Skandāls kultūras aprindās - Māra Zālīte aizliedz izmantot savu dzeju grāmatā par Levitu

Tuvākajās dienās iznāks grāmatas "Viltvārdis" otrais, papildinātais izdevums, kurā publicists Lato Lapsa ne tajās saulainākajās noskaņās turpina vētīt Valsts prezidenta Egila Levita gaitas. Bet dzejniece Māra Zālīte iebilst pret Lato radošajām metodēm, uzskatot, ka grāmatas autors nelikumīgi izmanto viņas darbu. Tā teikt, liek noprast, ka Lapsa ar vienu roku norāda uz citu darbības nesmukumiem, bet pats ar otru roku zog!

Ņem un aizliedz

Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns", aizvadītajā nedēļā Māra Zālīte ar ierakstu sociālajos tīklos informēja sabiedrību, ka nosūtījusi Lato Lapsam vēstuli. Tajā dzejniece kategoriski iebilst pret viņas dzejoļa "Balāde" par parādīto godu ievietošanu grāmatā "Viltvārdis", kas, kā Zālīte vēršas pie publicista, “rakstīta ar neslēptu mērķi nomelnot mūsu Latvijas Valsts prezidentu – Jūsu iedomu ienaidnieku”. Dzejniece vērš uzmanību, ka šis dzejolis publicēts žurnālā "Karogs" 1980. gada 7. numurā un bija vērsts pret īstu ienaidnieku – padomju okupāciju. Un šī un vēl dažu dzejoļu dēļ minētais žurnāla numurs tika konfiscēts, izņemts no pārdošanas un bibliotēkām un likvidēts.

““Ir bezgodis ieradies mūsu godos...” – šīs dzejoļa pirmās rindas Jūs tagad ļaunprātīgi izmantojat ārpus laika un ideju konteksta pret brīvas Latvijas prezidentu. Tas ir absurdi. Man ir tiesības Jums to liegt, balstoties uz Autortiesību likuma 14. panta 1. daļas 6. punktu,” vēstulē Lato Lapsam raksta Māra Zālīte.

Viņas vēršanos pret grāmatas "Viltvārdis" autoru atzinīgi novērtēja sabiedrība, un dzejnieces rīcību komentāros pie viņas ieraksta atbalstīja gan kādreizējā kultūras ministre Kārina Pētersone, gan aktrise Esmeralda Ermale, gan dziedātāja un Atmodas simbols Ieva Akuratere un citi, uzskatot, ka šāda Lato Lapsas rīcība ir nekrietna un uzskatāma par zādzību.

Lato Lapsa: “Galma lišķe”

Tikmēr Lato Lapsa noraida dzejnieces Māras Zālītes pārmetumus par autortiesību pārkāpumiem. Viņš izstudējis likuma pantu, uz kuru atsaucās dzejoļa autore, un secinājis, ka īsti neesot, kur viņam piesieties. Lato izpētījis: “14. pants. Autora personiskās tiesības. (1) Darba autoram ir neatsavināmas autora personiskās tiesības uz: 6) pretdarbību (arī uz vienpusēju atkāpšanos no līguma, neatlīdzinot zaudējumus) jebkurai sava darba izkropļošanai, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai, kā arī tādai autora tiesību aizskaršanai, kas var kaitēt autora godam vai cieņai.”

“Profesionālajai lišķei Mārai Zālītei varētu būt pagrūti pierādīt, ka kaut kas no minētā grāmatā epigrāfā tiktu darīts,” saka publicists un norāda: “Savukārt par citēšanu ir šis pants: “20. pants. Darba izmantošana informatīviem mērķiem. (1) Obligāti norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, kā arī ievērojot šā likuma 14. panta un 18. panta otrās daļas noteikumus, atļauts: 1) reproducēt publiskotus un publicētus darbus citātu un fragmentu veidā zinātniskos, pētniecības, polemiskos un kritiskos nolūkos, kā arī ziņu raidījumos un aktuālo notikumu apskatos izmantošanas mērķim atbilstošā apjomā.””

