FOTO: Artūrs Reiniks izbauda eksotiku Āzijas Šveicē

"Tas, ka atkal braukšu kaut kur tālos ceļos, man bija pilnīgi skaidrs jau pagājušajā vasarā, kad atgriezos no Bulgārijas. Novembra sākumā sapratu, ka noteikti nedaudz vajag atslēgties no rutīnas, laikapstākļi Latvijā arī bija nekādi – vēlējos izbaudīt saulīti,” uzsākot sarunu, atzīst Artūrs, piebilstot, ka pēc iepriekšējā brauciena uz Bulgāriju nonācis pie secinājuma, ka ir nedaudz pārsātinājies ar Eiropas Savienības valstīm. Protams, katrā no tām ir kaut kas citādāks, tomēr pamatā esot viens un tas pats.

“Atcerējos, kā savā laikā devos uz Vjetnamu un Taizemi, un tagad saprotu, ka arī šī ceļojuma galamērķi izvēlējos pareizi – viss bija ar milzīgu plusa zīmi. Vēlējos kaut ko ļoti neeiropeisku, pilnīgi citu dzīves stilu un pasauli. Galvenais bija noņemt sakrājušos stresu, visādas negācijas, un tas man arī lieliski izdevās,” bilst ceļotājs, atklājot novērojumu, ka Singapūra noteikti ir Āzijas Šveice un ar to arī viss ir izteikts, tur ir visas tehnoloģijas, viss modernizēts. “Singapūra ir ārkārtīgi bagāta valsts. Kā tajā rūpējas par saviem iedzīvotājiem? Ja esi strādājošs, tad valsts katru mēnesi nogulda noteiktus procentus pensijai, sākot jau no 18 gadiem. Paralēli vēl darba devējs, kurš cilvēkam maksā algu, pensiju fondā katru mēnesi atliek kādu summu. Kad cilvēks kļūst 55 gadus vecs un ir sakrājis vismaz 150 tūkstošus Singapūras dolāru, visu summu var izņemt,” uzzinājis Reiniks, piebilstot, ka par šādu naudu, piemēram, var nopirkt pieticīgu vienistabas dzīvokli.

Bargie likumi

Latvietis ievērojis, ka Singapūra ir ideāli tīra – zemē nav nomests neviens papīriņš, ne cigarešu gals. Kā tas panākts?” Visā pilsētā izvietotas videokameras, no kurām nav iespējams noslēpties. Ja tu nomesto papīru uzreiz neiemet gružkastē, tad ir vien dažu minūšu jautājums, kad tevi aptur policisti, un jāmaksā prāva soda nauda.

Arī veikalos tās nepārdod pilnīgi nekur, tikai ārsts drīkst izrakstīt recepti, ja kādam košļājamā gumija īpaši nepieciešama, piemēram, smaganu problēmu gadījumā,” pasmaida ceļotājs, sakot – ja cilvēks uz ielas tikai košļās gumiju, tad jau nesodīs. Taču, ja to izmetīs uz ielas, sods mērāms tūkstošos Singapūras dolāru. Pirms soda vēl liks notīrīt visus “ķēpājumus”. Arī ja kāds “nostučīs”, ka neesi tualetē nolaidis pēc sevis ūdeni, ir jāmaksā pamatīga soda nauda.

Piemēram, par izsmēķa nomešanu sods ir apmēram divi tūkstoši Singapūras dolāru (aptuveni 1400 eiro). Drīkst smēķēt tikai vietās, kur redzi gružkasti ar iedobi, – tur nav jābaidās kūpināt cigareti. “Šajā ziņā tur ir drakoniski likumi, bet tāpēc jau tik tīru pilsētu es vēl savā mūžā nebiju redzējis. Reāli uz ielām nebija izmests pilnīgi nekas. Tikai gludas ietves,” uzsver Artūrs, turpinot klāstīt: ja, piemēram, tu reģistrējoties nepareizi ievadi datus par sevi, tad soda nauda ir robežās no 20 līdz 40 tūkstošiem Singapūras dolāru. Tiek uzskatīts, ka tu esi viltojis dokumentus. Bet, ja pie tevis atrod narkotikas, bez liekām runām nāvessods.

