"Tas prasa upurus un gribasspēku," - Jurģis Liepnieks raksta "ar asinīm"

Intervijā žurnālam "Kas Jauns" Jurģis Liepnieks atklāj savus ambiciozos plānus, paskaidro, kāpēc neraksta par paša piedzīvoto, atzīstas, kā palīdzējis rīkot revolūciju kādā Vidusāzijas valstī, un izstāsta par upuriem, ko nākas ziedot, lai uzrakstītu labu romānu.

"Mans nabaga pirāts" jau kļuvis par sava veida sensāciju. Sen neviens romāns latviešu valodā nav ticis tik daudz apspriests, sen neviens nav saņēmis tik daudz pozitīvu atsauksmju no visdažādākiem cilvēkiem. Arī pārdošanas reitingos esi vadībā. Jūties apmierināts ar padarīto?

Jā, protams, rakstniekam ir nepieciešams lasītājs, un atgriezeniskā saite ir būtiska. Labi, ka mūsdienās tas ir tik vienkārši un lasītājiem ir tik plašas iespējas paust savu attieksmi, izteikt vērtējumu.

Labās atsauksmes, protams, ļoti priecē, un tā ir laba zīme, bet pa īstam apmierināts būšu tikai tad, ja izdosies gūt panākumus lielajos grāmatu tirgos ASV, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Spānijā un tamlīdzīgi. Mans mērķis ir būt pirmajam latviešu rakstniekam, kam reāli izdodas iziet ārpus Latvijas.

Latviešu rakstnieku darbi taču nemitīgi tiek tulkoti dažādās valodās!

Beidzamo trīsdesmit gadu laikā Latvijā ir sarakstīta tikai viena grāmata, kurai ir nelieli, bet vismaz kaut kādi panākumi ārpus Latvijas, – tā ir Noras Ikstenas "Mātes piens". Lielajos tirgos un vispār pasaulē, protams, šis romāns tāpat nav zināms, bet Skandināvijā bija relatīvi panākumi, arī viņu Apvienotās Karalistes izdevniecība, lai maziņa un independent, tomēr ir cienījama. Neko viņi, protams, nepārdeva, nekādu ievērību neguva, bet nu vismaz kaut kas.

Vēl var pieminēt Joņeva "Jelgavu 84", kas, pateicoties Eiropas prēmijai, guva zināmu ievērību, bet angliski tā arī neviena nopietna izdevniecība neizrādīja interesi. Vēl atsevišķs stāsts ir par Tom Croshill, īstajā vārdā Tomu Kreicbergu, kas ir gan publicējies, gan guvis balvas, taču teiksim tā – arī šie panākumi nekādu skaudību neizraisa.

Tas arī patiesībā viss. Pārējais viss ir Eiropas fondu un nodokļu maksātāju naudas izpļekarēšana.

Vai tiešām tik skarbi?!

Paņem nodokļu maksātāju naudu Latvijā, un tajā valstī, kurā iztulko un izdod, pārdod labi ja 200 eksemplāru. Un viss! Latvijas nodokļu maksātāji tādā veidā maksā par tādiem projektiem kā Paula Bankovska romāna "18" tulkojumu maķedoniešu valodā vai, piemēram, Laura Gundara bērnu grāmatu "Sveiks, Vali!" izdošanu Krievijā. Latvijas valsts tērē simtiem tūkstošu eiro, lai nevienam ne tikai pasaulē, bet pat Latvijā nevajadzīgus tekstus tulkotu un izdotu pārsvarā dažādās mazajās valodās, jo lielajās valodās, kur nevar piekukuļot izdevējus ar to, ka mēs iedosim tev dažus tūkstošus atbalstam, latviešiem neko nav izdevies pārdot. Tas ir skumji no daudziem viedokļiem. Gan tāpēc, ka latviešu literātiem līdz šim nav izdevies izsisties, gan tāpēc, ka Latvijas nodokļu maksātāji pat uztur veselu institūciju, kas tērē daudzus simtus tūkstošus eiro katru gadu tikai šim mērķim, bet rezultātu nav.

