Režisore Laura Groza dzīvoklī iestudē izrādi, bet kaimiņi sūdzas policijai

Laura Groza sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" skaidrojusi, ka pašreizējais Dzirnavu ielas dzīvokļa īpašnieks piedāvājis režisorei šo īpašumu izmantot radošām aktivitātēm.

“Senāk – Latvijas laikā – šis bija pilsētas galvenā arhitekta dzīvoklis, bet atjaunotās Latvijas laikā te bija pilsētas arhitekta birojs, bet šobrīd šis dzīvoklis pieder konkrētai privātpersonai, kas ir laipni atvēlējusi attiecīgajās telpās mākslas norises vietu. Mums ir atrunāti sadarbības noteikumi uz konkrētu laiku. Vēlos aicināt ikvienu interesentu atnākt un noskatīties šo izrādi, lai pārliecinātos, ka te nekas nepieklājīgi skaļš, ne apdraudošs, ne kādu satricinošs nenotiek.

Tā ir teātra stāstīšanas forma, kas robežojas ar performanci. Ar performanci tādā nozīmē, ka tas ir ārpus tradicionālajām lielajām institucionālajām teātra telpām, un tas ir vairāk kā performatīvs akts, bet tas ir miermīlīgs un draudzīgs. Visi esam zinoši par valstī noteiktajiem likumiem un pieļaujamām normām likuma ietvaros. Mēs to visu pārbaudījām un saskaņojām. Mums skaņas decibeli nekādā veidā nepārsniedz atļautos. Ja izrāde sākas pulksten 21, tad beidzam 22.30, ja sākas pulksten 19, tad beidzam jau 20.30. Visas skaņu un gaismu aparatūras atslēdzam pulksten 22.30. Kā publisks pasākums tas nav saskaņots, jo notiek iekštelpās, jo tikai ārtelpās ir jāsaskaņo publisku pasākumu norise. Viss, kas saistās ar papildu iekštelpās esošām norisēm, ir saskaņots ar attiecīgajiem dienestiem.”

Kā pauž Groza, problēmu rada “nespēja vienoties ar cilvēkiem, kas negrib noticēt, ka laikmetīgā māksla drīkst notikt jebkur, ja tas ir saskaņots un nepārkāpj likuma paredzētās normas”. “Skumjākais, ka neveidojas dialogs ar mājas iedzīvotājiem. Mēs ar kaimiņiem mēģinājām veidot attiecības jau pirms izrādes, kad viņus visus aicinājām uz ģenerālmēģinājumu, lai viņi redzētu izrādi, lai mēs varētu iepazīties, izrunāt lietas, kas kādam varētu šķist neērtas. Taču šim aicinājumam atsaucās vien daži dzīvokļi no lielas daudzdzīvokļu mājas. Tie, kas atnāca, viņiem viss patika, un viņi nav tie, kas ceļ pretenzijas,” nosaka režisore.

Kā norāda Laura, laikmetīgā māksla jau sen vairs nepastāv iekš institucionālajām muzeja vai teātra telpām vai koncertzālēm. “Māksla iet ielās un uzrunā to sabiedrības daļu, kas varbūt neaiziet līdz šīm lielajām mājām, aicina sarunāties brīvāk, intīmāk, iekļaujošāk. Tāpēc vēlos vērst uzmanību, ka mūsu izrādes mērķis ir iziet ārpus teātra telpām. Šī konkrētā manis kā režisores veidotā izrāde "Mājoklis. komentāri" ir divdaļīgs mākslas darbs. Pirmā izrādes daļa notiek Dailes teātra Mazajā zālē. Pēc šīs izrādes daļas skatītājiem ir dota nepilna stunda, lai pārvietotos uz izrādes otro daļu. Tas ir apzināts mēģinājums no šīs konkrētās izrādes sarunas izveidot divas vides, kur vienā tu sēdi teātrī, bet otrā dodies tālāk ekskursijā. Kā mazs izrāžu festivāls, kur vari ceļot pa vairākām lokācijām. Un tas jau nav saistīts ar to, ka mums nebūtu, kur spēlēt teātri. Mūsu mērķis ir savienot lielā teātra sarunu ar sarunu daudz intīmākā formātā. Abas šīs izrādes viena otru papildina,” savas iestudētās izrādes tapšanu, izveidi un vēstījumu atklāj Laura Groza.

Režisore sarunas laikā vairākkārt uzsver, ka viņas radošā komanda, iestudējot izrādi Dzirnavu ielas dzīvoklī, nenodarbojas ar normu vai robežšķirtņu pārkāpumiem: “Vienā izrādē apkalpojam līdz 60 cilvēkus, kas visi ir solīdi un inteliģenti teātra apmeklētāji. Viņi nevienu lieku kustību nav nekad veikuši. Tikai ļoti intīmi piedalās kopīgā norisē, lai izrāde elpotu vienā ritmā ar skatītājiem. Nekad neviens skatītājs nav raisījis kādu nekomfortablu sajūtu.”

Laura aizdomājas, ka Rīga taču pretendē uz metropoles statusu, un it sevišķi galvaspilsētas centra iedzīvotāji apzinās sevi kā kādas lielākas vienības dalībniekus, bet vienlaikus it tik ļoti nepieņemoši un izslēdzoši. “Jebkurā Rietumeiropas lielpilsētā, galvaspilsētā un pat mazpilsētā cilvēki ir pieraduši pie tā un priecājas, un atbalsta jebkuru mākslinieka aktivitāti, jo tas izdaiļo viņu pilsētvidi, padarot krāsaināku arī savu ikdienu, lai nav tikai apkārt bankomāti, autostāvvietas un pārtikas preču veikali. Lai ir mākslas akti, kas iepriecina, kas iziet ielās, smīdina, samīļo un aktualizē sabiedrības lietas un problēmas. Rietumos cilvēki pret to attiecas ļoti lojāli, lai neteiktu, ka pat aicinoši, jo tas ir viņu zināms emocionālais izdzīvošanas veids, citādi viņi bieži vien ir tikai preču ražotāji, iepakotāji, likvidatori. Teātris, mūzika, performance, vizuālā māksla nāk, lai sarunātos. Arī mums likās, ka mēs atnesīsim šādu sarunas formu, par ko vēlāk padiskutēt,” saka režisore. “Bet izrādās, tas uztrauc ļoti daudz cilvēku, un daži no viņiem ir teikuši, ka tas pat patiktu, bet ne viņu pagalmā vai mājā. Tad jautājums, kurā pagalmā to drīkst darīt un kāpēc ne tieši pie mums? Es priecātos un lepotos, ja man būtu iespēja tik tuvu sasniegt teātri – sarunu – un piedalīties tajā.”

Kā nosaka Groza, “saruna ar mājas iedzīvotājiem ir izbeigusies, un viņi to turpina ar pašvaldības policiju, kas nav patīkami”. “Taču gribu vērst uzmanību, ka tas ir lieks visu mūsu resursu patēriņš, jo beigu beigās pašvaldības policija nekonstatē nevienu pārkāpumu, jo tādu nav,” tā režisore un piebilst: “Cilvēki ir ļoti trauksmaini un viegli aizkaitināmi, iespējams, tam ir savs iemesls, jo beidzamie gadi nav bijuši viegli jebkuram indivīdam, bet mākslinieks ir pēdējais, kas gribētu apdraudēt sabiedrības labklājību. Mākslinieks visos laikos ir bijis tas, kas aicina apzināties lielākas likumsakarības un veicina cilvēku sarunas un integrēšanos sabiedrībā.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!