Notraukt putekļus no Dziesmu svētku karoga. Seriāla "Kolektīvs" recenzija

Iespējams, vaicāsiet, kas ir antoloģijas seriāls. Galvenā atšķirība no seriāla «parastā» ir tāda, ka antoloģijā sērijas savā starpā nevieno stāsts un galvenie varoņi. Drīzāk tās ir atsevišķas īsfilmas, kuras veidojuši dažādi autori. To sižeti, galvenie varoņi, stils un pat žanri var būt, un ir pat vēlams, ka ir dažādi.

Protams, vienmēr ir kāds vienojošais motīvs. Piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā iznāca seriāli, kur katru sēriju veidoja cits režisors mājsēdes apstākļos. Pērnā gada nogalē slavenais šausmu un mistikas meistars Giljermo del Toro «Netflix» paspārnē producēja plašu popularitāti guvušo antoloģijas seriālu «Cabinet of Curiosities».

Savulaik antoloģijas bija arī populārs filmu žanrs. Ticu, ka daudzi no jums atcerēsies vienu no veiksmīgākajām un augstvērtīgākajām šāda tipa kinolentēm «Parīze, es tevi mīlu». Kopš 2006. gada, kad iznāca filma, savu nozīmi aizvien vairāk ir izcīnījis seriālu žanrs. Tā kā antoloģijas jau savā būtībā sastāv no vairākiem īsiem stāstiņiem, tad ir tikai loģiski, ka šāds formāts organiski turpina eksistēt TV seriālos. Galu galā arī «Melno spoguli» nosacīti varam interpretēt kā antoloģijas seriālu. Tā teikt nebūtu absolūti precīzi, bet daudzas iezīmes tam ir.

Dziesmu un deju svētki ir gana plašs temats, lai tajā varētu izstāstīt jebkāda veida vai žanra stāstu. Kas tik nevar notikt radošu ļaužu kolektīvos, vai ne? Tajā pašā laikā  «Kolektīva» tapšana rada iespēju jauneklīgi un laikmetīgi palūkoties uz mūsu nacionālo dziedāšanas un dejošanas tradīciju. Bieži vien publiskajā telpā ir sajūta, ka šis notikums ir pārāk svēts un par to drīkst runāt tikai lepna patosa intonācijā. Protams, ka mūsu tautai šie svētki ir svēti, bet tas nenozīmē, ka par tiem būtu jārunā tikai vienā veidā, jo tā var parādīties risks, ka pašas tautas radītā tradīcija atsvešinās no tautas. Tāpēc jau pirms «Kolektīva» iznākšanas šī iniciatīva šķita šarmanta gan lokālā temata apspēlēšanas dēļ, gan tāpēc, ka piedāvā svaigu skatījumu uz mums visiem tik tradicionālajiem svētkiem.

Žanru ziņā pirmajās četrās sērijās mēs ceļojam no vēsturiskā kino līdz mistikai un komēdijai. Režisora Edgara Kaupera (jā, tā paša Renāra Kaupera dēls un grupas «Carnival Youth» mūziķis) filma ir vienīgā, kas pievēršas mūsu dziedāšanas tradīcijas vēsturei. Stāsts norit 1985. gada svētku laikā, kad par spīti aizliegumiem uz skatuves tika izsaukts kordiriģents Haralds Mednis, lai diriģētu dziesmu «Gaismas pils». Šī sērija ir nosaukta tāpat kā šī latviešu kormūzikas klasikas dziesma. Tomēr īsfilmā notikumus mēs pieredzam no ierindas čekista perspektīvas, kurš cenšas šo  dziesmoti revolucionāro notikumu apturēt.

