Marijai Naumovai Ukrainā lūdz nedziedāt krieviski

"Izpostītas dzīves, sagrautas cerības, iznīcināta nākotne cilvēkiem – tādiem pašiem kā mēs,” uzsākot sarunu, domīgi nosaka Naumova. Viņa Ukrainā galvenokārt viesojās pie sievietēm un bērniem, lai iespēju robežās sniegtu tur savu atbalstu – gan uzklausot, gan muzicējot, gan nogādājot labdarības pakas karā cietušajiem. Emocijas mijušās no asarām līdz patiesam aizkustinājumam. Naumova stāsta par uzstāšanos: “Dziedāju dažādas dziesmas, tostarp ukraiņu un himnu. Viņi bija tik laimīgi par uzstāšanos, vienīgais palūdza krieviski nedziedāt… Krievu valodas nelietošana – tā ir viņu pretestība visam tam, kas tur šobrīd notiek…”

Kara klātbūtne

“Sākotnēji bijām domājuši braucienā doties tikai ar vīru, bet pēc tam mums pievienojās vēl citi cilvēki. Paņēmām līdzi arī manu ģitāristu Jegoru Kovaikovu, bet ģitāru mums iedeva Eirovīzijas uzvarētājas Ruslanas vīrs. Vēl pieteicās braukt dokumentālisti, kuriem bija savas intereses, un ukraiņu brīvprātīgie. Tika sastādīta programma, lai konkrētajās dienās mēs visi varētu izbraukt pēc iespējas vairākas vietas Ukrainā,” stāsta Naumova.

Dziedātāja Ukrainā pavadītajā laikā piedzīvojusi plašu emociju gammu. “Šī ir vēsture, kas notiek! Un šī vēsture ir jāsajūt… Visus šos piecpadsmit mēnešus kopš kara sākuma es dzīvoju ar paralēlām domām un darbiem Ukrainas labā,” stāsta viņa.

“Daudzi man jautā, vai man nebija bail doties uz kara skartajām pilsētām. Nevienu brīdi nebija bail, kaut gan kara klātbūtne ir redzama un dzirdama teju visur. Nevienā brīdī nav zināms, kur būs sprādziens vai kur kaut kas atlidos…” atzīst viņa.

Sajust nesalaužamās tautas un gara spēku

Runājot par redzēto Ukrainas pilsētās, Marijai aizlūst balss un acīs sariešas asaras. “Ikviens ir redzējis fotogrāfijas no Bučas, bet es parunāju arī ar tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Viņi runājot raud un ver vaļā savu sirdi. Tās ir šausmas, ko viņi stāsta par piedzīvoto,” klāstot par Ukrainā redzēto, Marija neslēpj sašutumu. “Tajos pilsētas gruvešos aizvien turpina dzīvot cilvēki. Logi izsisti. Skati kā filmās… Aizkari plīvo caur sprādzienos izsistiem stikliem. Šķistu, ka dzīve tur ir beigusies, bet nē. Cilvēki nevēlas pamest savas pilsētas un mājas. Lielas dzīvojamās mājas, puse sagruvusi, bet otrā pusē jau ielikti logi, un cilvēki tur dzīvo. Ar cerībām tic nākotnei savā dzimtenē. Neaptverami redzēt to visu klātienē, jo katra apšaudītā, sabrukusī māja ir izpostītas cilvēku dzīves,” nosaka Marija.

Viņa neslēpj sajūsmu par ukraiņu tautas sīksto garu un milzu darba spējām. Par to liecinot gan sarunas ar vietējiem, gan redzētais pilsētās, kuras pēc kara postījumiem tauta ātri vien cenšas sakopt. “Ir vietas, kuras nevar atpazīt, ja salīdzina ar redzētajām fotogrāfijām, kuras uzņemtas okupantu uzbrukuma laikā. Piemēram, Harkiva ir ļoti sakopta. Tik tīrs visur, ka ir sajūta, varētu staigāt baltās zeķēs bez apaviem. Tādi parki! Man pat bija sajūta, it kā esmu franču parkā,” par redzēto sajūsmā ir Marija. Viņa uzsver, ka cilvēki ir ļoti kulturāli, sirsnīgi un laipni: “Neviena rupja vārda un iedzēruša cilvēka. Rupjus vārdus dzirdējām vien tad, kad sarunas bija par karu.”

“Ukraiņu ikdiena šķietami neatšķiras no mūsējās – cilvēki mostas, iet uz darbu, apmeklē veikalus, kafejnīcas, bārus. Pirmajā acumirklī liekas, ka viss ir tāpat, kā šeit Latvijā, tomēr nav. Nepārtraukti skan sirēnas, uzlidojumu trokšņi, bieži pēc tam arī sprādzieni, ir ugunsgrēki… Šis baisais fons bija klātesošs visās pilsētās, kurās viesojāmies. Kijivā notriekta drona lauska trāpīja mūsu brauciena organizatores birojā tieši 4. maija vakarā – pa dienu šo biroju daļa no mūsu grupas apciemoja… Pašā pilsētas centrā, netālu no stacijas, nodega viss, ko viņa gadiem bija lolojusi,” par realitāti Ukrainā stāsta Marija.

Vēlas uz Ukrainu doties atkal

Naumovas ģimene atbalstot Ukrainas valsti jau no kara pirmās dienas. Par to liecina ne tikai organizētā Ukrainas bēgļu izvešana no kara skartajām teritorijām, bet arī nesavtīgais atbalsts vairākiem ukraiņiem, kuriem Marijas ģimene devusi dzīvesvietu viņu ģimenes īpašumos. “28. februārī mums bija pirmais autobuss, ar kuru tika pārvesti bēgļi no Ukrainas uz Luksemburgu. Sākumā nebija iespējas un informācijas, kur bēgļus vest. Un mēs meklējām iespējas bēgļus nogādāt pie saviem draugiem un paziņām citās valstīs,” atminas dziedātāja. “Kad atgriezāmies no Ukrainas, bijām pārguruši, negulējuši un noraudājušies. Ceļā pavadītas ilgas stundas, nobraukti vairāki tūkstoši kilometru, bet, neraugoties ne uz ko, mēs visi atbraucām iedvesmoti, un es noteikti gribu tur atgriezties atkal. Un lai Dievs dod, ka tur jau drīz iestāsies miers…” atzīst Naumova.