Vestards Šimkus savam piecgadīgajam dēlam jau māca lūgšanas

Beidzamoreiz Vestarda Šimkus vārds skaļāk izskanēja saistībā ar atteikšanos vakcinēties pret Covid-19. Pat paziņoji, ka šā iemesla dēļ pārtrauc savu profesionālo darbību. Kā klājas šodien?

Par laimi, šis ir pagājis. Priecājos atkal saņemt dažādu koncertu rīkotāju uzaicinājumus uzstāties gan Latvijā, gan citās valstīs. Tiešām prieks par šiem ārzemju braucieniem, kas nebija iespējami ilgāku laiku, “pateicoties” visam, kas notika... Ar lielu pagodinājumu, prieku un atbildības sajūtu koncertēju it visiem un uz ikvienas skatuves – vai tā būtu kādā Latvijas mazpilsētā vai Parīzē.

Kas notiek tavā mājas dzīvē? Dzīvojat Tukuma pusē, Vecmokās, reāli “dziļos laukos”. Vai ziemā piedzīvoji arī ieputināšanu?

Protams! Šoziem daži sniega kalni ir pieredzēti, dažbrīd arī tik lieli, ka mūsu rīcībā esošais sniega pūtējs tos nespēja vairs pieveikt un sāka svilt. Tad nu nācās cerēt uz laikapstākļu maiņu...

Vai arī uz paša rokām un lāpstu?

Nē, ar lāpstu nebija iespējams tikt galā. Brīžiem ar to sniegu mums gāja ļoti, ļoti sarežģīti. Ja nu gadījās kāds lādzīgs cilvēks, kam ir jaudīgs traktors, tad par to bijām ļoti pateicīgi. Ieputināti mēs tiekam faktiski katru ziemu – tas ir neizbēgami. Ja sasnieg kārtīgi, tuvākie divi kilometri no mājas līdz šosejai ir tādi, kurus izbraukt pa lielu sniegu nav iespējams pat ar lielu mašīnu ar četru riteņu piedziņu. Bet, par laimi, neviens koncerts netika nokavēts un nekas netika palaists garām. Pat ragaviņas dažkārt ir izmantotas čemodāniem, bagāžām. Tiešām esmu ar sava tēta palīdzību ar ragaviņām tos pāris kilometrus bridis līdz lielceļam. Vienuziem sniegs bija tik dziļš sasnidzis, ka no rīta bija grūti pat mājai durvis attaisīt. Toreiz arī čemodāns tika vilkts ar ragaviņām, lai es tiktu uz autobusa pieturu šosejas malā un pēc tam tālāk mērotu ceļu uz Rīgas lidostu. Un vakarā jau spēlēju solo koncertu Belgradas filharmonijā. Jā, tāda pieredze ir bijusi manā pianista karjerā.

Kā klājas tev kā tētim?

Abi bērni aug – dēliņam Bernardam nu ir pieci gadi, meitiņai Lilijai – gads; ļoti aktīvs un izdomas bagāts laiks. Rāpošanas periods aiz muguras, un nu jau visi pa māju skrienam.

Ir brīnišķīgi šo visu pieredzēt, un esmu ļoti, ļoti laimīgs, ka man ir iespēja katru dienu būt ar saviem bērniem kopā no rīta līdz vakaram. Tas pateicoties manai profesijai, kurā nav strikts darba grafiks. Es savu darbu, treniņus pie klavierēm iekārtoju vakara stundās un visu pārējo laiku priecājos un izbaudu būt kopā ar ģimeni, ar visiem, kas man ir mīļi un tuvi, – ar bērniem, sievu, vecākiem.

Ar Elīnu apprecējāmies pirms 11 gadiem, bet pavisam kopā esam 12 gadus. Pērn mums bija kāzu 10. jubileja. Iespējas vērienīgi atzīmēt ir ierobežotas, jo mums ir divi mazi bērni, kurus nedodam citiem un nelaižam bērnudārzos, taču tāpat mums izdevās skaisti pabūt kopā un pavadīt vakaru ārpus mājas. Ļoti novērtējam, ka viens otram esam, ka esam visi četri cits citam. Priecājos, redzot, ka bērni ir laimīgi, kad vecāki ar viņiem ir ik dienu.

