Režisors Ivars Zviedris visu pārdod, lai piepildītu sapni par kino ciematu

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", pazīstamais dokumentālists Ivars Zviedris 22. martā, kad Latvijā noritēja Lielā talka, rosījās Limbažu novada Liepupē, kopā ar vietējiem ļaudīm kopjot Mīlestības dižozola apkārtni. Kopš pērnā gada arī viņš sevi pieskaita pie liepupiešiem. Nācis no Rūjienas, izceļojies pa Ieriķiem, Jaunciemu, Rīgu un Krimuldu, viņaprāt, beidzot atradis vietu, ar kuru saistīt lielus plānus jeb no dzīves taisīt kino. Tajos tikpat nozīmīgs, cik kino, esot viss apkārtējais, tostarp trīsdesmit vistu gans Jānis.

Top kino ciemats

“Tas, ko mēģinu šeit izdarīt, ir uztaisīt kino ciematiņu,” satiekoties ar "Kas Jauns" Liepupē, atklāj Ivars Zviedris. “Nu ja – visiem tā "Cinevilla" uzreiz!” viņš pasmaida, jau ar intonāciju liekot saprast, ka Liepupē iecerējis ne gluži tādu ciematu, kāds tas ir Tukuma pusē. “Ja "Cinevilla" tendēta vairāk uz industrijas pakalpojumiem – paviljoni filmēšanai un tā –, tad mana ideja vairāk ir par radošu namu kino cilvēkiem. Nav jau nekāda oriģinālā ideja – piemēram, režisors Emirs Kusturica uztaisījis ciemu Serbijā, kur filma ir nevis uz ekrāna, bet dzīvajā; var staigāt pa ciemu un skatīties “filmu”,” stāsta režisors.

Skaidrojot, ko domā ar “radošu namu kino cilvēkiem”, dokumentālists atklāj, ka Liepupe varētu būt vieta, kur gan montēt un rakstīt scenārijus profesionāļiem, gan dažādām vajadzībām iekārtot mazu kino zālīti, gan dot iespēju apgūt kino zinības pamatskolas bērniem, gan izklaidējoši izglītot tūristus. “Pats galvenais – lai te var atbraukt cilvēks, es ar viņu izeju cauri Liepupei un parādu “filmu” nevis uz ekrāna, bet dzīvē. Tāda tā ideja. Liepupe ar nepilniem 400 iedzīvotājiem ir ļoti interesanta vieta. Te, muižā, ir pieczvaigžņu viesnīca, tālāk – padomju laika mehāniskās darbnīcas, kurās ir tāds Jānis, kas gana 30 vistas. Viņš staigā pa Liepupes centru ar visām vistām, kas viņu klausa kā tādi suņi. Var likt galvu pagriezt, uz kuru pusi vajag. Baznīca līdzās kapiem un krogam, te ir viss kaut kas, kas raksturo Latviju un valsts vēsturi. Muiža ekspluatācijā nodota 1751. gadā, un no tā laika Liepupē dažādi laikmeti atstājuši pēdas. Garlībs Merķelis te dienas vadījis, Liepupe ir pirmā vieta Latvijā, kur buriniekus taisīja...”

Liepupē ievērojams ir arī vismaz pāris simtu gadu vecais Mīlestības ozols, kas ar aptuveni astoņu metru apkārtmēru un vairāk nekā 20 metru augstumu oficiāli ietilpst Latvijas dižozolu saimē. Kad Latvijā noritēja Lielā talka, Zviedris to organizēja pie dižozola, atbrīvojot to no krūmiem un sakopjot kaut daļu no gleznainās Liepupītes graviņas apkārtnes.

Savs nodoms dokumentālistam ir arī par vietējo vidusskolu, kurā savulaik bijis 600 skolēnu, bet nu ar 80 bērniem tā balansē uz robežas “slēgt ciet vai kaut ko mainīt”. “Man ir ideja uztaisīt kino skolu. Latvijā trūkst kino pamatizglītības. Ir Kultūras akadēmija, ir Kultūras koledža, bet pamata kino izglītības nav! Tādā veidā varētu izglābt skolu un aizpildīt caurumu, kas ir kino izglītībā. Uztaisīt internātskolu ne tikai liepupiešiem. Esmu ar skolas direktori par to runājis. Nav jau skola vienkārša lieta, jāuztaisa programma, tā jāakreditē. Mazajām skolām, ja nespecializēsies, būs grūti. Piemēram, Makašānos, pie Rēzeknes, izveidota Amatniecības vidusskola, kurā mācās bērni no visas Latvijas, tā arī tā skola izdzīvo,” iecerēs dalās Zviedris, atklājot, ka rudenī jau ieplānots pirmais pasākums, kas Liepupi apvīs ar kino auru, – šeit notikšot starptautiskais dokumentālo filmu forums Baltijas jūra. “Man doma visu ciema kopienu pievērst kino. Liepupe varētu būt kā viedais ciems,” pauž režisors.

