Eņģeļi un dēmoni: "Victoria's Secret" tumšā puse izgaismota dokumentālajā filmā

Daudzsēriju dokumentālā filma “Victoria’s Secret: Angels and Demons” ir par modi, seksu, varu, naudu un nepieņemamu uzvedību, kas velk paralēles ar nu jau bēdīgi slaveno finansistu nelaiķi Džefriju Epšteinu.

Vairākus miljardus dolārus vērtais apakšveļas zīmols 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā bija vēl neredzēta kultūras parādība. Zīmols bija pazīstams ar rokkoncerta cienīgām modes skatēm, iespaidīgiem apakšveļas katalogiem, garām un atlētiskām modelēm, kuras tika nodēvētas par “eņģeļiem” un spilgti rozā veikaliem un iepirkumu maisiņiem, kas ir neizbēgami nozīmīgi ASV modes ainevas kontekstā.

Bet aiz ārējās mirguļojošās fasādes slēpās seksuāla rakstura apsūdzības, par darbinieku un modeļu iebiedēšanu un vajāšanu, kā arī vadības nepiekrišanu šovos iekļaut atšķirīgākas modeles no tām, kas jau bija guvušas milzu popularitāti šova ietvaros. Miljardierim un "Victoria’s Secret" izpildirektoram Lesam Veksneram arī bija visnotaļ ciešas attiecības ar dzimumnoziedznieku un finansistu Džefriju Epšteinu.

Daudzsēriju filma dokumentē modes pasaules megazīmola uzplaukumu un kritumu, ietverot stāstus no uzņēmuma iekšpuses. Sērijās skatāmas intervijas ar bijušajiem "Victoria’s Secret" izpilddirektoriem, kā arī pašiem “eņģeļiem”. Kā arī sērijās dokumentēta neatņemama laikmeta iezīme - 90. gadu seksa un lielpilsētas kults, kas arvien vairāk pastiprināja modes zīmola agresīvo seksualitātes klātesamību.

Aptuveni tajā pašā laikā pretrunas par zīmolu parādījās Meta Tirneauera, dokumentālās filmas režisora, radarā. “Tikšanās reizē ar modes zīmolu 2019. gadā atklājās, ka dažas "Victoria’s Secret" modeles ir sacēlušās pret zīmolu sociālajos tīklos,” režisors pastāstīja the "Guardian".

Viņš atzīst, ka pirms tam nebija zīmolam pievērsis nekādu uzmanību. “Mana pirmā reakcija bija apmēram tāda – šī ir vissliktākā, stulbākā, aizvainojošākā, atpalicīgākā mārketinga ideja, ko esmu redzējis, tomēr tā darbojās tādos augstumos, kādos, iepsējams, neviena cita modes kampaņa nav darbojusies,” savās pārdomās dalās režisors.

Filmas režisors Tirnauers ir bijušais "Venity Fair" redaktors, kurš iepriekš veidojis tādas dokumentālās filmas kā “Studio 54”, “Roy Cohn” un filmu par augstās modes dizaineri Valentino. 

“Man patīk veidot stāstus par slēgtām pasaulēm un sistēmām, un es nodomāju, ka šajā stāstā ir kaut kas,” saka Tirnauers.

Daudzas nepatīkamas detaļas par modes zīmolu vēl nebija atklātas, tostarp tas, ka izpilddirektors Veksners, kuram pašlaik ir 84 gadi, ļāva Epšteinam piekļūt bagātībai un sievietēm, piešķirot finansistam plašas pilnvaras pār korporatīvā tirāna finansēm, filantropiju un privāto dzīvi.

1997. gadā Epšteins pat pozēja kā jauno talantu meklētājs žurnālam "Victoria’s Secret", vilinot modeles uz Santamonikas viesnīcas numuriņu, kurā viņš modelēm pieskārās.  

Sērijās izklāstītas Epšteina ciešās un ilgās attiecības ar Veksneru veicināja viņa pilsētas mājas un privātās lidmašīnas iegādi. Abus no šiem labumiem viņš izmantoja savu netiklo darbību veikšanai – seksuāli izmantojot nepilngadīgas meitenes un tās pārvadājot ar savu lidmašīnu. Plašsaziņas līdzekļos viņa privātā lidmašīna izpelnījās nosaukumu "Lolita Express".

