"Krievi Bulgārijā kļuvuši klusi un nemanāmi…" - tādi ir ceļotāja Artūra Reinika novērojumi

Žurnālam "Kas Jauns" viņš pastāstījis par tur piedzīvoto un arī atklāj, ka pašam Latvijā sākusies aktīva koncertdzīve.

Šovasar "Dobeles zemessargus" un grupu "Tērvete" varēs baudīt Talsu pusē, Rīgā, Kuldīgas novadā un, protams, "Madonas Zelta šlāgerī", kuru mūziķi neesot izlaiduši ne reizi. Artūrs gan atzīst, ka daudz jaunu dziesmu neesot radies, jo, kā savulaik teikuši gan Juris Kulakovs, gan Olga Rajecka, gan Zigfrīds Muktupāvels, – dziedi, ko gribi, tauta vienmēr grib vecos hitus!

Ukraiņu aviolīnijās – latviešu mēlē

“Es jau trešo reizi braucu uz Bulgāriju, bet šoreiz man ir dalītas jūtas par šo valsti. Varbūt tāpēc, ka es esmu ārkārtīgi izlutināts, jo katru gadu kaut kur dodos,” nosmej Reiniks. “Droši vien tie, kas brauc pirmoreiz, daudz citādāk skatās, bet es visu vēroju ar “kaulainu” aci. Kāpēc mēs devāmies uz Bulgāriju? Sākumā bija paredzēts ceļojums uz Melnkalni. Saistībā ar to, ka man viss jūlijs un faktiski arī augusts kā vēl nekad ir bagāts koncertiem, sapratu, ka nav vispār “šķirbas, kur ielīst”. Parasti ceļojumiem piedāvā septiņas, astoņas, desmit vai pat četrpadsmit dienas. Man šāds laikposms nederēja. Atradu Bulgārijas ceļojumu uz dažām dienām – man bija vienalga, kurp doties, jo ļoti vēlējos no Latvijas dzīves uz neilgu brīdi “atslēgties”, šis laiks bija ļoti nogurdinājis,” paskaidro Artūrs, sakot, ka vēlējies pamainīt vidi. Braukt līdzi piedāvājis arī draugam, kolēģim mūzikas jomā.

“Mēs braucām ar ukraiņu aviolīnijām. Ļoti pievilcīgas, skaistas, formās tērpušās bija ukraiņu meitenes. Un ukrainietes lidaparātā runāja latviešu un angļu valodā! Tas mani patīkami pārsteidza. Tajā pašā laikā bija gana korekts komentārs: ja kāds šīs valodas nesaprot, mēs varam palīdzēt arī serbu, ukraiņu, spāņu, itāļu un vēl veselā virknē citu valodu. Tas, ka mūsu lidojumā pamatvalodas bija latviešu un angļu, man kā Latvijas patriotam ļoti patika,” sajūsminās Reiniks.

Hoteļu serviss krietni krities

Bulgārijā Artūrs jau pats bija iepriekš atradis hoteli, kur apmesties. Taču paziņa ieteikusi citu, kuram iepriekš bijušas ļoti labas ceļotāju atsauksmes, bet par divdesmit eiro dārgāks nekā iepriekš iecerētais. Ceļotājs piekritis maiņai.

“Apmetāmies hotelī Burgasas pilsētā, apmēram 40 kilometru no lidostas. Tur brīnišķīga Melnā jūra, hotelī ēdināšana ļoti kvalitatīva – brokastis un vakariņas.

