LTV personībai Marģeram Majoram ir neparasts hobijs. Viņš iet uz mežu "bomžoties"

“Pirms pāris gadiem viens no maniem kolēģiem uzaicināja pārgājienā uz mežu, bet ar nosacījumu – bez teltīm… Ar to, šķiet, arī atvērās durvis uz sapratni, ko var dot dabas un meža burvība,” tā žurnālam "Kas Jauns" saka Marģers Majors, kas plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams kā "Kultūrdevas" žurnālists “no astoņdesmitajiem”.

“Bezpajumtnieku biedrībā”

Piedzīvojumus dabā Marģers sauc par savu vaļasprieku numur viens (uz maiņām ar fotografēšanu ar filmu aparātu). Tādos viņš dodas vairākas reizes gadā, rēķinot, ka ir jau vismaz astoņi, tostarp trīs dienu ilgs pārgājiens vienatnē. Ziema vai vasara, Marģers ir gatavs uz dažām dienām – vismaz trim, bet ideālajā variantā četrām – pazust mežā, kur acis rāda.

“Man ir savs interešu loks, ko saucam par “meža bezpajumtnieku biedrību”. Tajā ir vairāki “kungi” gan no Rīgas, gan ārpilsētas. Viens izdomā nedēļas nogalē kaut kur braukt, padod ziņu citiem – kurš vēlas un var, pievienojas. Tas, ko mēs darām, ir – ejam uz mežu “bomžoties”, kā smejos. Visi ejam uz diskomfortu, tajā radot tik komfortablus apstākļus, lai varētu izdzīvot arī pie mīnus 15 grādiem,” stāsta Marģers. Sākuma nosacījumi esot pavisam vienkārši: aptuveni izvēlēties reģionu, uz kurieni brauks, pārliecināties, vai tas nav privātīpašums, sakrāmēt somu un brist dziļi mežā, lai pa ceļam pieņemtu lēmumu – tas vairāk būs pārgājiens vai apmetnes ierīkošana. “Labi, ja pirms tam apzinies arī, kādi tur varētu būt resursi. Ja ir kāds avots vai strauts – jau lieliski! Man dikti pie Amatas patīk, tā man ir dikti mīļa upe.”

Galvenais – lai kājas siltas!

Mugursomās tiekot krāmēts līdzi tik, cik iespējams panest. Galvenokārt – nazis, cirvis, zāģis, lāpsta, striķis, plēve, lukturītis, matracis gulēšanai un, jā, arī pārtika. Ēdienkarti neregulējot, obligāta prasība pārtikt tikai no mežā atrodamām veltēm, tāpēc, liekot kopā katra līdzpaņemto, reizēm sanākot pat astoņas zortes siera. “Apstākļi brīžiem var būt tik neprognozējami, ka var noderēt viss, ko spēj aiznest.” Ejot kompānijā un saprotot, kas paņemts līdzi, jau uz vietas, mežā, tiek izlemts, kur un kā nakšņot. “Vispirms uztaisām apmetni, lai lietus un zari nekrīt uz galvas. Parasti pamatā ir rāmis, ko apliekam visriņķī vai nu ar egļu zariem, vai plēvi. Esam arī zemnīcu taisījuši, kad ierokas dziļi bedrē, – tas ziemā ir labs variants. Visu nosiltini, tam izmantojot arī foliju, uztaisi iekšā kamīniņu, sēdi vai guli bedrē, bet, kad šis nodrošināts, līdz krēslai jāsagādā malka. Ne vienmēr ejam ar guļammaisiem vai piepūšamajiem matračiem, ir gadījies arī gulēt uz skuju matracīša,” atklāj Marģers. Mūsdienās, kad vairāki “izdzīvošanas influenceri” par tādiem kļuvuši, lai reklamētu modernu un dārgu dabā gājēja ekipējumu, Marģers uz ekstrām neiespringst. Protams, ir ļoti svarīgi, lai zābaki visādā ziņā būtu ērti, taču citādi lielāku nozīmi piešķir pašam piedzīvojumam, ne lai izrādītos.

Sava veida terapija

“Galvenais ir kārtīgi izdzīvoties dabā – izlādēties un uzlādēties. Dzīvojot pilsētā, procesu un notikumu ir tik daudz, ka prasās uztaisīt restartu. Kādam tā var būt gleznošana, joga, aizbraukšana uz laukiem, man tā ir padzīvošanās mežā. Neesmu vienīgais, kam mežs ir sava veida terapija. Tur var gan pārdomāt un izrunāt lietas, gan atslēgties no visa, lai ar jaunu, svaigu enerģiju atgrieztos pilsētā un darbos. Pagājušajās Lieldienās viens pats aizgāju uz trim dienām. Un interesanti procesi nāk ārā, kad 60 stundu esi viens pats mežā, visu ko vari izdomāt un pārdomāt.”

