Seksuālas dīvainības, Latvijas nodevējs un intrigants - Pučes grāmatā pavisam nelāgā gaismā parādīts dižgars Rainis

Šomēnes klajā nāca Pučes grāmata "Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi", kas dižgaru parāda pavisam citā, daudz nepatīkamākā gaisotnē, nekā līdz šim mums tika “mācīts mīlēt Raini”.

Izrādās, līdz šim apzināti noklusēts, cik zemisks savā dzīvē bijis Rainis. “Tas nenozīmē, ka mums tagad vajadzētu noniecināt Raiņa literāro devumu! Absolūti nē! Turpināsim dzīvot ar viņa darbiem, bet tajā pašā laikā mums jāsaprot, ka Rainis bija cilvēks ar ļoti daudz vājībām, turklāt viņu piektā kolonna izmantoja Latvijas neatkarības graušanai. Mums ir jāpārskata attieksme nevis pret Raiņa literāro mantojumu, bet pret viņa personību. Lai nepiedzīvotu vēl vienu Latvijas neatkarības zaudēšanu, mums jāapzinās šie vēstures notikumi, mums jāmaina arī attieksme pret vienu no izcilākajiem latviešiem,” žurnālam "Kas Jauns" uzsver Armands Puče.

Kāpēc padomju vara tā cildināja Raini?

Armands Puče, skaidrojot, kā nonācis līdz grāmatai par Raini, saka: viņu tirdījuši vairāki jautājumi, uz kuriem žurnālistiskas intereses pēc sācis meklēt atbildes.

“Žurnālista profesija liek aizdomāties par dažādām likumsakarībām, un mani ieinteresēja fakts, kāpēc Rainis tik ļoti tika cildināts tieši padomju okupācijas gados. Aizdomājos, kas notiktu, ja Rainis būtu kļuvis par Latvijas Valsts prezidentu – vai arī tad viņa literārais mantojums padomju laikos tiktu likts mūsu grāmatu plauktos, iestrādāts skolu mācību programmās, tiktu izveidoti institūti, kas pētītu viņa daiļradi? Protams, nē! Jo tie, kas piedzīvojuši padomju laikus, lieliski atceras, ka padomju vara darīja visu, lai no vēstures izdzēstu visas liecības par “buržuāziskās Latvijas” veiksmes stāstu. Bet kāpēc tas nenotika ar Raini? Man radās jautājumi, kāpēc Rainis bija tieši tas, ko padomju vara izcēla saulītē! Kāpēc tikai viņš? Kāpēc tāda uzmanība netika pievērsta citiem Latvijas brīvvalsts dižgariem?” stāsta Armands Puče.

Tāpat žurnālistu nelika mierā, kāpēc līdz šim oficiālajās Raiņa biogrāfijās tik maz pieminēts Arturs Nagliņš, pseidonīms, ar kuru dzejnieks 15 gadus uzturējās trimdā Šveicē. “Rainis dzīvoja ar šo vārdu daudzus gadus un radīja lielāko daļu savu labāko darbu, bet, lai cik dīvaini tas būtu, tas netiek pieminēts! To nepieminēja ne tikai padomju laiku pētnieki, to nepieminēja arī pats Rainis – viņa darbā "Kastaņola: pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē" nav neviena vārda par Arturu Nagliņu. Bet Šveicē Rainis bija pazīstams tikai kā sinjors Nagliņš. Kāpēc tad Rainis tik ļoti izvairījās no šī sava trimdas laiku pseidonīma pieminēšanas?” šāds jautājums tirdīja Armandu Puči, un žurnālam "Kas Jauns" viņš sniedz atbildi, par kuru plašāk var izlasīt grāmatā: “Varbūt tāpēc, ka sinjors Arturs Nagliņš Šveicē sastrādāja tādas lietas, par kurām nācās noklusēt? Kā, piemēram, faktu, ka viena no Kastaņolas ģimenēm Raini apsūdzēja pedofilijā!”