Mums nebija pats bagātākais hotelis, bet standarta klases. Ledusskapis, protams, tukšs. Mēs šo to sapirkām, īpaši dzeramo, jo laukā bija pāri par 32 grādiem karsts – ūdens jādzer diezgan daudz. Dabīgi, pudeles tiek izdzertas – skārdenes, plastmasas, stikla. Kārtīgi visu tukšo taru salikām blakus atkritumu tvertnei. Atgriezāmies no jūras – mūsu tukšā tara stāv kā stāvējusi,” pirmo kritiku izsaka ceļotājs un turpina, ka daudz peldējušies, baudījuši jūras piedāvātos labumus. Kājās, protams, peldšorti – kaut kādas smiltis paliek un nobirst uz grīdas. Kad atgriezušies no pastaigas, skatās, smiltis joprojām savā vietā, nav saslaucītas. Pie Artūra drauga gultas vēl mētājušās kaut kādas apkopējas sirmo matu šķipsnas. “Domāju: kā var neiedomājamas lietas neieraudzīt? Mēs, protams, bijām šokā, bet lai jau stāv tas sirmais matu kušķis! Tas mūs kā vīru cilvēkus īpaši neuztrauca. Nosmīnējām, bet nodomājām, ka agrāk tā gan nebija. Es arī runāju ar vienu gidi, kura atzina, ka es neesot vienīgais, kurš to saka. Gan sakarā ar Ukrainas karu, gan visu pārējo, arī darba tikumiņa zudumu. Sevišķi jaunām darbiniecēm, kurām uzreiz gribas saņemt lielu naudu. Taču viesnīcās sākumā nemaksā naudas žūksni par melno, apkopējas darbu,” dzīves patiesību izsaka Artūrs un bilst – attiecīgi, ja maksā maz, sievietes uzskata, ka uz darbiem nav īpaši jāiespringst. Mūziķim stāv prātā vēl cita lieta, jo daudz kur pasaulē jau pabijis – piemēram, Kubā, Jamaikā, Meksikā. Ja tu atstāj dzeramnaudu, tad atnāc uz hoteli un no palagiem un dvieļiem tev ir izveidoti ziedi, dekorācijas, rožlapiņas. It kā sīkums, bet patīkami.

“Mēs ar draugu pirmajā dienā aizmirsām atstāt dzeramnaudu uz gultas – parasti noliekam divus eiro. Nodomājām, ka varbūt tāpēc apkopējas apvainojās un neko netīrīja. Kad atkal devāmies prom, katrs nolikām pa diviem eiro. Atgriežamies – nauda paņemta, bet istaba nav kārtota,” domīgs palicis Artūrs. Tāpat viņš ievērojis, ka arī gidu līmenis stipri krities: “Bulgārijas pilsētas ir ļoti senas – arhitektūra pat no 6. gadsimta. Gidu standarta gājiens – re, vecpilsēta, galvenā iela, skatieties un priecājieties! Agrāk gan bija tā, ka gids mums nāca līdzi un stāstīja visu sīki un smalki, bet te visus palaiž brīvsolī! Es gan Bulgāriju diezgan labi zinu, tāpēc mani īpaši neuztrauca, būs vai nebūs gida komentārs. Taču, ja cilvēks šurp atbrauc pirmoreiz, viņam tomēr nepieciešams gida pakalpojums…”

Vairs nav krieviem draudzīga valsts

Reiniks paviesojies dažādās vietās un par dažām pastāsta sīkāk: “Bija Nacionālā parka apskate – demonstrēja lauku sētu, kā ungāri dzīvo. Atceros, krievu laikos šajā parkā bija sēta, kurā uzņēma viesus – nama saimnieki sagaidīja viesus, tērpušies tautiskos tērpos, cienāja ar rakiju, kas viņiem ir topa dzēriens. Tur arī piedāvāja ungāru tradicionālos ēdienus, bija viņu mūzika un, protams, dejas. Kronis visam – sabēra karstas ogles, un ungāri ar plikām pēdām dejoja pa sakaitētām oglēm.”

Cita apskatāmā pilsēta šoreiz bijusi Sozopole. Sākums šķitis, tā nekas. Stāstījuši, ka būs brauciens pa upi. Samulsinājis gan fakts, ka tā ilgums būs vien 35 minūtes, bet piebilde – redzēsim simtiem dažādu dzīvnieku, zivtiņu, kas ierakstītas Bulgārijas Sarkanajā grāmatā. “Kā var tik īsā laikā redzēt tik daudz visādu brīnumu?! Protams, bija jauki, bet ne vairāk. Pēc tam mūs veda parādīt baznīcu, nosauktu svēto Kirila un Metodija vārdā – tas ir pareizticīgo dievnams. Bulgāri saka, ka šajā baznīcā apglabāti Jāņa Kristītāja pīšļi. Būtībā Sozopoles pilsētu var saukt par otro Jeruzalemi. Šim stāstam gan ne visi piekrīt – pasaulē ir baznīcas, kuras uzsver, ka tieši viņu dievnamos atrodas Jāņa Kristītāja pīšļi. Taču bulgāri, protams, paliek pie savas versijas,” uzsver stāstītājs.

