Velna pilnais Gunārs Meijers - draugu atmiņas par piedzīvojumiem un ēverģēlībām
Šonedēļ 21. martā mūziķim Gunāram Meijeram būtu bijusi 65 gadu jubileja. Ja viņš būtu mūsu vidū, noteikti šajā dienā izskanētu skaists koncerts, kurā piedalītos daudzi viņam pazīstamie mūziķi. Skanētu Gunāra melodiskās, vienkāršās dziesmas.
Atcerēsimies viņu kā muzikantu, kaislīgu copmani un hokeja fanu, lielisku draugu un kolēģi, un ne viens vien Ikšķiles Vecajos kapos, kur Gunārs atdusas, noliks sarkanu rožu pušķi, kas bija viņa mīļākie ziedi.
Žurnāls "Kas Jauns" uzklausīja Gunāra labus draugus mūziķus, kuri, lai viņa piemiņa nebūtu tikai uz skumjas nots, atcerējās daudzās kopā sastrādātās ēverģēlības. Jo Gunārs bija velna pilns.
Edžu, man ir dziesma!
Pazīstamajam basģitāristam Eduardam Glotovam ir savs atmiņu stāsts par Gunāru: “Mēs iepazināmies 90. gadu sākumā Poligrāfiķu klubā Lāčplēša ielā. Viņš tolaik bija bārmenis, bet es tur bieži spēlēju. Kārtējai spēlei bija pauze, piegājām pie bāra, un Gunārs man saka: “Edžu, es baigi gribu uzdziedāt! Atbildēju: “Kāda problēma? Bet vai Pits (Andersons – KJ) ļaus un gribēs? Ko tu gribi dziedāt?” Es nezināju, ko viņš dzied, jo iepriekš biju tikai bārā redzējis. Gunārs turpina: “Man ir viena dziesma - "O sole mio". Vai grupa varētu pavadīt?” Protams, varam! Es jau nodomāju, ka tur būs riktīgas “auzas”, kad viņš uzkāps uz skatuves… Bet viss notika.
Vakarā kopā ar Gunāru nedaudz pasēdējām un papļāpājām, pēc pāris dienām viņš man zvana: “Edžu, man ir dziesma!” – “Nu un?” – “Bet tu zini, es nemāku akordus riktīgi salikt.” Es saku, lai brauc pie manis, sakārtosim. Gunārs atbrauc, sāk dziedāt, es klausos – lipīgs šlāgerītis. Nedaudz pakārtoju harmoniju, sēžam, un man rodas doma: “Gunār, vajag ierakstīt!” Sazvanīju radio studiju, sarunāju un ierakstījām "Meiteni". Un šī dziesma aizgāja tautā un joprojām skan…”
Edžus atceras, ka pēc tam Meijeram jaunas dziesmas radās gandrīz katru dienu un tās arī tika ierakstītas – pats Gunārs samaksāja gan par studiju, gan mūziķiem par darbu, bija ļoti godīgs cilvēks.
“Dziesmu bija ļoti daudz, un reiz Gunārs man saka: “Mēs varētu kaut kā… uz skatuves, tu vari man grupu savākt?” Daudzi mūziķi negribēja, bet es divus sameklēju – bundzinieku un taustiņnieku, ģitāristu. Tā mēs ar Gunču diezgan ilgi nospēlējām pa klubiem, jo viņam dziesmu bija tik ļoti daudz! Es pavaicāju: “Kā tev rodas dziesmas?” Gunārs atbildēja: “Edžu, man taču viss notiek acu priekšā, un par to arī dziedu. Kā viņi satiekas, kā samīlējas, kā izšķiras.””
