Psiholoģiskās paslēpes. Seriāla "Black Bird" recenzija

Miniseriālā vairākas industrijas zvaigznes un puszvaigznes sastopamas abās pusēs kamerai, lai mums piedāvātu ienirt eleganti nostrādātā 90. gadu ASV vidienē un tās tumšajos noslēpumos.

No dziesmas palika tikai putni

Putnu mīļotāji jābrīdina uzreiz, ka «Melnais strazds» nav seriāls par ornitoloģiju, lai gan lidoņu motīvs ik pa brīdim pazib seriāla gaitā. Gan kā simbols, gan kā vienīgie noziegumu liecinieki, gan arī visā savā godībā melns un biedējošs putns mūs brīdina par briesmām seriāla intro (TV valodā tā dēvētajā galviņā). Gribas teikt, ka «Melnā strazda» intro sekvence ir viena no elegantākajām, kāda redzēta pēdējā laikā. Iemesls tam nav kāds revolucionārs tehnisks paņēmiens, bet deviņdesmito gadu arhīvu kadru apburošā graudainība un faktūra. Intro mierīgi varētu arī uzskatīt par labu un askētisku mūzikas videoklipu, kurā notiekošais mums nevis stāsta naratīvu, bet sniedz baudījumu acīm, ievelkot mūs zināmā hipnozē.

Ne velti pieminu arī mūzikas tēmu, jo «Melnā strazda» skaņceliņa autori ir noskaņām bagātā minimālistiskā britu mūzikas grupa "Mogwai". Pieļauju, ka ansamblim varētu būt gana prāvs cienītāju pulks, bet tas ne tuvu nav vienīgais iemesls ieniršanai šajā psiholoģiskās manipulācijas spēlē nepilnu sešu stundu garumā. Interesanti, ka arī pats seriāla nosaukums nāk no mūzikas. Respektīvi, Pola Makartnija dziesmas «Blackbird», kurai bija iecerēta vieta seriālā. Dziesma no miniseriāla izlidoja, bet noslēpumainais nosaukums palika.

Stāsta centrā ir izskatīgais Džimijs Kīns, kura vīrišķā harisma plūst pāri malām. Izbijusī vidusskolas futbola zvaigzne ir mazliet apmaldījies dzīvē un naudu pelna ar narkotiku tirdzniecību. Dzīve rit vētraini līdz brīdim, kad ciemos ierodas narkotiku apkarošanas specvienība un arestē viņu, kad tas apakšbiksēs dzer smūtiju. Dārgie advokāti dara, ko var, bet Džimijs tiek notiesāts uz desmit gadiem aiz restēm. Paralēli šim stāstam mēs lēnām ienirstam jaunas meitenes izvarošanas un nežēlīgas slepkavības izmeklēšanā. Pavedieni pamazām aizved pie kāda dīvaiņa, vārdā Lerijs Hols. Viņš ir pilsoņkara kauju imitāciju aktīvs dalībnieks, viņa vaigus rotā branga 19. gadsimta stila vaigu bārda, un viņam varētu piemist teju viss zināmais psiholoģisko noviržu spektrs. Turklāt Lerijs regulāri atzīst savu vainu daudzos noziegumos, kuros viņa vaina šķiet neiespējama, tāpēc policija vairs viņu neņem par pilnu. Tomēr vienas lietas dēļ viņu izdodas uz brīdi ielikt aiz restēm, lai gan ticama ir tā atbrīvošana. Tāpēc FIB izspēlē triku. Viņi piedāvā Džimijam Kīnam, kurš jau ir gana labi iedzīvojies  cietumā, tikt pārceltam uz visstingrākā režīma cietumu pie Lerija. Ja viņš spēs iedraudzēties ar Leriju un uzzināt, kur maniaks ir apracis līķus, tad Džimijs tiks atbrīvots. Ja ne, tad viņam nāksies savu cietumsodu līdz galam izciest vienā no bīstamākajiem ASV cietumiem, kur ne visiem izdodas izdzīvot.

Džimijam jāizmanto sava harisma, spēja iepatikties cilvēkiem un manipulatora spējas, lai no Lerija putniem pilnās galvas izvilinātu informāciju. Tomēr Lerijs atgādina nobijušos zvēru. Lai viņu piejaucētu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, turklāt tam visam pa vidu nāks Lerija nepārtrauktās garastāvokļa izmaiņas. Vienu brīdi viņš var lepni stāstīt par savām nežēlīgajām slepkavībām, bet citā brīdi teikt, ka tie ir tikai sapņi vai stāstiņi, kurus viņam patīk safabricēt. Protams, nepalīdzēs arī tas, ka cietumā ar nežēlīgo hierarhiju uzož, ka Džimijs ir likumsargu iesūtīts. Kā var nojaust, pret šādiem ieslodzītajiem cieņa ir maza.

