"Nevar tikai spogulī skatīties, pasē arī kādreiz jāieskatās," - Viktors Zemgals svin savus 70

"Vēlu saglabāt skaidru prātu un labu fizisko formu!" - tā Viktors Zemgals saka intervijā žurnālam "Kas Jauns".

Mamma – kā īsts draugs

“No šā brīža skatījuma, protams, bērnības laiks bija jauks. Cik viegli ir dzīvot bezrūpīgi, daudz ko nezinot un nesaprotot no pieaugušo pasaules, rūpēm un problēmām. Mūsu ģimene mita vecā divstāvu koka mājā Zvaigžņu ielā. Tagad tās ēkas gan vairs nav. Taču es vēl paspēju savu vecāko dēlu, kad viņš jau bija apzinīgos gados, turp aizvest un šo vietu kopīgi izstaigāt. Māja bija pamesta un tukša, pabijām vēl mūsu vecajā dzīvoklī. Otrajā stāvā virs mums tolaik dzīvoja Kalniņu ģimene – vecāmāte, mamma, tētis, Imka [komponists Imants Kalniņš – red.] un Viks. Mums jau ar Imku ir vairāk nekā desmit gadu starpība. Mūsu starpā nekādas draudzības nebija, es biju vēl bērns, viņš jau jaunietis,” teic Viktors.

Viktors ar mīlestību stāsta, ka viņa mamma Maiga nodzīvoja garu un bagātu mūžu – 92 gadus. Bijusi ļoti sakarīga un prātīga. “Tikai tagad pa īstam esmu novērtējis viņas dzīvesgudrību un atzīstu, ka, pat lieki nerunājot, no mammas varēja daudz ko mācīties. Viņa bija tā, kas uzņēmās lielākās ģimenes rūpes – sūtīja bērnus skolās, vadāja pie ārstiem. Paps Aleksejs vairāk bija ģimenes materiālais nodrošinātājs. Mamma bija manī pamanījusi muzikālās dotības, jo es ļoti daudz dziedāju savā nodabā. Esmu viņai pateicīgs, ka mani aizveda uz Dārziņskolu. No ideoloģiskā viedokļa skatoties, paps bija konservatīvs un vecmodīgs, bet mamma tomēr īsta latviete, kura savos pusaudža gados bija paguvusi piedzīvot arī Latvijas pirmās brīvvalsts laiku. Viņa bieži vien ne skaļi, bet piekrita manam viedoklim, attaisnoja. Es varētu teikt, ka mamma man bija arī kā draugs,” šodien atzīst dziedātājs.

Pateicība profesoram

Runājot par armijas periodu, Zemgals teic, ka šobrīd tas esot visai divdomīgs jautājums. Kaut vai palasot, ko publicē feisbukā, kādi komentāri pēc tam seko. Viņam šķietot, ka sociālajos tīklos tikai tādi “kraukļi sēž”, kas nekur pat neiedziļinās, vien gaida, ka tikai kādam varēs “ieknābt”.

“Es armijā aizgāju gandrīz divdesmit gadu vecumā, man nebija iespēju izvairīties. Toreizējā Konservatorijā iestājos pēc dienesta. Manī bija pārliecība, es biju nacionāli un patriotiski noskaņots, koros dziedāju, pārzināju latviešu mūziku,” pauž Viktors un piebilst, ka augstskolas laiks bijis ļoti piesātināts, neraugoties uz to, ka tolaik bija arī tāds priekšmets kā partijas vēsture. “Uzskatu, ka tie gadi, ko es nomācījos Konservatorijā, man ir ļoti daudz ko devuši, arī kolosālus cilvēkus iepazinu. Mācījos Mūzikas pedagoģijas nodaļā, mans pasniedzējs bija profesors Pauls Kvelde. Es pie viņa arī korī "Absolventi" dziedāju, pats esmu šā kora priekšā stāvējis kā diriģents. Milzīga pateicība Kveldem, bet atvainojos viņam, ka varbūt neesmu piepildījis visas profesora cerības,” piebilst Zemgals un smaidot atklāti teic: “Kāds es varēju būt pilnībā paklausīgs students! Tāpat reizēm slaists biju, prātā bija popmūzika, meitenes, visādas izklaides, dauzīšanās. Lai gan tajā laikā mēs neplītējām pa krogiem – tas man nebija raksturīgi. Visādus tusiņus gan rīkojām, cits pie cita ciemos gājām. Es novērtēju arī to, ka mamma man to īpaši nepārmeta, paps gan reizēm paburkšķēja. Mamma saprata, ka jaunībā tā ir jābūt, citādi par īgņu izaugsi un dzīvē nīkulis vien būsi.”

