"Nejūtos kā pensionāre!" - Elita Mīlgrāve svin savus 60

Satiekot Elitu, pavisam nešķiet, ka viņai tūliņ jau 60 gadu – vecums, kad vēl pirms pārdesmit gadiem cilvēki devās pensijā. Elita staro, viņas sejas āda ir svaiga gluži kā jaunam skuķēnam. Žurnālam "Kas Jauns" jubilāre stāsta, kā nokļuva mūzikas industrijā, atklāj, kāpēc pēdējos gados iesaistījusies veselības biznesā un kāpēc vairākus mēnešus gadā uzturas Kanāriju salās.

Joprojām bērna prātā

Nodzīvoti 60 gadi. Tas ir daudz vai maz? Elita ilgi domā, līdz atbild. “No kāda viedokļa uz to skatās. Ja no tā, cik padarīts, tad daudz. Bet, ja no tā, cik vēl gribas padarīt, tad maz! Tagad jau 60 gados cilvēks vairs neskaitās vecs. Tagad tie ir brieduma gadi, un iekšēji tā arī jūtos. Nepavisam nejūtos kā pensionāre, gluži pretēji. Dažreiz uzvedos mazliet jautrāk nekā manam vecumam piedienētos. Jo, dzīvojot un strādājot tādā vidē, kur ir mūziķi, jauni un radoši cilvēki, citādi nemaz nevar,” smejas Elita, piebilstot: “Jā, kāds teiks, ka tas jau ir bērna prātā. Bet domāju, ka visiem patīk cilvēki, kuri paliek bērna prātā līdz sirmam vecumam. Uzskatu, ka tas, kurš šo bērnu sevī visilgāk saglabā, tas arī ir vinnētājs. Jo bērni taču ir atvērti, brīvi, nebaidās, ko par viņiem teiks citi, bērni ir atklāti, rīkojas spontāni, viņos nav mūžīgā iekšējā aprēķina.

Rīkojos pēc saviem ieskatiem – tā, kā to jūtu, tā, kā, manuprāt, ir godīgi. Man šis godīgums ir ļoti svarīgs dzīvē, bet tas man arī daudz traucējis. Jo tērēju pārāk daudz nervu, pukojoties, ka kāds nav rīkojies godīgi.”

Elita teic, ka liela atšķirība ir starp cilvēka fizioloģisko vecumu, morālo vecumu un metabolisko vecumu. “Metaboliskais vecums ir tas, kā mēs uzturam savu organismu, kā mēs ļaujam tam funkcionēt,” paskaidro Elita, kura par šo tēmu var runāt daudz un plaši. Jo viņa jau vairākus gadus iesaistījusies vēl vienā biznesā – preventīvajā veselībā, izplatot uztura bagātinātājus, sejas ādas kopšanas produktus un dzīvesstila produktus. “Nu jau šajā jomā strādāju ceturto gadu. Uzsāku, nezinot, ka priekšā būs pandēmija un mūzikas biznesā iestāsies krīze. Es vienkārši gribēju vēl kaut ko dzīvē pasākt – kaut ko, kas nav tikai mūzika un izklaide. Gribējās kaut ko taustāmu – cik izdari, tik saņem. Ar paredzamu rezultātu. Nepavisam kā mūzikas industrijā, kur darba pozitīvais rezultāts nereti pat netiek sasniegts.

Reiz noklausījos lekciju par veselību, un tā vietā, lai iegādātos produktus, man piedāvāja iesaistīties pašā biznesā. Iekšējā sajūta teica, ka vajadzētu pamēģināt. Pilnīgi nejauši trāpījos uzņēmumā, kas strauji attīstās visā pasaulē. Pirms tam pat iedomāties nespēju, ka tas manā dzīvē ienesīs tik daudz jauna. Piemēram, šobrīd ļoti daudz mācos, braucu uz starptautiskām konferencēm, palīdzu cilvēkiem ar veselības problēmām. Jo reāli redzu, ko tas viņiem dod, sākot ar manu ģimeni un mammu, kura nupat nosvinēja 90 gadus, bet pēc pirms pieciem gadiem pārciestā mikroinsulta ir atjaunojusi spēkus ar Zinzino Veselības protokolu un joprojām dejo, dzied un skaita dzeju no galvas.”