Noīrē divstāvīgu pirti
Kad Gunāram Meijeram Ogres kultūras centrā notika 60. jubilejas lielkoncerts, arī Glotovs tur ieradās no toreizējās mītnes un darba vietas Igaunijā. Teicis Gunāram: varētu man sarunāt kādu nedārgu viesnīcu, kur pārlaist nakti. “Beidzās pasākums, pasēdējām banketā. Gunārs man saka: “Te ir telefona numurs, zvani, tev pateiks, kur jābrauc.” Viņš man bija noīrējis veselu pirti, divstāvīgu māju! Es biju šokā un zvanīju: “Gunča, tu esi traks?” “Edžu, paldies tev par visu!” viņš atbild. Bet es sēžu naktī viens pats, galds noklāts ar ēdieniem un dzērieniem.”
Edžus atzīst, ka Meijera Tallinas ielas krodziņš bijusi interesanta vieta ar nelielu skatuvīti. Viņš tur, protams, arī spēlējis. Publika gan bijusi visai īpatnēja. “Bieži notika tā – kad viss beidzās, aiztaisījām krodziņu ciet, paši sēdējām pie galda un runājām par dzīvi. Pārsvarā visas sarunas bija par mūzikas lietām. Gunāram allaž bija daudz ideju, bija tikai jāspēj lidot viņam līdzi,” teic Edžus un piebilst – ir ļoti žēl, ka nav sanācis kopā aizbraukt uz copi. Gunārs viņam visu laiku sūtījis bildes: paskaties, ko es noķēru, Edžu, brauc šurp!
“Gunārs ar draugiem aizbrauca uz Norvēģiju copēt, es netiku darba dēļ. Viņš man no turienes onlainā zvanīja vacapā – skaties, es tūlīt ķeršu zivi! Un iedeva telefonu kolēģim, lai viņš filmē ķeršanas procesu. Viņš man zvanīja arī no slimnīcas, pat nezinot, vai pēc tam modīsies: “Edžu, es gribu parunāt, man būs operācija, nezinu, vai pēc tam būšu dzīvs.”
“Viņš vienmēr bija optimists, ļoti dzīvespriecīgs. Arī par savu slimību nesūdzējās. Reiz zvanīja: “Man nogrieza pirkstu, bet kāja palika vietā.” Pat tik smagā brīdī viņš bija velna pilns,” piebilst tuvais draugs.
Man ir plāns!
“Mūs ar Gunāru visu laiku ir vienojušas divas lietas: mūzika un ēdināšanas uzņēmumi. Iepazināmies, kad viņš strādāja par bārmeni, kas bija viņa pamatprofesija. Meijers Poligrāfiķu klubā, vienā no pirmajiem naktsklubiem Rīgā, bija bāra vadītājs. Tur uzstājās dažādi mūziķi, tostarp arī "Labvēlīgais tips", kas 90. gadu sākumā bija tikko dzimis,” atceras Normunds Jakušonoks, grupas "Labvēlīgais tips" mugurkauls. Normunds saka – Meijers bija izpētījis, ka viņi abi ir astroloģiskie dvīņi, ka valdīja dvēseļu saskaņa.
“Man Gunārs bija dzīves sastāvdaļa, bijām kā viena ģimene. Kad "Labvēlīgajā tipā" mūziķi nebija ilgāku laiku tikušies, pirmais jautājums bija: kā Meijeram iet? Tad sākās visādu amizantu notikumu atstāsts. Reiz aizbraucām spēlēt uz Zasas kultūras namu. Turp aiztikām ar lieliem piedzīvojumiem, mašīnas bojāšanos, milzīgu kavēšanos. Arī Daiga Petkeviča līdzi. Tikai tad Gunārs atcerējās, ka koncerta laikā paredzēts arī striptīzs, bet aizmirsis piezvanīt striptīza meitenēm. Mēs kavējām, cilvēki ieradušies, tostarp “siekalaini” mežacirtēji. No mūsu auto izkāpj pārbijusies Daiga: kas nu būs? Mums vēl zilām liesmām sadega aparatūra. “Sūdu” tik daudz, bet es dzirdu, ka Gunārs aiz skatuves sakrāmējis savu čemodāniņu, iepakojis ģitāru un vaicā: kur te rezerves izeja? Mēs gan viņu noķērām, atvilkām atpakaļ, aparatūru salaboja un rezultātā bija lieliska balle,” pasmaida Jakušonoks.
