"Viņas pēkšņā aiziešana ir prātam neaptverama,"- kolēģi dalās atmiņās par Lilitu Ozoliņu

Lilitas Ozoliņas talants un inteliģence veidoja Dailes teātri vairāk nekā pusgadsimtu. 1971. gadā Ozoliņa absolvēja studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas aktieru fakultātē. Teātrī aktrise strādāja kopš 1966. gada. “Viņas darbs bija izcils, tik smalks un dziļš. Ārkārtīgi sāpīgs zaudējums Dailes teātrim, Latvijas teātrim un pasaules kino mākslai. Mums gan kolektīvam kopumā, gan personīgi katram. Zaudējums ir negaidīts,” vēstīja Dailes teātris izplatītajā paziņojumā.

Lilitas Ozoliņas ieguldījums Latvijas teātra un kino mākslā ir neizmērojams un nemirstīgs – tikai pazīstot Lilitu, bijis iespējams atklāt to daudzpusību un bagātību, kas nāca no viņas personības un tika iedzīvināts visās viņas lomās. Žurnālam "Kas Jauns" atmiņās par dižo aktrisi dalījušies vairāki viņas kolēģi.

Juris Žagars: “Viņai jau bija lomas nākamajā sezonā”

Dailes teātra vadītājs un aktieris Juris Žagars ar Lilitu Ozoliņu bijuši ilggadēji kolēģi, kopš viņš 1995. gadā uzsācis strādāt Dailes teātrī.

“Uz skatuves tādā ciešā sazobē mēs bijām tikai pēdējos septiņus gadus. Vistuvākie kolēģi mēs uz skatuves bijām Tenesija Viljamsa lugā "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta". Un tādā ciešā, emocionālā spriedzes situācijā uz skatuves tu ļoti labi jūti cilvēku, jo mēs tajā brīdī esam ļoti tuvi viens otram, tu redzi otra dvēseli. Es ļoti labi atceros Lilitas acis, aktieriem tādi mirkļi paliek atmiņā. Man patīk arī vienmēr teikt, ka skatuves pieredze kļūst par daļu no aktiera personiskās dzīves pieredzes. Es varu apgalvot, ka tie brīži un tās saspēles, kas man ar Lilitu ir bijušas uz skatuves, tā ir daļa no manas personiskās emocionālās pieredzes,” atmiņās par kolēģi dalās Juris Žagars.

“Attiecībā uz Lilitu kā cilvēku – viņa patiešām bija Dailes teātra kanons. Viņu nekādā gadījumā nevar asociēt bez Dailes teātra. Arī pēdējos gados, neraugoties uz to, ka cilvēkam līdz ar gadiem slodze kļūst grūtāk panesama, viņa to fantastiski, fenomenāli pārcieta vai pārnesa un strādāja, kā vienmēr ir strādājusi. Man liekas, arī divas viņas pēdējās lomas – lugā "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu", kur viņa spēlēja māti, un Henrika Ibsena "Brandā" – ir īsti teātra kanoni. Bet cilvēciski... viņa bija tāds teātra cilvēks... un foršs cilvēks. Brīnišķīga kolēģe,” leģendāro aktrisi raksturo Dailes teātra vadītājs. Viņš arī atklāj, ka Lilita Ozoliņa līdz pēdējam spēlēja uz skatuves un jau bija iekļauta jauniestudējumu repertuārā.

Līvmane reiz vaicāja Ozoliņai, kā kļūt par aktrisi

Dailes teātra aktrise Akvelīna Līvmane ar Lilitu Ozoliņu bija ilggadējas kolēģes. Sarunā ar "Kas Jauns" Līvmane teic, ka kolēģes pēkšņā aiziešana mūžībā ir prātam neaptverama. “Mēs ne tikai bijām kolēģes uz skatuves, bet arī reālajā dzīvē mums ir bijušas šādas tādas vajadzības, lai kādu reizīti satiktos. Mūsu starpā bija draudzīgas un labas attiecības,” atklāj aktrise.

Līvmane Dailes teātrī sāka strādāt 1974. gadā, kad Lilita Ozoliņa jau bija populāra kino un teātra aktrise. “Es vēl atceros Lilitas pirmās skaistās fotogrāfijas žurnālā un uz tā vāka, tās bija tapušas pēc viņas pirmās kinolomas. Es kā skolas bērns vēl rakstīju vēstuli viņai, lai atbild: “Kā var kļūt par aktrisi?”. Protams, es nesaņēmu atbildi, bet saprotu – kā gan viņa varēja atbildēt, jo tolaik noteikti ļoti daudzi viņai rakstīja. Un vēlāk mēs kļuvām par kolēģēm! Mūsu ceļi uz skatuves daudz nekrustojās, varbūt kādreiz kino, kur bijām uz provēm. Nu bet tur Lilitai bija priekšroka. Ilgais ceļš kāpās viņai bija liktenīga loma, jo filmu rādīja televīzijā, visa Padomju Savienība to skatījās. Tā laika publika jau ļoti mīlēja aktierus. Lai kur viņa brauca uz austrumu pusi, viņu atpazina,” tā Līvmane.

