Ekstrēmists Ingus Augstkalns pārsteidz pasauli ar trakām idejām
Vieglāk ir uzskaitīt, ko ekstrēmu Ingus Augstkalns savos 42 gados dzīvē vēl nav darījis, nekā pieminēt to, ko izmēģinājis uz paša ādas. Tas, ko viņš paveicis, ir apbrīnas vērts!
Ingus Augstkalns nodarbojas ar pasaulē vienu no bīstamākajiem sporta veidiem beisdžampingu, taču par dullāko piedzīvojumu uzskata dēla nākšanu pasaulē. Tikmēr pasaules vēsturē iegājis kā pirmais cilvēks, kurš lidojis ar dronu un lēcis ar izpletni no tā, un tagad īsteno vienu pasaulē vēl nebijušu projektu.
Pārslodze lielāka nekā kosmosa kuģī
Ingus jaunībā aizrāvies ar motobraukšanu, pat nonāca motošosejas sacensību komandā. Tolaik Ingus izveidoja TV raidījumu "Risk & Race", kur ar domubiedriem stāstīja par ekstrēmiem, alternatīviem sporta veidiem un dažādām pārgalvīgām izklaidēm.
Viens no piedzīvojumiem bija lidojums ar reaktīvo lidmašīnu – viņš Lietuvā uz savas ādas izjuta maksimālo pārslodzi 7G, ar kādu saskaras reaktīvo iznīcinātāju piloti (zināšanai – kosmosa raķetes pacelšanās brīdī ir 4G pārslodze). “Raidījuma vajadzībām mērķis bija sasniegt G7 pārslodzi, pie kuras zūd samaņa, un visu to nofilmēt. Lidoju ne pirmo reizi, bet šoreiz bija noruna ar pilotu, lai viņš izpilda visu maksimālo līdz brīdim, kad pa iekšējo sakaru līniju viņam pasaku, lai izbeidz. Kad pacēlāmies, pamanīju, ka videokamerai nestrādā fokuss, kamēr ķimerējos gar to, pilots uzreiz jau sāka izpildīties. Kam tādam tik pēkšņam nepavisam nebiju gatavs, jo parasti pirms akrobātikas notiek pāris minūšu līgans lidojums.
Bet te jau uzreiz stāvus debesīs, tad pikēšana, tad pilnā ātrumā kājām gaisā dažus metrus virs skrejceļa, nāves cilpas tajā visā bija maigākais...
Pie pirmās lielās pārslodzes, kurai nebiju sagrupējies, bija sajūta, it kā profesionāls bokseris iesistu pa presīti. Sajutos slikti jau no pirmās minūtes, vienu brīdi biju tuvu samaņas zudumam, rācijā teicu pilotam, lai uz mirklīti piebremzē un palido taisni, kamēr pieregulēju kameru. Taču viņš nereaģēja, tik plosījās un plosījās. Kad nosēdāmies, man bija ļoti slikti ar dūšu, turklāt izrādījās, ka lidmašīnas tehniķis nebija pieslēdzis manu mikrofonu. Tas nozīmēja, ka pilots pat nedzirdēja, ko es viņam saku!” smejas Ingus Augstkalns, piebilstot, ka pēc šā lidojuma vēl pāris nedēļu bijusi sajūta, ka vēderā orgāni neatrodas ierastajās vietās.
Starp legālo un aizliegto
Tolaik Ingus sāka nodarboties arī ar izpletņlēkšanu, viņš aizrāvās ar free fly, kur minūti pavada brīvajā kritienā, krītot stāvus vertikāli. Pēc tam viņš pievienojās "Aerodium" komandai, bija viens no Turīnas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas šova dalībniekiem.
Tagad Augstkalns ir aizrāvies ar B.A.S.E. jumping jeb lēkšanu ar izpletni no fiksētiem objektiem – ēkām, torņiem, klintīm... Beisdžampings esot daudz bīstamāks un sarežģītāks par parasto izpletņlēkšanu, jo lēcieni ir no 55–300 metru augstiem objektiem un izpletņa atvēršanai svarīga ir katra sekunde. Tā kā Latvijā pietiekami augstu un stāvu klinšu nav, lēcēji izmanto ēkas, torņus un skursteņus. “Protams, tas nav likumīgi. Vispirms jāveic izpētes darbi – kā tikt augšā objektā, kas ir vairāk nekā 80 metru augstumā, tad skatīties, kur piezemēties. Mums ir ļoti augsts ētikas kodekss – neko neuzlaužam, nedrīkstam tai vietai nodarīt jebkādu kaitējumu, lecam tikai naktīs, lai līdz pašam minimumam mazinātu jebkādu risku citiem, vienīgo risku atstājot sev pašiem,” skaidro Ingus.
