Pēdējie pāris gadi ievērojami sašūpojuši Intara Busuļa dzīvi. Pandēmija, liegums koncertēt, pārcelšanās uz lauku īpašumu un tagad arī karš Ukrainā, kas pavisam tieši ietekmējis mūziķa koncertdarbību, – tas viss licis pārvērtēt agrāk paveikto un padomāt par turpmāko. Nenoliedzami, agrāk Busuļa muzikālo aktivitāšu būtiska daļa bija saistīta ar Krieviju, bet tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, par koncertēšanu lielajā kaimiņzemē vairs nevar būt ne runas. “Mums jābūt absolūti skaidriem savos vēstījumos un darbos,” uzskata mūziķis. Saviem Facebook un Instagram sekotājiem viņš pavēstīja, ka nosoda Vladimira Putina agresiju Ukrainā, noliec galvu ukraiņu cīņasspara priekšā un aicina pārtraukt karu.

Mūsu tikšanās notiek Talsu vecpilsētā, kur Intars izaudzis un pazīst teju katru kaktu. Iekārtojamies kafejnīcā pie ezera promenādes, kas ir labiekārtota pastaigu vieta senajā pilsētas daļā. Mūsu saruna sākas par dzīvi Rīgā un atgriešanos dzimtajā pusē.

Ar sentimentu un nostalģiju

Kāpēc atgriezies Talsos? Kas vilka atpakaļ?

Rīgā mēs nodzīvojām vairāk nekā 20 gadu. Ja tagad parēķina, uz galvaspilsētu aizdevos jau 1998. gadā, bet mana kundze pievienojās pāris gadu vēlāk. Atklāti sakot, es nekad nebiju atķēdējies no savas dzimtās pilsētas. Man vienmēr ir paticis uzturēties Talsos, jo ar šejieni saistās daudz labu atmiņu. Te dzīvo gan mani, gan sievas vecāki. Mums nav kā daudzās ģimenēs, kad vīra vecāki dzīvo vienā Latvijas galā, bet sievas otrā. Un tad viņi nezina, kurp doties nedēļas nogalēs. Mēs vienmēr esam zinājuši, ka brīvdienās jādodas uz Talsiem. Šeit mēs vienmēr esam tusējuši – gan pusaudžu gados, gan tagad.

Te par katru ieliņu, katru stūrīti man ir labas atmiņas. Man ir patīkami šeit atrasties. Protams, ne jau katru dienu es staigāju pa Talsiem – mēs dzīvojam piecu kilometru attālumā. Ik palaikam šeit ierodos, lai apmeklētu kādu pārtikas vai būvmateriālu veikalu. Piemēram, ja trimmerim izbeidzas žilka, skaidrs – jābrauc uz pilsētu nopirkt jaunu. Daudzi man jautā, ko es Talsos visu laiku sadaru, bet manā dzīvē visu laiku kaut kas notiek, man vienmēr kaut kur jābrauc, jādara un jātiekas ar cilvēkiem. Man nav garlaicīgi.

No iepriekš teiktā var saprast, ka esi sentimentāls.

Jā, noteikti. Man patīk vietas, kas saistās ar bērnību un jaunību. Reizēm patīk aizdoties uz Ventspili, kur savulaik mācījos Mūzikas koledžā. Labprāt paklausos deviņdesmito gadu mūziku, jo tā manī atraisa jauneklīgas jūtas. Tā ir taisnība, es esmu sentimentāls un nostalģisks. Iespējams, tāpēc, ka man bija gaiša bērnība. Man ir patīkamas atmiņas, kaut arī deviņdesmitajos gados mūsu ģimenei tāpat kā daudzām citām bija finansiālas problēmas, sevišķi deviņdesmito gadu sākumā, kad bija liela inflācija un naudas maiņas. Tas bija laiks, kad 200 rubļu pēkšņi pārvērtās par vienu latu. Lai vai kā, mēs vienmēr bijām paēduši, turklāt mums apkārt apgrozījās labi cilvēki. Tāpēc varu teikt, ka man patīk gan šie laiki, gan vecie laiki.

Ar ko lauki labāki par Rīgu?