Artūrs atklāj, ka apmēram pirms gada viņa paziņa un vēl vesela virkne cilvēku bulgāru zemē iegādājās mājas par smieklīgu summu – brīnišķīga ezera krastos. “Visi kvantumā sapirka īpašumus. Taču apmēram pirms pusgada mana draudzene teica: zini, es vairs nevaru izturēt, jo tur pilns ar krieviem! Viņa saka: man kaimiņos divi krievi nopirkuši mājas, es tādā vidē dzīvot negribu. Nu viņa pārdod savu īpašumu. Zinot šo informāciju, braucu un pētīju situāciju,” klāsta Reiniks un pastāsta, ka viņa tūristu grupā bijuši lietuvieši, igauņi, latvieši, ukraiņi. Kad sēdējuši krogā, visi jutušies kā brāļi. “Tur bija tāda “elektrība”, mēs sapratām, ka esam tie, uz kuriem var paļauties. Grupā bija arī krievi, bet viņi bija tik klusi, ka praktiski viņu klātbūtni pat nejutām. Valoda gan skan, piemēram, veikalos – pārdevējas grib pārdot preci un, protams, runā krieviski. Taču krievi šajā zemē nav ne agresīvi, ne piedzērušies,” salīdzina ceļotājs un piemin faktu, ka Bulgārijā ir grūti komunicēt, ja neproti ne bulgāru, ne angļu valodu. Viņš novērojis – ja cilvēks ir vecumā nedaudz virs 40 gadiem, tad runā arī krievu valodā. Taču jaunieši ar draudzīgu smaidiņu pavīpsnā – draudziņ, ja tu neproti bulgāriski vai angliski, uz redzēšanos! Tas ir lieliski saprotams, jo vēl pirms mana brauciena Bulgārijas premjerministrs publiski paziņoja, ka Krievija ir viņu valsts ienaidnieks. Redzēju arī masu informācijas līdzekļos, ka Bulgārija vairs nav krieviem draudzīga valsts. Tas tur ir izteikti jūtams,” novērojis Reiniks.

Labāk latviešu kotlete un karbonāde

Interesantu faktu raibumu par bulgāru zemi Reinikam netrūkst. Varnā, piemēram, atrodas vīriešu klosteris, kura sienās ir iemūrētas mājas. Katrai no tām bijušas trīs telpas – dzīvojamā, ēdamistaba un lūgšanu telpa, un vieta, kur novietoja mirušos mūkus. Savukārt Sozopolē atrodas pirātu kuģis, daudzus simtus gadus vecs, bet joprojām braukšanas kārtībā. “Bulgārijā ir virkne dievnamu, kuros ir jākāpj uz leju un, ieejot iekšā, jāpieliec galva. Jautājums – kāpēc, jo parasti dievnami ved uz augšu. Izrādās, Bulgārijā 500 gadus bijis osmaņu impērijas jūgs. Osmaņi jeb tā sauktie turki aizliedza bulgāriem būvēt dievnamus. Atļāva tikai ar noteikumu – ja, piemēram, garām jāj kāds osmaņu aristokrāts un ēkas augstums pārsniedz jātnieka augumu, tad ar steigu tas jānojauc. Ja dievnams ir zemāks par augstmaņa augstumu, var atstāt. Drošības pēc neriskēja, dievnami tapa pazemē,” interesantumu atklāj aizrautīgais ceļotājs un teic, ka Sozopole pirmoreiz rakstos minēta 600 gadu pirms mūsu ēras, Sebra radusies 6. gadsimtā pirms mūsu ēras, tā ir ļoti sena civilizācija.

“Melnā jūra ir burvīga, brīnišķīgi zils ūdens, krastā balta smiltiņa, palmas un viss pārējais. Peldējos, uzņēmu arī video, jo esmu nopircis jaunu telefonu, ar kuru var arī zem ūdens filmēt. Starp tūristiem daudz dzirdēju latviešus, poļus, čehus, vāciešus, ungārus, angļus. Krievi arī bija, bet, kā jau teicu, sarunājās ļoti klusi. Labi atpūtos un ēdu melnās mīdijas, kuras gan patiesībā riebās. Ēdu, lai varētu pateikt, ka esmu tās baudījis. Lai tādas labi pieēstos, vajag vismaz trīs šķīvjus. “Kalpa vēderam” to nesaprast, jo man labāk patīk latviešu kotlete un karbonāde,” pasmej Artūrs un teic, ka nemaz nezinot, kas ir bulgāru nacionālais ēdiens – var tik spriest, ka viņi spiež uz jūras velšu baudām.

“Šis brauciens bija pēkšņs, bet mēs ar gidi jau norunājām, ka noteikti uz pilnu krūti oktobrī brauksim baudīt Sicīliju. Esmu tur jau bijis, bet vēlos vēl pabūt. Man tur ļoti patīk, un, kur patīk, tur vēlos atgriezties. Ar Bulgāriju gan šoreiz nedaudz vīlos, bet vienalga esmu apmierināts,” beidzot sarunu, vērtē Artūrs Reiniks.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!