Pirms Krimas aneksijas Augstkalns bieži braucis lēkt uz Krieviju, kur ir daudz pamestu rūpniecības un militāro objektu, lēcis arī no helikopteriem kopā ar krievu desantniekiem. “Viņiem bija interesanti skatīties uz manu wingsuit lidošanas tērpu, bet man – uz viņu ekipējumu. Tie puiši bija pilnībā ekipēti ar modernākajām Rietumu tehnoloģijām, viņi ar saviem izpletņiem spēja no izlēkšanas vietas nolidot daudzus desmitus kilometru tumsā, mākoņos un pavisam negaidīti parādīties 100 metru augstumā tieši virs vajadzīgā objekta.”
Protams, viņš savulaik lēcis no torņiem, skursteņiem un augstceltnēm arī tepat Latvijā. To, kuri bijuši beisdžampera iekaroti, Ingus neatklāj. “Nedrīkst stāstīt, jo tad var “nodedzināt objektu”, proti, pievērst apsardzes uzmanību, un turpmāk tie vairs nebūs izmantojami lēkšanai,” skaidro Ingus, piebilstot, ka pirmo B.A.S.E. lēcienu Latvijā veica Igors Mitrofanovs, kas pirms desmit gadiem nolēca no televīzijas torņa Zaķusalā. Turklāt tas bija pilnīgi legāls lēciens, veikts ar VAS "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (LVRTC) laipnu atļauju.
No pusdienām aiziet ar stilu
Kā tas izpaužas? Paēst Tallinas televīzijas augšējās skatu platformas restorānā un... izkāpt pa logu. Ne gluži pa logu, bet nostāties uz platformas un lēkt lejā no 175 metru augstuma. Protams, ar izpletni mugursomā.
“Kopš 2012. gada katru jūliju Tallinas TV torņa atklāšanas gadadienā notiek torņa dienas, un tajās tiek uzaicināti pieredzējuši B.A.S.E. meistari no visas pasaules. Trīs dienas pilnīgi legāli var lēkāt, demonstrēt visādus trikus. Šajā pasākumā esmu piedalījies katru gadu, izņemot pēdējos divus, kad ārstēju motokrosā gūtās traumas. Lēcieni no Tallinas TV torņa ir ļoti jauki, jo, lai nolēktu, nav ar visu izpletni un lēkšanas kombinezonu mugurā jākāpj pa vertikālām āra kāpnēm vairāk nekā simts metru augstumā – cēli ar liftu uzbrauc augšā, paēd skatu platformas restorānā gardas pusdienas un lec,” stāsta Ingus.
Viņš šogad Tallinas TV torni izbaudīja tikai vienu dienu, izdarot četrus lēcienus. “Izcilas sajūtas. Kad uzbraucu augšā, redzēju, kā tuvojas lietus mākonis, sacēlās vējš. Kad mākonis un lietusgāzes ir pavisam tuvu, iestājas superīgs brīdis, kad ir pilnīgs klusums un bezvējš. Tad ir kāda minūte laika, lai paspētu izlēkt. Bet, ja nepaspēj, nekas cits neatliek, kā iekāpt atpakaļ skatu platformā un restorānā pasūtīt maltīti. Es tā arī darīju. Paēdu, pēc tam uzvilku ķiveri un nolecu no torņa. Starp citu, reiz, kad biju jau nosēdies un devos prom, atcerējos, ka neesmu samaksājis restorānā rēķinu! Biju foršs čalītis, kurš paēd un aizlaižas no restorāna, nolecot no terases 175 metru augstumā,” smejas Augstkalns, sakot, toreiz rēķins gan ticis samaksāts – viņš piezvanījis kādam kolēģim, kas torņa platformā vēl gatavojies lēcieniem.
Taču jāatzīst, ka pēdējā laikā B.A.S.E. lēcieniem laika atlicis ievērojami mazāk. Svarīgāk šobrīd ir būt ar ģimeni un izbaudīt piedzīvojumus ar bērniem.