Starp pandēmiju un karu

Jaunais bizness aizrāva Elitu Mīlgrāvi, kad pandēmijas dēļ izklaides un mūzikas industrija tika nolikta uz pauzes. “Īsti jau neko nevarējām darīt. Tomēr šajos grūtajos apstākļos Zelta mikrofona balvu pasniegšanas ceremonijas spēju sarīkot, gāju uz priekšu par spīti visiem suņiem, kas rēja. Patiesībā ar pēdējiem diviem "Zelta mikrofoniem" bija ļoti smagi. Vispirms bija pandēmijas ierobežojumi un nebija īsti skaidrs, kā aizvadīt ceremoniju, lai nepārkāptu noteikumus. Taču tik un tā pret mums tika ierosināta krimināllieta, jo birokrātiski piesieties jau var pie jebkura sīkuma. Bet, kad krimināllietā visu smalki pārbaudīja, noskaidroja, ka mums ar epidemioloģisko drošību pasākumā viss bija kārtībā. Toties sabiedrībai atkal bija, par ko pašūmēties,” pasmaida Mīlgrāve.

Savukārt šogad "Zelta mikrofons" notika laikā, kad Krievija uzsāka plaša mēroga karu Ukrainā. “Divas dienas pirms ceremonijas sākās iebrukums, tāpēc uz lielas jautājuma zīmes bija, vai "Zelta mikrofons" vispār notiks. Televīzijā bija vairākas apspriedes, ko darīt, vēlāk uzzināju, ka viena no versijām bija ceremoniju ierakstīt un parādīt pēc kāda laika. Jo viss jau bija sagatavots, studija uzbūvēta, mēģinājumi notika. Pastāvēju uz to, ka šie ir profesionālie svētki un tos var nosvinēt dažādi. Varam taisīt tingeltangeli, bet varam arī solīdi pasniegt balvas, ko mūziķi šajos ne vieglākajos pandēmijas apstākļos ir godam nopelnījuši. Viņi jau tā ir strādājuši sarežģītā situācijā, un viņus neapsveikt – tas arī ir nepareizi. Tas nebūtu godīgi!” uzsver Mīlgrāve, sakot, ka pilnībā nācies izmainīt pasākuma scenāriju, tekstus vadītājiem, repertuāru: “Tā ka bija interesanti šie pēdējie divi gadi. Bet "Zelta mikrofons" jau vienmēr bijis piedzīvojumiem bagāts.”

Ar radio sirdī

"Zelta mikrofon"a balvu pasniegšanas ceremoniju Elita Mīlgrāvē organizē jau 26 gadus, un arī mūzikas biznesā darbojusies visu savu mūžu. Kā viņa līdz šai jomai nonāca?

“Sāku strādāt Latvijas Radio, nonācu "Mikrofona" redakcijā. Kāpēc tieši radio? Patiesībā tieši tādu pašu jautājumu man uzdeva Latvijas Radio kadru daļas vadītājs, kad pieteicos darbā. Viņš vaicāja, kāpēc negāju uz televīziju,” smejas Mīlgrāve un izstāsta 40 gadu senus notikumus. “Man ļoti patika radio, man tas kaut kā tik ļoti saistīja. Šķita, ka tieši radio varēšu izpaust savu muzikālo pusi, jo esmu beigusi mūzikas skolu, dejojusi, dziedājusi ansamblī, skolas laikos pat spēlēju ballītes Sauleskalnā. Man likās, ka radio ir vieta, kur varētu izpausties, es radio jutos kā zivs ūdenī. Bet televīzijā... Man tā vizuālā puse mulsināja, tomēr biju meitene no laukiem, no Madonas,” stāsta Elita.

Viņa sāka strādāt radio jau pirmajā studiju gadā, kad mācījās žurnālistos. “Vajadzēja piepelnīties, jo mamma varēja iedot tikai piecus rubļus nedēļā. Pirms sāku strādāt, man vēl piedzima dvīņi... Tas bija ļoti intensīvs laiks. Tagad rakstu memuārus un pati nesaprotu, kā toreiz visu iespēju – studijas, bērni, darbs radio, dejošana Vektorā. Es sāku strādāt, kad dvīņiem bija seši mēneši. Pieteicos darbā, jo tieši tobrīd atbrīvojās štata vieta. Mazliet jau avantūrisks solis, bet tādu iespēju nevarēja laist garām. Nodomāju, ka gan jau kaut kā tikšu galā, arī mamma solīja atbalstu, piedāvājās palīdzēt pieskatīt bērnus un teica – ja jau man radio ir sirdslieta, tad lai daru to!”