Viņiem pietiek ar to jūsu pasaulīti?

Viņu vietā nevaru atbildēt, bet tā izskatās. Redzu, ka viņi jūtas labi, būdami ciešā saiknē ar saviem vecākiem. To jūtu, tas ir nepārprotami.

Esi jau dēlam iemācījis ko tādu, par ko ir gandarījums jums abiem?

Esam ticīga ģimene, katoļi, kas regulāri apmeklē baznīcu, lūdz un pateicas Dievam ikdienā. Kādu dienu, kad veselu stundu pavadījām, braucot mašīnā no Rīgas uz mājām, pēkšņi sagaidīju no bērna ļoti pārsteidzošu un patīkamu jautājumu: “Tēt, lūdzu, pamāci man kādas lūgšanas!” Un tā arī visu mājupceļu mācījāmies dažādas lūgšanas. Es viņam stāstīju, skaidroju, un viņš ātri vien uztvēra un iegaumēja.

Tāpat man ir arī liels prieks, ka dēls arvien vairāk mīl klausīties simfonisko un klasisko mūziku. Mēdzam arī pārrunāt dzirdēto, stāstu viņam, kādi tēli šajā mūzikā ir, ko mūzika var izteikt un nozīmēt. Tas tiešām ir patīkami un jauki. Viņš, piecgadīgs puika, tāpat kā es pats kādreiz viņa vecumā, pārsvarā gan interesējas par mašīnām un tehniskām lietām. Izteikti enerģisks zēns, kurš savu enerģiju grib dažnedažādās puiciskās nodarbēs ielikt.

Audzini arī palīdzīgas rokas saimniecībā? Varbūt jau dodaties kopā rosīties pa šķūni, piemēram, malku skaldīt?

Mums ļoti patīk pastaigāties pa mežu – tā ir mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Šoziem visu trīs paaudžu Šimkus vīrieši – es, mans tētis un mans dēliņš – gājām mežā. Es ar tēti gādāju malku, un dēliņš ar mums kopābūdams mācījās darba tikumu. Jā, mēs daudz laika pavadām kopā vērtīgi. Un no šīs laika pavadīšanas kopā bērns jebkurā gadījumā daudz ko iemācās, pat, ja tas netiek izteikti mērķtiecīgi organizēts.

Mēs daudz runājam ar bērniem, esam ar viņiem kopā. Šai kopābūšanai mūsu mājās netraucē kaut kādas tehnoloģiskas ierīces un tamlīdzīgas lietas, kas bērnu uzmanību varētu novērst no īstās dzīves, no tā, kas ir reāls un patiess.

Gribi teikt, ka tavs puika ne reizes nav paņēmis rokās viedtālruni?

Dažreiz jau ir, bet kopsummā tā nav lieta, ko ļaujamies veicināt. Tā nav mūsu ikdienas sastāvdaļa.

Ko dēls ir iemācījis tev?

Viņš man ir parādījis to burvību, ko nozīmē apziņa, ka kāds šai pasaulē ir svarīgāks par mani pašu. Tas mums visiem nākas grūti, un tikai dzīve caur dažādām likstām mums to dažkārt var iemācīt. Taču man dzīve to ir devusi piedzīvot un apjaust nevis caur likstām, bet caur maniem bērniem, caur manu kļūšanu par tēvu.

Vai arī par Ukrainā notiekošo karu esi runājis ar savu mazo dēlu? Viņš tomēr arī nākamais mūsu dzimtenes patriots un aizstāvis, ja būs nepieciešams.

Bez šaubām! Mēs ļoti daudz runājam par to, cik svarīga ir drosme stāties pretī šķietamam vai arī pavisam īstam pārspēkam. Pret pārspēku, kas šķiet absolūti neuzvarams, drosme ir galvenais ierocis, kuru neviens pārspēks nevar uzveikt. Mēs visi esam mirstīgi, iznīcīgi, bet, ja mūsos ir drosme pretoties, drosme pastāvēt par visu, kas ir svēts un labs, neviens ļaunums mūs nevar uzvarēt. Tādā ziņā, ka nevar mūs pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības. Jo tas taču ir galvenais šā pārspēka mērķis. Jā, dēlam daudz skaidroju, ka ir ļoti svarīgi nebaidīties no ļaunuma, tumsas, no ļaunajiem onkuļiem, kas valda šajā pasaulē. Mācu, ka vienmēr vajag teikt patiesību un par savu patiesību pastāvēt.