Pārvesto guļbūvju fans

“Es nezinu, ar ko tas beigsies. Tieši tā kā dokumentālajā darbā, kad īsti nezini, ar ko tev tā filma beigsies,” izrādot savu jauno īpašumu Liepupē, nosaka Zviedris.

Tas skaidrs, bet ar ko šis Liepupes stāsts sākās? Runājot par to, režisors atklāj, ka ir ne tikai prasmīgs kameras vīrs, bet arī apbrīnojami šiverīgs cilvēks, kam rokas aug no “pareizās vietas”. “Doma, ka jāuztaisa kino rezidence, man bija jau sen. Sākās ar Ieriķiem, kur pirms gadiem divdesmit nopirku māju, bet sapratu, ka vajag ļoti daudz naudas. Nekas tur nesanāca, un Toms Ērenpreiss [velosipēdu restaurators, "Ērenpreiss Original" īpašnieks] no manis to māju atpirka. Tad Krimuldā vienu zemesgabalu nopirku, bet uznāca krīze.”

Ar līdz šim redzamāko vērienu īpašumu ziņā Zviedris atvēzējās pirms gandrīz divdesmit gadiem, pašā Krievijas pierobežā Latgalē atrodot senu guļbūves ēku kompleksu, to izjaucot un pārvedot uz smalku villu rajonu Ķīžezera krastā Jaunciemā. Pašmācības ceļā apguvis, kā baļķi pa baļķim “atripināt” uz Rīgu, lai ēkai tur dotu jaunu dzīvi, Zviedris pat pretendēja uz gada balvu par labāko pārvesto koka būvi Latvijā, sacenšoties ar Latvijas arhitektūras “smagsvariem”. Ievērojamā guļbūve bija arī Zviedra ģimenes mājvieta. “Es dzīvoju brīvdabas muzejā!” viņš mēdza lepoties. Bet nu mājai atradis jaunu saimnieku, un līdz 30. aprīlim Ivaram no tās jāizvācas.

“Tagad esmu ticis vismaz līdz savam mini ķinītim, kuram jau ir sienas, Liepupē.” Arvien vēloties īstenot sapni par kino ciematu, Zviedris turpinājis lūkot īpašas vietas un namus Latvijā, līdz pagājušā gada pavasarī atradis šo – vairāku ēku kompleksu Liepupītes krastā, no kura paveras burvīga ainava uz gravu, gulbjiem, saulrietu ezerā un Liepupes skaisto muižu, tās staltbriežus ieskaitot. “Te padomju laikos bija kolhoza zivju saldētava,” izrādot jauno īpašumu, atklāj saimnieks. Visapkārt rit būvniecības darbi, krājas Ivara no Jaunciema pārvestā iedzīve. Tur nosiltinās, tur jumtu pabeigs, tur saliks korķa grīdas, tur būs terasīte, viesu gals… – ar darbiem nebeidz iepazīstināt saimnieks. Galvenais objekts sastāv no trim kopā savienotām ēkām, kurā būs gan dzīvojamā daļa pašam, gan kino zāle, radošais centrs, jumta terase un izīrējama viesu māja. Blakus jau uzsliets liels šķūnis, uz upes pusi – tējas namiņš un guļbūves pirtiņa, kura jau atkal ir atrasta – starp citu, uzņemot dokumentālo filmu Valkātājs – Latgalē un paša spēkiem pārvesta uz šejieni. Ēku virkni noslēdz “pasaku namiņš”, kas tiek iekārtots jaunākajai meitai un citiem bērniem.

Jaunas attiecības filmas aizkadrā

Zviedris ir tētis trim meitām, kas pasaulē nākušas divās viņa iepriekšējās attiecībās. Plānojot mājas telpas, kuru ir tik daudz, cik mājvietās nekad agrāk, Ivars saprot, ka būs jāiekārto vairākas viesistabas, jo abas vecākās meitas jau devušās savā dzīvē. “Vecākā jau sen dzied džezu,” pasmaida Zviedris, runājot par Beāti Zviedri.