Ar laiku Elita nokļuva "Mikrofona" redakcijā, un tas viņai bija sapņu darbs. “Jo tur taču bija "Mikrofona aptauja"! Tas ļoti, ļoti vilināja. Domāju, ka varēšu iesaistīties koncertu rīkošanā, un tā arī notika. Rīkojām "Mikrofona aptaujas" līdz pat 1994. gadam, tad arī paralēli ar Gundaru Raču sākām darboties mūzikas ierakstu biznesā. Tas, ka palūdzu Račam pirmo kastīti ar magnetofona kasetēm aiznest uz komisijas veikalu Vaļņu ielā, ir episks stāsts. Bet mūsu bizness sākās ar to, ka man likās – nav taisnīgi, ka ierakstu kompānija "Melodija" izdeva plati ar mūsu rīkotās "Mikrofona aptaujas" dziesmām, nepajautājot ne man, ne mūziķiem. Tas nebija pareizi, tāpēc izlēmu rīkoties. Tad vēl Latvijā nebija autortiesību likuma, bet man likās, ka būtu tikai godīgi pajautāt mūziķiem atļauju un kaut ko viņiem arī samaksāt. Tāpēc uz vienas lapas uzrakstīju vienošanos starp mūziķiem un mums – izdevējiem –, un tā arī sākās mans mūzikas bizness,” atceras Elita Mīlgrāve.

Cīņa ar reketieriem un pirātiem

Latvijas Radio Mīlgrāve nostrādāja vēl pāris gadu, līdz radio vadība gluži saprotami paziņoja, ka tā nu gluži nevarēs sēdēt uz diviem krēsliem – jāizvēlas starp darbu radio un darbu savā privātajā ierakstu kompānijā.

“Tā kā mēs ar savu biznesu bijām jau nedaudz ieskrējušies, tad, protams, izlēmām par labu tam. Ar visu komandu, kas bijām, aizgājām no radio, izveidojām SIA "Mikrofons". Lietas gāja diezgan labi, lai gan nevienam nebija ne mazākās nojausmas par biznesa veidošanu un vajadzīgās izglītības. Darbojāmies pēc savas sapratnes šajā mežonīgajā kapitālisma sākuma posmā, kad rekets bija ļoti izplatīta parādība. Patiesībā mēs vēl strādājām radio, kad mums pieteicās “jumts”, un diktors Dzintris Kolāts bija tas, kurš uzņēmās sarunas ar reketieriem. Viņš tā arī pateica, ka nekāda aizsardzība nav vajadzīga, jo radio cilvēkus jau sargā policija. Tā mēs no reketa tikām cauri sveikā, taču bija vēl viena problēma – pirāti, kas bez problēmām nokopēja mūsu izdotos ierakstus, nesamaksājot mūziķiem autortiesības. Ar pirātiem konkurēt bija praktiski neiespējami, tāpēc cīnījāmies visos līmeņos.

Diemžēl gan deputātiem Saeimā, gan policijas vadībai bija maza izpratne par šīm lietām.

Izglītot sabiedrību intelektuālā īpašuma jautājumos bija gigantisks darbs. Bija jāizmaina domāšana no padomju līmeņa “māksla pieder tautai” līdz sapratnei, kā tā tomēr pieder tās autoriem.”

Vai Elita atceras, kas bija viņas kompānijas pirmā komerciālā veiksme, ar ko tika nopelnīta pirmā lielā nauda? “Pirmās izdevām kasetes ar "Mikrofona aptaujas" laureātu dziesmām, un jau pēc pāris dienām no komisijas veikala zvanīja, ka viss jau izpārdots, lai nesam vēl. Patiesībā pirmajos gados visu nopelnīto ieguldījām biznesā, lai izdotu jaunus un jaunus ierakstus. Tā ka “liekas štukas” mums nebija,” teic Mīlgrāve.

Vaicāta, vai bijusi arī kāda pavisam negaidīta un neparedzēta komerciālā veiksme, viņa iesaucas: “Jā! Tās bija kasetes ar Roberta Gobziņa labākajām dziesmām. Tās tik labi aizgāja, ka nespējām pieražot – tik liels bija pieprasījums. Bet otrs pārsteigums bija "Labvēlīgais tips" ar savu pirmo albumu "Alumīnija cūka". Jā, mums viņu mūzika patika, taču negaidījām, ka viņus tik ļoti izpirks. Tā, ka pietrūka ražošanas jaudas! Neveiksmes? Es nekad nefokusējos uz to, kas nav aizgājis. Es turpinu iet tikai uz priekšu. Jo gaušanās par to, ka kaut kas nav noticis, kā esi iecerējis, nemaina notikušā faktu. Jo ātrāk samierināsies, jo ātrāk varēsi doties tālāk – šis neveiksmes vezums nebremzēs.”

