"Ērkšķu" Lilitas skarbais stāsts. Tēvs viņas atvainošanos pieprasīja "caur gultu"...

Klausoties Lilitas stāstā, pārņem neizpratne un dusmas - kā kaut kas tāds vispār iespējams 21. gadsimta Latvijā!

Taču izrādās, ir. Un Lilitas mērķis dzīvē nu ir izmainīt sistēmu, kas tik ļoti izkropļojusi viņas dzīvi. Meitenei ir tikai 19 gadu, bet viņa ir savam vecumam netipiski intelektuāla, un skaidrs, ka tā patiešām būs Lilitas misija – panākt, lai citi bērni Latvijā nepiedzīvotu to, ko pārcietusi viņa. Bet pārcietusi Lilita ir prātā neaptveramas šausmas, un cerams, ka viņas stāsts sabiedrībai liks aizdomāties, kā nepieļaut to, kam gājusi cauri šī meitene.

Dosies cīņā pret sistēmu

“Nepārprotami šovs un laiks pēc tā ļoti palīdzēja, tas man deva daudz atziņu un vērtību,” tagad žurnālam "Kas Jauns" atzīst Lilita, sakot, ka iemācījusies komunicēt, cieņu, toleranci, saprast vērtības, kā arī skaidri izvirzīt dzīves turpmākos mērķus. Viens no Lilitas lielajiem mērķiem ir izmainīt sistēmu, kas salauza viņas dzīvi. Lilitu māte pameta uzreiz pēc dzemdībām, meitene nonāca bērnunamā, kur viņu adoptēja audžuvecāki, kas izrādījās vardarbīgi.

“Daļai Latvijas iedzīvotāju ir liela tolerance pret vardarbību, turklāt, uzzinot realitāti un saprotot, ka to nevar izmainīt, viņiem iestājas noliegums. Ir tikai maza daļa, kas gatavi cīnīties. Mans mērķis ir cīnīties. Protams, es viena nespēšu mainīt sistēmu, bet, kad tiesās nāks gaismā mans dzīvesstāsts, ticu, ka Latvijā attiecībā pret bērnu aprūpi, bērnu tiesībām beidzot notiks pozitīvas pārmaiņas. Mums pieņemts pievērt acis, klusēt, izlikties, ka nekā tāda nav, taču problēmas ir milzīgas. Ērtāk taču dzīvot ilūzijās, ka viss ir kārtībā, bet mans mērķis ir lauzt šo sistēmu. Esmu sasniegusi pilngadību un plānoju vērsties tiesā par notikušo Bērnu psihoneiroloģiskajā klīnikā "Ainaži". Man ir arī daudz jautājumu bāriņtiesai – kā vispār kaut kas tāds, ko piedzīvoju ģimenē, tika pieļauts! Gribu panākt izmaiņas adopcijas likumā,” apņēmības pilna ir Lilita.

Trīs gadus gultā ar tēvu

Bērnība audžuģimenē Lilitai ar laiku izvērtās par elli. Viņu kopš 11 gadu vecuma seksuāli izmantoja vīrietis, kurš meiteni adoptēja un Lilitas pasē ir ierakstīts kā viņas tēvs. “Ir ļoti smagi par to runāt... Bet... Sākumā jau viss bija it kā mierīgi. Protams, kā jau sistēmas bērns no bērnunama es biju ar savām psiholoģiskām traumām un uzmanības problēmām, bieži rīkojos ne visai smuki. Biju nepaklausīga, pārlieku aktīva, skolā negribēju mācīties. Vecāki to neizturēja.

Mani nedēļu iespundēja istabā, durvīm pat priekšā pielika krāsu bundžas, lai netieku ārā. Iziet varēju vien uz tualeti, un tad tikai vecāku pavadībā – viņi pat sēdēja man klāt tualetē, kad biju uz poda!” stāsta Lilita.

Pēc kāda laika meitenes māte pārcēlās uz dzīvi Piemaskavā, un, kas tobrīd notika Lilitas dzīvē, meitene neatceras. “Šis dzīves posms no manas atmiņas ir izdzēsts. Atceros tikai to, kā ar tēvu braucām uz Maskavu dzīvot pie mammas, līdz kādā brīdī viņa no ģimenes pazuda. Paliku dzīvot ar tēvu – pa vasaru Latvijā, pārējā laikā Krievijā, kur gāju skolā. Viss sākās ar “spēlēm”, kas ar laiku pārgāja regulārā gultas dzīvē, ko sākumā uztvēru kā normu. Tagad jūtos ļoti vainīga, ka tad neko neizdarīju, lai to pārtrauktu, bet tobrīd... Es nezinu, kāpēc neko nedarīju, varbūt biju pie šīs gultas dzīves pieradināta, man šķita, ka tā tam ir jābūt. Tas joprojām mani grauž, un šī vainas apziņa grauzīs ļoti ilgi... Ļoti briesmīga sajūta...

