Mācītājs piedzīvo klīnisko nāvi, taču gaidītās debesu valstības vietā apciemo elli

Džonsona sirdslēkme notika 2016. gada februārī. Mācītājs uzskata, ka tajā brīdī viņa dvēsele pameta ķermeni, taču turpmākais absolūti neatgādināja to, ko parasti stāsta cilvēki ar līdzīgu pieredzi — nebija baltās gaismas, ne siltuma, ne mājīguma.

Viņš bija nokļuvis ellē, caur pašu Zemes centru. Tur viņš esot ieraudzījis kaut ko tādu, ko nemaz nevar aprakstīt. Viņš stāstīja par cilvēku, kurš gāja uz četrām kājām kā suns un bija apdedzis no galvas līdz kājām. “Viņam bija izvalbītas acis un, vēl ļaunāk, kaklā bija ķēdes. Viņš izskatījās kā elles dzinējsuns. Ķēdes turēja dēmons.”

Tālāk trakāk, ellē skan mūzika, turklāt jautra, dzīvespriecīga. Mācītājs saklausīja Riannas “Umbrella” un Bobija Makferina “Don’t Worry, Be Happy”. Dēmoni dziedāja jautrus meldiņus, lai nelaimīgajiem sagādātu papildu ciešanas. Tikai interesanti, vai Ziemassvētkos mirušajiem velli nodziedātu “White Christmas”.

Mācītāja stāstītais diezgan atgādināja viduslaiku teoloģisko traktātu spriedelējumus par grēcinieku ciešanām viņsaulē, tiesa, bez popmūzikas.

Par spīti baisajām atmiņām, mācītājs saka, ka guva noderīgu mācību: sapratis, ka vajag piedot cilvēkiem, kuri viņu aizvainojuši, nevis cerēt uz viņu sodīšanu. “Es to nenovēlētu savam ļaunākajam ienaidniekam,” Džonsons ir pārliecināts. “Man vienalga, ko viņš man nodarījis. Neviens to nav pelnījis.”