Melnie caurumi biogrāfijā

Vācot materiālus par Raiņa dzīvi, Armanda Pučes rokās nonāca vēsturnieku Induļa un Baibas Roņu apcerējums par to, kas notika dzejnieka nāves dienā. “Viņu pētījumā bija daudz dažādu interesantu faktu, liecību un jautājumu, kas manī raisīja intrigu, un tas bija izšķirošais, kas pamudināja ķerties pie grāmatas rakstīšanas. Vācu vēsturiskos materiālus, ieraudzīju šajos pētījumos daudzas dažādas pretrunīgas liecinieku liecības, “melnus” caurumus, visādas “pelēkās” zonas, kas raisīja daudzus jautājumus. Gribēju satikties ar vēsturnieku Induli Roni, bet uzzināju, viņš jau ir miris, tāpēc pēc vairākiem gadiem uzmeklēju Baibu Roni. Liktenīga sakritība, bet, kad sazinājos ar Baibu Roni, viņa atklāja, ka nākamajā dienā gribējusi šo ar vīru savākto arhīvu par Raini iznīcināt.”

Ko tad Armands Puče atklājis no līdz šim apzināti noklusētās Raiņa biogrāfijas? “To, ka viens ir viņa atstātais literārais mantojums, bet pavisam kas cits – ka Rainis kā cilvēks patiesībā bija ārkārtīgi zemisks. Pilns intrigu un riebeklību. Par viņa īpašībām liecina kaut vai fakts, ka, no trimdas atgriezies Latvijā, viņš gribēja veidot savu ienaidnieku sarakstu. Šim cilvēkam galvā patiešām darījās savādas lietas,” secinājis Puče.

Grāmatas autors vērš uzmanību, ka Rainis ir tipisks piemērs tam, cik rafinēti Latvijā darbojas piektā kolonna, iesaistot radošas personības, un tas novērojams arī mūsdienās. “Par Raini ir daudzi un dažādi “kāpēc?”. Kāpēc viņš nodeva savus tuvākos laikabiedrus un partijas biedrus “jaunstrāvniekus”? Kāpēc tieši Rainis bija tas, pie kura 20. gadsimta sākumā vērsās cilvēki ar priekšlikumu izstrādāt banku aplaupīšanas plānus? Kāpēc viņa banku kontos vienmēr bija nauda, turklāt bieži vien mistiskas izcelsmes? Kāpēc tieši Rainis bija iesaistīts lielākajā boļševiku viltotās naudas izplatīšanas skandālā jaunizveidotajā Latvijā? Kāpēc tieši viņš izveidoja izdevniecību, kas apkalpoja Komunistiskās internacionāles finanses, kas domātas boļševiku pagrīdes darbību atbalstam? Kāpēc pirmās neatkarīgās Latvijas sabiedrība ļoti kritiski vērtēja Raiņa darbību un nebūt neidealizēja dzejnieku, kā tas notika jau vēlāk, padomju laikos? Kāpēc viņu turēja par “sarkanu” šā vārda visās nozīmēs? Kāpēc tieši Raiņa vadībā tika dibināta Latvijas kultūras satuvināšanās biedrība ar Padomju Savienību? Tāpēc, ka Rainis bija tipiska piektās kolonnas saistviela un ļoti interesants Komunistiskās internacionāles sabiedrotais. Viņa draugu lokā bija kaudzēm vēlāk izcilu Padomju Krievijas spiegu. Viņš apkalpoja Latvijai nelojālo komunistisko pagrīdi un lieliski apzinājās savas funkcijas. Arī, gan esot Saeimas deputāts, gan izglītības ministrs, viņš darbojās kā piektās kolonnas pārstāvis un atstrādāja savu misiju. Kāda tā bija? Esmu pārliecināts, ja Rainis nebūtu miris, tieši viņš būtu tas, kas dotos uz Maskavu un lūgtu Kremli uzņemt Latviju Padomju Savienības sastāvā. Rainis bija “noderīgs idiots”,” stāsta grāmatas "Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi" autors, piebilstot: “Un interesanta ir piezīme Raiņa dienasgrāmatā, kur viņš apcer iespēju doties prom no Latvijas. Bet kur? Uz Lietuvu vai Igauniju? “Bet viņi izdotu!” – ierakstījis Rainis. Tātad jautājums – ja Rainis uztraucās par izdošanu Latvijas varas iestādēm, tad ko viņš bija sastrādājis? Un atbildes tam varēs atrast manā grāmatā.”

Savas grāmatas atklāšanas svētkos Armands Puče uzvilka baltus cimdus. Tos pašus, ko viņam iedeva arhīvā, lai pētītu dokumentus un nesabojātu tos. “Es nemaz nevēlējos galvenā varoņa laikmetam pieskarties ar baltiem cimdiem, proti, piesardzīgi un uzmanīgi,” skaidro grāmatas autors.

