"Mūzikā ir kā hokejā," - Latvijas hiphopa grands Kurts par savu atgriešanos uz skatuves

Kurts ir viens no Latvijas hiphopa mūzikas žanra pionieriem un plašāku atpazīstamību guva 2000. gadu sākumā ar grupu "S’T’A".

2006. gadā iznāca Kurta soloalbums "Pilsētas leģendas", bet aizvadītajā gadā viņš atgriezās hiphopā ar soloalbumu "Laikā", kas saņēma pat "Zelta Mikrofona" balvu! Intervijā žurnālam "Kas Jauns" Kurts atklāj, kāpēc tik ilgus gadus izvairījies no koncertēšanas un kas palīdzējis viņam nenonākt cietumā.

Ja tagad esi atgriezies, kur biji pazudis visus šos pēdējos gadus?

Ha, ha... Nu jā, daudz visa kā cita manā dzīvē notika. Protams, pa vidu bija arī starptautiskais mūzikas projekts SEKKTA, kur rakstīju mūziku, taču tas izbeidzās 2012. gadā, un kopš tā laika man bija tikai pa kādam retam koncertam, dažam singlam, bet īsti mūzikai nepievērsos. Pēdējos gados atgriezos hokejā, nopietni spēlēju amatieru līgās un vienā no divīzijām pat izcīnīju kausu. Tas arī aizpildīja manu dzīvi.

Kāpēc atgriešanās notiek tikai tagad? Izlēmi neatpalikt no Gustavo?

Nē! Aizvadītā gada sākumā sāku rakstīt savu albumu "Laikā", septembrī tas bija gatavs, un tikai tad arī Arstarulsmirus paziņoja, ka viņš atkal būs Gustavo. Bet pie albuma rakstīšanas ķēros klāt tāpēc, ka man ienāca prātā, ka beidzot to varu izdarīt, ka beidzot esmu tam gatavs, tam beidzot atradās arī laiks. Tagad man doma ir ķerties klāt pie nākamā albuma.

Un kāpēc gan ne! Jo aizvadītajā gadā "Laikā" ieguva Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu "Zelta Mikrofons" kā labākais hiphopa mūzikas albums. Pašam nebija pārsteiguma, ka atgriešanās pēc tik ilgu gadu radošās pauzes vainagojās ar tādu atzinību?

Protams, bija! Es taču sekoju līdz hiphopa dzīvei Latvijā un redzu, ka mums ir ļoti daudz lielisku mākslinieku, spēcīgu albumu. Tāpēc man bija liels pārsteigums, ka mans albums starp tiem visiem tika atzīts par labāko. Es līdz pēdējai sekundei negaidīju, ka saņemšu "Zelta Mikrofonu". Tiešām! Man pat nebija tādu domu!

Konkurence Latvijas hiphopā patiešām ir milzīga, taču tieši Kurts bija tas, kas visiem izgrieza pogas. Kas bija tavu panākumu atslēga?

Grūti pateikt. Ceru, ka nostrādāja tas, ka mūziku sāku rakstīt citādāk nekā līdz šim. Ar citu piegājienu, pamainīju dziesmu formu un arī veidu, kā repot. Varbūt tas deva papildu plusus albuma novērtēšanā, jo ceru, ka šo balvu nesaņēmu, tikai balstoties uz vecajiem lauriem, atceroties manus agrākos panākumus. Tāpēc būtu ļoti priecīgs, ka šis novērtējums ir par to, kā skanu tieši tagad, kā esmu muzikāli mainījies.

Varbūt hokeja spēlēšana un radošā pauze nāca tikai par labu muzikālajā izaugsmē?

Noteikti! Jo tas, ko radu tagad, man pašam savā darbībā patīk visvairāk. Gan tēmu, gan sajūtu, gan noskaņas ziņā.

Hiphopa slavas laiki bija pirms 20 gadiem. Kāpēc tas atkal kļuvis populārs?

