos, tai laikā arī laidu pasaulē trešo bērnu. Radās plāns par dārziņu ieviešanu, augļkokiem, mājas celšanu, kredītu ņemšanu, lai visu realizētu. Mamma to visu uzņēmās, sāka pat celt saimniecības ēku, taču tik veiksmīgi negāja, un viņa aizbrauca prom uz Ameriku. Bet es ar saviem trim bērniem turpināju te braukt un mīcīties. Te bija skaista ainava, prom no cilvēkiem. Tuvākais kaimiņš ir vairāk nekā kilometra attālumā,” stāsta Diāna.

Sākumā bijusi vien “plika” pļava. “Nekāda namiņa te nebija, tikai vieta ar senas mājas mūra pamatiem. Uzlikām būdiņu. Mamma vienu gadu tajā pārdzīvoja tādos apstākļos kā Sibīrijas ziemā. Kad mūsdienu cilvēks dzird vārdu “būdiņa”, viņš iztēlojas glītu, jauku namiņu. Bet mammai bija tāda būdiņa, kurā no rīta spainī ūdens bija sasalis. Un siltumam viņai kaķi gulēja blakus,” viņa atminas.

Pēc mammas aizbraukšanas no Latvijas un kopdzīves uzsākšanas ar Juri pa brīvdienām viņi kļuva tur par tādiem svētdienas dārzniekiem. “Sadzima vēl divi bērni. Saimniecības ēka ne tuvu nebija gatava. Tai tāds savdabīgs projekts. Tobrīd gatavs bija iebetonētais pagrabs, ķieģeļu sienas, savienojumu ar nākotnes plānojumā iecerēto dzīvojamo māju. Bija arī uzlikts šīfera jumts. Tālab vasarā dzīvojām vai nu teltī, vai bērnu rotaļu būdiņā, kas ir 2x2 metrus liela. Te es maģistra darbam kaut ko darīju, te es sēdēju starp savām trim pirmajām hortenzijām un rakstīju pieteikumu doktora darbam... Bija āra mazmājiņa, mammas ierīkotais ūdens dziļurbums, arī elektrība bija.

Dzīvojāmies pa pļavām, tīrījām no brikšņiem, līdz padarījām tās par pagalmu. Tā nu šo vasaras dārzniecību piekopām līdz 2014. vai 2015. gadam. Tad biju doktorantūrā un man bija lielā Eiropas stipendija, bija vēl pāris lieli projekti, kur labi nopelnīju. Mamma atgriezās Latvijā, un sākām visi prātot – ko darīt ar šo īpašumu. Beidzot pēkšņi bija arī kaut kāda nauda, un izlēmām, ka sāksim kaut ko būvēt. Pārveidojām saimniecības ēkas projektu par dzīvojamo māju un sākām darbus,” stāsta Diāna un apsauc savu borderkolliju Ticianu, kurš skatās laukā pa logu un sāk riet. “Viss kārtībā, puika! Juris pļauj zāli!” viņa kušina satraukto suņu puiku. Ticianam dikti nepatīkot rūcošas, motorizētas skaņas, viņa paskaidro, turpinot stāstu par iesākumu savā lauku mājā.

Nauda, ko “ielikt puķu dobēs”

Diānas Zandes lielākais lolojums ir puķu dobes. Tā ir viņas sazemēšanās un meditācija. “Cik sevi atceros, man vienmēr ir paticis darīties pa zemi. Tā laikam ir tā ideja par to, ka cilvēks nobriestot sāk interesēties par zemi. Ir, protams, arī daļa cilvēku, kas bērnībā nomocīti ar 800 metru garu vagu ravēšanu un zemi pat redzēt vairs negrib. Bet man vienmēr ir paticis. Vēl kā mazs bērns atceros dārzus, kuros esmu bijusi, atceros, kā esmu ierīkojusi dobes. Mana ģimene dzīvoja Āgenskalnā, un bērnu dienās mums nebija lauku. Es ņēmos pie Māras dīķa un darījos ar pļavas puķītēm. Man bija ļoti daudz vientulības, jo neapmeklēju bērnudārzu. Tā nu tai dabā arī ieaudzinājos. Bet tas, manuprāt, ir arī stāsts par temperamentu un vajadzību. Tur ir vairāku apstākļu kopsakarība, kāpēc man tas patīk. Un jā, ļoti svarīgi ir tas, ka arī Jurim šī lauku dzīve un darbošanās ļoti patīk. Jo tas ir dzīvesveids. Kad manas draudzenes brauc uz ārzemēm, es brīnos – kāpēc vasarā jābrauc kaut kur prom? Te taču ir tik nenormāli labi!” smej Diāna.

Pati pirmā dobīte Mālpils lauku mājā bijusi pavisam neliela, tikai pusotru kvadrātmetru plaša, un tajā ziedējušas Diānas sasētās kliņģerītes. Tagadējās dobes ir krāšņas un daudzveidīgas, ilgu gadu garumā lolotas, plānotas un čubinātas.