Mīļāko iekārto darbā Izglītības ministrijā

Dīvaina bijusi Raiņa intīmā dzīve. “Viņa uzvedība un dzīvesveids nekādi neatbilst sabiedrībā pieņemtajām normām. Un runa ir ne tikai par daudzajiem sānsoļiem, aizdomām par homoseksuāliem sakariem, bet arī par apsūdzībām pedofilijā un viņa dzejoļu rakstīšanas stilu – Šveicē, kalnos, izģērbies kails. Aspazija nenoliedza Raiņa vājību uz sievietēm, atmiņās rakstīja, ka Rainis pat lietoja pretimpotences zāles, lai tikai varētu remdināt savu seksuālo kaisli,” stāsta Puče.

Lūk, fragments no Armanda Pučes grāmatas "Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi" par šo tēmu!

“Starp citu, Pliekšāna tuvumā Kliģerei izdevās veidot tiem laikiem neticamu karjeru – ja ņem vērā, ka runa ir tikai par studenti, kas mācās medicīnu. Vēlāk gan šīs domas Olgai mainījās – viņa pameta medicīnu un iestājās Tautsaimniecības fakultātē, taču arī to nebeidza. Paralēli studijām viņa dabūja labu darbu Zemes ierīcības komitejā, pēc tam – Izglītības ministrijā, kur kolēģi aizmuguriski pamatoti sačukstējās par jaunās sievietes īstajām profesionālajām iemaņām, kas ļāvušas iegūt amatus. Šajā ziņā partijas biedri Raini nesarūgtināja... Aspazija visu labi saprata, taču – vai nu nemācēja iegrožot apstākļus, vai naivi ticēja dzīvesbiedra godīgumam.

Olgas Kliģeres atrašanās vienā mājā ar latviešu slavenāko dzejnieku pāri kulmināciju sasniedza laikā, kad pie lasītājiem nonāca Raiņa dzejoļu krājums "Mēness meitiņa". Vakarā viņš jutās nelāgi, tāpēc Olga skrēja meklēt pilsētā ārstu. Atveda dakteri Nīmani, kas, apskatījis sirdzēju, deva padomus, kā turpmāk vājuma lēkmi mazināt: veikt inhalācijas, rīvēt augumu ar spirtu...

Tad istabā ienāca Aspazija ar jauno dzejas krājumu rokās. Viņa nostājās izaicinošā pozā un skaļā balsī lasīja dzejoli "Mēness svētītājs".

Kad Aspazija ārdījās un lādējās, pat rupjākajiem Rīgas fūrmaņiem ausis sarka... Protams, īpaši tika pieminēts Raiņa radošums – sak, “kas tu būtu bez manis?”...

Šāds notikumu pavērsiens Pliekšānu sarūgtināja, bet tajā pašā laikā atraisīja rokas, jo lielajam mīlniekam vairs nevajadzēja spēlēt paslēpes. Raiņa kāre pēc jaunas miesas bija tik sakāpināta, ka viņš bija ar mieru klausīties iedzērušās Aspazijas lamas un lāstus, lai pēc tam mestos pie savas lielās balvas – Olgas Kliģeres. Pilnīgi iespējams, ka dzīvokli (Aspazijas bulvārī 7–7), ko pēc satricinošā konflikta izmantoja jaunā sieviete, viņai bija noīrējis mīlnieks. “Nedod die’s, ja Rainis pie manis satiktu kādu citu vīrieti,” jau sirmā un cienījamā vecumā Kliģere atcerējās. Loģika prasa secināt – tad jau laikam Olga zināja, kāpēc viņa to “it kā savā dzīvoklī” nedrīkstēja darīt. Rainis esot bijis ļoti greizsirdīgs, taču tajā pašā laikā skubinājis jauno sievieti apmeklēt saviesīgus pasākumus un balles, lai pēc tam nākamajā dienā, viņu smalki izprašņājot, gūtu tādu kā katarsi. Bet... “Atceros, ka Rainis vienvakar atskrēja pie manis un nelabā balsī kliedza, ka rīt Aspazija ies uz Izglītības ministriju, lai mani sistu... Tik pārbijušos es viņu vēl nekad nebiju redzējusi. Man radās doma par pašnāvību, jo tādu kaunu es nepārdzīvotu... Atceros, tajā vakarā ar dažiem draugiem aizgāju uz "Mazo vērmanīti" – dzeru, bet nereibstu... Tā līdz agram rītam. Bet Aspazija tā arī uz ministriju neatnāca. Vēl bija viens mēģinājums no viņas puses, lai man nodarītu pāri, – viņa vēlējās panākt, lai mani izmet no augstskolas. Bet tajā reizē manā pusē nostājās viens no Raiņa partijas cilvēkiem Kārlis Dziļleja – viņš arī strādāja ministrijā un neko tādu nepieļāva.”

