Zane Daudziņa tagad ir aktrise ar doktora grādu

Pētot aktiera runu 21. gadsimta latviešu teātrī, nupat esat ieguvusi zinātniskā doktora grādu (Ph.D.) Mūzikas, vizuālo mākslu un arhitektūras zinātnes nozarē, Kultūras teorijas apakšnozarē. Vai iespējams dažos vārdos kopsavilkt, kā aktiera runa ir mainījusies? Uz labo vai slikto pusi?

Man prieks, ka to vaicājat. Dažbrīd sāk šķist, ka atsevišķu kultūras cilvēku saujiņa ir vienīgie, kam mūsdienās rūp runas kvalitāte. Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt viennozīmīgi. Tomēr pārmaiņas ir milzīgas, neatgriezeniskas un sarežģīti definējamas. Ienākot digitalizācijai un elektroniskajai saziņai cilvēku komunikācijā, ne vien valoda, bet arī runa noplicinās. Tā gan nav tikai latviešu valodas problēma. Visā pasaulē tehnoloģiju invāzija kā tāds nekontrolējams cunami ierauj mūs grūti manevrējamās un tikpat kā neprognozējamās pārmaiņās. Tas skar visus, ne tikai aktierus. Tomēr tieši aktiera runa ir tā, kas, ieviešot mikrofonu izmantojumu izrāžu apskaņošanā, ir mainījusies visvairāk. Zūd objektīva nepieciešamība pēc balss sūtījuma un spēka.

Ietekmējoties no kino ticamības un televīzijas šovu realitātei raksturīgā pietuvinājuma efekta, publika arī teātrī grib dzirdēt organisku, realitātes nobružātu, tādējādi it kā ticamāku runu. Cieš konvencionālā teātra skatītājs, kurš teātri mīl tā teatralitātes un eleganti artikulētas runas dēļ.

Pieļauju, ir aizvadīts ļoti saspringts posms, pēc kura sākusies atelpa? Cik nu tas vispār šajā pasaulē iespējams…

Jā, tagad, kad visi esam attapušies no samocītās komunikācijas, ko pieredzējām pandēmijas ierobežojumu dēļ, esam konfrontēti ar apdraudējumu, kas vairs nav neredzams un viegli pārvarams… Tagad tiekam pārbaudīti ar attieksmi pret pamata vērtībām – dzīvību, dzimteni, ticību. Kara apstākļos atslābt būtu ne vien nedroši, bet arī absolūti nepareizi. Tagad ir jātur acis un ausis vaļā un nepagurstoši, vēl vairāk nekā pandēmijas laikā, jārūpējas pašam par savu un savu līdzcilvēku garīgo veselību. Neviens reāli domājošs cilvēks vairs nespēs visu savu atvaļinājumu gulšņāt zvilnī ar grāmatu rokā. Pasaule ir karadarbības satricināta. Man laukos ir allažiņ bijusi laimes sala. Arī patlaban viss zied – lupīnas kā raķetes miljardiem vien šaujas uz augšu. Neizsakāmi skaisti! Tieši tādēļ visu savu terases malu šogad sastādīju ar zili dzeltenām puķītēm, lai savā lauku eiforijā neaizmirstu, ka ir cilvēki Ukrainā, kuri manu mieru pērk par dzīvības cenu.

Kā saprotu, zinātniskais darbs bija arī tas, kas jūnija sākumā aizveda uz simpoziju Amerikā?

Patlaban, pēc Amerikas brauciena, jūtos kā pabeigusi garu izglītošanās maratonu, kuru uzsāku 2014. gadā, iestājoties LKA doktorantūrā. Studiju laikā aktīvi meklēju saķeres punktus ar tām zināšanām pasaulē, kas skar manu darba lauku – aktiera runa, balss, teātris. Tā nejauši uzdūros šim Profesionālās balss simpozijam, kas šogad Filadelfijā notika jau 51. reizi. Tur ik gadu pulcējas balss speciālisti (foniatri, otorinolaringologi, runas konsultanti un vokālie pedagogi no vairāk nekā 30 pasaules valstīm). Pirmoreiz uz šo vērienīgo pasākumu aizbraucu kā skatītāja 2016. gadā. Toreiz sev apsolīju, ka noteikti atgriezīšos ar meistarklasi un uzstāšanos. Šogad, pēc pandēmijas, to beidzot izdevās realizēt. Gribējās padalīties ar saviem atradumiem par aktiera runas rīkiem un to, kā tehnoloģijas teātra valodu ir mainījušas uz neatgriešanos.

