"Lellēs ir kaut kas tik maģisks..." - aktrise Lienīte Osipova par aizširmja dzīvi un Ilonas lomu seriālā "Viņas melo labāk"

Jau 12 gadus Lienīte Osipova ir Latvijas Leļļu teātra aktrise un viscaur rīdziniece. Atšķirībā no Ilonas viņa nedzenas pēc parfīmiem, jo "deguns nepanes". Vairāk par to - intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi"!

Līdzīgi kā savulaik par «UgunsGrēka» Zentu, arī par Ilonu dzimst frāzes.  Piemēram, «viņa var aizbraukt no laukiem, tomēr netiks vaļā no laukiem sevī». Lienīte sevi izjūt kā pilsētnieci?

Īsti nezinu... Kas ir tipiska pilsētniece? Esmu izaugusi, visu mūžu nodzīvojusi Čiekurkalnā, kas ir zaļš rajons. Dzīvojam koka mājā, mums ir liels pagalms, kur var rakņāties pa mini dobītēm, tūjas sastādīt un ceriņu smaržu izbaudīt. Rīdziniece esmu pirmajā paaudzē. Mana mamma un krustvecāki ir no Balvu rajona. Savukārt tēvs bija baltkrievs.

Rādītājs varētu būt tas, kur vairāk brīvdienās velk atrasties – vecpilsētas kafejnīcā vai pie dabas savējo lokā.

Mana dzīve jau septiņus gadus ir pakārtota ģimenei, tāpēc vairāk mēģinām braukt ārpus Rīgas. Kaut svētdienas vakarā uz molu saulrietu paskatīties. Jā, varbūt studiju laikos vairāk patika ballītēs Vecrīgā. Bet ne tagad.

Par tēvu saki – «bija»…

Kad biju maza, viņš aizgāja no mūsu dzīves. Mani audzināja vecmamma un mamma, un krusttēvs, kurš gādāja gan par to, lai es brauktu ekskursijās, gan to, lai man vienai no pirmajām klasē būtu dators.

Šī tev ir pirmā seriāla pieredze?

Seriālā «Divi vienā» bija ļoti maza pieredze – epizodiska. Bet šī ir pirmā nopietnā, jā.

Kā, būdama Leļļu teātra aktrise, nonāci līdz «Viņas melo labāk»?

Mani uzrunāja režisors Māris Bezmers. Nezinu, kāpēc viņi tā izdomāja. Sākumā, kā saprotu, biju paredzēta kā viena no Ilonas draudzenēm. Bet, kad uztaisīju mazo videorullīti un aizsūtīju, «paaugstināja amatā» par Martas krustmeitu Ilonu. (Smejas.) Man bija ļoti viegli un patīkami ar Māri kā režisoru strādāt, jo viņš pats ir mierīgs un nerada haosu aktieros. Arī pieredzes ziņā šajā darbā ļoti daudz guvu. Daudz mācījos, visvairāk – no Evijas Krūzes, ar kuru man bija visvairāk dialogu. Apbrīnoju viņu par to, kā strādā, cik ātri tekstus iemācās. Ja salīdzinu ar darbu teātrī, varu teikt, ka abās vietās ir diezgan daudz tehnisku nianšu – sākot ar leļļu vadīšanu un beidzot ar kameru jušanu.

Kad saprati, ka gribi kļūt par aktrisi?

Gāju Annas ielā, kur tagad jaunrades nams «Annas 2» un bija visādi pulciņi, – uz teātra studiju, ko vadīja Ārija Liepiņa-Stūrniece. 11. klasi beidzot, uzzināju, ka Mihails Gruzdovs un Indra Roga veido sagatavošanas kursus Dailes teātrim. Teātra spēlēšana mani aizrāva, tas šķita interesanti. Tiku uzņemta – uz to arī bija diezgan nopietns konkurss –, un gadu katru sestdienu gāju mācīties aktiermeistarību, runu pie Ainas Matīsas, vokālu. 12. klasi beidzot, man bija skaidrs, kur vēlos studēt. Stājos akadēmijā uz aktieriem un tiku uzņemta.