Kliģeres romāns ar Raini ir viens no dīvainākajiem viņa sānsoļu vēsturē. Kamēr dzejnieks bija dzīvs, par šo Pliekšāna vaļību zināja ļoti maza sabiedrības daļa, bet tie, kas tomēr saprata, – pārsvarā sociāldemokrātu partijas kodols – glabāja noslēpumā, pie reizes vēl dažādi veicinot dzejnieka intīmo niezi. Viena no tuvākajām Olgas Kliģeres draudzenēm bija komunistiskās pagrīdes diversanta Imanta Sudmaļa brūte Marija Jurgelāne.

Ja pieņem, ka Kliģere bija strādājusi “buržuāziskās” Latvijas izglītības sistēmā, dīvaini, ka viņai izdevās izvairīties no padomju represijām. Ilgus gadus viņa baudīja padomju nomenklatūras priekšrocības, pie reizes organizējot Rīgas skolotāju kori. Viņas pirmās lielās intervijas notika pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, un zīmīgi, ka viens no pirmajiem, kas drīkstēja biedreni Kliģeri intervēt, bija dzejnieks Imants Ziedonis. To uzsveru īpaši, jo padomju iekārtā nebija pieņemts daudzināt izvirtību un izcelt laulības pārkāpšanu, par kādu Raiņa gadījumā ar Kliģeri šīs lietas būtu arī atklāti jāsauc. Tāpat tajā laikā tika ierakstītas vairākas Olgas Kliģeres sarunas Raiņa klubā, kuras nogūla arhīvā. Bez čekas saskaņojuma un tehniskajām iespējām nekas tamlīdzīgs līdz pat astoņdesmito gadu pirmajai pusei nedrīkstēja notikt un arī nenotika.

Padomju gados Olga Kliģere Raiņa radošajā pasaulē tika iezīmētā kā romantiska mūza, iedvesmas tērcīte bez mazākās norādes uz parastu prostitūciju, kur abas puses palika apmierinātas. Sākoties atmodai, neticamā kārtā Olga Kliģere iznāca priekšplānā ar atmiņām par sarkanbaltsarkano karodziņu. Akadēmiķim Jānim Stradiņam, kurš, tāpat kā Imants Ziedonis, zināja, kādu putru viņi kopā vāra ar Valsts drošības komiteju, pensionētā un, saprotams, nopelniem bagātā izglītības darbiniece Olga Kliģere stāstīja: “Ļoti labi atceros, ka Rainis man parādīja savu no Šveices atvesto mazo sarkanbaltsarkano karodziņu. Atceros arī, ko Rainis tad sacīja: “Šis gan laikam ir pirmais neatkarīgās Latvijas karogs.” Kas viņam to bija pagatavojis vai dāvinājis, to man nepateica.” It kā nenozīmīga epizode, kas akadēmiķim Stradiņam jāpasniedz publikai. Taču šīs vairs nav atmiņas – tās ir konstrukcijas. Nostiprināt sarkano Raini pie īstās Latvijas valstiskuma – tas mums ļaus skolu programmās iedēstīt pamatšķiras aprobežoto ambīciju, kas tik viegli vadāma un manipulējama, izmantojama – ja vien jātaisa revolūcijas. Ar dziesmām vai bez – tas tehnikas jautājums.

Iespējams, Olga Kliģere savulaik vienkārši gribēja nokniebties par zināmu materiālo gandarījumu, bet visos šajos gadījumos jāpatur prātā, ka Raini kopumā sistēma izmantoja pēc bezatlikuma tehnoloģijas, kas slavenajai Mēnesmeitiņai lika izdarīt to, ko viņa tajā vecumā mācēja vislabāk. Kad Raini pēc nāves veidoja kā simbolu, katrai mazākajai epizodes skrūvītei jau bija sava vieta un uzgrieznis.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!