Vispār Rīga ir pilna ar lauciniekiem. Savā dzīvē neesmu sastapis daudz cilvēku, kas būtu īsti rīdzinieki. Piemēram, mūsu kolektīvā nav neviena rīdzinieka, visi ir iebraucēji, kuri satikušies galvaspilsētā. Ja runājam par Talsiem, tā ir sakopta pilsēta ar attīstītu infrastruktūru. Ja ģimenē ir skolēni, tad ērtāk dzīvot Talsos nekā Rīgā.

Šeit viss ir pakārtots bērnu vajadzībām, skolas savstarpēji sadarbojas. Mācību grafiki tiek saskaņoti, lai bērns pēc skolas var mierīgi apmeklēt mūzikas, mākslas vai dejošanas nodarbības. Turklāt šeit viss atrodas blakus, nekur tālu nav jābrauc. Pat ja bērns mācās pirmajā klasē, viņš pats mierīgi var apmeklēt pulciņus. Savukārt Rīgā, vadājot bērnus pa nodarbībām, vecāki patērē daudz laika.

Esmu gandarīts par izvēlēto vietu dzīvošanai Ģibuļu pagastā. Starp citu, es arī pats esmu nācis no Ģibuļiem. Mani vecāki sāka savu dzīvi Ģibuļu pagastā, tur sākumā arī dzīvojām. Tātad esmu atgriezies pie sākuma.

Atgriezties Ģibuļos bija spontāns lēmums?

Īpašumu iegādājāmies jau 2012. gadā. Sākumā tur izskatījās diezgan slikti, bet bija pārliecība, ka vietu iespējams sakārtot un attīstīt. Bija redzams, kas tas ir materiāls, ko var mīcīt. Tā lēnām un pamazām sākām to vietu kārtot un astoņu gadu laikā nonācām pie lēmuma, ka uz turieni vajadzētu pārcelties pavisam. Tagad tur ir pietiekami komfortabli – ir gan aukstais, gan siltais ūdens, ir sēta, kur var normāli iebraukt ar automašīnu. Agrāk nekāda ceļa nebija, varēja iestigt dubļos. Veidojot ceļu, bērām gan granti, gan sausos būvgružus.

Cik tālu līdz jūrai?

Kādi 30 kilometri. Mēs parasti braucam uz Roju.

Dzīve Talsos nozīmē, ka ik palaikam jāsēžas automašīnā un jādodas uz Rīgu darba darīšanās.

Tas nekas. Braucot ar mašīnu, var sakārtot domas. Es lieki netrakoju un negāzēju. Es lielos, ka man uz simts kilometriem aiziet tikai 5,7 litri. Man ir eko režīms, esmu pārsitis visus Volvo automašīnu rekordus. Citi tam negrib ticēt, bet es saku, ka tas ir iespējams.

Tādā mierīgā tempā ar visu čurāšanas pauzi es braucu uz Rīgu divas stundas. Divas stundas turp un divas atpakaļ. Nekādu problēmu. Vienreiz mēģināju pa nakti palikt savā Rīgas dzīvoklī, bet tā nebija laba pieredze – es nevarēju aizmigt. Rīgā vairs nejūtos ērti, tur dzīve ir kā skudru pūznī. Tagad mūsu Rīgas dzīvoklī dzīvo dēls, viņš jau ir liels puika, pats nomaksā rēķinus. Kaut arī dzimis Talsos, viņš jūtas kā rīdzinieks. Tā interesanti sanāk – mūsu vecākie bērni ir dzimuši Talsos, bet lielāko daļu savas dzīves nodzīvojuši Rīgā, savukārt jaunākie bērni ir dzimuši Rīgā, bet tagad dzīvo Talsos. Vispār mēs gribējām, lai arī jaunākie bērni piedzimtu Talsos, bet diemžēl to nebija iespējams noorganizēt, jo 2013. gadā šeit dzemdību namu slēdza. Tagad talsiniekiem jādodas dzemdēt uz Ventspili.

Pats ar savu malku

Vai, dzīvojot laukos, neesi kļuvis par lauksaimnieku?