Normunds uzsver, ka Gunārs bijis ideju ģenerators, visās kompānijās topā bija Meijera slavenais teiciens: man ir plāns! Un, ja draugs tā teicis, tad Normunds, rupji sakot, sapratis, ka tūlīt būs kaut kādi “sūdi”.
Jūsu brokastis, ser!
“Mums bijuši kopīgi daudzi ārzemju braucieni. Kanādā 2008. gadā bijām uz hokeja čempionātu – tas šajā sporta veidā bija mums pirmais. Muzicējām simts gadus vecā krodziņā, pēc katras Latvijas spēles tur jautri gāja,” atminas Normunds.
“Gunārs bija atbildīgais par ēdināšanu un dzirdināšanu. Piemēram, viesnīcā viņš tējkannā mēģināja uzvārīt sardeles. Izdevās, Gunča tak saimniecisks cilvēks. Es pat viņu nosauktu par saimniecisko dzejnieku.
Taču otrajā rītā no trauka, kur iepriekš vārīta sardele, dzērām kafiju un nevarējām saprast, kāpēc pa virsu peld tauki.
Sardeles pats galiņš bija aizķēries aiz spirāles un joprojām vārījās kafijā iekšā,” notikumu no dzīves pastāsta mūziķis, uzsverot faktu, ka Meijers taču pats rakstīja savām dziesmām arī vārdus. Ja Gunāram radās brīvs brīdis, ķērās pie ģitāras un rakstīja, rakstīja, rakstīja. Jakušonoks bilst, ka vārdi un mūzika draugam nāca laukā vienkārši no dvēseles. “Vienlaikus viņš bija arī ļoti praktisks, tāds zināms pretrunu savienojums,” vērtē mūziķis.
Normunds nenoliedz, ka arī alkohols savulaik daudz ticis lietots, kā jau muzikantu bohēmā pieklājies. “Mēs Kanādā diezgan ilgi nodzīvojām pieczvaigžņu viesnīcā. Katru rītu Gunārs mani modināja, pats piecēlies vairākas stundas iepriekš, agrais putniņš. Rīta agrumā bija apskraidījis viesnīcu, sameklējis, kuram ir kāds alkoholisks dzēriens, tā teikt, veselību uzlabojošais. Ar latviešiem bija pilna viesnīca, kādam jau kaut kas atradās.
Tā nu katru rītu pie manas gultas stāvēja Meijers ar vēl kādu vīru, kam rokā glāze, līdz augšai pilna ar šņabi. Gunāra teksts allaž bija: jūsu brokastis, ser!
Bet reiz es pamodos, un pie manas gultas stāvēja bijušais Latvijas premjers ar ierasto glāzi rokās. Tad gan sapratu, ka šī nodarbe jāmet pie malas,” ar humoru saka Jakušonoks.
Piemiņai atstātās brilles
Reiz bijis kopīgs brauciens uz Beļģiju, kur Gunāram dzīvoja krusttēvs, – notika koncerts beļģu latviešiem. “Ar Meijera sagrabējušo opelīti ceļā devāmies arī mēs ar Daigu Petkeviču. Uz robežas robežsargs ar aizdomīgu aci uz mums noskatījās, jo mašīna tiešām juka uz pusēm. Es vēl iekšā biju ielicis aparatūru – tumbas un sintezatoru ar statīvu. Robežsargs vaicāja krieviski: kur invalīds? Kāds invalīds? Kāpēc kruķi? Izrādās, sintezatora statīvu uzskatīja par kruķiem… Gunārs, braucot atpakaļ uz Latviju, teica: ja tā mašīna vēl izturēs, viņš tai nobučos izpūtējgalu. Izturēja līdz Ķekavai...” kārtējo piedzīvojumu atceras Normunds.