Veic ierakstu pasaules aviācijas vēsturē
Ingus arī ir tas, kurš veicis pasaulē pirmo cilvēka lidojumu ar dronu un pirmo lēcienu no tā. Par šo unikālo notikumu pirms pieciem gadiem, ar kuru Latvija sevi ierakstījusi aviācijas vēsturē, rakstīja prese teju visā pasaulē, bet video skatījuma auditorija bija vairāk nekā 100 miljoni.
“Es tiešām izbaudīju sagatavošanās darbus, domājot un risinot jautājumus, par kuriem neviens vēl nebija domājis. Protams, vairumam šķita, ka šī ir traka ideja, taču kopā ar kompāniju Aerones un tās radītā drona galveno inženieri Jāni Putrānu izdomājām, kā lēcienu padarīt maksimāli drošu. Jo nav jau gudri uzņemties nevajadzīgu risku, gudri ir riskus mazināt. Liels paldies jāsaka arī LVRTC, kas atvērti dullām idejām un lēcienam atvēlēja komunikāciju torni Mālos. Jo man ar dronu pacelties gaisā no torņa bija daudz, daudz drošāk nekā tad, ja paceltos no zemes vai ūdens. Kāpēc? Ja pacelšanās brīdī kaut kas notiek ar dronu, tad jau esmu pietiekami drošā augstumā, lai paspētu atvērt izpletni. Ja drons celtos no ūdens, drošībā esmu pirmos 20 metrus un pacelšanās laikā no 20 metriem līdz 80 metriem neesmu pasargāts. Savukārt no LVRTC torņa es pacēlos gaisā jau no 120 metru augstuma, un man bīstamība bija tikai divas trīs sekundes, kamēr drons aizlidoja tālāk no torņa. Tādā veidā mēs 30 sekundes riska iemainījām pret divām sekundēm. Un to ļoti atzinīgi novērtēja visi pasaulē labākie beisdžamperi, kuri sociālajos tīklos slavēja, cik gudri mēs bijām rīkojušies,” stāsta Ingus Augstkalns, piebilstot: “Bet lidot ar dronu ir tik forši! Apkārt klusums, vien sīka dūkoņa, viss redzams, ne tā, kā lidojot ar lidmašīnu.”
Dēls piedzimst tēva rokās
Lai arī Ingus dzīvē izbaudījis daudzus ekstrēmus piedzīvojumus, viņu šajā jomā, jau ierodoties pasaulē, pārsitis paša dēls! Jo, kā Ingus smej, dēla piedzimšana viennozīmīgi bija visdullākais piedzīvojums, kurā piedalījies.
“Nākamajā dienā pēc dzemdībām secināju, ka dēls man uzdāvinājis pašu lielāko piedzīvojumu mūžā. Jau biju piedalījies vecākās meitas Adeles piedzimšanas brīdī, un piedzīvot jaunas dzīvības ienākšanu pasaulē ir kaut kas neticami fantastisks, kas izmaina visu dzīvi. Taču Henrija piedzimšana bija īpaša, lai gan pirms tam nelikās, ka otrajās dzemdībās mani kaut kas varētu pārsteigt,” bilst Ingus un izstāsta, kas tad notika pirms desmit mēnešiem.
“5. decembris bija skaista, bargi auksta ziemas diena. Līdz puikas prognozētajai nākšanai pasaulē bija vēl kāds laiciņš, tāpēc nolēmām aizbraukt pie vecvecākiem uz Imantu. Meitiņu atstājām pie omes un paši ar dzīvesbiedri Kati aizbraucām izstaigāties gar jūru. Atgriezāmies mājās, ieslēdzu televizoru – kā jau zināms, kad mazi bērni mājās, vecākiem filmu skatīšanai nav laika –, nolēmu noskatīties jaunāko Neiespējamo misiju, kur tieši mēs, Aerodium puiši, palīdzējām Tomu Krūzu sagatavot filmā redzamiem trikiem. Priecīgs noskatījos filmu, vēl gāja tās beigu titri, kad Kate sauca, ka jāzvana vecmātei, jo sācies process. Pēc iepriekšējās pieredzes apzināmies, ka līdz pašām dzemdībām vismaz stunda laika, mierīgi sakrāmējam mantas, taisāmies uz dzemdību namu, taču Kate nespēj vairs pakustēties. Atkal zvans vecmātei, zvans ātrajiem, bet tajā pašā laikā jau viss sākās, un kļuva skaidrs, ka šis stāsts – dēla piedzimšana – notiks trijatā: Kate, es un dēls,” atceras Ingus.