Kā Dailes teātris izvērtās par Leļļu teātri?

Akadēmiju beidzu 2009. gadā. Bija krīze. Brīdināja, ka daudzus no mums nevarēs paņemt teātra štatā. Arī jutu, ka Daile īsti nav mans un es neesmu Dailei... Toreiz paņēma Ēriku Egliju, Initu (tagad – Sondori) un Elīnu (tagad – Maliginu). No čaļiem – Kristapu Rasimu, Daini Grūbi un Mārtiņu Poču.

Pārdzīvoji?

Nē! Ļāvos dzīves straumei. Pāris iestudējumu man bija «Skatuvē», kas bija Maskavas ielā pie Annas Eižvertiņas, «Dirty Deal» vēl kādi darbiņi. Un tad pēc kāda pusgada – 2010. gadā – nāca piedāvājums no Leļļu teātra. Jo tajā gadā aizgāja prom Laila un Jānis Kirmuškas, Edgars Lipors, trūka darbaroku tiešā nozīmē.

Interesanti, kā uzņēmi šādu iespēju, ja ņem vērā, ka akadēmija gatavo arī leļļu teātra aktierus, bet tu nebiji starp viņiem?

Jā, tobrīd arī domāju: kas tas tāds – leļļu teātris –, ko tāds ēd... (Smejas.) Pirmajā gadā profesionālā ziņā bija jāiztur daudz triecienu. Jo visu apguvu praksē. Varētu domāt – kas tad tur liels, lellītes... Taču tas nemaz nav tik viegli, kā no malas izskatās. Uzreiz ņem, ej un dari. Ir tikai mazais špikerītis, lai saprastu, kas man pēc kārtas jāpaņem, pie kā jāpieiet. Brīžam prātam neaptverami, kā tā aizširmja dzīve notiek. Tik pēc kādiem diviem gadiem šoks pamazām pārgāja, es pieradu, un nu jau varu pilntiesīgi teikt, ka esmu leļļiniece. Un tā bērnu sajūsma teātrī, kas mūs... tīri emocionāli baro. Piemēram, izrādē par Sniegbaltīti iznāk ragana, un viens bērns zālē nobļaujas: «Tev jāmirst!» Tūlīt visi bērni pavelkas līdzi un jau visa zāle kliedz: «Mirsti! Mirsti!» Bērnu neviltotā ticība tam, kas notiek uz skatuves, viņu enerģija ļoti uzlādē, sniedz iedvesmu. Saproti, ka tā ir īstā vieta, īstais darbs un darba jēga. Un tēli ir tik dažādi! Un tas ir pluss, kas neļauj ieiet rutīnā un vienveidībā.

Iespējams, biji sapņojusi par to, ka būsi liktenīgā sieviete uz skatuves, bet nācās iet par rūķi aiz širmja... Vai leļļu pasaules valdzinājumu spēji sajust uzreiz?

Nē, tas bija laika jautājums. Ir aktieri, kas atnāk, sezonu nostrādā, bet nespēj iejusties. Mūs jau Gruzdovs ar Rogu audzināja citādi. Daudz lika pētīt, analizēt cilvēkus. Vērtējumus vairāk vērst nevis uz sevi, bet dzīvi. Mūs, kursu, tā izaudzināja, tāpēc tas – piemēram, «būt par liktenīgo sievieti» – nebija primārais. Tas, ka mani neredz, pat kaut kādā ziņā patika. Tā burvestība, gandrīz vai jāsaka, lelles atdzīvošanās, saplūšana ar sevi... ir kaut kas tik maģisks. Lelle dzīvo savu dzīvi, ir interesanti saprast, kā viņa tev pakļaujas vai nepakļaujas...

Vēl, kas palīdzēja kā motivācijas atspēriens, – pirmajos gados daudz braukāju pa leļļu festivāliem. Tas atvēra skatījumu uz to, kāda Eiropā šajā jomā ir latiņa, kādi meistari darbojas, jo redzēju daudz kvalitatīvu izrāžu. Tas pārsteidza, ietekmēja un pavilka.