“Manuprāt, epigrāfs vistiešākajā veidā ir citāts, īpaši, ja netiek pārpublicēts viss dzejolis, bet tikai dažas rindas, kā šajā gadījumā arī ir darīts. Varbūt var rasties jautājums, kā konkrētais citāts atbilst kādam no minētajiem nolūkiem. Manuprāt, tas jebkurā gadījumā atbilst polemiskiem nolūkiem, jo grāmatas Valstsgribis tekstā būs vietas par pašas autores Māras Zālītes nesekošanu šim savam 1980. gadā rakstītajam tekstam, kas, protams, tolaik bija par okupācijas varu, jo par tādu Levitu neviens neko nezināja,” žurnālam "Kas Jauns" savu viedokli pauda Lapsa, piebilstot: “Bet paiet laiciņš, un pati autore lišķē citam bezgodim, kas ir ieradies godos…”

Dzejnieces “skeleti skapī”

Kad sākās šis tracis, kurā Māra Zālīte vērsās pret Lato Lapsu, sociālajos tīklos ļaudis atcerējās, ka, re, kā sanāk – dzejniece toreiz bija goda cilvēks un ar saviem dzejoļiem vērsās pret padomju varu, taču viņas skapī pašai ir skeleti…

Runa ir gan par Māras Zālītes darbošanos Komunistiskajā partijā, gan par aizdomām par viņas sadarbību ar Valsts Drošības komiteju. Jā, dzejniece 1983. gadā iestājās komunistiskajā partijā un šo faktu nekad nav slēpusi. Un grāmatā par Māru Zālīti "Zīdtārpiņu musināšana" šajā sakarā lasāms, ka Zālītei bijis kauns par šādu savu soli, bet “bija strupceļš, es pieņēmu spēles noteikumus, lai nebūtu ārā. Ar prātu to attaisnoju, bet sirds dziļumos nevaru samierināties līdz šim brīdim.”

Savukārt neilgi pirms “čekas maisu” publiskošanas Māra Zālīte intervijā "Patiesajai Dzīvei" teica: “Domāju, ka esam šaurā bezizejā. No vienas puses, tos maisus atvērt lielas jēgas nav, bet neattaisīt vēl jo vairāk nedrīkst. Jo tad šis aizdomu augonis augs un augs, cits uz citu lūrēs – vai tik tu nebiji… Tad taisām vaļā un izskaidrojamies, kas un kā! Domāju, tie maisi ir atstāti tieši tādēļ, lai mēs plēstos. Mani jau arī viens otrs piemin. Esmu jau teikusi – negribu taisnoties! Man nav, par ko. Un man tas ir pazemojoši – katram, kas jautā, sākt skaidrot, ka taču nē, es nebiju, es nevarēju, es atteicos vairākkārt.”

Viņa tad arī izstāstīja, ka pati daudz reižu tikusi vervēta par čekas aģenti. “Mani lenca ļoti uzcītīgi. 1986. gadā piedāvāja tā riktīgi sadarboties un mēģināja izspiest parakstu. Jau vairākkārt tiku teikusi, ka nevaru sadarboties, nekādos apstākļos, jo mana ģimene ir no tā cietusi. Nu jā, bet tagad čeka vairs neesot tā briesmīgā, kas nagus mauca. Viņš man saka – nu, tagad čeka sargā mūsu pilsoņu drošību un apkaro noziedzību. Atbildu, ka man vienalga, cik laba, tik un tā nesadarbošos. Viņš saka – zināt, bet ir kāda lieta, jūs varat glābt savu kolēģi. Viņš nonācis ļoti lielās briesmās, draud nepatikšanas. Prasu, kādā veidā varu viņu glābt. Viņš – tā ir konfidenciāla informācija, jums jāparakstās, ka to neizpaudīsiet. Ka neizpaudīšu čekas informāciju – absurds! Viņš tik iejūtīgi stāstīja, ka uz mirkli man uzmācās doma – ja nu tiešām kāds labs draugs ir ziepēs? Bet, kad man lika parakstīties, uzreiz nostrādāja iekšējā signalizācija. Teicu, ka neko neparakstīšu – morālu apsvērumu dēļ. Šo jēdzienu lietoju vairākkārt,” toreiz stāstīja Māra Zālīte.

Tāda ir Zālītes pagātne, bet pirms četriem gadiem viņa bija viena no kultūras darbiniekiem, kas aktīvi iestājās par Egila Levita ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. “Salīdzinot ar daudziem rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos,” 2019. gadā līdz ar citiem inteliģences pārstāvjiem Egilu Levitu slavēja dzejniece Māra Zālīte.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!