Nav tā, ka mēs būtu iegrimuši baigos lauku darbos. Agrāk mums bija siltumnīca, bet šogad izdomājām, ka uztaisīsim pauzi. Gan jau nākamgad atkal to iekārtosim. Mums ir daudz ābolu, ķiršu un upeņu – var vākt spaiņiem. Agrāk organizējām ābolu talkas, kad ļaudis paši salasīja ābolus un saspieda sev sulas. Iespējams, arī šogad izziņosim tādu talku un saaicināsim radus.

Aramzemju mums nav, vienīgais, kas jādara – jānopļauj zāle. Diemžēl tas vīrs, kurš agrāk mums pļāva zāli, tina ruļļus un tos ruļļus pārdeva, šogad atteicās, jo ruļļiem neesot atradis pircējus. Man nācās sarunāt citu, turklāt vēl nāksies prātot, kam tos ruļļus pārdot. Tā ir mana vienīgā problēma.

Ja cilvēki ēstu zāli, problēmu nebūtu.

Jā. Tad mēs ēstu ruļļus un piedzertu ābolu sulu. Ekoloģiski tīra pārtika, nekāda cukura.

Par jauno apkures sezonu nesatraucies?

Līdz šim mums bija gāzes apkure, bet tagad gatavojamies pāriet uz malku.. Mums pieder nedaudz meža, tāpēc par kurināmā trūkumu nevaram sūdzēties. Mežā lielākoties ir tā saucamie sūdkoki, piemēram, alkšņi, bet ir arī ozoli. Tā ir auglīga vieta – kā zīle nokrīt, tā uzrodas jauns ozols. Ik palaikam mēs veicam ozolu atbrīvošanas pasākumus, tos attīrot no alkšņiem. Un šādā veidā esmu jau piekrāmējis divus šķūņus ar malku.

Tad jau apkures krīze tev ies secen.

Jā. Lai pārietu uz apkuri ar malku, man jau viss ir sapirkts, tikai vēl jāuzstāda. Malkas katls, akumulācijas tvertnes un citas lietas. Bet tas vēl nav viss – nākamgad mēs uzstādīsim arī saules paneļus. Tad atrisināsies problēmas ar silto ūdeni vasarā. Lieta tāda, ka ūdens sistēma pieslēgta apkurei, tāpēc vasarā mums ūdeni sildīs saules paneļi.

Visu iepriekšējo ziemu es krāju naudu malkas apkures katlam, bet nākamo ziemu krāšu saules paneļiem. Savukārt trešajā gadā es vairs neko nekrāšu, bet baudīšu dzīvi. Ja arī krāsim, tad kādam ceļojumam.

Tu ietrāpījies ļaužu grupā, kas finansiāli visvairāk cieta gan no kovida, gan no kara Ukrainā.

Tas nekas. Par kovidu es baigi nebēdāju, tas man bija labs periods atpūtai un pārdomām. Viss ir labs, kas labi beidzas. Tas bija gluži kā atvaļinājums. Tobrīd tā bija sanācis, ka man bija iekrājumi. Un tad, kad tie iekrājumi gāja uz beigām un vajadzēja domāt par naudu, sekoja valsts atbalsts. Super! Tas bija pozitīvs moments. Kovida laiks labi parādīja, ka nodokļus tomēr vajag maksāt, un es to arī darīju. Rezultāts bija acīm redzams – kā kārtīgs nodokļu maksātājs es saņēmu valsts atbalstu.

Ko darītu, ja atbalsta nebūtu?

Kaut kā jau izkultos. Dzīvojot kapitālismā, es vairāk paļaujos uz sevi un negaidu kaut kādus pabalstus no malas. Iespējams, es rīkotos kā Jakušonoks – paņemtu akordeonu un braukātu pa sētām dziedādams. Lai izdzīvotu, nepieciešams rosīties.

Tomēr man nevajadzēja iespringt, es varēju mierīgi strādāt mājas apstākļos un ņemties ar ierakstiem. Turklāt kovida laiks mūsu ģimenei daudz ko iemācīja, piemēram, taupīgi dzīvot. Un šo taupīgo dzīvesveidu ievērojam arī tagad.

Karš Ukrainā – kāda ir tava attieksme?