Uldis Dumpis: “Viņa nekad nesūdzējās”

Teātra un kino grands Uldis Dumpis par Lilitas Ozoliņas pēkšņo aiziešanu grūtsirdīgi nopūšas un teic, ka atkal ir viens skumjš sitiens, ko nevar novērst.

“Mēs savā jaunībā ar Lilitu esam ļoti daudz kopā kinofilmās spēlējuši – 60. gadu beigās un 70. gados. Mūsu pirmais kopīgais darbs bija režisora Imanta Krenberga režisētajā filmā "Stari stiklā" (1969). Bet es viņu kā cilvēku ļoti maz pazinu. Viņa bija vairāk savrupa... Mēs nekad tuvi draugi nebijām, lai gan jāteic, ka mums bija vislabākās attiecības darba lietās. Viņa jau bija, kā tagad moderni teikt, īsts darbaholiķis. Viņa bija cilvēks, kas ar lielu atbildību izturējās pret to, ko dara. Viņa bija vienmēr gatava darbam. Es neatceros tādu situāciju, kad viņa būtu par kaut ko čīkstējusi vai sūdzējusies, ka viņai grūti. Katrā ziņā ļoti, ļoti žēl…” atmiņās dalās Uldis Dumpis.

Ģirts Ķesteris: “Mums ļoti labi saskanēja”

Dailes teātra viens no vadošajiem aktieriem Ģirts Ķesteris teic, ka Lilitu Ozoliņu atminēsies ar pozitīvu noskaņojumu, jo abi kolēģi vienmēr pratuši pasmieties un pajokot.

“Es pieminēšu Lilitu ļoti pozitīvi – viņai bija spēja būt pašironiskai un skatīties uz notiekošo ar tādu vieglu sarkasmu. Sākšu ar kādu stāstu no pagājušās sezonas, kad mums bija ar teātra administrācijas līdzdalību organizētas angļu valodas nodarbības. Mēs bijām kādi pieci cilvēki, tostarp arī Lilita, kura, starp citu, diezgan labi zināja angļu valodu. Reizi nedēļā apciemojām "Zoom" platformā šīs stundas, un Lilita teica, ka ar to ir par maz. Tas bija ļoti jautri. Viņa man aktieru kafejnīcā saka tā: “Ģirt, tu taču esi zvaigzne, tu esi vadošais, tu taču varētu, lūdzu, noorganizēt vēl papildu stundu?” Bet es saku: “Lilita, es ar tevi te salīdzinot vienkārši neesmu nekas. Tavs mērogs, mans mērogs.” Uz ko Lilita atbild: “Nu labi! Tu esi vadošā mazzvaigznīte! Bet tu esi!” Tas bija kaut kas ģeniāls. Šie te dzīves vai sadzīves komentāri, šī te spēja iesmiet par kaut ko, pat par teorētiski diezgan nopietnām lietām, tas viņai piemita, un šajā ziņā mums ļoti labi saskanēja.”

Runājot par kolēģes aiziešanu mūžībā, aktieris teic: “Tas, nenoliedzami, ir zaudējums mākslinieciskai apritei, bet kā cilvēki mēs taču nākam pasaulē, piedzimstam, tad mūs paceļ spārnos un tad mēs aizlidojam…”

Ingrīda Latimira: “Bijām sarunājušas satikties...”

Kad Ingrīda Latimira (bijusī Ūdre) atradās Saeimas priekšsēdētājas amatā, viņas sabiedrisko attiecību speciālistes darba pienākumus pildīja tautā iemīļotā aktrise Lilita Ozoliņa. Arī pēc Ingrīdas politiskajām gaitām kolēģu attiecības turpinājās sirsnīgā draudzībā.

Sarunā ar "Kas Jauns" Ingrīda Latimira atminas, ka, viņai esot Saeimas priekšsēdētājas amatā, abas ar Lilitu strādājušas kopā: “Ļoti daudz viņa man palīdzēja – apgūt runas mākslu un kultūru, un publisko uzstāšanos, kā arī daudzas citas lietas. Tāpēc tagad, skatoties uz mūsu šā brīža politiķiem, ir ļoti žēl, ka viņi pat īsti latviski neprot runāt.”