Starp citu, Beāte, kura jau pāris mēnešu redzama galvenajā lomā muzikālajā izrādē "Agrā rūsa", Zviedri saradojusi ar komponistu Zigmaru Liepiņu un dziedātāju Mirdzu Zīveri, jo ir leģendāro mūziķu vedekla. “Pats izrādi vēl neesmu redzējis, skatīšos 20. maijā. Bet Zigmars redzēja, rakstīja, ka “baigi labi”,” atklāj Zviedris. No kā meitai muzikalitātes gēns, Ivaram nav skaidrs, jo ne pats, ne pirmā sieva, pēc izglītības finansiste, ar mūziku nav uz tu. “Otra meita, Elizabete, studē Tehniskajā universitātē dizainu. Trešā – Anna Roze – mācās Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā. Visas meitas man ir mākslinieces,” iepazīstina režisors, ar jaušamu sirsnību izrādot Annai Rozei domāto istabu, no kuras loga paveras skaistākais skats uz ezeru, un “pasaku namiņu”. Ar meitu mammām Ivara ceļi ir šķīrušies, taču, pēc režisora teiktā, visi spēj uzturēt cieņpilnas attiecības. “Esmu saglabājis labas attiecības ar savām sievietēm. Tas ir pats svarīgākais, un tādā ziņā man ir veicies.”

Tomēr nav tā, ka ar Liepupes saimniecību Ivaram būtu jātiek galā vienam. Uz jauno mājvietu režisors pārcēlies kopā ar dzīvesbiedri Zani Mači – kādreizējo Latvijas Radio ziņu žurnālisti, tagadējo LTV1 raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktori un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāju.

"Kas Jauns" manījis arī abus kopā izejam sabiedrībā, piemēram, nesen apmeklējam "Lielā Kristapa" balvas pasniegšanu, kam režisors bija nominēts par dokumentālo filmu "Bahs pret Covid".

Ivars atklāj, ka attiecības ar Zani savā ziņā sākušās “kā dienesta romāniņš”, jo iepazinušies dokumentālās filmas "Valkātāji" (2019) tapšanas laikā – žurnāliste palīdzējusi par vienu no “valkātājiem” (Austrumu pierobežā esošas personas, kas palīdz nelegālajiem imigrantiem šķērsot Eiropas Savienības robežu) uzzināt ko vairāk. Jāpiebilst, ka Zanes vārds pie scenāristiem lasāms arī Zviedra filmā Latvijas koda ciklā "Birokrātijas līķis" (2022).

Pārdod māju un kemperi

“No rīta pamostos un domāju – velns, ko esmu izdarījis…” stāvot Liepupes mājas pagalmā, neslēpj Zviedris, vaicāts, cik vienkārši viņam ir atvadīties no paša būvētas mājas, kurā pirmos soļus spērušas meitas, lai sāktu dzīvi no jauna citā vietā. “Nevar teikt, ka man viegli iet tās lietas. Bija ļoti žēl šķirties no Jaunciema mājas. Turklāt – šeit mērogi pilnīgi citi. Es jau tagad varētu dzīvot pilnīgi mierīgi – no rīta padzert kafiju, paklausīties, kā putniņi čivina, apkārt četrdesmit hektāru mežs kā parks… Taču nav miera. Cenšos, tāpat kā sievietes, ar kurām esmu kādu laiku kopā – un viņas visas ir radošas personības –, dzīvot pēc principa – sargāt visu kā dārgumu, bet nepieķerties nekam, nepieķerties lietām. Mācēt palaist vaļā… Tā ir tā dzīves skola.”

“Paldies Dievam”, varēts pārdot iepriekšējos īpašumus, lai realizētu šo projektu. “Esmu uzlicis augstu latiņu – pārdevis visu, kas man bija, uzņēmies jaunas kredītsaistības, lai attīstītu kino padarīšanu Liepupē,” turpina Zviedris, piebilstot, ka tas, kas šodien darās ar būvniecības cenām, “ir pilnīgs sviests”. Viņa sekotāji soctīklos pamanījuši, ka režisors pēdējos mēnešus cenšas pārdot arī savu lolojumu – kemperi "Hymer Grand Canyon", kuru maksimāli uzlabojis savām rokām un izmantojis ne vienas vien dokumentālās filmas radīšanā. “Pats mašīnu aprīkoju. Jo mans filmēšanas stils prasa kaut ko tādu. Pirmkārt, dārgi dzīvot viesnīcā, otrkārt, dažkārt ir labi pie filmas varoņa padzīvot mājas pagalmā. Šādas mašīnas bijušas vairākas. Iepriekšējai viens uzbrauca virsū un sadauzīja. Par dabūto apdrošināšanas naudu nopirku šo. Bet celtniecība ir tik nenormāli dārga, ka nevaru vairs atļauties i vienu, i otru. Jāiepūš vaigos, cerams, ka tas viss man iznāks – visi Latvijā zinās Liepupi kā kino ciemu.” Pagaidām pircējs elegantajai mājai uz riteņiem vēl nav atradies. Lai arī daudzi sapņo tādā paceļot pa pasauli, šāds auto nav lēts prieks – jārēķinās ar gandrīz 60 000 eiro.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!