Krievu lācis ir jānoliek pie vietas, par to nav nekādu šaubu. Un tas, ka arī pats esmu cietis, mani īpaši neuztrauc. Esmu kategoriski pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Uzbrukt brīvai un neatkarīgai valstij – tas ir briesmīgi! Tās šausmas, ko piedzīvo ukraiņi, nav salīdzināmas ar to, ka esmu zaudējis iespējas koncertēt Krievijā. Mums šeit raķetes nekrīt virsū.

Lai gan... Vienu dienu šeit bija liels satraukums. Nogranda liels sprādziens, nodrebēja pat palodzes. Norībēja visā Talsu rajonā. Mans brālis dzīvo pavisam citā pagastā, arī tur bija dzirdams. Neviens nesaprata, kas noticis. Paklīda runas, ka uzsprāgusi Stendes naftas bāze. Beigās izrādījās, ka tas sprādziens bija virsskaņas lidmašīnas pārlidojums.

Runājot par notikumiem Ukrainā, vēlreiz gribu uzsvērt, ka par jebkādu koncertēšanu Krievijā nevar būt ne runas. Savā ziņā, protams, ir žēl ieguldītā darba, jo mēs tomēr apzināti gājām uz Krievijas tirgus apgūšanu. Tagad tas viss ir pajucis.

Bet vispār man pietiek darba arī Latvijā, par darba trūkumu nekad neesmu sūdzējies. Tas bija un būs, viss turpinās. Turklāt, ja krievu lācis nāks uz šejieni, esmu gatavs militārām apmācībām. Savulaik biju gan obligātajā dienestā, gan arī virsdienestā. Pavisam kopā armijā nodienēju piecarpus gadu, no 1998. līdz 2003. gadam. Dienēju Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljonā.

Kaut ko pūti?

Nevis pūtu, bet spēlēju. Pūš tikai kanalizācijas trubās un notekcaurulēs. Štāba orķestrī es spēlēju trombonu. Notika dažādu pasākumu apkalpošana un koncerti. To koncertu bija tik daudz, ka tas pat traucēja manai muzikālajai izaugsmei. Kā vēlāk izrādījās, tas bija kāda konkrēta virsnieka peļņas avots.

Es jau arī nebiju nekāds paraugzēns. Bija laiks, kad mani par labu uzvedību aizsūtīju uz Liepāju. Par labu uzvedību – tas jāliek pēdiņās. Liepājā es nospēlēju visu vasaru, tur man lika iemācīties spēlēt pavisam citu instrumentu – eifoniju. Man teica: “Ja tu to iemācīsies, varēsi nākt atpakaļ uz štāba orķestri.” Katru dienu spēlēju un iemācījos. Pēc tam vajadzēja apgūt arī visādus gabalus, bet to es nepaspēju, jo mani tomēr atlaida. Vēlāk gribēju tikt citos orķestros, bet tur visi štati jau bija pilni. Paliku bez darba. Kādu gadu vai vairāk nodzīvoju pa māju. Tad jau arī puika bija piedzimis.

Ja runājam par armiju – tagad tiek spriests par obligātā dienesta atjaunošanu, turklāt arī meitenēm.

Man tas ir saprotami, arī Zviedrijā ir tāda kārtība. Kāda vaina meitenēm armijā? Bieži ir tā, ka meitenes ir pat drosmīgākas un izlēmīgākas par puišiem. Piemēram, vakar mūsu mājās vajadzēja nosist irsi. No sākuma pats mēģināju, bet pēc tam ļāvu to izdarīt sievai.

Ieteikums paklusēt

Karš Ukrainā mainījis daudzu cilvēku attiecības. Vai kontaktējies ar krievu faniem sociālajos tīklos?

Kad sākās karš, man bija manāma depresija apmēram četru nedēļu garumā. Bija gan uztraukums par notiekošo Ukrainā, gan dusmas par Krievijas politiku. Sākumā nezināju, kur likties, vēlāk paudu skaidru nostāju šajā jautājumā, lai cilvēki beidzot aizdomājas, jo Krievijā ne visi saprot, kas īsti notiek. Kad paudu savu attieksmi pret karu, uzradās daudz neapmierināto. Es viņiem arī skaidroju savu pozīciju un aicināju pārtraukt atbalstīt Putinu un nostāties gaismas pusē.

