Valters Krauze pamet Rīgu un pārceļas uz paša celtu namiņu Siguldā

Valters Krauze žurnālam "Kas Jauns" pastāsta, ka šī ir viņa mūžā ceturtā dzīvesvieta.

Dzimis un līdz skolas sākšanas gaitām dzīvoja Madonā, 1. klasē jau gājis Rīgā, pavisam galvaspilsētā aizvadījis aptuveni 40 gadu. “Taču nu esmu kļuvis gandrīz vai par laucinieku,” atklāj viņš.

Kļūst par vecāku kaimiņu

Par savu pārcelšanos Valters Krauze stāsta: “Tā viss sakrita, un baigi neiebildu. Pirms dažiem gadiem man vecāki Siguldā uzdāvināja zemes pleķīti. Man tolaik tuvojās 50, vecākiem tuvojās 80, un secinājām, ka kaut kad jau man tās rūpes par viņiem būs jāuzņemas. Viņi ir rīdzinieki, bet ik pa laikam dzīvo Siguldā, turpat blakus mājā. Kopā dzīvošana apspriesta netika, jo vairāki saimnieki vienā virtuvē nav vajadzīgi – tas ir mans dzīves uzskats. Tad nu es pie viņiem iešu ar ūdens krūzi, vai arī viņi pie manis nāks ar ūdens krūzi,” prāto humorists.

Māju Valters cēlis pats: “Drīzāk jau namiņu, nevis māju. Nelielu, vienstāvīgu. Rēķinoties, ka būs jāmaksā par siltumu, par elektrību, ko pirms tiem dažiem gadiem vēl pavisam normāli varēja “vilkt”. Ceru, ka arī ar šodienas tarifiem nebūs jāsalst vai jāsēž tumsā. Tagad man ir gāzes apkure, bet ir arī kamīns – varēšu ar apkuri kaut kā lavierēt."

"Bet tas nav galvenais iemesls, kāpēc namiņu necēlu pārāk lielu, proti, viss jau vēl arī jākopj, jātīra. Kad cilvēkam sanācis padzīvot dažādu platību un iekārtojumu mājokļos, tad jau izkristalizējušies savi loģistikas nosacījumi. Zinu, kur gribu skapi, cik aptuveni lielu; cik grāmatu plauktu, logu, durvju vajag, cik katlu un pannu nepieciešams.”

Gultā suņiem priekšā lasa "Pifa piedzīvojumus"

Siguldas mājiņā Krauzem ir lieliska kompānija – suņi Bella un Melnis. “Jā, nu jau esmu divu suņu saimnieks. Tie ir mani biedri, ar ko kopā varu pastaigāties un ar ko dalu savu gultasvietu,” smej Valters.

“Ja pirmo suni – Bellu – adoptēju no dzīvnieku patversmes, tad otrais pats atnāca un paziņoja: “Te es dzīvošu!” Es atnācu no kāda darba, un viņš tur bija. Melnajam ilgi nevarēju izdomāt vārdu, līdz beigās nosaucu par Melni. Ar Bellu viņam ļoti labi klapē kopā, un tad, kad esmu tālākos galos, viņiem divatā ir foršāk. Baltajai liktenis nebija tik grūts, jo viņa patversmē nonāca kā kucēns. Savukārt melnais gadu bija dzīvojis, cīnīdamies par izdzīvošanu. Līdz ar to visus, kas ir uz ielas, viņš uzskata par ienaidniekiem, bet tos, kas ir pagalmā, – par draugiem. Protams, es tieku pieskaitīts pie tiem labajiem. Pandēmijas laikā visi trijatā gulējām gultā un es, kā smejos, lasīju suņiem priekšā "Pifa piedzīvojumus".”

Rosīšanās palīdz uzturēt sevi formā

Saimniekošana mājās Valteram Krauzem ļoti patīk. Viņš pat uzcēlis siltumnīcu, kur audzē savus gurķīšus. Rosīšanās pa māju un pagalmu jūtami nākot par labu arī fiziskajai formai.

“Kad sāku dzīvot Siguldā, kamaniņbraucēji brāļi Šici teica, ka man noteikti vajagot zāles pļāvēju – robotu. Es teicu, ko jūs – tad man vēders uzaugs tāds, ka nevarēšu to robotu ar rokām pacelt un ielikt šķūnī! Man ļoti patīk ar stumjamo dranduļetu pašam staigāt pa pagalmu. Tā teritorija nav tik liela, lai pusotrā stundā ar kafijas pauzēm to nenorautu,” saka Valters.

Šī pēcpandēmijas vasara viņam bijusi visai karsta, jo cilvēki, kas pulcēšanās ierobežojumu dēļ ilgstoši bija nīkuši bez kultūrdzīves un izklaidēm, nu atkal līksmoja uz pilnu klapi. Un, kur pasākums, tur nepieciešams vadītājs. Valters Krauze, kas ir viens no Latvijas publikas iemīļotākajiem šovmeņiem, protams, uzrunāts regulāri. “Aicināja gan uz kāzām, gan svētkiem, gan nenotikušajām uzņēmumu Ziemassvētku ballēm, viss forši! Gan viņiem forši, gan man,” atzīst Krauze, kas Covid-19 ierobežojumu laikā bija pavisam apjucis un neziņā, kā turpmāk dzīvot un iztikt, jo savā profesijā viņam tika liegts izpausties. Lai nekristu izmisumā, viņš pat bija apzinājis alternatīvas.

“Jaunībā strādāju par viesmīli, un, tā kā netālu no manas tagadējās dzīvesvietas atrodas restorāns Aparjods, pandēmijas laikā es runāju ar saimnieku – ja nebūtu citi darbi, iespējams, kaut kad es varētu piestrādāt par viesmīli. Ja nu kas, tad darbiņš man būs. Ir jau vēl kaut kādas lietas un iespējas. Galvenais ir tās saskatīt un nestaigāt ar nokārtu degunu pat tad, ja ir pilnīgs besis!” secina Valters.

Ar Sipenieci gāja pēc malkas uz... kapiem!

Jaunībā Valteram Krauzem krietnu laiku pat bijusi draudzīga kopdzīve ar kolēģi Baibu Sipenieci. Tā kā Valtera vecmāmiņas dzīvoklī bijusi brīva istaba, vienubrīd, kad jaunpilniecei Baibai Rīgā nav bijis, kur apmesties, Krauze viņu pieņēmis savās mājās Miera ielā. “Tas bija dikti sen, taču spilgti atceros – kad slēdzām iekšā tējkannu, bija jāizslēdz apgaismojums visās istabās, jo sita ārā elektrības korķus. Šā paša iemesla dēļ gludekli un fēnu nelietojām kopā nekad.

Rudens un ziemas sākuma periods mums pagāja diezgan lielā izbrīnā par dzestrumu, līdz piefiksējām, ka dzīvoklī nav centrālās apkures, bet gan malkas krāsns. Malkas gan mums pārsvarā nebija. Labi, ka pretī bija vecie kapi, kuros cilvēkus vairs neglabā, un mēs uz turieni gājām vākt malku. Tā bija jautra dzīve. Ciemiņi vienmēr nāca ne tikai ar sauso un mitro groziņu, bet arī ar brikešu maisu!” smejot atminas Valters Krauze.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!