Aika Karapetjana veidotā īsfilma «Degsme» dodas pavisam citā virzienā, piedāvājot mums uz deju svētku tradīciju palūkoties caur mītiskas pasakas prizmu. Īsfilmā savijas baisi draudošas noskaņas ar sarkasma devu. Stāsta centrā ir jauneklis, kurš ieradies no Melburnas, lai par katru cenu iekļūtu Deju svētku noslēguma koncertā. Tomēr viņš pats nemaz nenojauš, kāda var būt cena, kas par to būs jāmaksā.

Noteikti pikantākais sērijas nosaukums ir «Maukurs un Zivs». To veidojis režisors Papa Chi, kurš, lai gan ir vecākais starp visiem saviem kolēģiem, tomēr debitē kino/TV lauciņā. Visas līdzšinējās karjeras laikā viņš ir darbojies tikai reklāmu vai klipu veidošanā. Scenāriju kopā ar viņu rakstījis Jānis Joņevs, un šī epizode atšķirībā no visām pārējām visvairāk apspēlē mūsdienu koru realitāti. Kādam vārgulīgam korim jāsamaksā labam dziedātājam (koru aprindās tādus sauc par maukuriem), lai palīdzētu kolektīvam iekļūt Dziesmu svētkos. Tur šis nopirktais dziedātājs sastop kādu daiļavu, kura, izrādās, dziedāšanas laikā tikai plāta muti (tādus dēvē par zivīm). Un tālāk sākas romantika…

«Kriminālās ekselences fonda» autors Oskars Rupenheits īsfilmā «Frolovas metode» vēsta par kordiriģenta ceļu pretim pārliecībai. Laikā pirms skatēm jaunajam diriģentam Ernestam nepārvarami trīc rokas. Viņš uzzina, ka ir tikai viens veids, kā to pārvarēt. Vajag naktī ielavīties pie lielmeistara Sigvarda Kļavas un noskūpstīt guļošā dižgara roku.

Līdz ar svētku atnākšanu iznāks vēl divas sērijas, kuru autori būs Marta Elīna Martinsone un Mārtiņš Grauds.

Nevienmērīgi, bet svaigi

Protams, ka antoloģiju darbiem teju vienmēr piemīt nevienmērība no sērijas uz sēriju to kvalitātes ziņā un emocionālajā nospiedumā uz skatītāju. Tā ir arī «Kolektīva» gadījumā. Divas no sērijām ir galvas tiesu pārākas par otrām, kuras pamatīgi buksē. Vietā būtu salīdzinājums ar pašiem Dziesmu svētkiem, kur plecu pie pleca sacenšas un sadziedās teju profesionāli kori ar tādiem kolektīviem, kuri knapi spēj trāpīt notīs.

Rupenheita veidotā «Frolovas metode» izceļas ar meistarīgi nostrādātu scenāriju. Šķiet, ka skatāmies kādu teju brāļu Koenu līmeņa kriminālu afēru. Jaunajam kordiriģentam Ernestam, dodoties izpildīt māņticības rituālu, lai tiktu pāri savai krīzei, šajā žanra un satura savienojumā uzdzirkstī šarmanta ironija. Šī ironija vienlaikus uzbur izjūtu, ka koru pasaule ir mītiem un leģendām apvīta vide. Turklāt tas viss izpildīts profesionāli augstā līmenī visos filmas veidošanas aspektos. Līdzvērtīga meistarība redzama arī Karapetjana veidotajā «Degsmē». Ja jau pieskaramies mīta tēmai, tad šeit ekrānā tiek piedāvāta pasaka jeb laikmetīga teika. Saturā gan autors mazdrusciņ provocē publiku. Tomēr šī provokācija ir drīzāk eleganta ironija, kas varētu aizskart vien tos, kuri ir humora izjūtas apdalīti. «Degsme», šķiet, mazliet paķircina tos, kuri deju svētkiem, latvietības dzīvesziņai vai jebkam dzīvē nododas ar pārlieku fanātismu. Var gadīties, ka šāds fanātisms var aizvest pat līdz upurēšanas rituāliem. Šī īsfilma kopumā atstāj Latvijas kino vai seriālos pavisam reti piedzīvotu pēcgaršu – pašironiju par mums pašiem.