Diemžēl Krievijā ir spēcīga propaganda, daudzi agrākie fani asi vērsās pret mani. Tagad sociālajos tīklos iestājies zināms miers, jo daļa neapmierināto ir atsekojusies, bet citiem vairs nav pieejas. Jāatzīst, sekotājus esmu zaudējis tūkstošiem, bet tas mani neuztrauc. Savu pozīciju es esmu izvēlējies un pie tās arī palieku.

Sākumā bija tā, ka man zvanīja Krievijas čomi un ieteica paklusēt. Lūk, Krievijā man esot daudz fanu, kuriem varētu nepatikt mana nostāja pret karu. Es atbildēju, ka nevaru klusēt, jo pēc rakstura esmu emocionāls cilvēks. Es tik tiešām vēlos, lai tās šausmas pēc iespējas ātrāk beigtos. Tā būtu labāk visiem, arī Krievijai.

Vai ar Krievijas mūziķiem uzturi kādus kontaktus?

Vairs nav nekādu attiecību. Es viņiem esmu rakstījis, bet neviens nav atbildējis. Šajā laikā viņi uzskata, ka labākais ir paklusēt, un es viņus arī saprotu. Daudzi Krievijā ir situācijas un propagandas ķīlnieki, un ne vienmēr var izsprukt sveikā ar klusēšanu. Krievijā radošiem cilvēkiem liek parakstīt visādus papīrus, lai viņi nekritizētu Krievijas politiku. Starp citu, arī Kārlim Lācim atsūtīja papīrus parakstīšanai. Krievijas teātros spēlē viņa mūziklus, un, lai saņemtu honorārus, ar parakstu jāapliecina, ka viņš publiski nediskreditēs Krievijas armiju.

Kad agrāk koncertēji Krievijā, varēja just, ka esi diezgan labi iejuties. Runāji pat bez akcenta.

Es neteikšu, ka simtprocentīgi pārvaldu krievu valodu, bet sarunāties varu brīvi. Krievijā pat reizēm tika jautāts, vai es aizbraucu arī uz Latviju. Tas bija dīvaini, jo es Krievijā nekad neesmu dzīvojis. Skaidrs, kad esi uz vietas un kontaktējies, tad sāc arī domāt krieviski. Ja runājam par akcentu, pieļauju, ka man tāds ir parādījies, jo kopš šā gada 24. februāra vairs neesmu trenējies krievu valodā.

Ar to valodu ir interesanti. Tev liekas, ka tu visu zini, bet, kad palasi Puškinu, saproti, ka tomēr nezini. Kad Dailes teātrī spēlēju Puškinu un lasīju viņa sarakstīto Oņeginu, man sākumā gāja diezgan grūti. Es īsti nerubīju, ko viņš tur ir sarakstījis, tur bija daudz tādu vārdu, kādus šodien nelieto. Bija jāskatās vārdnīcās, lai saprastu, ko tie īsti nozīmē. Protams, kad pierod pie tā stila, tad jau aiziet vieglāk.

Es reizēm esmu domājis, kā viss būtu izvērties, ja Krievijā 1917. gadā nebūtu notikusi revolūcija. Ja kultūra no lielajām pilsētām būtu izplatījusies uz valsts nomalēm, tā būtu pavisam cita valsts. Bet tad, iespējams, nebūtu arī Latvijas, būtu tikai Vitebskas guberņa. Tādā ziņā mēs varam būt gandarīti – mums ir sava valsts. Pazīstu Maskavā čaļus, kas nākuši no Kaukāza. Viņiem ir sava kultūra, valoda, tautastērpi un asiņaina vēsture, tomēr savas valsts viņiem nav. Lai vai kā, bet par krieviem viņi sevi neuzskata.

Kopš sācies karš Ukrainā, mainījusies arī bagāto krievu saviesīgā dzīve.

