"Lai uzvarētu, esmu gatavs pretiniekam kost kājās!" - Martins Laviņš ir apņēmības pilns tikt Latvijas izlasē

Šopavasar Martinam apritēja 20 gadu, viņš jau aizstāvējis Latvijas godu junioru izlasē, šogad bija viens no Latvijas U-20 izlases vilcējspēkiem, pasaules čempionātā Kanādā palīdzot komandai saglabāt vietu spēcīgākajā elites grupā. Šo vasaru Martins pavada Latvijā, bet jau rudenī atgriezīsies Amerikā, kur uzsāks studijas Ņūhempšīras universitātē un nākamos četrus gadus spēlēs hokeju koledžu studentu līgā NCAA.

Beidzamās nedēļas Martinam Laviņam pagāja, sekojot līdzi Latvijas izlases hokejistu sniegumam pasaules čempionātā. “Skatījos gan Arēnā, gan pie Arēnas fanu zonā, visur! Liels prieks par mūsu puišiem, malači!” žurnālam "Kas Jauns" teic Martins Laviņš un uz jautājumu, cik tālu pats ir no spēlēšanas Latvijas valstsvienībā, godīgi atbild: “Diezgan patālu. Šogad pat nebiju uzaicināts uz izlasi. Bet plāns ir nākamgad tikt pie uzaicinājuma un tad jau sevi pierādīt.”

Martinam uz zoda ir labi pamanāma rēta. Tā ir no pirms gada gūtā savainojuma. “Katru dienu, paskatoties spogulī, tā man ir kā atgādinājums, ka spēlēju hokeju,” smejas talantīgais uzbrucējs, kurš beidzamās divas sezonas aizvadīja ASV spēcīgākajā junioru hokeja līgā. Šo pamatīgo griezumu zem lūpas pāri visam zodam Martins guva, uzkrītot uz slidas. Tas notika spēles otrajā periodā, ģērbtuvēs mediķi puiša traumai uzlika 16 šuves, un Martins trešajā periodā atgriezās spēlē, turklāt viņa komanda pat uzvarēja. “Nesāpēja vispār, ārsti ļoti ātri noreaģēja un labi sašuva, taču rēta ir diezgan iespaidīga un paliks uz visu mūžu,” nosaka Martins.

Un ko viņa mamma Jana Duļevska saka par šādu dēla traumu hokeja laukumā? “Protams, ka šausmās! Es no sākuma pat domāju to no viņas noslēpt, taču zināju, ka agri vai vēlu viņai tomēr nāksies to pateikt. Piezvanīju videozvanā, un laikam tas bija sliktākais, kā to pavēstīju. Toreiz aizsūtīju ziņu, vai varam ātri sazvanīties videozvanā, un, protams, mamma satraucās, vaicāja, kas noticis. Atbildēju, ka pati redzēs! Un redzēja to skatu, ka viss zods sašūts. Bet tāds tas hokejs ir – savi plusi un savi mīnusi,” pasmaida Martins Laviņš.

Dzīvē Martins ir ļoti pozitīvs puisis, kuram smaids no sejas nepazūd ne mirkli. Taču hokeja laukumā viņš negriež ceļu nevienam. Martins ASV junioru līgā izcēlās ar pamanāmām epizodēm, un pirms gada viņa iespaidīgo kautiņu atspoguļoja pat vairāki ASV lielie sporta mediji! “Nu jā, tāds es esmu. Es to sauktu par sportisko azartu. Man ļoti gribas uzvarēt. Jā, dažreiz par daudz aizraujos. Esmu gatavs pat pretiniekam kost kājās, lai tikai uzvarētu! Laikam jau būtu jāmācās savaldīt emocijas, taču uzskatu, ka šis cīņas azarts man ir liels pluss. Jā, uz laukuma esmu karstasinīgs un gribu uzvarēt par katru cenu,” sevi noraksturo jaunais hokejists, Rodrigo Laviņa un Janas Duļevskas dēls.

Nesen viņš bija viens no zvaigžņu komandas dalībniekiem "Ozo" halles 15 gadu jubilejas svinībās. Martins laukumā izgāja kopā gan ar tēti Rodrigo Laviņu, gan ar citiem viņa bijušajiem cīņu biedriem – Mārtiņu Karsumu, Gunti Galviņu, brāļiem Miķeli, Krišjāni un Jēkabu Rēdlihiem, Gunāru Skvorcovu un citiem.

Kā bija uzspēlēt kopā ar tēti, kurš ir viens no Latvijas izlasē visvairāk spēļu aizvadījušajiem hokejistiem? “Superīgi! Mēs pirms vairākiem gadiem divas spēles aizvadījām "Mārupe/Ako" komandā un vienā mačā guvām uzvaras vārtus. Tētis iedeva superīgu piespēli, bet es iemetu. Joprojām šī ripa man glabājas mājās,” lepojas Martins un, vaicāts, kurš tagad sportā ir spēcīgāks – viņš vai Rodrigo –, aizdomājas: “Vienīgais, kur viņš tagad mani vēl varētu apspēlēt, ir galda teniss. Lai gan sen neesmu ar tēti pingpongu spēlējis, bet Amerikā gan ar istabiņas biedru diezgan bieži uzspēlējām. Tā ka varbūt tagad es pingpongā tēti tomēr pieveiktu. Skriešanā un sprintā – tur gan esmu pārāks. Hokejā? Joprojām ļoti daudz mācos no tēta. Ar viņu ir tik viegli saspēlēties, tās piespēles, ko viņš dala, ir kā odziņas. Man tādas vēl ir jāiemācās. Viņš joprojām lieliski slido, darbojas ar nūju, vienmēr esmu mēģinājis saprast, kā tas tētim izdodas!”

Martins arī priecājas, ka izdevies uzspēlēt kopā ar tēta bijušajiem komandas biedriem izlases laikos. “Es taču uzaugu, šiem puišiem klātesot. Atceros, ka vienreiz mani, pavisam maziņu, Mārtiņš Karsums iebāza lielajā hokeja ekipējuma somā. Nezinu, vai Mārtiņš to atceras, bet es to neaizmirsīšu mūžam. Man toreiz bija seši gadi, biju pamatīgi sabijies, kad viņš to somu taisīja ciet! Vai tagad varētu ar viņu uzspēlēt kādu līdzīgu joku? Tas taču nav iespējams, Karsums ir tik ļoti spēcīgs un plecīgs vīrs, es viņu nekad nepacelšu!” smejas Martins Laviņš.