Sāku pamazām nošķirties no tēva, bet viņš kļuva agresīvs. Un savās agresijas lēkmēs... Nē, to tomēr ir ļoti grūti stāstīt... Kad viņš bija dusmīgs, man bija jāiet viņam atvainoties. Lūgt piedošanu... Gultā... Tāda bija atvainošanās metode, ja biju izdarījusi kaut ko ne tā. Gultā notika visādas smagas lietas, arī filmēšana, un tas vilkās trīs gadus. Regulāri.

Un tad to visu izstāstīju skolotājai. Viņa mani nepalaida mājās, bet pa taisno aizveda uz policijas iecirkni Piemaskavā. Kā mani toreiz vazāja pa visādām izmeklēšanas komisijām! Tas bija briesmīgākais posms manā mūžā, es biju viena, bez psihologa, atceros, kā izmeklētājs kliedza, ka meloju, tikmēr tēvs ar viņu kabinetā dzēra tēju... Viss beidzās ar to, ka māte mani paņēma uz Latviju un pateica: ja es vēl kaut vārdiņu par notikušo iepīkstēšoties, mani pašu iesēdinās cietumā par apmelošanu,” atceras Lilita.

Atzīst par garīgi slimu

Nespējot samierināties ar mātes pausto nosodījumu, Lilita aizbēga no mājām, viņai tad bija 14 gadu, un viņa skaitījās bez vēsts pazudusi. Meitene kājām pa dzelzceļa sliedēm aizgāja uz Rīgu, vēlā rudenī dzīvoja uz ielas kopā ar bezpajumtniekiem, līdz tika atrasta aizmigusi sabiedriskā transporta pieturā un nogādāta Gaiļezera slimnīcā.

Tur Lilitai diagnosticēja posttraumatisko stresa sindromu, depresiju un aizveda uz Bērnu psihoneiroloģisko klīniku "Ainaži", kur viņai vēl nezināmu iemeslu dēļ ārsts noteica diagnozi “paranoīdā šizofrēnija”, lai arī tai neesot bijis nekāda pamata. Lilitai gan nav pierādījumu, taču ir aizdomas, ka viņas ģimene, iespējams, piekukuļojusi ārstu, lai meiteni atzītu par psihiski slimu.

Lilita Ainažos pavadīja pusgadu, tieši tajā laikā, kad sabiedrību pāršalca skandāls par notiekošo klīnikā. “Man nepamatoti izrakstīja visdažādākās zāles, taču es tās nelietoju, slēpu un krāju, jo zināju, ka man tās nav vajadzīgas, jo ne man bija halucinācijas, ne citas šizofrēnijas pazīmes. Pusotru gadu, arī esot ārā no slimnīcas, šīs zāles nedzēru, līdz aizgāju pie psihiatres, kura priecājās, ka medikamenti devuši pozitīvu rezultātu, ka man ir veselības uzlabojumi. Un tad es parādīju viņai tos maisus ar sakrātajām tabletēm. Viņai acis bija “kantainas”, vien noteica, ka nevar ticēt nevienam manam vārdam un, ja man būs slimības saasinājums, ar policijas palīdzību es tikšot nogādāta atpakaļ psihiatriskajā slimnīcā par to, ka nelietoju medikamentus,” atceras Lilita.

Meitenei izdevās pierādīt, ka neslimo ar šizofrēniju. Viņas jaunā audžumamma aizveda Lilitu uz centru "Dardedze", kur veica psiholoģisko izpēti un secināja, ka smagajai diagnozei un tik spēcīgu medikamentu lietošanai nav pamata, bet diagnozi pavisam atcēlis neatkarīgs ārstu konsīlijs no Pusaudžu resursu centra, kurā bija vieni no labākajiem bērnu psihiatriem Anete Masaļska, Ņikita Bezborodovs, Ļevs Poluņins. “Tā man pirms gada bija milzīga uzvara!” gavilē Lilita.

Šausmas bēdīgi slavenajā Ainažu klīnikā

Ainažu klīnikā pavadīto laiku Lilita atceras ar lielu nepatiku. Pēc tam kad viņa decembrī, zeķēs un šortos izlēkusi pa logu, no klīnikas aizbēga, bet tika noķerta, meiteni sodīja. Viņu izģērba citu pacientu priekšā, uzvilka autiņbiksītes, jo aiziet uz labieriecībām, piesietai pie gultas, nav iespējams, apģērba un piesēja pie gultas.

