Sigita Pļaviņa jau gadu bez teātra - kāda ir iemīļotās aktrises jaunā dzīve

Pie aktrises mājās viesojies žurnāls "Kas Jauns", un atklātā sarunā Sigita izklāsta visu, kas šobrīd uz sirds sakrājies. Jāpiebilst, ka ilgāku laika posmu viņa nebija pieejama intervijām – pārāk jau sāpēja aiziešana no Liepājas teātra. Arī par šo savas dzīves faktu Sigita vēlējās atklāt savu patiesību.

“Es Bebenes lomu Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienās Silmačos" iepriekš nekad nebiju spēlējusi. Interesanti, ka tad, kad pabeidzu Liepājas teātra 4. studiju un mēs oficiāli ienācām teātrī kā jaunie aktieri, režisors Arnolds Liniņš augustā mēģināja tieši "Skroderdienas" – mana pirmā loma bija Auce,” atminas Sigita, kura pirms nepilna gada tika atbrīvota no darba Liepājas teātrī. “Atkārtotas neierašanās darbā un atteikšanās pildīt valdes rīkojumus,” – tā aktrises atbrīvošanu no darba komentēja teātra valdes priekšsēdētājs Herberts Laukšteins.

“Pēc aiziešanas no teātra nevienā izrādē nebiju spēlējusi gandrīz gadu. Tā nu sanāk – ā brīvmāksliniecei mana pirmā izrāde atkal bija tik ļoti latviskie "Silmači",” saka Pļaviņa un atzīst, ka Bebenes lomā jutusies kā zivs ūdenī. Bebene ir ļoti azartiska loma, Sigitai tikai tādas padod priekšā – tās ļoti patīkot. Aktrise teic, ka par šo lomu uzzinājusi vien divas dienas pirms izrādes, braucot mājās ar traktoriņu un pļaujot zāli, gatavojoties Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūrdobe" apciemojumam. Sākumā atteikusi piedāvāto lomu, bet pēc tam pārdomājusi. Režisors ir lieliskais aktieris Imants Strads, un izrādē piedalās visu Latvijas teātru aktieru zieds – Sigita nospēlēja izrādēs Liepājas koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" un Saulkrastu estrādē.

“Līgo un Jāņi pagāja ļoti skaisti. Mēs kopā ar vīru Anduli jau divus gadus kārtīgi izrotājam sētu šajos godos, saspraužam meijas, mums ir liels ugunskurs. Taču mums patīk ļoti mierīgi un klusi svinēt. Nodziedājām vairākas apdziedāšanās dziesmas, ciemos bija daži draugi,” pastāsta Sigita un pauž, ka cienastu gatavojusi pati, jo ļoti patīk darboties virtuvē. Iemarinējusi gaļu ar kefīru, lokiem, pipariem, sāli – šādā veidā jau vairākus gadus topot sulīgs šašliks. Beidzot arī viņas dārzā nobriedušas zemenes, kuras šogad ir īpaši lielas un skaistas. Viens no aktrises mīļākajiem vasaras saldēdieniem ir saputots putukrējums ar biezpienu, kur kārtās saliktas zemenes – tāds arī pasniegts latviskajos godos.

Katru gadu kāds jauns projekts

“Man jau ir savi gurķīši, tomāti arī aizmetušies, nākamajos svētkos varēsim baudīt. Man vārda diena ir 31. jūlijā, pērn ļoti daudz ciemiņu sabrauca. Viss galds bija noklāts ar maniem audzētajiem dārzeņiem dažādos ēdienos. Tā kā mums te ir piejūras smilts, kartupeļi izdodas gludi un skaisti. Mūsu draugiem līdzi bija divi Maskavas aktieri, kuri ēda tikai kartupeļus, slavējot, ka nekad vēl dzīvē neko tik gardu neesot baudījuši,” palielās Sigita un piebilst – ļoti priecājoties, ka šajā dzīvē bijusi vēl iespēja iekārtot savu sakņu dārzu, kas, protams, nav tik vienkārši un viegli.

“Dārzs visu laiku ir jāvēro, bet man to ļoti patīk darīt. Dažreiz ir sarežģīti, jo es dziedu koncertos, veidoju māla traukus, nupat vīrs uzcēla arī cepli, bet dārzs ir pilnīgi neprognozējams, darbi ir visu laiku,” stāsta Sigita un atklāj, ka katru gadu dārzā mēģinot realizēt kādu lielo projektu. Pirmajā gadā sastādījuši ābelītes, safrēzējuši sakņu dārzu, pērn izveidojusi lielo ziemciešu puķu dobi, bet šogad vēl jāatjauno puķu dobe mājas priekšā. Tāpat abi ar vīru laika gaitā milzīgas teritorijas iztīrījuši no krūmiem.

