Ikars Keišs neko nezina par radniecību ar slaveno aktieri Andri Keišu. Bet vairāk zina Kristīne Zadovska...
Uzņēmēju Ikaru Keišu un Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu vieno ne tikai viens uzvārds, bet arī dzimtā puse un vairākas vizuālas līdzības, uz ko norāda Andra Keiša sieva operdziedātāja Kristīne Zadovska. Varbūt viņi tomēr ir radi? To mēģinājis skaidrot žurnāls "Kas Jauns".
Gan Ikars, gan Andris teic, ka nav pētījuši radurakstus, lai gan viens otru zina jau daudzus gadus. Iepazinušies Rīgā, taču, izrādās, abu senču dzimtā puse ir Latgalē, Kotlovā, netālu no Baltinavas. Tajā apvidū ir pat ciems ar nosaukumu Keiši.
Andra Keiša vectēva māja no Ikara Keiša vectēva mājas atrodas piecu kilometru attālumā. “Abi esam no vienas ģerevņas, un mums ir vieni kapi! Es gan vairāk saskatu atšķirības nekā kopīgo, ja nu vienīgi tas, ka augumā abi esam tādi pagarāki veči. Bet tā cilvēcīgi... Andris Keišs ir daudz jaukāks un sirsnīgāks, bet es esmu... Nu, tāds maitas gabals!” smejas Ikars Keišs un paziņo: “Es taču arī jaunībā gribēju kļūt par aktieri! Pēc pirmā kursa Politehniskajā institūtā domāju, ka varētu mācīties paralēli divās augstskolās. Pirmkārt, man patīk tusiņš, un aktiera būšana kaut kā dikti pavilka. Aizgāju uz Jaunatnes teātra kursiem. Nogāju tajos divas nedēļas un secināju, ka aktieris tomēr nebūšu. Vienkārši tāpēc, ka es nevaru sevi salauzt, izdarīt to, kas ir pret mani. Kad man liek ko izpildīt. Un es to vienkārši nevaru! Un kas gan es varētu būt par aktieri – sliktos puišus, kaut kādus bandītus vai riebekļus gan jau varētu tikai spēlēt.”
Kamēr Ikars un Andris Keiši jautājumu par iespējamo radniecību neaktualizē un vismaz pagaidām pētīt nav noskaņoti, Andra sieva operdziedātāja Kristīne Zadovska prāto: “Man jau sen izskatās, ka viņiem ir pilnīgi vienādas ausis! Un rokas, plaukstas arī! Viņi visi jau no viena ciema. Bijām aizbraukuši uz viņu dzimto pusi Latgalē, un tur ir tāda maza kapsētiņa, kur gandrīz visi apglabātie ir Keiši! Es pieļauju, ka tur varētu būt kāda radu būšana, tas viss šķiet pārāk reāli, jo ir pārāk daudz sakritību…”