Veksners, kurš pagājušā gadā atkāpās no "Victoria’s Secret" uzņēmuma, noraidīja seriāla veidotāju pieprasījumu pēc intervijas, taču noliedza, ka viņam būtu zināms par Epšteina seksuālajiem noziegumiem, kamēr viņš bija izpilddirektors uzņēmumā. Viņš gan atzina, ka vienu reizi viņš ticis informēts par iespējamajiem Epšteina pārkāumiem. Tad Veksners Epšteinam esot aizliedzis turpinās iespējamās netiklās darbības.

Veksners apgalvo, ka viņš pārtraucis attiecības ar Epšteinu 2008. gadā.

Ņujorka ir pilsēta, kurā jūs varat tēlot, kamēr jums izdodas, un Epšteins ir mūsu laika spilgtākais piemērs tam,” saka Tirnauers.

Viņš piebilst, ka, viņaprāt, pilsēta vairo naudas kultūru, kas pēc viņa domām pēc būtības ir korumpēta. Režisors uzskata, ka, jo vairāk šo naudas kultūru izaicina publiski diskreditējot, jo vairāk sabiedrība iegūst un ārišķīgā fasāde pamazām sabrūk.  

Jāatzīst, ka "Victoria's Secret" zīmols jau pirms Veksnera un Epšteina draudzības, nodevās zināmā cīņā par vietu šajā pasaulē – ar perfektajiem sieviešu augumiem un vīriešu seksuālajiem skatieniem.

Kā sērijās stāsta "Victoria’s Secret" bijusī izpilddirektore Šārlīna Ernstere, uzņēmums sievieti definēja kā perfektu būtni, kuru labāku padarīja "push-up" jeb polsterējuma krūšturi. Sievietes vizuālais tēls, kas miljoniem sieviešu visā pasaulē radīja ķermeņa dismorfiju jeb pastiprinātas raizes par savu ķermeni.

Šī vīzija gan krasi atšķīrās no tās, kas 80. gadu sākumā radās, kad Veksners izveidoja zīmolu, kura izveidi iedvesmoja gaumīga un izglītota britu dāma vārdā Viktorija.

Deviņdesmito gadu beigās šis izsmalcinātas tēls bija pārvērties par ko riskantu – apmierinot vīrieša tieksmi pēc jaunākas sievietes.

Tas ietvēra teju nesasniedzamus seksīguma standartus "Victoria's Secret" varēja pievilināt tādas supermodeles, kuras līdz šim nevēlējās parādīties apakšveļu reklāmās. "Victoria’s Secret" būtībā radīja jaunu modes kategoriju, kas bija līdzvērtīga augstajai modei, konsekventi rezervējot modesskatēm labākās modeles pasaulē.

Tirnaueru fascinēja šis neskaidrais modes stūrītis. “Šis zīmols tiek uzskatīts par modes zīmolu, ar visu laiku skatītākajām modes skatēm, taču patiesībā tam nav nekāda sakara ar modi,” viņš stāsta. Tas ir modes mārketinga instruments, lai nopelnītu miljoniem dolāru. Režisora mērķias bija noņemt šīs naudas mašīnas ārējo fasāde, kas viņiem bija ārkārtīgi veiksmīga daudzu gadu garumā. "Victoria’s Secret" izmantoja “sekss pārdod” stratēģiju, un šķietamu brīvas seksualitātes manifestāciju.

Tirnauers uzskata, ka "Victoria’s Secret" bija sava veida Instagrams, kas veicināja nesasniedzamus vizuālā tēla standartus. “Savulaik tirdzniecības centri bija Instagrams, tā bija anestezējoša fantāziju iekārta, kurā mēs visi piedalījāmies, tas pārņēma mūsu dzīvi un šī fantāzija ar mums manipulēja uz katra soļa un lika pirkt lietas, kas mums nav nepieciešamas. Iepriekšanās nav nekas slikts, taču tas kā milzu uzņēmumi izmantoja patērētājus un darbiniekus ir stāsts, kam ir vērts pievērst uzmanību,” saka filmas režisors.