Patīk arī tas, ka, lai maksimāli panāktu dzīvību iestudējumos, jābūt ciešam komandas darbam. Piemēram, Edgara Niklasona iestudētajā «Nīna un Lekorbizjē» man palīgā nāk Dace Vītola. Mēs esam viens tēls – viena meitene Nīna. Mums ir jānoķer vienai otra bez vārdiem, jo nevaru taču izrādes laikā pateikt, ejam tur vai šur. Nīnā ir mana balss, bet kustības radām kopā. Esam kā pulksteņa mehānisms, bez viņas es nevaru, un viņa nevar bez manis. Tā ir vienreizēja saspēle! Par kolēģiem runājot, ne mazums ir arī dauzonīgu brīžu. Piemēram, izrādē «Mazais samurajs», pārsvarā spēlējot zem galda, cenšos sasiet čaļiem kurpes. Bet viņi mēdz kutināt, kamēr stāvam paceltām rokām. Veselīgās devās, kamēr netraucē izrādi, dauzonības ir ļoti svētīgas, jo iedod vieglumu un dzīvesprieku.

Hmm.. Ja kolēģi nogāztos ar tām sasietajām kurpēm, kāds tur vairs dzīvesprieks... Vai pašai ir kāda personīgi nozīmīgākā lelle?

(Pasmaida.) Tādu vienu izcelt nevaru. Katram dzīves posmam ir savs top darbs. Ļoti patika «Zelta zirgs», kam režisors bija Duda Paiva no Nīderlandes. Tur lielās porolona lelles. Man – Melnā māte, ļoti smaga lelle. Pēc izrādēm bija milzīgs gandarījums, ka esmu tikusi ar tādu lelli galā, spējusi pārvaldīt.

Kāpēc tavs vārds ir deminutīvā? Droši vien iepazīstoties daudziem ir tāds jautājums.

Jā, bieži vien pārprasa – tiešām? Nu jau Latvijā ir vairākas Lienītes, cik es zinu. Kāpēc mammai bijusi tāda izvēle, tiešām neesmu vaicājusi.

Tas veidojis mīļāku raksturu? Ar tādu vārdu tak nekāda skarbuma nevar atļauties...

Tā vis nav. Kad biju maza un kaut ko vajadzēja izdarīt, vecmamma sauca – Liene, iztīri istabu! (Smejas.)

Tā «leļļuka» balss, kas Ilonai... Tagad dzirdu, ka īstajā dzīvē Lienīte tā nerunā, ja neskaita vienu otru intonāciju.

Ilonā viss sasummējies kopā. Uzdevums bija veidot viņu komisku.

Ilonai ir prototips?

Speciāli pirms tam nemeklēju. Pēc tam, kad tēls jau bija iespēlēts, skatos – ā, re, kur meitene kā Ilona!

Kā raksturotu savu varoni? Negribas to vārdu teikt, bet šķiet, viņā muļķības netrūkst... Tagad jau esam pieņēmuši viņu tādu, kāda ir. Bet sākumā bija jāpierod.

(Smejas.) No vienas puses – Ilonā ir vientiesība, bet, no otras – diezgan bieži savā naivumā un tiešumā viņa pasaka ļoti precīzi. Es pati esmu diezgan introverts cilvēks, mierīga. Tāpēc man sākumā bija grūti «iebraukt» viņas domāšanā. Tā ir ātra, vārdu birums ir ātrs... dažreiz pat nesakarīgs. Vajadzēja ar to aprast. Un tā noslēpumu neturēšana... (Smejas.) Ir bijis, ka filmējot operatori aiz kamerām sāk smieklos kratīties, tad ļoti jāsaņemas, lai strādātu tālāk. Ja apsmejies, jāfilmē vēlreiz.

Kas bijis grūtākais šajā tēlā?