Tas pats attiecas arī uz platformu "Latvian Literature". Tā ir SIA "Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja"m, viņi tērē simtiem tūkstošus nodokļu maksātāju naudas katru gadu, uztur štatu ar cilvēkiem, kas ikdienā it kā iet uz darbu un nodarbojas it kā ar Latvijas literatūras eksporta veicināšanu. Rezultāts ir tāds, ka neviens latviešu literatūras darbs pasaulē nav pazīstams vispār. Nulle. Nemaz. Kas un kā kontrolē šo līdzekļu izlietojumu, nosaka uzdevumus, kontrolē to izpildi, es tā arī neesmu sapratis.

Atgriezīsimies pie tava romāna. Lasītāji spriež, ka viņi romāna varoņos saskata pašu Jurģi Liepnieku – kāds viņš gribētu būt un kādu sevi iztēlojies. Cik daudz no tevis ir varoņos, vai ir kādi citi konkrēti prototipi?

Nīče Zaratustrā saka: “No visa, kas ir uzrakstīts, es mīlu tikai to, kas ir rakstīts ar asinīm. Raksti ar asinīm, un tu atklāsi, ka asinis ir gars.” Protams, ir jāraksta ar asinīm, tikai tad tam ir jēga, bet vienlaikus es nenodarbojos ar to, ka stāstu savus stāstus. Uzskatu, ka savu stāstu stāstīšana ir tāda zemākas pakāpes literatūra.

Jā, es varētu stāstīt savus stāstus, man tādu ir ne mazums. 25 gadi politikā, ticiet man, tur ir stāsti! Stāsti ar visām ekstrām – ar seksu, naudu, varu, kaislībām, desmit vēlēšanu kampaņu vadīšanu, un es pat nezinu, cik vēl kampaņu konsultētas. Tad safabricētas krimināllietas, kratīšanas, tiesāšanās, bizness. Daudz naudas, maz naudas, visādas pilnīgi brīnumainas lietas. Un tāpat esmu mīlējis un ticis mīlēts, un man arī ir bijusi depresija, un es arī esmu lietojis narkotikas. Esmu piedalījies legālos un puslegālos nažu cīņu čempionātos. Stāstu netrūktu. Esmu arī vadījis Ministru prezidenta biroju, bijis NATO samita orgkomitejas direktora vietnieks, konsultāciju biznesā saticis un iepazinis visai krāšņus cilvēkus un situācijas. Man ir savi stāsti, ko pastāstīt, vēl vairāk, es esmu apzināti gājis uz to, lai gūtu pēc iespējas vairāk dzīves pieredzes, lai iepazītu sevi, dzīvi un pasauli tieši ar domu, ka rakstniekam tas ir nepieciešams, bet ne tādēļ, lai burtiski par to rakstītu. Dostojevskis nestāstīja, kā tieši viņš cietumā sēdēja, Selindžers nerakstīja par to, kā viņš desantējās Normandijā, un Prusts neaprakstīja savu mīlas dzīvi. Tajā pašā laikā, protams, ja viņiem nebūtu bijusi šī dzīve, viņi neuzrakstītu to, ko ir uzrakstījuši. Tās ir sarežģītas attiecības un process, kā rakstnieks no dzīves iegūst materiālu literatūrai. Rakstniekam ir vajadzīgas šīs pieredzes, šī dzīves pazīšana, šie notikumi, bet īsts rakstnieks tos nestāsta. Literatūra ir citādāks stāsta veids – tu izstāsti stāstu, kas tiek pacelts līdz vispārinājuma līmenim, kas nodrošina līdzpārdzīvojumu. Ir zināmi priekšnoteikumi tam, kā stāsts pārvērstos no tava personīgā stāsta par varoņa stāstu, kuram var līdzpārdzīvot.

Nu labi, ja tu par to neraksti, tad pastāsti mums kādu brīnumainu stāstu! Kas ir tavs visneparastākais personiskais stāsts?