Obligātā literatūra psiholoģijas studentiem

Tuvojas 1. septembris, un zinību ceļus uzsāks arī studenti, kuri tieši vai pastarpināti apgūs psiholoģiju. Viena no galvenajām «Melnā strazda» vērtībām ir tā, ka to var izmantot kā cienījamu uzziņu materiālu teju jebkurš psiholoģijas pētnieks vai interesents. Seriālā rodamas rūpīgas varoņu psiholoģijas studijas. Seriāls portretē personību tapšanu teju neticamu bērnības traumu ēnā un cenšas ne tikai nodemonstrēt īpatņus, bet arī palīdzēt saprast, kā viņi par tādiem kļuvuši. Interesantais aspekts ir tas, ka preparēts tiek ne tikai vājprātīgais Lerijs. Filmu un seriālu par sērijveida slepkavām frīkiem ir kaudzēm. Fascinējošs ir tandēms starp Leriju un Džimiju, starp kuriem ir vairāk kopīga, nekā varētu domāt.

Tomēr psiholoģiskajā preparēšanā saskatāms arī viens no «Melnā strazda» klupšanas akmeņiem. Dažbrīd sižeta gaitai cauri spīd uzkrītošs shematiskums. Mūs iepazīstina ar sekām, respektīvi, kādi ir varoņi, un tūdaļ autori metas izskaidrot, kāpēc viņi tādi ir, skaidrojot to dialogos vai bērnības atmiņu ainās. Protams, tas palīdz mums saprast smalkas un niansētas cilvēka dvēseles stīgas, bet atņem iespēju izdzīvot stāstu emocionāli, ko mums bieži sniedz tieši nezināmais un nojausmas. Kad varoņi tiek izskaidroti gluži kā ķīmiskas reakcijas, šī maģija mazliet zūd un «Melnais strazds» kļūst vairāk par intelektuālu, nevis emocionālu piedzīvojumu. Tāpat acīs ik pa brīdim var durties arī pārlieku vienkāršotie sižeta pavērsieni. Mēs esam ievesti sarežģītā shēmā, kur likums mijas ar noziegumu, bet, kad kāda intriga samilst līdz savai kulminācijai, tā bieži tiek aiztraukta ar roku, atrisinot visu ar kādu banālu gājienu.

«Zodiaka» zīmē

Kopumā «Melnā strazda» sižets ir aizraujošs un vienlaikus pietiekami nesteidzīgs, lai ļautu mums iedziļināties. Tas ir balstīts īstā Džimija Kīna (tagad veiksmīga uzņēmēja) atmiņās par savu pieredzi. Uz TV ekrāna formātu to ir pārnesis Dennis Lehāns. Izņemot grāmatu tārpus, viņa vārds daudziem varētu nebūt zināms, bet šī īru izcelsmes amerikāņu rakstnieka darbu nosaukumi runā paši par sevi. Viņa daiļradi kino ir adaptējuši Klints Īstvuds («Noslēpumu upe»), Bens Afleks («Gone Baby Gone») un leģendārais Mārtins Skorsēze savā «Slēgtajā salā». Kā nojaušams, Lehāna rokrastam piemīt tumša atmosfēra, psiholoģiskas paslēpes un piņķerīgi noslēpumi. Tomēr «Melnais strazds» visvairāk atsauc atmiņā amerikāņu kino dzīvā klasiķa Deivida Finčera, iespējams, smalkāko filmu «Zodiaks». Ja iemīlat «Melno strazdu», tad šī ir obligāta skatāmviela. Patiesībā, arī ja neiemīlat. «Zodiaks» ir filma, kas būtu jāredz jebkuram. Punkts.

«Melno strazdu» ar slavināto Finčera filmu saista ne tikai skrupulozā nozieguma un to paveicēju ķidāšana soli pa solim. Daudz vairāk par «Zodiaku» atgādina drūmos toņos krāsotā pasaule un minimālistiski, bet smalki nostrādātais vizuālais stils. No kadra uz kadru mēs tiekam ievilkti atraktīvi veidotā atmosfērā, radot fascinējošu pēcgaršu, kur attēli un gaisma no «Melnā strazda» vēl kādu laiku pēc noskatīšanās dzīvi virmo atmiņā. Pamatīgu sniegumu demonstrē arī seriāla galvenie aktieri - Tarons Edžertons Džimija lomā un Pols Volters Hauzers neprātīgā Lerija lomā. Katrs savā veidā viņi lieliski iznes savus varoņus, bet tandēmā piešķir tiem vēl vairāk nianses. Kad Džimijs uz ekrāna melo, viņa sejās mēs ieraugām patiesību. Līdzīgi arī ar Lerija atveidotāju, kurš savā prātā ir neizbēgami apmaldījies, bet aktieris skatītājiem spēj atklāt šī prāta labirinta karti. Šarmantā lomā ir arī amerikāņu gangsterfilmu zvaigzne Rejs Liota.

«Melnajā strazdā» apvienots stāsts ar ģeniāla kino/ TV darba potenciālu, precīzi atlasīti un talantīgi aktieri, kā arī brīnišķīgs kameras darbs. Vienīgi pietrūkusi tikpat augstas klases režija, kas visu elementu kopumu spētu pacelt līdz Finčera «Zodiaka» augstumiem.