ASV, pēc visa spriežot, sanāca būt neilgi. Ko vēl izdevās tur piedzīvot?

Pats simpozijs bija varens piedzīvojums – ir lieliski satikt vienkop tik daudz dažādu ļaužu ar līdzīgām profesionālajām interesēm. Biju Filadelfijā uz teātri un Bārnsa kolekcijas muzeju. Man joprojām ļoti patīk impresionistu gleznas – tās varu stundām ilgi apbrīnot un pētīt. Man izdevās padzīvot pie brīnišķīgās Zvārguļu ģimenes Česterspringsā, kuri par mani nepagurstoši un sirsnīgi rūpējās ar īstu beznosacījumu mīlestību. Kā suvenīru no Amerikas simpozija līdzi atvedu omikronu, ko gan laimējās nevienam tālāk nenodot, jo tūlīt pēc brauciena es pašizolējos Vallē. Neviens cits nesaslima, toties es saņēmu «dāvanā» nelielu piespiedu atvaļinājumu.

Kā patlaban jūtaties?

Līdz šim nudien man šķita, ka kovids uz mani neattiecas, un faktiski manā gadījumā tā patiešām izrādījās pavisam parasta slimība bez iesnām un klepus, vien ar augstu temperatūru un nogurumu. Nekā interesanta… Laikam jau apzinīgi veiktās potes un rītos regulāri veiktie Vima Hofa elpošanas vingrinājumi mani glāba no visādiem neparastiem blakusefektiem.

Darbs atkal dzen darbu, pēc kā pandēmijas laikā droši vien bijāt noilgojusies?

Amerikā no attāluma labāk varēju novērtēt, ko daru, kas man ir svarīgi, un sapratu, ka tagad uz laiku spriedzes pilniem izaicinājumiem, ko pati sev astoņu gadu garumā esmu nemitīgi uzlikusi, jāliek punkts. Esmu sev apsolījusi, ka vismaz gadu centīšos dzīvot skaistu, nepiespiestu dzīvi – atsākšu zīmēt, dziedāt, dejot un draudzēties. Tas būtu tik vērtīgi un skaisti! Redzēs, vai man izdosies…

Kā uztvērāt vēsti, ka atgriežas «UgunsGrēks»?

Ar patiesu prieku. Es ļoti mīlu savus seriāla kolēģus. Varēšu atkal biežāk satikt savu «papočku» Jakovu Rafalsonu, citādi pēdējos gados pārsvarā tikai sazvanījāmies.

Kā bija atkal «iedarbināt» Helēnu sevī? Satikt viesnīcas ģimeni?

Tas man šķita vienkārši un pašsaprotami. Grūtāk bija pieņemt, ka režisores koncepcija attiecībā uz Helēnu ir mainījusies. Ir mainījies Helēnas stils un dzīvesveids. Nav vairs šinjonu un neiztrūkstošo augsto papēžu. Bet lēnām pierodu. Katrā ziņā tas šo atgriešanos Helēnas ādā padara interesantāku un izaicinošāku, jo ir skaidrs, ka divreiz vienā un tajā pašā upes ūdenī tā kā tā iekāpt nevar.

Latvijas estrādēs pēc piecu gadu pauzes pēc skatītāju lūguma atgriežas arī muzikālā izrāde «Gribu bērnu». Tiesa – mazliet citā sastāvā, jo Marijai Bērziņai nu ir bērns! Uz skatuves kā kolēģe jums šajā izrādē bijusi gan Maija Doveika, gan Marija Bērziņa, nu būs Elīna Vāne. Vai kolēģu maiņa uz skatuves likusi justies atšķirīgi?