Nu nezinu, kurš tieši ir pats neparastākais. Piemēram, es apmēram gadu strādāju starptautiskā grupā, kuras uzdevums bija sarīkot krāsaino revolūciju kādā Vidusāzijas valstī. Tas bija pilnīgi crazy, sapulces notika, piemēram, Dubaijā uz lielas jahtas, kas izbrauca jūrā, kamēr mēs strādājām. Citreiz citās pilsētās, arī Rīgā. Tas bija pilnīgs kino. Bija ļoti grūti noticēt, ka tas notiek pa īstam, taču tas notika un notiekošā realitāte bija tik augsta, ka starp dažiem, teiksim, opozīcijas līderiem jau radās spriedze attiecībā uz to, kādus amatus kurš ieņems jaunajā, pēcrevolūcijas iekārtojumā. Lācis ne tikai vēl nebija nomedīts, viņš pat nenojauta, ka kaut kur tālu, tālu no meža kāds viņu plāno medīt, bet viņa āda jau tika kāri dalīta. Tomēr lielākoties intelektuālais līmenis, kādā notika apspriešanas, bija šokējoši augsts, un es daudz mācījos.

Kā beidzās – sarīkojāt revolūciju?

Nē, tas projekts man nezināmu iemeslu dēļ beidzās – tikpat pēkšņi kā sācies. Sākumā domāju, ka varbūt mani vienkārši izslēguši no tās darba grupas, kādu laiku sekoju līdzi ziņām, gaidīju, kad sāksies, bet revolūcija tajā valstī tā arī nav izcēlusies līdz pat šodienai. 

Turpinot par tavu grāmatu. Tā ir pieteikta kā kriminālromāns, bet tā noteikti nav tipisks kriminālromāns, drīzāk psiholoģisks trilleris?

Žanru robežas literatūrā bieži ir izplūdušas, un katrs labs kriminālromāns ir kaut kas vairāk nekā vienkārši kriminālromāns. Kas ir Šekspīra "Hamlets"? Kriminālstāsts par tēva slepkavas noskaidrošanu un atriebšanu? Psiholoģisks trilleris?

Dostojevska "Noziegumu un sodu" arī neviens nesauc par kriminālromānu, Umberto Eko "Rozes vārds" arī ir it kā vienkārši kriminālromāns, taču mēs to lasām kā labu prozu, tāpat kā mēs lasām "Hariju Poteru" kā labu prozu, nevis šauri specifiska žanra darbu. Ja žanra darbs ir patiešām labs, tad tā jau ir vienkārši laba proza, un mana ambīcija, protams, ir sasniegt abus mērķus – labs kriminālromāns, kas vienlaikus ir laba proza. Paralēli tam jāsaprot, ka grāmatu tirgū ir savi likumi, un saskaņā ar šiem likumiem es vēlos startēt kriminālromānu klasē un sākotnēji uzrunāt tieši šo pieredzējušo un ārkārtīgi prasīgo auditoriju.

Tava pirmā grāmata, kas tapa kopā ar Nilu Saksu, "Nāve – tās nav beigas" arī guva lielu popularitāti. Tā iznāca pirms astoņiem gadiem, kāpēc tik liela pauze līdz nākamajam veikumam?

Kopš "Nāve – tās nav beigas" esmu uzrakstījis faktiski trīs grāmatas, no kurām vienu pats atzinu par publicējamu. Jebkurā gadījumā romāns ir liels darbs, kas prasa vairākus tūkstošus stundu. Ņemot vērā, ka pat tuvu neesmu tur, lai ar rakstniecību varētu samaksāt rēķinus, tas nozīmē, ka es strādāju pilnas slodzes darbu, bieži vairāk nekā astoņas stundas dienā, vēl jāvelta laiks sportam, sevis uzturēšanai kaut kādā formā, meitai jāpalīdz ar mācībām, jāparunājas... Dienā to stundu ir tik, cik ir, attiecīgi atrast trīs tūkstošus stundu, lai uzrakstītu romānu… Paši saprotiet, tas prasa zināmus upurus un gribasspēku.

Par kādiem upuriem te ir runa?

Nu, tu atsakies no pilnīgi visa, ko var nedarīt, nesatiecies pilnīgi ne ar vienu, ar kuru tiešām nevajag satikties, neej nekur, kur var neiet, un tādā garā. Ļoti koncentrējies uz saviem mērķiem un uzdevumiem. Vecums arī elpo pakausī, kaut kādā brīdī nāk sapratne, ka nu gan vairs neko nevar atlikt – nemaz, vispār.​