Ir liela daļa sabiedrības, kas cenšas to visu turpināt, it kā nekas nebūtu noticis. Droši vien, ka uz Krieviju vairs nebrauc Dženifera Lopesa un Enrike Iglesiass, jo vairākums ārzemju mākslinieku tomēr neatbalsta notiekošo, taču vietējie mūziķi turpina uzstāties ballītēs. Tas viss tiek pasniegts nedaudz citādā noformējumā. Starp citu, krievu mākslinieki brauc arī uz šejieni. Tie, kas nav nokļuvuši melnajos sarakstos, brauc šurp pa visādiem apkārtceļiem. Kara dēļ daudz kas ir sačakarēts, daudzi kontakti ir pajukuši. Tomēr es neskumstu. Mēs domājam par iespējām koncertēt Eiropā un Izraēlā.

Deputāts un vīna ceha priekšnieks

Jau kādu laiku dzīvo Ģibuļu pagastā. Vai nākotnē vari sevi iedomāties lauksaimnieka statusā?

Es varētu būt dārznieks. Kaut ko baigi art un sēt es tomēr negribu, arī turēt govis vai kazas neesmu gatavs. Man ir trauma no bērnības, kad mums bija govis un cūkas. Bija jātīra lopu diršamrenes, un tas, protams, man nepatika. Arī siens bija jāvāc un bietes jākaplē. Tagad baigi negribas ar to visu krāmēties, turklāt nevēlos, lai arī maniem bērniem ar to vajadzētu ņemties. Lai viņi bauda dzīvi un nodarbojas ar to, kas viņiem patīk. Runājot par lauksaimniecību, es varētu vadīt darbus. Es gribētu būt priekšnieks, lauku darbu menedžeris.

Vai arī ābolu vīna ceha direktors.

Jā. Tas būtu prīmā! Es varētu degustēt sidru. Mums ir padomā taisīt vīnu no mūsu pašu vīnogām. Mūsu saimniecībā ir vīnogas, saules pusē aug ļoti labi. Turklāt neviens nevar to visu apēst – ne mēs paši, ne viesi. Tāpēc aizdomājāmies par vīnu. Taču šogad vēl neesam tam sagatavojušies. Iespējams, nākamgad.

Vai Ģibuļu pagastā tev ir arī kaimiņi?

Tuvākie kaimiņi ir apmēram kilometra attālumā, un atsevišķās dienās, kā esmu novērojis, ir laba dzirdamība. Piemēram, kad reizēm uzdziedu vai Jāņos uzlieku kādu mūziku, kaimiņi to dzird. Kad Talsos bija rallijs un vakarā notika diskotēka, mēs to varējām dzirdēt, lai gan attālums ir pieci kilometri. Iespējams, tā dzirdamība ir atkarīga no vēja virziena.

Lasīju, ka Talsos izveidots Busuļa muzikālais soliņš. Ierodas cilvēki, apsēžas, piespiež pogu, un atskan Busuļa dziedātās dziesmas.

Tur vienmēr kāds sēž, nekad tas soliņš nav tukšs. Kad vieni aiziet, atnāk citi. Tas ir jauki.

Pēc gadiem 30 tev jau būs 74. Vai vecums nebaida?

Nē. Pats galvenais – lai būtu, ko darīt. Man negribas ierūsēt. Es gan neteikšu, ka par katru cenu vēlos dziedāt līdz pat mūža galam. Ja man skanēs 74 gadu vecumā, tad arī dziedāšu, ja neskanēs, vairs nemocīšos. Latvijā ir labi piemēri, ka arī gados var aktīvi muzicēt. Viens tāds piemērs ir Guntis Veits, kuram pēc pāris gadiem būs septiņdesmit. Nesen skatījos viņa uzstāšanos, un jāteic – super! Ja arī man šitā skanēs 70 gadu vecumā, es turpināšu koncertēt. Iespējams, tādā vecumā es neveidošu tik garu programmu kā Veits, jo viņš rāva vaļā vairāk nekā stundu. Es gribētu kā Raimonds Pauls – iziet uz skatuves ar dziesmiņām septiņām, jo vairāk nevajag. Tas būtu ideāli.

Pastāv arī citi varianti. Piemēram, 74 gadu vecumā es varētu būt Talsu domē kā deputāts. Pa šiem trīsdesmit gadiem, kas man vēl priekšā, noteikti iekrāsies liela pieredze, es varēšu ar to padalīties.

Oops! Notikusi kļūda