Viktors atzīst, ka savulaik mācījies pie izciliem pedagogiem, bet pats nekad nesaka, ka ir profesionāls dziedātājs, jo neesot ieguvis šādu profesiju. “Mana pirmā skolotāja bija vokālā pedagoģe Vija Edīte-Kokare, maestro Imanta Kokara kundze, – tas bija Dārziņskolas pirmajās klasēs. Vēlāk mācījos arī pie izcilā pedagoga Leonīda Zahodņika, kas bija Paula uzticības persona – daudzi “Paula dziedātāji” prasmes apguvuši pie viņa. Zahodņiks mani iedvesmoja ne tik daudz ar vokālo tehniku, jo pats bija pieredzes bagāts skatuves mākslinieks. Allaž smaidīgs, elegants, smaržīgs, ar lakatiņu ap kaklu. Viņš bija Personība, kas mūsdienās ir liels retums. Zahodņiks man teica: tu būsi liels dziedātājs! Protams, es savos divdesmit gados tam neticēju,” atzīstas Zemgals un piemin, ka pašam paticis viss liriskais. Viņa pirmais elks bijis angļu dziedātājs Klifs Ričards, kuru centies atdarināt. “Ričards jau bija tāds “žūžotājs”, savukārt pasniedzēja Irēna Donava lika tā drusku “ar aknām” padziedāt, vīrišķīgak,” pasmaida Viktors.

“Necieņa” pret Latgali

Mūziķis teic, ka gan mamma, gan paps ļoti lepojušies ar dēla panākumiem. Gribot negribot viņiem bijis jāpieņem, ka tā ir citādāka māksla nekā tā, ko septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados rādīja televīzijā. Ar to bija jāsamierinās: ja dēls to dara, tad tas ir labi.

Par televīzijas posmu un “laika veča” lomu savā dzīvē mūziķis teic, ka tā bijusi viņa trešā piedzimšana. Pirmā bija nākšana šai pasaulē, otrā saistās ar grupu "Eolika" 1980. gadā, un tad seko 1993. gads, kad Viktors televīzijā sāka stāstīt laika ziņas. “Es mēdzu teikt, ka ir cilvēki, kuri neinteresējas par politiku, finansēm, sportu vai modi. Taču tas, ko rīt vilkt mugurā, interesē visus. Tolaik Latvijas Televīzijas ziņu dienesta galvenais redaktors bija Olafs Pulks, un viņam ienāca prātā izveidot šādu amatu – līdz tam laika ziņas nolasīja diktori. Pateicoties viņam, es tāds “laika vecis” biju pirmais, un tā popularitāte, ko sniedz televīzija, ne ar ko nav salīdzināma,” pauž Viktors un pasmaidot bilst, ka pašam bija jāizdomā “muļķības”, ko divās minūtēs izklāstīt papildus laika prognozei. Raidījumi translēti gan no kartupeļu lauka, gan gaisa balona, gan Daugavas ūdeņiem.

Zemgalam tolaik skatītāji sūtīja bezgala daudz vēstuļu. Amizantākā: neapmierināts onkulis no Latgales rakstījis, ka Zemgalu vajagot noņemt no vadīšanas un nedrīkst vispār rādīt televīzijā. Viņš izrādot klaju necieņu pret Latgali – vienmēr stāv kartei šim novadam priekšā. “Protams, atpazīstamība bija liela, kas jau nākamajā vasarā ļāva man atgriezties aktīvajā koncertdzīvē. Tapa jauna dziesma "Magnolijas zieds", kas automātiski “iekrita” šlāgerailītē. Vajadzēja vēl nākamos gabalus, un tā es kļuvu par šlāgerdziedātāju. Taču tas nav mans mīļākais mūzikas žanrs,” atzīst mūziķis. Viktors atklāj, ka arī grupai "Eolika" meitenes rakstījušas vēstules, kuras Latvijas Radio "Mikrofona" redakcija pārsūtījusi mūziķiem.