Miesassodi mudina teicami mācīties

“Singapūrieši labprāt būvētu milzīgas ēkas, bet likums nosaka: neviens debesskrāpis nedrīkst pārsniegt 280 metru augstumu, lai neapdraudētu lidmašīnas. Interesants fakts arī, ka tur, tāpat kā Malaizijā, pastāv miesassodi un par noteiktiem pārkāpumiem drīkst pērt cilvēkus, 15–50 gadu vecus. Mēs nopriecājāmies, ka mums ir jau vairāk gadu,” pasmej aizrautīgais ceļotājs, piebilstot, ka šajās valstīs visi gan cenšoties nenonākt līdz publiskam pērienam.

Piemēram, skolēnam klases priekšā jāpagriež plaukstas uz augšu, un skolotājs ar dzelzs stienīšiem pa tām sāpīgi sit. Ja šis sods nav iedarbīgs, seko nākamais – klases priekšā skolotājs skolēnam līdz ādai griež nagus. “Mūsu gide pastāstīja, ka viņas draudzene dēlu sūtījusi ķīniešu skolā, kur puisis visu laiku ticis sodīts un griezti nagi līdz ādai. Pēkšņi, mācoties 6. klasē, ar puisi notikušas brīnumainas pārvērtības. Sācis mācīties ar ļoti labām sekmēm, beidzis skolu un kļuvis par nopietnu cilvēku ar teicamu izglītību. Mamma atvasei vaicājusi: “Kas tev sestajā klasē notika?” – “Apriebās, ka mani nemitīgi sit un griež nagus – labāk mācīties!” Ļoti nedemokrātiskas metodes, bet ārkārtīgi iedarbīgas,” vērtē latviešu pedagogs.

Reiniks pauž, ka uz viņu neizdzēšamu iespaidu atstājis Singapūrā esošais Vertikālais botāniskais dārzs, kurā vērojami milzīgi torņi, ap kuriem vijas vīteņaugi. Izrādās, tur filmēts slavenais Avatars. Šajā vietā ceļotāji vērojuši iespaidīgu šovu, kad viss botāniskais dārzs mirdzējis vienos uguņos. Īpaša ir arī arhitektūra, slavenais Singapūras komplekss ar trim debesskrāpjiem, ko augšpusē savieno milzīga laiva, kurā atrodas ļoti liels baseins, jauki restorāni un viesnīca. “Tas bija ļoti iespaidīgi. Teicu, ka mani nekas nepārsteidz, bet visi šie brīnišķīgie objekti bija tiešām apbrīnas vērti,” tā Artūrs.

Ķīniešu tempļiem neredzēta greznība

Singapūra agrāk ietilpusi Malaizijas sastāvā, bet paši malaizieši sakot, ka viņi Singapūru izmetuši. Tajā pašā laikā singapūrieši iebilst, ka paši aizgājuši projām. Katram sava taisnība. “Lai arī kā būtu, vinnētāja laikam ir Singapūra, jo turienes dzīves līmenis ir daudz augstāks par malaiziešu. Ievēroju arī, ka Singapūrā ir milzīgs ķīniešu īpatsvars, ļoti ķīniska pilsēta, un ar šo tautību saistās interesantas lietas. Mēs tur patrāpījāmies laikā, kad ķīnieši svinēja Jauno gadu – tas notiek piecpadsmit dienas. Visi ķīniešu tempļi bija izrotāti – tādu greznību sen nebiju redzējis. Šo krāšņumu nav iespējams vārdos aprakstīt,” jūsmo ceļotājs, piebilstot, ka ķīnieši savos tempļos neizmanto nevienu naglu, jo uzskata, ka naglas ir jādzen tikai zārkos – kā noslēgumu. Templis nav noslēgums, tā ir mūžība, iet cauri gadsimtiem un gadu tūkstošiem.