Kā Lilita to izturēja? “Bija grūti. It sevišķi, kad piesēja “uz četrām”. Ir vairāki piesiešanas veidi: “uz četrām” ir piesietas visas rokas un kājas, “uz divām” piesien tikai roku un kāju, bet “uz vienu” – vai nu roku, vai kāju. Kad mani piesēja “uz četrām”, es... Nezinu, kā to vispār izturēju. Es vienkārši cerēju, ka tas kaut kad beigsies, ka tas neilgs mūžīgi. Sapņoju, ka man izdosies pierādīt savu taisnību kriminālprocesā pret tēvu, es vienkārši iegrimu fantāziju pasaulē. Tas bija mans glābiņš,” stāsta Lilita, piebilstot, ka pēc tam, kad viņai jau tika piešķirts brīvāks režīms, katru dienu sapņoja par bēgšanu.

Lilita gan izprot, kāpēc klīnikas darbinieki tā attiecās pret slimnīcā nonākušajiem bērniem. “Viņi jau neko ļaunu nevēlējās darīt. Viņiem ir gan norādījumi no priekšniecības, gan paši ir noguruši no visa, ko redz šādās slimnīcās. Viņiem ir mazas algas, nav laimīgi par savu darbu, viņi nezina, kā tikt galā ar tādiem bērniem, kuriem ir smagi psihiski traucējumi, kuri neklausa, nav savaldāmi, ir destruktīvi. Bet tas nekādi neattaisno medicīnas personāla rīcību, un tā nav pieņemama. Šī sistēma ir jāmaina, jo neticami, ka 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt!

Man jau kā pacientei bija grūti redzēt visu, kas tur notika, kur nu vēl darbiniekiem, kam nācās ar to saskarties dienu dienā, gadiem. Piemēram, viens puisis māsiņai ar šķīvi pārsita lūpu, un viņai uzlika vairākas šuves, cits puisis visu laiku pa maziem gabaliņiem dīrāja nost tapetes. Bet, kad uzraugāmajā palātā biju piesieta “uz četrām”, tur bija vēl trīs meitenes.

Bet trešā, šķiet, bija stāvoklī. Viņa spieda sev pienu no krūtīm, plēsa sev kaunuma apmatojumu, uzacis. Man bija milzīgas bailes no tā, ka šī meitene varētu man uzbrukt, jo viņa reizēm uz mani tāāā paskatījās. Bija sajūta, ka esmu viņas mērķis, bet es neko nevarēju izdarīt, jo biju taču pilnībā piesieta.

To visu piedzīvot bija briesmīgi. Arī to, ka mūsu meiteņu nodaļā bija divi puiši. Viņus kailus, mums redzot, veda mazgāties... Es iegrimu savā pasaulē, lai to visu neredzētu, lai to pusgadu izturētu un izdzīvotu. Tur bija arī ļoti daudz tā dēvēto sistēmas bērnu no bērnunamiem. Viņiem klīnikā nevajadzēja būt, vienkārši ir morāli traumēti, ne psihiski slimi, bet sistēmai tā bija vieglāk – nogrūst viņus klīnikā Ainažos, tā atbrīvojoties no problēmām, kuras varētu atrisināt, ja ar bērniem pastrādātu psihologi.”

“Es biju jau mirusi!”

Pēc Ādažu klīnikā pavadītā pusgada Lilitu, kad viņai bija 17 gadu, liktenis saveda kopā ar kādu sievieti, kura kļuva par viņas otru audžumāti. “Patiesībā viņa man tagad sirdī ir kā īstā mamma. Mūsu satikšanās bija pilnīgi nejauša – kāds paziņa pavaicāja, kā jūtos, un, kad biju izstāstījusi, cik slikti man iet, ieteica sazināties ar cilvēku, kurš varētu palīdzēt. Un jau pēc pāris nedēļām es dzīvoju pie šīs sievietes mājās. Viss tik ātri notika, ka neko pat nesapratu! Bet man vienmēr tā dzīvē ir – kad ir pavisam slikti, pēkšņi parādās kāds glābiņš. Tā arī bija šoreiz šīs sievietes personā, kura kļuva par manu mammu. Pilnīgs kosmoss! Es biju tik laimīga,” Lilita izplūst saviļņojuma asarās.

Tajā pašā laikā, kad šķita, Lilitas dzīvē viss sāk lēnām sakārtoties, meitene gandrīz šķīrās no dzīves. Labprātīgi. Vēl nesen Lilita lepojās ar skaistiem, gariem matiem, bet nu tos ir nogriezusi pavisam īsus un vairāk līdzinās puisim, nevis daiļai meitenei. Kāpēc viņa tā izdarīja? “Viens no iemesliem ir tas, ka šādā veidā solidarizējos ar paziņu, kas sirgst ar vēzi. Bet otrs – gribēju sevī kardinālas pārmaiņas, pilnībā atbrīvojoties no savas iepriekšējās dzīves. Man janvārī bija ļoti kritisks posms ar smagu suicīda mēģinājumu. Pēc tā bija ļoti grūti sevi pieņemt, vajadzēja nomainīt vidi, nomainīt visu un sākt dzīvi pilnībā no jauna. Matus nogriezu arī tāpēc, ka man kā skaistai meitenei pievērsa daudz uzmanības, bet gūtās psiholoģiskās traumas šos vīriešu komplimentus padarīja par neizturamiem. Man tie riebās, tāpēc nogriezu matus, lai man nepievērš uzmanību,” skaidro Lilita.