Izrādās, neatliekamās medicīniskās palīdzības dispečeri bija sajaukuši adresi un uz izsaukumu Mārupē ieradās tikai 50 minūtes pēc tam, kad bērniņš jau bija nācis pasaulē! “Tā nu es kļuvu arī par vecmāti, kas pieņēmis bērnu dzemdībās. Darīju visu, ko man stāstīja pa telefonu, noslaucīju mazuli, ar marli nosēju divās vietās nabassaiti (vecmāte kategoriski aizliedza pašam to pārgriezt), pieliku mazuli māmiņai pie krūts un gaidīju ātros. Kad tie ieradās, izdarīja vēl visu nepieciešamo, tad ar ieslēgtām bākugunīm aizveda mūs uz Dzemdību namu – tas bija tik emocionāls brauciens! Savukārt Dzemdību namā mūs lieliski sagaidīja, pat man teica: ja kādreiz man vajadzēs darbu, droši varēšu iet pie viņiem strādāt par vecmāti, jo mūsu dzemdības novērtēja ar augstāko atzīmi. Bet to jau puika ar māmiņu nopelnīja,” pasmaida Ingus.
Pabūt viesuļvētrā
Ingus Augstkalns ir pirmais pasaulē vēl vienā jomā: viņš pēdējos trīs gadus strādājis pie unikāla projekta – pasaulē pirmā viesuļvētras simulācijas tuneļa, kas pilnībā ir viņa ideja. Divi šādi vētras simulatori jau darbojas Dānijā, jo koncerna Danfoss zinātņu parkiem pirmajiem radās interese par šīm iekārtām. Tagad Augstkalna mērķis ir uzražot vairāk par simts vēja tuneļiem, un tas arī būs labs papildinājums Latvijas ekonomikai, jo lielākoties visi darbi tiek veikti Latvijā.
Ingus par savu projektu "Storm" teic: “Līdz ar klimata pārmaiņām visā pasaulē pieaug vētru spēks un intensitāte. Vai mēs apzināmies stihiju spēku un apdraudējumu, ko tas nes? Vai mēs zinām, kā sevi pasargāt? Cilvēki vislabāk mācās caur pašu pieredzi, un mēs piedāvājam to ar spēles elementiem, kas viegli iesaista plašu auditoriju un ļauj patstāvīgi atklāt aerodinamiku un sajust neaptveramo vēja spēku līdz pat otrās kategorijas viesuļvētrai – 165 kilometriem stundā. Mūsu iekārta ir pasaulē pirmais horizontālais vēja tunelis, kas piemērots publiskai lietošanai. Tā ir kā spēle, kur vienlaikus četri cilvēki var sacensties, kā noturēties, pārvietoties tādā vētrā. Šis tunelis lieliski noder ne tikai izklaidei, bet arī zinātnei un glābšanas dienestu apmācībai, lai labāk izprastu, kā rīkoties stihiju gadījumos.”
Ingus atzīst, ka tā bijusi tik dulla ideja, ka pat viņa "Aerodium" partneri neticēja, ka to kāds vispār īstenos, ka cilvēki būs gatavi par to maksāt. “Taču izrādās, ka cilvēkiem ļoti patīk spēlēties ar stihiju, ļauties vējam. It sevišķi, ja esi drošībā. Piemēram, tuneļa filmēšanas diena mums sākās desmitos no rīta un beidzās divos naktī, jo mums bija lielas grūtības bērnus dabūt no tuneļa ārā – viņiem tik ļoti tas patika,” sajūsminās Ingus un izstāsta, kā viņam radās šī ideja: “Kad 2000. gadā pirmo reizi Spilves lidlaukā lēcu ar izpletni, izbrīnījos, kāpēc katru reizi visi, kamēr lidmašīna sildīja motorus, nostājās aiz tās. Izrādās, tā cilvēki spēlējās ar propelleru radīto vēju! Tas bija tik jautri, un, protams, arī es tā darīju. Tad – pirms trim gadiem, domājot par jauniem produktiem atrakciju un zinātnes parku nozarei, – atcerējos: kāpēc gan neradīt tādu vertikālo vēja tuneli, kur ikviens varētu tā paspēlēties!”