Tomēr LTV kultūras zvaigzne nav drošs, vai varētu kā pēdējā ceļojuma partneris Kristaps, kurš atbild par video, – viņš pērn Spānijā, Tenerifē, pusgadu nodzīvojis alā ar hipijiem: “Es nezinu, vai varētu pusgadu nodzīvot alā, bet viņš to ir izdarījis.”

Vaicāts, kāds naktī ir mežs un vai tas nebaida, Marģers atbild, ka “tumšs un kluss”. “Skaistākā burvība ir, kad dzirdi, kā klusumā deg malka; tev ir gaisma un siltums, un apzinies, ka tajā brīdī neko vairāk arī nevajag.” Bet kā ar dzīvniekiem? “Dzīvnieki nojauš, ka mēs esam mežā, – saož un dzird –, bet viņiem nav vēlmes nākt pie mums. Mums ir cieņa pret mežu un meža iemītniekiem. Nav tā, ka ņemam līdzi tumbu un skandinām mūziku; speciāli nebļaujam un neārdāmies, izjūtam pietāti pret mežu un tā iemītniekiem. Tāpēc svarīgs punkts ir – ejot prom no meža, savākt visu, lai nekādas pēdas nepaliek, arī aizrakt zemnīcu, tas ir mūsu iekšējais kodekss. Atstāj tā, it kā nekas nebūtu noticis!”

Un kā ar šausmām un sievietēm?

Īpaši tiem, kas dzīvē redzējuši daudz šausmu filmu, šķiet neticami, ka Marģera “trakākais piedzīvojums mežā” saistīts tikai ar… neīstā laikā ieslēgtu lukturīti vai ūdenī iekritušu somu, metot to pāri grāvim. Mežā iešanai esot arī savi, kompānijas pieņemti, spēles noteikumi. Ar vīriem gājām cauri mežam pilnīgā tumsā aptuveni trīs kilometrus atpakaļ uz savu bāzi. Uzdevums bija neieslēgt lukturīti, un, jau esot tikpat kā galā, biedrs izšāva: “Marģer, ieslēdz lukturīti!” Un es to izdarīju… Tā bija smaga sakāve pašam sev.

Spēles gaitā arī kompānijā tiekot izvēlēts “bezpajumtnieku ķēniņš” – barvedis visa piedzīvojuma laikā. “Par ķēniņu kļūst tas, kurš ir uzdevis mīklu un atbildi patur pie sevis. Tas, kurš mīklu atmin, ir bezpajumtnieku ķēniņš.” Marģers atklāj, ka viena no mīklām, ko minējuši sešas stundas, ir “sēž stūrī un ceļo pa visu pasauli”.

Un kā ar sieviešu līdzi ņemšanu? Vaicāts, vai draudzene Elīna nekad nav izrādījusi interesi doties šādā piedzīvojumā, Marģers ar atbildi nesteidzas. “Nav vēl gadījies, ka sieviete nāktu ar mums pārgājienā, un nezinu, vai kādreiz būs. Dāmām ir vēlme nākt, nebūtu sarežģīti par viņām parūpēties. Taču pagaidām uzskatām, ka tā ir tāda vīru lieta – kā atgriešanās bērnības štābiņā.”

Bet izbraucienā pie dabas Marģers bijis arī ar Elīnu, taču ar teltīm un divatā, nu labi – trijatā, ja pieskaita aktrises sunīti Boniju. “Mūsu ērā [ka Elīna un Marģers ir pāris, gaismā nāca šā gada vasarā] tādā esam bijuši vienu reizi – augusta beigās, kad palikām pie jūras Mērsraga apvidū. Lūk, un tur gan bija “trakums” – naktī palīdzību pie mums meklēja kāda sieviete, kurai teltī lauzusies lapsa. Gājām ar Boniju dzīt zvēru laukā, bet vairs nesatikām,” pasmaida Majors.

Arī šomēnes, kad Elīnas Bojarkinas "Dejo ar zvaigzni!" priekšnesums jeb, pareizāk sakot, skūpsts dejas izskaņā ar partneri Martu Puniņu saviļņoja TV3 skatītājus, Marģers atgriezās no “izdzīvošanas” mežā, soctīklos atrādot, kā tur uzmeistarojuši pat “čigānu pirti”. “Tāda mums nebija pirmo reizi. Atkarīgs, ar kādu kompāniju eju. Šoreiz bija Reinis, kurš māk tādu uztaisīt.” Majors stāsta, ka tas ir veselas dienas process – sanest no upes akmeņus, izlikt aplī un ar ugunskura palīdzību visu dienu karsēt, tad ogles apdzēst un aizvākt (obligāti, lai nedabūtu tvana gāzi!), virs akmeņiem uzlikt no zariem sameistarotu karkasu un apvilkt to ar plēvi. “Karstums, kas nāk ārā, ir pat kādi 80–90 grādi!” pieredzē dalās Marģers, nākamo pārgājienu plānojot ja ne mēneša beigās, tad decembrī vai janvārī – noteikti, jo “aukstums jau ir tikai skaitlis”.