Jauna, nerealizēta programma

Viktors allaž labi izskatījies, bet pats gan atzīst, ka par viņa fizisko formu varbūt tas ir tikai šķietams viedoklis. Aizvadītā ziema, piemēram, bijusi ne tik veiksmīga, nedaudz vajadzējis arī pie ārstiem piestaigāt un locītavas paārstēt. “Tomēr es cenšos katru gadu aizbraukt uz kalniem slēpot. Pārsvarā gan Latvijā. Tāds amatieris vien esmu, dēli mani pārliecināja par slēpēm tikai sešdesmit gadu vecumā. Cilvēks, kuram ir kaut kāda saprašana stāvēt uz slidām vai slēpēm, braukt ar velosipēdu, ir līdzsvara izjūta un koordinācija, arī kaut ko panāks. Uz tā rēķina tizls nebiju,” par sevi spriež Viktors un atzīst, ka viss, protams, noticis pašmācības ceļā – pa lēzeniem kalniem nošļūkt viņš varot.

“Līdz nesenam laikam vēl skrēju no rītiem, tiltiņu taisīju – diezin vai šodien varētu to izdarīt. Tagad vairāk pastaigas…

Vajadzētu sevi turēt formā katru dienu, ar dziedāšanu nodarbojos katru otro dienu. Ja neizeju cauri saviem vingrinājumiem, tad vismaz repertuāru daļēji atkārtoju. Mājās pats sevi pavadu. Man vēl ir nerealizēta programma kopā ar vairākiem mūziķiem, kura, es ceru, kādreiz izskanēs plašākam skatītāju lokam. Tur neskan saldie šlāgerīši, kas daudziem klausītājiem ļoti patīk, bet vairākas manas papa sacerētas dziesmas populārās mūzikas stilā,” jaunumus atklāj jubilārs.

Akadēmiskā mūzika nomierina

“Mūzikas jomā izpaudies tikai viens no maniem trim dēliem – Silvestrs. Viņš vairāk darbojas studijā ar ierakstiem, ir mūzikas autors teātru izrādēm, rakstījis mūziku reklāmām un filmām. Silvestrs vairāk nekā desmit gadu nostrādāja komponista Borisa Rezņika studijā kā skaņu režisors. Tad izveidoja savu studiju, kuras darbību pēc vairākiem gadiem pārtrauca saistībā ar ekonomiskajām krīzēm un kovidsituāciju – tobrīd cilvēks nebija īsti drošs par savu rītdienu. Tagad viņš atkal strādā tandēmā ar Borisu Rezņiku, bet arī kā neatkarīgais producents,” atvasi paslavē tētis un klāsta par savu muzikālo gaumi: “Kādreiz teicu, ka man patīk komercmūzika jeb popmūzika – tāda bija tendence septiņdesmitajos. Esmu vairāk 60. gadu beigu un 70. gadu roka un rokenrola fans. Tā ir mūzika, ar kuru kopā augu. "Bītli", "The Rolling Stones", "Led Zeppelin", "Creedence" – man ļoti patīk blūzs, laba popmūzika ar roka elementiem. Ikdienā gan maz klausos mūziku, bet, braucot ar auto, regulāri ieslēdzu "Radio Klasika", jo šī mūzika nomierina. Izlasīju jauku joku: ja esi nomaldījies mežā, nekrīti panikā, bet paskaties uz sūnām, jo zaļā krāsa nomierina. Mani tā zaļā, akadēmiskā mūzika nomierina, to klausos labprāt.”

Viktors atklāj, ka daļēji ir apguvis dažādas zināšanas, kuras katram vīrietim būtu jāprot: celtniecībā, santehnikā, pats ir mūrējis, apmetis, ievilcis siltumu savā mājā un darījis vēl citus darbus. “Esmu mēģinājis arī veikt remontu savā mājā, bet šis darbs man nepatīk, neesmu tik pacietīgs. Es to uzticu savam jaunākajam dēlam Anrijam, jo viņam tas padodas labāk, tiešām puisis ar ļoti prasmīgām rokām. Viennozīmīgi mēs kopā ar sievu Ditu lepojamies ar visiem trim dēliem, viņi ir mūsu ģimene, un mums nav bijušas nopietnas domstarpības. Daudzi lielās ar otrajām trešajām laulībām, bērniem, bet man tas ir visa mūža garumā. Tagad gan visi dēli ir savās mājās, ar dzīvesbiedrēm un atvasēm – mums ir pieci mazbērni,” ar ģimeni palepojas Viktors un atzīst, ka pašam bijuši gan veiksmīgi, gan mazāk veiksmīgi periodi dzīvē.

