"Mēs jau ļoti sen ģimenē sapratām, ka Ralfiņš ir mākslinieks," - Ralfa Eilanda tētis par ģimenes atbalstu un tradīcijām

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Normunds Eilands vairākkārt uzsver ģimenes spēku, jo Eilandu ģimene cits citu atbalsta un steidz palīgā, ja kādam no savējiem ir nepieciešama palīdzība. Tiesa gan, Normunda un Daigas Eilandu dēls Ralfs, jau mācoties pamatskolas klasēs, bijis patstāvīgs, un tieši tāpēc vecāki mierīgu sirdi palaiduši dēlu pieaugušo dzīvē. Tagad ģimene visi kopā klātienē satiekas vairākas reizes nedēļā, kā arī kopā svin svētkus un dodas uz koncertiem citviet Eiropā.

Ģimenes tradīcija

Normunds Eilands, vaicāts, vai nav palicis ēnā un nepamatoti piemirsts, runājot par viņa dēlu Ralfu, nosaka, ka tā vis nav: “Jebkurā ģimenē, kad piedzimst bērns, kāds no vecākiem ņem bērna kopšanas atvaļinājumu. Mūsu gadījumā tas bija tradicionālais modelis, to darīja mamma. Viņa dēlu audzināja no bērnības, bet es vairāk biju darbos. Protams, es arī piedalījos šajā procesā, un mēs kopā audzinājām dēlu. Bet viennozīmīgi – mamma bija tā, kas no agras bērnības sāka viņu vadāt uz pulciņiem un nodarbībām. Tāpēc mamma ir publiski redzamāka. Šobrīd jau viņa ir arī grupas un Ralfa menedžere. Viņa vairs nav tikai mamma, bet nu arī abi kopā strādā. Mamma ir viena no Ralfa grupas dalībniecēm. Mammas un dēla starpā ir darba attiecības. Arī es strādāju izklaides nozarē.”

Ralfa vecāki ir iedibinājuši kādu jauku ģimenes tadīciju, kas ir dzīva un aktuāla joprojām. Tā ir ārvalstu mūziķu koncertu apmeklēšana visā Eiropā. “Vienmēr uz koncertiem, ko ar sievu apmeklējām, mums līdzi bija arī Ralfs, – vai nu tā bija Vācija, Anglija, vai kāda cita valsts. Lai cik arī Ralfam bija gadu – 12 vai 18 –, viņš mums devās līdzi. Viņš kopā ar mums ir apmeklējis cienījamu mākslinieku koncertus, kuros pat es skaitos jaunietis, tāpat esam bijuši koncertos, kas tolaik tikai tīņiem bija aktuāli. Mēs kā ģimene visu laiku esam turējušies kopā un izdzīvojuši koncertu dzīvi,” pastāsta Normunds Eilands.

Viņš atzīst, ka dēlam vecāki jau no bērnības devuši labus muzikālos pamatus, ļaujot klausīties visdažādāko mūziku. “Mēs nešķirojām, vai viņam patiks vai ne. Aizvedām uz koncertu, un viņš to pieņēma. Bija koncerti, kur Ralfs bija pārsteigts un viņam patika, kā arī bija tādi, kas patika man un sievai, bet dēlam tajā vecumā ne pārāk. Taču viņš ir pieradis klausīties jebko. Varbūt tāpēc arī viņa muzikālajā dzīvē nav tā, ka šis ir slikti un tas ir labi. Ralfs var peldēt pa visiem mūzikas žanriem un atrast katrā kaut ko labu. Esmu priecīgs, ka viņš nav no tiem, kas nostājas, ka tikai akadēmiskā mūzika ir laba un viss pārējais ir nekam nederīgs. Viņš saprot gan hiphopu, gan r’n’b, gan džezu, gan rokmūziku un funky.”