“Pagalma centrālā puķudobe lielos vilcienos ir gatava, jo es zinu, kas man patīk, zinu toņus, kas iet cauri un veido savu kompozīciju. Violetie, baltie un sārtie ir tikai dažos krūmos un rudenī. Ir tikai dažas vasaras puķes, ko iestādu. Lielākoties manu dārzu krāšņo ziemcietes. Tas tāpēc, ka esmu draugos ar maku – man nav tik daudz naudas, lai varētu katru gadu sapirkt tik daudz vasaras puķu stādu. Jo dobes ir lielas un daudz. Draugiem, kas brauc ciemos vai sveikt kādos svētkos, saku, lai neved man nekādas dāvanas, bet gan naudu, ko es ielikšu puķu dobē. Tad katram pēc tam varu parādīt hortenziju krūmu vai ko citu, kas par viņa dāvināto naudiņu iegādāts.”

Diāna apguvusi, kā panākt dobē mainīgumu ar ziemcietēm un krūmiem. “Līdz Jāņiem zied kaķumētras jeb nepetas, ir arī sīpolpuķes un peonijas. Tās gan šopavasar diezgan daudz nosala. Kupla un krāšņa patlaban zied Diana Parks peonija. To man uzdāvināja Iveta Bērziņa no Bērziņu stādaudzētavas... Drīz nāks delfīnijas, nepetu atkārtotā ziedēšana, tad nāks hortenzijas un smilgas... Pavasarī dobē ir dažas tulpes un krokusi, bet mums ir daudz tulpju un krokusu, kas sastādīti zem ozoliem. Tiek uzskatīts, ka zem ozoliem un liepām nekādas puķes neaug, bet pavasara puķu pļavu kā paklāju gan ir iespēja izveidot! Ozoliem lapas uzplaukst vēlāk, līdz ar to gan gaismas, gan mitruma visam, kas aug apakšā, ir gana. Mums zem ozoliem ir savvaļas tulpju šķirnes, muskares, baltās vizbulītes, kas no meža nāk iekšā, zilsniedzītes, sniegpulkstenītes. Pirmajā gadā, bakstot zemē, iestādījām 500 puķu sīpolus, bet pagājušogad sanāca pavisam jautri. Mēs to darījām decembra sākumā, kad zemes virskārta jau bija sasalusi. Vīrs un dēls ar urbi taisīja caurumus, ka rūc vien, iemeta tajos sīpolus, un zemi uzbēra virsū. Kāds tūkstotis sīpolu šādi tika sastādīti. Bet viss arī sanāca, pavasarī zem ozoliem viss bija ziedos. Uz katru kvadrātmetru likām 100 sīpolu,” stāsta Diāna.

Uz pilsētu brauc ar autobusu

“Vispār man tagad ir attiecības ar stādaudzētavām!” priecīgi izsaucas Diāna. “ Un tās ir ļoti privātas attiecības. Jo savā darbā es esmu citiem – klientiem, studentiem, intervijām par visādām mentālās labbūtības tēmām. Un tur es sevi atdodu. Nu esmu atklājusi stādaudzētavas kā vietu, kur man iedod. Kad aizbraucu uz dārzniecībām, es runāju par savu dobi, viņiem tas interesē, un viņi appuišo mani! Un tur es tiešām sajūtu, ka kādam rūpu es! Tas man ļoti patīk. Kas līdzīgs kā masierim aiziet izbaudīt masāžu,” viņa atzīst.

Diāna teic, ka pēc dabas ir ļoti vienpatīga. “Un tas it kā iet pretrunā ar visiem pieejamo manu publisko tēlu. Kad esmu ar cilvēku kopā, esmu īstā kontaktā ar viņu, tā patiešām. Un tas droši vien rada izjūtu, ka cilvēks mani ļoti labi pazīst, ka esmu tik atvērta. Bet patiesībā faktiski esmu ļoti noslēgta. Un tā pavisam noslēgti no ārpasaules mēs arī dzīvojam. Juris ar mašīnu aizved mani uz autobusa pieturu, aizbraucu uz Rīgu, pa ceļam ieslēdzu datoru, atbildu uz vēstulēm, lai lietderīgi izmantotu laiku, nostrādāju un fiksi atgriežos atpakaļ. Un tad tas dārzs ir tā mana pasaule. Tas ir kaut kas, ko veidoju sev. Un arī māja, ko mēģinām stutēt gadiem, lēnu garu. Jā, viena lieta ir, ka gribas visu gatavu un uzreiz. Nu, nebūs! Tāpēc, ka ne tās finanses pavelk, ne laiks. Jo ir taču darbs. Tas, kas ir te, mājās un dārzā, viss notiek un top ārpus darba laika. Tiem, kas varbūt sapņo par pārcelšanos uz laukiem vai māju, iesaku rēķināties ar pavisam citādu dzīvesveidu. Jo lauku dzīvesveids nozīmē – tad, kad pārējie gribēs ballēties, tu domāsi par to, ka ir jāizravē dobe vai jāsalabo pilošs jumts. Cilvēkam ir tāds niķis žēloties – re, kā viņi dzīvo, re, kas viņiem ir! Ka pārējiem ir viss, bet man – nekā.  Faktiski jau tā nav. Mēs katrs kaut ko darām uz kā cita rēķina. Izcilību kaut kur var sasniegt, no daudz kā cita atsakoties. Te nav stāsts par to, kā Diānai Zandei dzīvē palaimējās. Nē! Palaimējās, veiksmīgi sagadījās vai noveicās tas, ka kļuvu par filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā Lāsmiņu, bet tas, ka, Teātra fakultāti beidzot, saņēmu diplomu ar izcilību, tas nepalaimējās – tas bija mans darbs, mans ieguldījums. Tāpat psiholoģijas studijas.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!