Pats vispār esi drosmīgs?

Jā, es esmu drosmīgs. Jo esmu audzis drosmīgu vecāku ģimenē. Viņi bija aktīvi Atmodas laikā. Un to visu bērnībā redzēju savām acīm. Bez stāstīšanas, skaidrošanas vai centieniem ieaudzināt, bet, tā kā šo vecāku drosmi redzēju, līdz ar to tas man šķiet pilnīgi dabiski un normāli. Citādi nemaz nevar būt. Ja es nebūtu drosmīgs šīs pasaules ļaunuma priekšā, es sevi necienītu un naktīs nevarētu mierīgi gulēt.

Esi uzstājies arī ukraiņu tautas atbalsta labdarības koncertos. Kādēļ tev tas ir svarīgi?

Tāpēc, ka mani ļoti iedvesmo ukraiņu tautas drosme! Tā ir apbrīnas vērta, un no tās visi varam mācīties. Manā skatījumā ukraiņiem šis dzīves spēks un vērtību apziņa ir saglabājusies neticami augstā līmenī, salīdzinot ar daudzām citām pasaules tautām. Tiešām ceru, ka latviešu tauta šādā situācijā šobrīd, 21. gadsimta trešajā desmitgadē, būtu tikpat drosmīga un nelokāma.

Tiešām ceru uz Ukrainas ātru, drīzu uzvaru karā pret Krieviju, lai šī brīnišķīgā, drosmīgā tauta varētu nest šai pasaulei kaut kādu gaismu un pozitīvu pienesumu. Sevišķi Eiropai. Tādai, kāda tā šobrīd ir. Agresoram ir jātiek sakautam, lai nebūtu situācijas, kad atsevišķu rietumvalstu palīdzība Ukrainai, tik mērena un tik savās interesēs balstīta, brīžiem šķiet, gandrīz vai mērķtiecīgi pagarina šo karadarbību, nevis palīdz – patiešām palīdz – Krieviju uzvarēt. Tas, ka šis karš ievilksies ilgi, noteikti nenāktu par labu nevienam no mums uz šīs pasaules. Tāpēc katru dienu, kopš pagājušā gada 24. februāra, es lūdzos par Ukrainas uzvaru karā. Tas ir mazākais, ko varu darīt.

Kāds tev vispār ir noskaņojums šajā dzīves brīdī, ja paejam nost no kara tēmas? Aktīvs vai mēreni patīkams dzīves periods?

Mēreni patīkams šis laiks nav nevienam no mums...

Bet tu ar savējiem dzīvo savā pasaulē – nost no civilizācijas, mežā...

Jā, šajā savā pasaulītē es patveros. Un šī vēlme patverties kļūst arvien spēcīgāka. Tā nav vairīšanās no realitātes vai bēgšana no šīs pasaules, bet tā ir vēlme patverties, lai saglabātu kaut ko, kas, manuprāt, ir vērtīgs. Vide, kurā dzīvoju, man tiešām palīdz. Ļoti, ļoti palīdz tas, ka man ir ģimene, man ir bērni, brīnišķīgi tuvinieki apkārt, ar ko varu izjust to realitātes vērtīgāko, laimīgāko daļu, kādu vien cilvēks vispār var vēlēties. Man nav aktuāli kaut kādi sevis meklējumi, un manī nav izjūtas, ka nezinu, kur īsti ir mana vieta šajā pasaulē. Tajā ziņā man patiešām ir ļoti veicies.