“Singapūrā visaugstākā līmeņa skolas skaitās Ķīnas skolas, kas ir ar savu mācību sistēmu. Ja esi beidzis ķīniešu skolu, tev ir drošs ceļš tālāk uz augsta līmeņa izglītību. Jebkuras citas tautības cilvēki te cenšas nokļūt tieši Ķīnas skolās. Man kā skolotājam tas šķita interesanti,” bilst Artūrs.

“Singapūras veikalos ir visas pasaules brendi. Jebkurš uzskata par lielu godu, ka var būt Singapūrā. Zināms arī fakts, ka nevienā pasaules valstī nav tik daudz miljardieru, cik ir šajā valstī. Arī zemāk atalgotie saņem pietiekami augstas algas, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Un loģiski – tur, kur ir lielas naudas, preces nebūs lētas,” vērtē Artūrs un klāsta novērojumu, ka jaunieši šajā zemē ģērbjas stilīgi un moderni, ierēdņi staigā uzvalkos un baltos kreklos. Varot redzēt, ka arī jauniešiem patīk brendi un viņi ļoti domā par savu ārējo izskatu. “Neredzēju ne ubagus, ne “bomžus”. Ļoti turīgas un progresīvas pilsētas aina,” vērtē ceļotājs.

Latviešu karbonāde baudāmāka par haizivi

Kad ir runa par Āzijas valstīm, prātā nāk ēdieni, kuru sastāvā ir zirnekļi, čūskas, vaboles, tarakāni un vēl kas eksotisks. Artūrs sapratis, ka šāda ēdienkarte vairāk domāta tūristiem, bet iedzīvotājiem pašiem gan patīk eiropeiskā virtuve. Eksotika ir tikai šova pēc.

“Malaizijā gan nedaudz paniekojāmies. Viena dāma pasūtīja haizivs spuras, kāds – pašu haizivs gaļu, es atļāvos krabīšus – maziņi, ar visām kājiņām. Nodomāju – nu gan sāksies knibināšanās! Izrādījās, ka tie bija lieliski apstrādāti – bāz tikai mutē, nav neviena kaula. Runājot par haizivi, es biju pat priecīgs, ka par to nesamaksāju bargu naudu. Nekādas garšas, Latvijā gatavotās zivis ir daudz baudāmākas. Ēd haizivi, bet nav sajūtas, ka vēlētos to vēlreiz pasūtīt. Man mīļa ir latviešu virtuve – karbonāde, kotletes, gulašs,” uzsver Reiniks.

Runājot par Malaiziju, Artūrs ievērojis, ka šajā zemē ir fantastiska daba. Tur atrodas unikāla vieta –  Batu ala, atklāta jau 19. gadsimtā. Cilvēki tic, ka tajā mīt gari, bet ieeju sargā apzeltīts Buda, milzīgs, izgreznots tēls. Tic, ka, alā palūdzot, piemēram, veselību vai turību, viss piepildīsies. “No vietas, kas atrodas apmēram 17 kilometru no turienes, cilvēki sāk svētceļojumu, lai dotos uz alu. Nevis vienkārši, bet nesot uz pleciem mazu altārīti uz kārts, kas ir vairākus kilogramus smags, un ceļš tāpēc nav viegls. Lai ar šo smagumu nokļūtu alā, nesēji bieži vien krīt vai pat noģībst. Pa augstajām trepēm, kurām ir gandrīz 300 pakāpienu, nereti jārāpjas uz ceļiem, tie kļūst pat asiņaini. Tomēr ticība, ka lūgtais piepildīsies, ir ārkārtīgi liela, tāpēc šis ceļojums neliekas smags,” novērojis latvietis, vēl atklājot faktu, ka pie šīs alas vienreiz gadā pulcējas “ekstremālie” lūdzēji, kuri par godu savam Dievam, piemēram, sagriežas ar žiletēm, iedur miesā adatas vai naglas un vēl citādi sevi spīdzina. Šādi saieti norit trīs dienas, tos lūkot pulcējas arī apmēram divi miljoni tūristu. Reinikam stāstīts, ka šie sevis šaustītāji ilgi pirms notikuma gatavojas, pat panākot tādu ķermeņa stāvokli, ka asinis netek un organisms nereaģē uz sāpēm.