Varbūt ne grūtākais, bet dīvainākais... Aina, kad Ilonai jāiet gulēt, bet apkārt pie gultas stāv vesels bars cilvēku – skaņu vīrs, režisors, operators, klapīte tā saucamā. Un nekad neaizmirsīšu pašu pirmo filmēšanu. Braucām kaut kur pie Ādažiem, nakts diezgan negulēta, domājot, kā klāsies. Pats pirmais kadrs, un man jāskrien ārā no mājas bļaudamai no šausmām. Tāda iemešanas sajūta palikusi. Jo notikumu secība filmēšanā ir «ņigu ņagu» – ko var, to filmē, pielāgojoties vietai un aktieru noslodzei. Atliek mēģināt izsekot līdzi, kas tad bijis pirms tam un kas būs pēc tam.

Kas tevī varētu būt kopīgs ar Ilonu?

Kaut kādā ziņā tas varētu būt vieglums un vienkāršība. Bet pilnīgi pretējs ir smaržas. Esmu ļoti jutīga uz smaržām. Un tie aromāti, kas jāpūš, bija tik spēcīgi. Ilonai vajadzētu strādāt smaržu veikalā, tā viņai būtu paradīze! Šķiet, pa visiem šiem gadiem man bijušas tikai kādas trīs smaržu pudelītes. Un vairāk man nevajag. Deguns nepanes. Īpaši pēc grūtniecības... Kad pagāja garām sasmaržojusies sieviete, man momentā vilka uz sliktu dūšu. Tāpēc seriālā mēģināju kaut kā pūst tās smaržas prom, lai netrāpītu sev. Ar to man vajadzēja sadzīvot.

Teici, ka dzīve septiņus gadus ir pakārtota ģimenei. Kas ir tava ģimene?

Man ir meita Ģertrūde, kurai jau septiņi gadi, un dzīvesbiedrs Armands. Precējušies neesam, lai arī kopā jau 13 gadus.

Vai Armands arī saistīts ar aktiermākslu?

Nē, viņš ir ar mākslu nesaistīts cilvēks.

Kur jūs iepazināties?

Draugu saietā Vecrīgā.

Nu, kad seriālā spēlē jau otrajā sezonā, vari runāt par atpazīstamību?

Aizvakar bijām Mežaparkā, tur pusaudzes stāv. Viena meitene pienāk klāt un vaicā – vai jūs esat tā Ilona no seriāla? (Smejas.) Laikam daudz jauniešu seriālu skatās. Redz, kad rādīja iepriekšējo sezonu, bija maskas jānēsā, tad paslēpties bija ļoti viegli. Nebiju gaidījusi tik lielu pretimnākšanu tieši no cilvēkiem reģionos – ārpus Rīgas. To piedzīvoju, braukājot ar viesizrādēm. Man ir projekts kopā ar Aīdu Ozoliņu, Voldemāru Šoriņu, Eviju Krūzi un Juri Kalniņu – izrāde «Preilenīte». Nākamā izrāde būs 30. jūlijā Neretā. Cilvēki sailgojušies pēc kaut kā viegla, pēc komēdijām.

Vai vīrieši tev raksta soctīklos? Iespējams, domājot, ka esi tikpat vientiesīga, cik Ilona.

Nav daudz, bet ir bijušas vēstules. Viens aicināja ekskursijā pa savu novadu. Teicu – nē, paldies, ja vajadzēs, vīram paprasīšu, lai aizved.

Kādi plāni vasarai?

Izlaivot. Izbaudīt vasaru uz pilnu klapi. Aizbraukt uz Igauniju. Tikko bijām Lietuvā – Klaipēdā un Pērnavā. Mājās ir remonts, tas vēl jāpabeidz. Tā tas atvaļinājums paskries.

LIENĪTE OSIPOVA

• Dzimusi Rīgā. Vienīgais bērns ģimenē.
• Beigusi Rīgas 45. vidusskolu, ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā.
• Kopš 2010. gada strādā Latvijas Leļļu teātrī.
• Mamma meitai Ģertrūdei (7).