Kā tētis tagad atbalsta dēlu, kas jau ir izaudzis un pats izveidojies savu karjeru? “Viņš ir pieaudzis cilvēks un neuzskatu, ka man būtu tādas zināšanas vai prasmes, ka es viņu varētu macīt. Ralfs iet savu ceļu, un es to pieņemu. Tas, ko viņš dara, man patīk, un tas ir galvenais. Nav arī tā, ka dēls man prasītu palīdzību, jo viņš ir diezgan pašpietiekams mākslinieks un kaut kādā veidā arī savu dzīvi ir sakārtojis tā, ka nav jānāk un man nekas jāprasa. Viņš strādā savu darbu, un esmu priecīgs, ka viņam tas patīk. Ralfs ir ļoti patstāvīgs. Tā kā esmu ar koncertu tehniku saistīts, tad citreiz viņam iesaku, ko labāk lietot un kā to darīt, bet nekad viņam neko neuzspiežu. Mans viedoklis ir mans viedoklis, bet beigās lēmumu, ko un kā darīt, pieņem viņš pats. Tā kā esmu dēlam pa rokai, tad man ir vieglāk viņam par tehniskām lietām izstāstīt,” saka Normunds.

“Lai arī dēls jau sen ir izaudzis no īsajām biksēm, mēs kā ģimene joprojām turamies kopā. Svētkus pavadām kopā un plānojam braucienus, vienmēr painteresējoties, vai visi tiekam. Lai arī dēls vairs nedzīvo ar mums kopā, bet atsevišķi, nedēļas laikā tiekamies vairākas reizes,” par tēva un dēla attiecībām stāsta Normunds Eilands.

Lepojas, ka dēls nebaidās paust viedokli

Tētis atminas, ka dēls jau no padsmit gadiem kļuvis pieaudzis. Vēl bijis mazs zēns, kad sācis aizrauties ar brake dance, bet kolektīvā visi pārējie dalībnieki bija vidusskolēni vai pat vecāki jaunieši. “Viņš vienmēr ir bijis mazliet vecāku cilvēku kolektīvos, līdz ar to domāšana veidojusies citādi. Mēs vienmēr esam ļāvuši ar cilvēkiem, kas vienādi domā, dēlam kopā tusēties. Tāpēc tāda zināma patstāvība viņam jau bija pamatskolas laikā,” tā tētis.

Normunds lepojas ar savu dēlu: “Galvenais, kas priecē, ka viņš ne tikai dara to, kas viņam patīk un padodas, bet nav arī vienaldzīgs pret apkārt notiekošo, nebaidās paust savu viedokli. Ne visi, kas ir profesionāļi kaut kādā savā jomā, ir gatavi sevi veltīt citām lietām, par kurām nekad nekādu naudu nesaņems, un Ralfs arī netaisās tiekties pēc medaļām vai vimpeļiem. Viņš to dara tikai tāpēc, ka jūt, ka tas ir vajadzīgs. Viņš nav vienaldzīgs!”

Ralfa tētis ikdienā nodarbojas ar izklaides pasākumu tehniskā aprīkojuma nodrošināšanu, kā arī ir koncertzāles "Palladium" līdzīpašnieks. “Pats arī vadu uzņēmumu, kas pārdod skatuves tehniku – skaņu, gaismu un skatuves aprīkojumu. Mēs esam aprīkojuši tādas Latvijas koncertzāles kā "Goru" Rēzeknē un "Lielo dzintaru" Liepājā. Piegādājam īres kompānijām tehniskās iekārtas. Pirms vairākiem gadiem es strādāju tehnikas īres kompānijā. Tā ka arī darbojos tajā pašā nozarē, kur dēls,” viņš nosaka.

Ralfs nekad nav meklējis darbu tēta vadītos uzņēmumos, un darba attiecību abu starpā nekad nav bijis: “Šajā sakarā ir pavisam vienkāršs stāsts. Mēs jau ļoti sen ģimenē sapratām, ka Ralfiņš ir mākslinieks un tur neko izmainīt nevar, un viņš iet savu ceļu. Sen, sen mamma veda Ralfu uz bērnudārzu caur Doma laukumu, un tajā rītā mūsu puiši būvēja tur skatuvi. Ja nemaldos, tas bija rudenī un laiks nebija nekāds siltais. Mamma Ralfam stāsta – re, tēta uzņēmums būvē skatuvi! Un viņš, bērnudārznieks būdams, pateica, ka to nedarīs. Tagad ir tā, ka, tiekoties ar dēlu, es nerunāju par savām biznesa lietām vai problēmām. Šis laiks ir mums, nevis problēmu cilāšanai. Noteikti pārrunājam izklaides nozarē samilzušās problēmas, jo dēls ir arī aktīvs Pašnodarbināto mūziķu biedrībā. Bet tās nav dēla un tēva sarunas, tās ir vienas nozares pārstāvju diskusijas.”