Hiphops visu laiku ir klātesošs mūsdienu popmūzikā, un lēnā gaitā šis žanrs ir nonācis tik lielā priekšplānā, ka visā pasaulē hiphopa kultūra ir ļoti populāra.

Kurš, tavuprāt, ir šā brīža labākais hiphopa mākslinieks Latvijā?

Man personiski ļoti patīk, kā augstā profesionālā līmenī darbojas ansis, ļoti patīk, kā strādā Ozols, jo viņš visu laiku mēģina būt šodienā, bet no jaunajiem patīk Prusax un citi. Pat grūti nosaukt visus, kuri man šķiet interesanti, jo to ir tik daudz. No jaunās skolas vispār ir ļoti daudz talantu, un visus pat nepārzinu. Jāpiemin arī Fakts, cilvēks, ar kuru strādāju pie maniem līdzšinējiem albumiem un noteikti strādāšu arī pie nākamajiem. Viņš ir unikāls mākslinieks Latvijas hiphopa mūzikā.

Kad pēdējo reizi ar solokoncertu esi uzstājies publikas priekšā?

Īsti pat neatceros. Pirms gadiem trīs vai pat četriem Jelgavā. Toreiz visiem apsolīju, ka tas būs mans pēdējais koncerts līdz brīdim, kad radīšu ko jaunu. Tāpēc principā visu laiku atteicos no piedāvājumiem uzstāties. Kamēr nebija iznācis jaunais albums, nevēlējos vispār koncertēt. Es negribēju sevi atražot ar vecajām dziesmām, kas tapušas jau pirms daudziem gadiem. Es to nebūtu izturējis – gadiem koncertos izpildīt vienu un to pašu. Nē, nē! Tas nav man! Tikai tāpēc man tik ilgi nebija solokoncertu.

Vai nebūs satraukums atkal kāpt uz skatuves savu fanu priekšā?

Protams! Tas nekad nav tik vienkārši, un pierast pie koncertiem tā, ka tie kļūst par ikdienu... Nē, tas nav iespējams. Lai gan manas muzikālās darbības sākumā ar "S’T’A" patiešām bija ļoti daudz koncertu, bet tik un tā pie tiem nevar pierast. Jo katrs koncerts ir pavisam kas cits, atsevišķs, uz katru koncertu gatavojāmies citādāk. Līdzīgi kā hokejā – pirms katras spēles ir jāsagatavojas. Tas pats ir arī mūzikā – uz skatuves jāiziet vislabākajam, kāds vispār vari būt.

Reiz atzinies, ka skolā skolotāja teikusi, ka tavs dzīves ceļš novedīs pa taisno cietumā. Bet tā arī no šāda likteņa tev izdevies izvairīties. Ko tagad gribētu pateikt šai skolotājai?

Labi, ka viņa kļūdījās! Jo... Brīdī, kad viņa tā pateica, man pašam iekšēji bija bail, ka tā arī varētu notikt. Bet tas patiešām ir patīkami, ka viņa tomēr kļūdījās.

Tiešām bija tik traki, ka varēji nonākt aiz restēm?

Ja to teica skolotāja, tad jau viņa uz citu fona redzēja, kur var novest mana uzvedība. Viņai patiešām varēja būt taisnība. Protams, centos būt labs puisis, bet mēs taču visi vairāk vai mazāk bērnībā bijām huligāni. Un tā vide, kurā augu... Jā, varēju noiet no ceļa, jo daudzi tā laika draugi un paziņas tur nonāca. Jā, arī man tas bija reāli.

Kas tad tev palīdzēja saņemties?

Ļoti lielā mērā tas bija hokejs. Jā, es netiku trenēties meistarkomandās, jo mamma vienkārši nevarēja atļauties finansiāli manus treniņus, bet es ļoti centos spēlēt jebkur. Kaut vai uz asfalta ar bumbiņu. Tā bija ziema vai vasara, visu laiku man bija hokeja nūja rokās. Un tas mani izvilka no daudz nepatikšanām.