Atļautas pat četras sievas

“Malaizija ir absolūtā musulmaņu valsts, bet sievietēm sejas tomēr varēja redzēt. Arī mēs saskārāmies ar viņu tikumiem. Piemēram, kinoseansos zālē deg gaisma, lai cilvēki pēdējās rindās neskūpstītos. Šajā valstī jebkurš vīrietis drīkst uzturēt kopskaitā līdz četrām sievām. Ja viņam ir viena, bet vēlas vēl otro, tad nevar to paņemt, kamēr pirmā sieva nav pateikusi, ka viņai nav iebildumu. Tad pirmo sievu, kura deva atļauju otrajai, sauc uz šariata tiesu, kur pirmajai ir jāpamato, kāpēc vīram atļauj ņemt otro sievu. Ja vēlas ceturto sievu, jāpiekrīt ir visām pirmajām trim. Līdzko viena nepiekrīt, nedrīkst ņemt papildu sievu! Un atļauts vīram pieņemt vairākas sievas tikai tādā gadījumā, ja viņš spēj pierādīt, ka var visām nodrošināt vienādus komfortablus dzīves apstākļus,” par malaiziešu tradīciju pasmaida Reiniks, piebilstot, ka vietējie nedrīkst lietot alkoholu un nevienā veikalā to arī nepārdod.

“Tajā pašā laikā tā dēvētajos duty-free veikalos, kuros drīkst iepirkties ārzemnieki un visas preces ir lētākas nekā parastajos veikalos, ir milzīga sekcija ar alkoholu, kas ir lētāks nekā citās valstīs, – lai pievilinātu tūristus, kuru nauda balsta šo islāma valsti. Pie daudzām kafejnīcām ir uzraksts: alus nav. Bet tur ir ļoti stipri ēdieni, pie kuriem klāt prasās miestiņš. Tad nu var doties uz ārzemniekiem domātu veikalu un atnest alu. Mēs bijām restorānā jūras krastā, un draugu pārītim bija līdzi pudele vīna. Lūdzām atļauju, vai drīkst to restorānā izdzert. Zāles pārzinis atbildēja: “Paskatīšos, cik liels būs jūsu pasūtījums.” Bijām pieci cilvēki, un pasūtījums tiešām bija visai bagātīgs. Ar ratiņiem mums klāt piebrauca zāles apkalpotājs baltos cimdos, stumjot trauku, pildītu ar ledus gabaliņiem. Mūsu vīna pudeli viņš ievietoja šajā sudraba traukā un pats salēja vīnu glāzēs,” ar smaidu atminas ceļotājs, vēl pastāstot, ka ūdens peldvietās gan varējis būt nedaudz vēsāks, jo pašam šķitis, ka iekāpj siltā bērna vannītē.

Gan dodoties uz, gan atpakaļceļā nācās vairākas stundas pavadīt Turcijā, Stambulā. Izkāpuši vietā, kur neapgrozās tūristi un ieraudzījuši pilnīgi citādu skatu darba cilvēku rajonā. Vietējā kafejnīcā nobaudījuši īstu, tumīgu turku kafiju un svaigi ceptu, vienreizīgu maizi. Kaut kāds meistarstiķis, pavisam citādi garšojis, bilst Artūrs. “Diemžēl tas bija brīdis, kad jau bija zināms par zemestrīces upuriem, valsts bija sērās, cilvēki nomākti. Paši turki gan ir ļoti labestīgi un izpalīdzīgi. Mēs nepratām turku valodu, viņi angļu mēli nezināja. Vietējie runāja turciski, mēs pretī latviski, bet galarezultātā cits citu labi sapratām. Varu vēl uzsvērt, ka visās šajās apceļotajās valstīs no cilvēkiem staroja milzīga sirsnība,” pabeidzot sarunu, atzīst Artūrs Reiniks.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!