Liels prieks, ka izrādes sauklis «Gribu bērnu!» Marijai piepildījies. Man ļoti pietrūks Maijiņas – esam līdz rīta gaismai Īrijas viesizrādēs divatā dziedājušas Imanta Kalniņa dziesmas, daudz runājušās, diskutējušas un smējušās līdz asarām. Tā bija skaista saspēle. Bet Elīna nāk ar jaunu sparu un košu vitalitāti – viņas smieklu šaltīm nav iespējams pretoties. Turklāt pazīstu Elīnu jau no tā laika, kad viņa vēl tikai sapņoja kļūt par aktrisi. Mums ir kopīgi jaunības draugi. Esmu pārliecināta, ka arī kopīga darbošanās uz skatuves būs brīnišķīga.

Ko jums nozīmē iespēja doties uz vasaras izrādēm Latvijas estrādēs?

Tā man ir iespēja atkal uz brīdi izkāpt no pasniedzējas kurpēm un satikt savus skatītājus. Redzēt visu Latviju ziedonī – arī tā ir bauda. Es neizsakāmi mīlu vasaru.

Vai nemaldīšos, ja teikšu, ka, pateicoties «Pannas» teātra kompānijai, atraisījāt savu komiķes talantu? Varbūt vispār ne «Panna», bet «UgunsGrēka» Helēna to izdarīja?

Katrā ziņā režisors Juris Rijnieks šo stīgu manī pamanīja jau iestājeksāmenos. Tā nu ir sanācis, ka mans kursa vadītājs ir kļuvis arī par manu visuzticamāko režisoru. Bet neapšaubāmi paldies būtu jāsaka arī Rolandam Zagorskim un viņa politiskajam teātrim «Hamletā», tāpat arī režisoram Indulim Smiltēnam, kurš iestudēja tautā tik iemīļoto «Pērku jūsu vīru!». To kopā ar Aīdu Ozoliņu un Jāni Jarānu sākumā spēlējām teātrī «Kabata», pēc tam šo un vēl citas komēdijas klubā «Austrumu robeža». Kas to visu vairs var atcerēties!

Un tagad mūs smīdinās aktrise ar doktores grādu! Spēsiet sadalīt sevi starp akadēmisko vidi un skatuvi?

Kā jau minēju, pētniecībai kādu laiku likšu mieru. Būs studenti, teātris un seriāls. Ar to blīvam grafikam pilnīgi pietiek.

Jā, un kur vēl rakstniecība! Vai Dienasgrāmatai taps turpinājums?

Dienasgrāmatu es joprojām aiz inerces rakstu, tomēr tās turpinājumu izdot gan man nav nodoma. Neesmu jau rakstniece. Toties pavisam drīz «Zvaigznes ABC» grāmatnīcās būs redzams mans doktorantūras studiju rezultāts «Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī». Tajā beidzot varēs uzzināt atbildi uz teātra skatītājus interesējošo jautājumu – kāpēc tad Dumpi var dzirdēt?

Jā, starp citu, tieši nesen domāju, kāpēc dažu labu aktieri nepakam nevar saprast, kad viņš runā...

Aktieri, kuri pārstāj uzstāties uz skatuves un spēlē tikai seriālos vai kino, vēl vairāk nekā teātra mākslinieki tiek pakļauti ikdienišķi murmulējošas, pseidoorganiskas runas ietekmei. Nevērība pret artikulāciju ir sava veida brīvas, atraisītas aktiermeistarības rādītājs. Tā mūsdienās kļuvusi par tik nesamierināmu pretrunu, ka publika sašķeļas divās pretējās nometnēs – tie, kuri atzīst skaistu, izkoptu balss tembru ar decentu artikulāciju, un tie, kuri skaidru runas veidu uzskata par samākslotu, vecmodīgu un neīstu. Aktieris tiek malts kā grauds starp diviem dzirnakmeņiem. Konkurenci izturēs tikai stiprākie.

ZANE DAUDZIŅA

• Dzimusi 1967. gada 6. novembrī.
• Ģimene: aktiera Viļa Daudziņa sieva un divu dēlu mamma.
• Pērn izdotā «Dienasgrāmata» Latvijā ierindojusies visvairāk pārdoto grāmatu sarakstā.
• TV skatītājus priecējusi vismaz piecos seriālos.
• Seriāla «UgunsGrēks» jaunā sezona gaidāma šoruden.