Visas zvaigznes vienuviet

Tikmēr šovasar Elita Mīlgrāve fokusējas uz vēl nebijušu projektu – "Zelta mikrofona" laureātu koncertu par godu ceremonijas 25 gadiem. “"Zelta mikrofons" notiek jau 26 gadus, bet jubilejas gadā – pērn – saprotamu iemeslu dēļ tādu grandiozu koncertu sarīkot nebija iespējams. Tāpēc visu laiku ir tāda kā parāda sajūta, ka nav nosvinēts. Paredzams, ka 26. jūlijā uz Dzintaru koncertzāles skatuves kāps lielākā daļa no "Zelta mikrofona" laureātiem, sākot no pašiem pirmajiem, beidzot ar beidzamo gadu labākajiem māksliniekiem. Visi gan nevarēs ierasties, jo šī vasara mūziķiem ir ļoti saspringts laiks, dažiem šī diena ir jau aizņemta.

Speciāli izvēlējos otrdienu, kas vienmēr māksliniekiem bijusi brīvākā no nedēļas dienām, bet tagad dažam pat tajā otrdienā jāspēlē kāzās! Bet laureātu koncerts būs iespaidīgs, vairāk par 25 dalībniekiem – "Prāta vētra", Intars Busulis, "Instrumenti", "Dzelzs vilks", "Astro’n’out", Olga, Aija Andrejeva, Lauris Reiniks, Būū, "Rīgas modes", reperis ansis, Ozols un vēl daudzi. Viss zieds – pat Laima Vaikule nupat apstiprināja savu dalību kā īpašais viesis! Vadītāji būs gan jaunie Markus Riva un Mārtiņš Spuris, gan Fredis, Baiba Sipeniece, Valters Krauze un Kaspars Breidaks.

Līdz šim "Zelta mikrofona" balvu pasniegšanas ceremonijas notika bez skatītāju klātbūtnes, uz šiem pasākumiem netika tirgotas biļetes. Tāpēc pirmo reizi mūzikas cienītājiem tāda iespēja būs un pirmo reizi vasarā! Protams, tā nebūs labāko apbalvošana, bet gan laureātu koncerts, kur jebkurš klātienē varēs redzēt "Zelta mikrofona" zvaigznes. Būtībā tas ir kā eksperiments, jo vēlamies saprast – varbūt turpmāk balvu pasniegšanas ceremonijas rīkot lielākās koncertzālēs kopā ar publiku. Lai gan daudzi mūziķi saka, ka tā pazudīs viņu svētku intīmā gaisotne. Nezinu, tad jau redzēs,” spriež Elita Mīlgrāve.

Tikmēr viņai pašai beidzamajos gados dzīve mijas ar uzturēšanos Latvijā un Spānijā, Tenerifē. “Tas ir mans jaunais trends – es varu atļauties strādāt attālināti. Tāpēc zināmā mērā jāsaka paldies pandēmijai, kuras dēļ esmu paskatījusies uz savu dzīvi citādāk. Esmu iemācījusies ekonomēt savu laiku, darbus izdarot attālināt, nevis birojā. Es to pašu darbu varu paveikt nevis rudenīgi drēgnajā Latvijā, bet gan Spānijas salās – no rīta aizskriet nopeldēties siltā okeānā, bet pēc tam sēdēt pie datora un strādāt. Tāpēc domāju, ka šoruden atkal turp došos. Jo tomēr tā saule man dod papildu enerģiju,” saka Elita, kurai Tenerifē ir savs neliels dzīvoklis.

Ikdiena Kanāriju salās viņai paiet strādājot. “Dzīve ir ļoti intensīva, arī tagad. Nekas mierīgāks nav kļuvis, vienlaikus daru vairākas lietas. Arī dejošana nekur nav pazudusi – Tenerifē vakaros eju uz salsas un bačatas deju kursiem. Vai tur nepietrūkst būšanas sabiedrībā? Nē! Man tur nav garlaicīgi. It sevišķi, rakstot memuārus, man vajag laiku, lai būtu ar sevi, pārcilātu visas atmiņas, sastrukturizētu tās. Es gan nezinu, vai kādreiz šie memuāri tiks publicēti. Bet man patiešām gribas visas atmiņas piefiksēt. Laikam jau tas ir briedums,” nosaka Elita Mīlgrāve.