Pašnāvību viņa veica tāpēc, ka vairs nevēlējās dzīvot pēc visa tā, ko reiz pārcietusi. “Jā, man tad dzīve bija pilnībā izmainījusies, nokļuvu pavisam citā, brīnišķīgā vidē, taču pagātnes rēgi joprojām vajāja. Biju uzsākusi psihoterapiju, un tur sākās smagās tēmas, man atkal nācās iziet cauri visām tām šausmām, ko reiz biju pieredzējusi. Plus vēl tobrīd biju pārslogota darbā apsardzē, piedzīvoju traumatiskus notikumus, kad kails cilvēks uz veikalu atnāca ar zobenu rokās, kā arī drūmajos ziemas mēnešos hroniskā depresija man tikai pastiprinās. Visi šie apstākļi un stress salikās kopā, neredzēju izeju un nolēmu aiziet no dzīves,” stāsta meitene, piebilstot: “Protams, tagad es to nedarītu, jo saprotu dzīves vērtību. Bet nenožēloju, ka to izdarīju, jo tas man lika apdomāties, sniedza daudzas vērtīgas atziņas.”

Viņa pašnāvību taisīja kopā ar kādu paziņu. “Saujām iedzēru vairākus simtus tablešu – antidepresantus, pretepilepsijas zāles – un brīdī, kad jau sāku “slēgties ārā” un sapratu, ka nomiršu, aizsūtīju mammai īsziņu, ka viņu mīlu, pateicu, ko esmu izdarījusi. Biju pārliecināta, ka mani vairs nespēs izglābt. Paziņa tabletes izdzēra krietni mazāk, viņa vēl bija pie samaņas, bet es jau biju atslēgusies, komatozā stāvoklī, kad tika uzlauztas durvis, glābēji ielīda pie mums ceturtajā stāvā pa logu...

Bet reanimācijā... Jā, uzskatu, ka nomiru... Es tiešām to jutu, es biju “tur augšā”, tā bija ļoti dīvaina sajūta. Daudzi šādām lietām netic, bet es to piedzīvoju. Pāris sekundēs kā filma paskrēja garām svarīgākās manas dzīves epizodes, tad atceros tumsu un to, ka man nav ne sāpju, nekā, vien sajūta, ka esmu enerģija, kas gaismas ātrumā var aizšauties visumā. Es vairs nejutu savu ķermeni, vien galvā bija viens vienīgs jautājums, vai esmu gatava doties šajā visumā. Es pateicu, ka nē, ka eju atpakaļ, jo man vēl ir daudz kas dzīvē izdarāms. Domāju, ja būtu pateikusi “jā!”, būtu nomirusi. Kad domās pateicu šo “nē!”, ar milzīgām sāpēm atgriezos pie apziņas. Sajutu riebīgas sāpes ķermenī, nākšana pie samaņas bija ļoti nepatīkama – nespēju pakustēties, šķita, ka prāts vēl nav savienojies ar ķermeni, nesapratu, kā kustināt rokas, kājas. Pēc brīža atvēru vien acis, sāku sadzirdēt skaņas, saprast, kas notiek apkārt... Tas bija ļoti nepatīkami, bet tajā pašā laikā ļoti vērtīgi, lai apzinātos, ka tā nekad vairs nevajag darīt,” stāsta Lilita, kurai šis nav bijis vienīgais pašnāvības mēģinājums.

Bērnībā tie bijuši vairāki – viņa gan griezusi vēnas, gan kārusies, bet, kā pati tagad teic: “Tie vairāk bija kā demonstratīvi kliedzieni pēc palīdzības, nevis apzināts mērķis reāli aiziet no dzīves. Tagad zinu, ka manī ir izdzīvotāja instinkts, ka vienmēr atrodu kaut kādu izeju. Tikai toreiz, janvārī, nebiju spējīga to atrast... Toties tagad man ir mērķis dzīvē. Es visu šo pieredzi nenožēloju, tā tikai izveidoja mani, padarīja spēcīgāku. Jā, man sāp, un šīs sāpes nav izdzēšamas, bet... Es apzinos, ka tagad man dota misija izmainīt visu šo sistēmu, kuru pati izdzīvoju. Un es to izdarīšu, man tam ir krampis!”