Pašironijas kritiski trūka jaunā režisora Kaupera īsfilmā «Gaismas pils». Šis patriotisma uzlādētais stāsts «klibo» jau scenārija līmenī. Sākumā autori uzbur intrigu par to, ka uz skatuves tiks izsaukts Haralds Mednis. Tas notiek, un neviens par to īpaši nepārdzīvo, lai gan skatītājs tika sagatavots, ka to ne par ko nedrīkst pieļaut. Tad koris neatļauti sāk dziedāt dziesmu, kas it kā atkārto to pašu notikumu gaitu, ko tikko vienreiz jau noskatījāmies. Tāpat arī stilistikā autors it kā veido komēdiju par tirliņiem funkcionāriem (brīnišķīgs galvenajā lomā ir dzejnieks un kultūras žurnālists Toms Treibergs), bet filmu izlemj nobeigt ar dziļu patriotisku lādiņu. Arī vizuāli šķiet, ka jaunais režisors pārlieku cenšas imitēt sava kolēģa Oskara Rupenheita «Kriminālās ekselences fonda» stilu.

Labāk neklājas arī Kaupera pieredzējušajam kolēģim Papa Chi. Lai gan stāsta uzstādījums «Maukurā un Zivī» ir ar lielu potenciālu un oriģinalitāti, pati filma izvēršas stilīgā, krāsainā un gaužām banālā romantiskā komēdijā. Viss notiekošais ir vizuāli baudāms – gan vide, gan tipāži, gan romantiskas potenciāls. Tomēr visu saskaitāmo summa liecina, ka lielāku izklaidi no tapušās filmiņas būs guvuši paši autori, nespējot radīt līdzvērtīgas emocijas skatītājiem. BET! Šī īsfilma mums atklāj Eināra Repšes neapšaubāmo aktiera-tipāža potenciālu. Ceru viņu redzēt vēl lielajos vai mazajos ekrānos.

Kopējā pēcgarša pēc «Kolektīva» ir ļoti laba. Ir sajūta, ka antoloģija pašmāju mazajos ekrānos ir sākusi kādu jaunu posmu. Apskatāmās četras sērijas, par spīti to nevienmērīgajam līmenim, raisa patiesu interesi par atlikušajām divām. Un patiess prieks, ka mūsu sirmā tautas tradīcija ir izmantota laikmetīgā un stilīgā veidā, lai ļautu palūkoties uz dziesmu svētkiem citā gaismā. Ne tikai koristu skaits un daiļie tautastērpi apliecina, ka šī tradīcija, iespējams, būs nemirstīga. Par to signalizē arī šī seriāla jauneklīgums.

Atsauksmes

«Kino raksti», kinoraksti.lv, Vilis Lācītis, rakstnieks un kritiķis:

«Sekss, manuprāt, ir galvenā doma, kas vijas cauri seriālam [..].Galvenais ir tas, ka seriāls parāda Dziesmu un deju svētkus nevis kā stīvu akadēmiskās kormūzikas pasākumu, bet kā tautas elpu un asinsriti, un veselīga jauna cilvēka organismam sekss ir vēl vajadzīgāks nekā rīta vingrošana.»

«Lsm.lv» kinokritiķe Kristīne Simsone: 

«Seriāls «Kolektīvs» ir interesanta parādība no kontekstuāla skatpunkta – tas ir populārās kultūras darbs, kas nekonvencionālā manierē reflektē par vienu no mūsu nacionālajiem simboliem. Spekulēju, ka šī pieeja varētu raisīt diskusijas starp tiem, kas pret šo simboliku attiecas konservatīvāk, taču, manuprāt, arī šādas formas pārspriedumiem noteikti ir vieta mūsu kultūrtelpā; tie skatu uz dziesmusvētkiem dažādo un cilvēcisko.»