Jakušonoks atzīst, ka abiem ar Meijeru bijusi līdzīga muzikālā gaume. “Ir daži gabali, kad mēs ar Gunāru un Daigu kopā studijā sēdējām un visi raudājām. Meijers bija dvēseles cilvēks, arī es tāds zināmā mērā esmu, lai gan, no malas skatoties, to nevar pateikt. Daudzas īpašības mums bija līdzīgas. Par piemiņu man ir drauga grāmata "Lāčplēša ielas meitene", kuru viņš pats atveda, un toreiz bija sajūta, ka Gunča brauc atvadīties. Tas bija neilgi pirms viņa nāves. Izrunājās ar maniem vecākiem, mēs abi pasēdējām, bet viņš aizmirsa savas brilles. Kā Gunārs aizbrauca, tā es viņa brilles arī lietoju. Tā man ir mīļa atmiņa, un ikdienā Gunča tagad ir klāt,” sirsnīgi teic Normunds.
Vienmēr dziesmās bija vēstījums
“Paldies Dievam, uz Gunāra Meijera sešdesmit gadu jubileju notika grandiozs lielkoncerts Ogres kultūras centrā, bet tagad Jēkabpils pusē pošas viņa piemiņas koncertam, jo taipusē draugs ļoti mīlēja uzturēties. Gunāram bija dzejnieka dvēsele, viņš bija arī praktisks, vienkāršs, labestīgs, komunikabls, draudzīgs. Dziesma "Vienīgais draugs" zināmā mērā simbolizē mūsu abu attiecības. Esmu skrējis viņu mierināt dzīves grūtos brīžos. Tāpat Gunārs pie manis. Mēs vienmēr centāmies viens otru uzmundrināt, mums bija ļoti līdzīga dzīves uztvere,” šodien atzīst Normunds.
Jakušonoks atklāj vēl vienu amizantu notikumu iz dzīves: “Reiz veči izdomāja Gunču izjokot, pārģērbjoties par vāciešiem. Pie viņa aizbrauca divi vāciski runājošie, it kā no Sony ierakstu studijas, atnesa līgumu vācu valodā, kas jāparaksta. Tas bija ar studijas šefa Franka Bekenbauera parakstu. Vecais rūdītais Meijers noticēja šiem cilvēkiem, parakstījās par to, ka vāciski jāiedzied viņa hokeja dziesmas. Noīrēja studiju, sadziedāja dziesmas vāciski, bet rezultātā izrādījās, ka džeki vienkārši pajokoja. Gunārs dziedāja dažādās valodās, kaut gan īsti precīzi nezināja nevienu.”
“Lai gan Latvijā mūziķu ir ļoti daudz, viņu vidū nav daudz cilvēku, kas būtu tik atsaucīgi, toleranti, draudzīgi un labvēlīgi, kāds bija Gunārs,” saka dziedātājs Viktors Zemgals. “No viņa nekad neizstaroja augstprātība, kaut kādas konkurences izpausmes, viņš allaž bija ļoti koleģiāls. Viņš pats dziedāja savas dziesmas, un tās vienmēr bija ļoti atpazīstamas, melodiskas. Es domāju, ka ļoti daudzi pārdzīvo, ka tas dziesmu krājums vairs nepapildinās. Man vienmēr paticis klausīties Meijera dziesmas, sirsnīgo izpildījumu, balss tembru. Viņš allaž bija atpazīstams – atšķirībā no daudziem citiem mūsu žanra pārstāvjiem, šlāgermūziķiem. Kaut kas skan, kaut ko dzied, bet dziedāt jau var jebkurš. Taču, kā es vienmēr esmu teicis: ja tev nav īpaša vēstījuma, ko gribi dot, tev nav, ko darīt uz skatuves. Gunāram vienmēr šis vēstījums bija.”