Šobrīd viņš pat jūtoties labāk, jo nav jārūpējas par privātīpašumu. Mūsdienās tas ir nedroši un apdraudēti. “Man ir bijuši periodi, kad bijis tiešām daudz naudas. Un arī tādi, kad nebija pat piecu latu, ko degvielu ieliet. Ir jāprot atrast līdzsvaru, kad tev pietiek. Vajag tik, cik pietiek. Neesmu izlepis uz ēdieniem, bet man patīk garšīgi paēst. Šajā ziņā mana kundze gatavo vienkārši ekselenti. Viens no maniem mīļākajiem ēdieniem – lai jau kāds pabrīnās – ir skābu kāpostu zupa, arī pupiņas dažādos variantos. Es pats gan virtuvē gandrīz nemaz nedarbojos,” teic mūziķis un atzīst, ka pats esot grēkojis, nelasot daudz grāmatu. Taču, runājot par citiem kanāliem, par ļoti daudz ko interesējies. Viņam šķietot, ka nav daudz tēmu, par kurām nevarētu puslīdz normālā līmenī diskutēt. “Esmu bijis un joprojām esmu zinātkārs. Protams, ka lielākā kompetence man ir mūzikas jomā. Pēc izglītības esmu tiesīgs pasniegt vokālās nodarbības – privāti esmu to darījis,” stāsta Zemgals.

Ģimenē tradīcija – svētkos visus atcerēties

6. septembrī dziedātājs top 70 gadu vecs. Uz savu apaļo jubileju Viktors Zemgals īpašus koncertus nerīkos.

Kā atzīmēt pašu dzimšanas dienu, tas Viktoru uztraucot vismazāk, jo viņš nav cilvēks, kurš ļoti vēlas padižoties. “Atceros, ka manus 50 gadus nosvinējām tikai ģimenes lokā. Sešdesmitajā jubilejā bija nedaudz vairāk ciemiņu – arī tuvākie draugi un kaimiņi. Domāju, ka šogad atkal būs tikai ģimene – dalībnieku skaits gan pa šiem gadiem ir dubultojies,” pauž jubilārs, nosakot, ka neatzīmēt pavisam gan nedrīkst un Zemgalu ģimenē ir tradīcija allaž svētkos visus atcerēties.

Viktors uzsver, ka vislielākā vērtība ir dzīvē sastaptie cilvēki, ar kuriem kopā ir izdevušies labi darbi, kuri man palīdzējuši, kuriem esmu spējis palīdzēt. “Klasē mēs bijām trīs ļoti labi draugi – Guntars Kalnciems, Mārtiņš Brauns un es. Mēs sevi dēvējām par “svēto trijotni”. Draudzība bija ilga, un man līdz pat šim brīdim neaptverams zaudējums ir Mārtiņa aiziešana. Mēs visi bijām gandrīz viengadnieki, Mārtiņš par gadu vecāks – viņš paspēja pērn nosvinēt savu jubileju. Guntars šo notikumu nosvinēja šogad. Kā kordiriģents un koncertmeistars tagad viņš darbojas Ogrē – ar koriem un ansambļiem. Īsts darba rūķis,” par draugu saka Viktors, piebilstot, ka pats līdz šim brīdim nevar samierināties un saprast to, ka Mārtiņš visus pametis uz visiem laikiem. Abi mūziķi bijuši ļoti radniecīgas dvēseles, jaunībā daudz kopā muzicējuši un, neraugoties uz to, ka vēlākajā dzīvē kontaktējušies no reizes uz reizi, kaut kur, kaut kad, allaž gan bijuši uz viena viļņa, un muzikālās gaumes bijušas stipri līdzīgas.

“Turpmākajos gados vēlu sev saglabāt skaidru prātu un labu fizisko formu. It kā nekas tam man netraucētu, jo mani vecāki arī raženu un garu mūžu nodzīvojuši ar gaišu un radošu prātu. Lai man nesāktu balss trīcēt, nebūtu elpas trūkuma un būtu iespēja atrasties cilvēkos uz skatuves. Citiem novēlu mieru, līdzjūtību, sapratni, žēlsirdību, izlīst no savas egoistiskās čaulas!” beidzot sarunu, teic mūziķis Viktors Zemgals.