Kas attiecas uz radošo darbību, tad beidzamo gadu notikumi to stipri papluinījuši, jo ilgstoši pārrāvumi un izkrišana no aprites jebkurā gadījumā nav laba. Esmu patiesi priecīgs par katru piedāvājumu un aicinājumu uzstāties. Arī kolēģu aicinājumi veidot kopīgus projektus ir pacilājoši un palīdz šo laiku pavadīt radoši pilnvērtīgi.

Vai gauži pārdzīvoji šo izkrišanu no aprites vai tomēr izdevās pieņemt to mierīgi – kā laikmetam raksturīgu nepatīkamu realitāti?

Tas, kas notika ne tikai ar mani, bet arī daudziem tūkstošiem citu cilvēku, kas nevakcinēšanās dēļ tika atlaisti vai bija spiesti aiziet no darba, jo nedrīkstēja strādāt, manuprāt, ir noziedzīgi ļauni. Tas ir daudz iedragājis šo cilvēku dzīves. Tā ir rēta, kas, šaubos, vai tik ātri sadzīs. Jā, tas izraisa personisku pārdzīvojumu.

Cik dziļš bija tavs pārdzīvojums?

Izlēmu publiski tolaik paust savu nostāju un rēķinājos ar to, kādas sekas tam varētu būt. Man nav nekādu ilūziju par šo pasauli, par tajā valdošo izslēgšanas kultūru un kultūras eliti, kuras plecu, jāatzīst, es gribēju sajust. Diemžēl nesajutu. Par to man patiesībā bija visvairāk žēl. Tīri emocionāli... Kā cilvēkam, kurš nemitīgi kāpj uz skatuves un sevi stāda priekšā potenciālai kritikai, kritika, kas tika sacīta par mani vai manu pozīciju, gan mani nesatrauca un neapbēdināja. Tas ir dzīves laikā gūtais rūdījums. Tā ir jābūt. Cilvēkam ir jābūt stipram; nevaram pieprasīt, lai pasaule pret mums attiektos tikai tā, kā mums ir patīkami.

Bet vai ir kas tāds, no kā centies turēties pa gabalu? Kaut kas, par ko iedomājoties vien dūša ir papēžos?

Jā, viena fobija man patiešām ir, un tā ir dejošana! Nespēju pat iedomāties sevi kustamies dejas ritmā. Tas nav iespējams! Tā īsti arī nekad neesmu mēģinājis dejot, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka to neprotu. Jebkurā pasākumā, kurā man uzglūn dejotgribētājas, manu ķermeni pārņem šausmu tirpas! Tieši šā iemesla dēļ pat savās kāzās pirmās dejas ar sieviņu man nebija!

Kā zini, ka nesanāks, ka neproti, ja neesi pat pamēģinājis un piedzīvojis izgāšanos?

Ir bijuši pasākumi, piemēram, citu cilvēku kāzas, kurās visi daudz dejo un kaut kādā brīdī, kad pēkšņi arī man nav iespējas izvairīties, tad prom gluži nebēgu. Dažas sekundes to kaunu piedzīvot atļaujos, bet tad gan cenšos ātri laisties lapās.

Tev šķiet, ka tu izskaties pilnīgi tizli, vai reāli arī jūties pagalam lempīgi?

Jūtos tieši tā kā cilvēks, kurš klavierēm nekad nav pieskāries un kurš mēģina tās spēlēt.

Grūti iztēloties, kā pianists laižas no deju plača. Izskatās, ka savā būtībā esi mierīgs...

Tā tikai izskatās. Patiesībā iekšēji esmu diezgan trauksmains cilvēks, bet man... kaut kā ir slinkums to izrādīt uz āru. Jo esmu diezgan slinks pēc dabas. Iespējams, ka, pateicoties manam slinkumam, arī kļuvu par pianistu. Bērnībā – un to atceros pavisam spilgti – man bija ļoti liels slinkums pretoties, kad man lika klavieres spēlēt. Jo spēlēt sākumā man galīgi nepatika! Acīmredzot slinkums mēdz būt arī ļoti laba lieta. Vēlāk jau, protams, tā vēlme mūziku spēlēt to slinkumu pārmāc un iemāca darba tikumu, kas dzīvē ir ļoti, ļoti nepieciešams. Un šodien sevi par sliņķi es nevarētu saukt.