“Lilita bija vienreizīgs cilvēks, viņa ļoti daudz ko man iemācīja. Un jāteic, ka viņa arī bija lieliska saimniece. Mācēja tik labi izaudzēt tomātus un gurķus, ka tie deva bagātīgu ražu. Viņai bija zaļie pirkstiņi,” atklāj Latimira, kas pēc politiskās karjeras beigšanas ar Ozoliņu turpinājusi tikties. “Ar ģimeni gāju uz izrādēm, kurās Lilita piedalījās. Viņa vienmēr uz skatuves bija fantastiska. Lilita bija cilvēks ar savu stingru mugurkaulu. Visas viņas spēlētās lomas kino filmās un teātra izrādēs, ko esmu redzējusi… Es pat nezinu, kā to vārdos ietērpt, – viņa ir tikpat liela mēroga aktrise un dīva kā Vija Artmane, Elza Radziņa un Antra Liedskalniņa. Tas, ko viņa ir paveikusi kino un teātrī, ir fantastiski. Man liekas, ka šobrīd vairs tādu aktrišu kā Lilita nav... Nu varbūt vienīgi Baiba Broka viņai līdzinās,” bilst Ingrīda un saka: “Mums bija ļoti labas attiecības. Vienīgi pēdējā laikā mēs bijām aizgājušas katra savu ceļu, nedaudz bijām attālinājušās. Mēs arī bijām runājušas, ka obligāti vajadzētu satikties. Diemžēl mums nesanāca, nepaguvām vairs... Taču par Lilitu es varu teikt tikai tos labākos vārdus. Viņa vienmēr teica taisnību, un tas ir ļoti cienījami,” savās atmiņās dalās Ingrīda Latimira.

Paula Ķestera filma "Dīva" – kā Lilitas Ozoliņas epilogs

Jaunais un talantīgais kinorežisors Pauls Ķesteris kā Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras diplomdarbu 2020. gadā uzņēma lielisku īsfilmu "Dīva", kurā galvenajā lomā varam vērot Lilitu Ozoliņu. Šī filma jau ir atzinīgi novērtēta dažādos Eiropas kino festivālos.

Īsfilmas notikumi risinās uz Dailes teātra skatuves, kur Lilita Ozoliņa atveido teātra dīvu, kas savā mūža nogalē uzzina skarbu diagnozi, un nav zināms, cik ilgi viņai vēl palicis būt uz šīs zemes un skatuves. Paula Ķestera uzņemtā filma ir viegli uztverama, tajā nav nekā samākslota vai pārspīlēta, bet gan visi izteiksmes līdzekļi ataino īsta aktiera patieso dzīves gājumu.

Sarunā ar "Kas Jauns" Pauls Ķesteris uzsver, ka šī nav dokumentāla filma un tās sižets nav saistīts ar aktrises Lilitas Ozoliņas dzīvi. “Veidojot filmu, es ne interesējos, ne pētīju Lilitas biogrāfiju. Mēs varam paskaitīt, cik mums tādu īstu dīvu ir Latvijā... Lilita tāda bija. Man jāsaka milzīgs paldies Dailes teātrim, kas ļāva mums filmēt, kur vien vēlamies. Filmējām vasarā, kad teātrim nav darba sezona. Ar Lilitu satikāmies teātra bufetē, un es ļoti tramīgi, nedaudz satraucies stāstīju viņai par šo ieceri. Viņa uzreiz mani nomierināja, lika justies ērti un pārliecināti,” atmiņās dalās Pauls. “Jau no paša sākuma viņa lika man manīt, ka gribētu piedalīties. Man viņā kā aktrisē vienmēr ir paticis, ka mēs ļoti daudz par viņas biogrāfiju nezinām, vienīgi to, cik viņa mazliet atklājusi. Tas kaut kādā ziņā arī viņu ikonizē. Tāpēc tik viegli arī ir iztēloties un veidot pašam savas projekcijas par dīvas tēlu,” stāsta filmas režisors.

Pauls Ķesteris saka – strādāt ar Lilitu Ozoliņu viņam kā jaunam režisoram bija liela skola: “Viņa ir pasaules līmeņa aktrise. To varēja just, cik liela ir bijusi viņas pieredze, cik viņa ir konkrēta un profesionāla. Es taču tobrīd biju maģistrantūras students, bet viņa simtprocentīgi atdevās tēlam, iecerei un uzdevumam un ļoti man uzticējās. Mēs šo projektu filmējām trīs dienas. Un katru rītu es pats personiski ar savu automašīnu vedu viņu no dzīvokļa līdz teātrim. Tas bija tik patīkami, ka rīts sākās ar Lilitu. Filmā ir viens sižets, kur Lilita krīt uz matrača. Viņa mums pateica: “Es kritīšu trīs reizes un ne vairāk, un jums ir dotas trīs iespējas, lai to nofilmētu!” Protams, tagad šajā kontekstā, kad Lilitas vairs nav mūsu vidū, šī filma kļūs varbūt par epilogu. Ja es drīkstu uz kaut ko tādu pretendēt, šī filma ir pienācīgi jāiemūžina.”

Nevilšus ir sanācis, ka īsfilma "Dīva" šobrīd izskan kā Lilitas Ozoliņas atvadu sveiciens, kad viņa kā īsta dīva pamet skatuvi, ieelpojot savu dzīvi un brīvi, dodoties tālāk... “Man pašam ir spilgtā atmiņā filmas pēdējais kadrs, kad viņa brauc mašīnā, atver logu un ieelpo svaigu gaisu. Tāda arī viņa paliks manā atmiņā,” teic režisors.