Pļaviņai pailgu laiku ir arī nopietna aizraušanās: “Es jau trīspadsmit gadus veidoju melno, svēpēto keramiku. Nedaudz mācījos pie man ārkārtīgi mīļa un talantīga Latgales podnieka Ēvalda Vasiļevska, kurš jau mūžībā. Piedalījos arī vairākos plenēros pie keramiķiem Ingas un Mārtiņa Pērkoniem Kadagā.” Kad ar vīru pirkuši jaunu īpašumu, lēmuši, ka noteikti te cels cepli. “Vienmēr visu darām paši,” paskaidro Sigita, bet nenoliedz, ka nereti nākot arī palīgi – visu vienkārši nevar paspēt. Pagājušajā gadā, piemēram, lūguši cilvēkiem feisbukā, varbūt kāds var pārdot lietotus šamata ķieģeļus cepļa vajadzībām? Ļoti labi veicies, un šodien aktrise saka sirsnīgu paldies visiem, viņa visus mēģināšot atcerēties un uzdāvinās katram pa mazam māla trauciņam. Jo neviens ķieģeļus neesot pārdevis, visi ir uzdāvināti.

Sigita gan atzīst, ka šobrīd par jaunu trauku izstādi nedomājot, bet, ja galvā ienāks kāds interesants koncepts, pēc kāda laika noteikti būšot. Ienācis pat prātā, ka nosaukums izstādei varētu būt Zeme, jo māls taču nāk no zemes. Sigita uzsver, ka viņai patīk vienkārši trauki, un tos veido ar rokām, nevirpo – tajā ir kaut kāds autentiskums, siltums, vienkāršība, vēlēšanās lietot ikdienā. “Uz Jāņiem manas draudzenes paņēma traukus un teica: tos taču var lietot! Es atbildēju: nevis var, bet obligāti jālieto! Vienmēr uzsveru, ka pārdodu traukus cilvēkiem tikai tad, ja viņi tos lietos ikdienā. Negribu, lai stāv plauktos. Man liekas, ka tie ir tik ļoti praktiski un vienkārši savā esībā. Kas var būt skaistāks par melnu trauku – lielu šķīvi vai mazu sāls trauciņu?” vaicā māksliniece un ļoti priecājas, ka jaunais ceplis atrodas pašā sētsvidū, goda vietā, kur kādreizējam Cīrulīšu mājas saimniekam, latviešu strēlniekam Krišjānim Karlsonam, bijusi siltumnīcu apkures māja. Sigita tāpat palepojas, ka vīrs Andulis jauno cepli uzbūvējis kā ēģiptiešu piramīdu.

Iejūtas augu pasaulē

Sigita stāsta, ka viņai arī augu pasaule tagad ir ļoti “atvērusies” – tas mantojumā no omes, īstas saimniekmeitas. Mazmeitai gan šai jomā renesanse sākusies, kad iesākusi veidot traukus. Māls atgriezis pie visa dabiskā. Tad pēkšņi mājās gribējies koka dēlīšus, lina sedziņas.

Toreiz iepazinusies ar pāvilostnieci, lielisku augu pazinēju Vairu Kārkliņu – aktrise novēl katrai sievietei iziet pie viņas šos augu mācību kursus. “Es, piemēram, šajā ziemā pārliecinājos, kas ir vītola miza, kad tev ir augsta temperatūra. Šī tēja ir dabīgais aspirīns. Nesen es arī novadīju Liepājā ielīgošanas pasākumu – turp devos ar pirts slotiņām un tautas dziesmām. Viena sieviete pēc tam pat pateicības vēstuli man uzrakstīja,” palepojas Sigita un klāsta savu novērojumu, ka tagad sievietes ir ļoti aizrāvušās ar mākslīgām skropstām, kas viņai šķiet viens vienīgs vājprāts. “Daiļā dzimuma pārstāves, visi taču redz, ka jums ir plastmasas gabaliņi pieķibināti pie jūsu skaistajām skropstām! Bet ļoti interesants veids, kā var uzlabot uzacu un skropstu izskatu un biezumu – paņemt pelašķa lapiņas, nedaudz apkaltēt, uzliet virsū vīnogu kauliņu eļļu, mēnesi paturēt un pēc tam visu ziemu vakaros vienkārši sasmērēt uzacis un skropstas – tās būs brīnišķīgi skaistas un dabiskas,” silti iesaka lietpratēja un pastāsta, ka pati arī gatavo, dāvina draudzenēm un reizēm pārdod papeles, ievas un samtenes eļļu.

Pati sev tikai nesen atklājusi samtenes un gājusi ar milzīgiem pušķiem pirtiņā pērties – tām nav spēcīgā smarža, kura citiem nepatīk. Sigita pauž, ka samtene lietojama arī kā garšviela. Gruzijā, Azerbaidžānā un citās tās apkaimes valstīs darina virtenes no samtenēm un tās pievieno arī plovam, gatavo tēju, kura ir ārkārtīgi attīroša, zina stāstīt Sigita.

“Šobrīd mana pati galvenā prioritāte ir dārzs un māja. Protams, arī koncerti – ja pasūta, tad visu pārējo atstāju. Prioritāte man ir arī trauki, kuros jāiegulda ļoti daudz laika un darba. Nākamo cepļa kūrumu es grasos piepildīt ar traukiem, kurus veidos mani audzēkņi. Daudzi taujā pēc meistarklases, es izsludināšu dažus datumus un pie manis mājās varēs veidot traukus. Tie būs ar iniciāļiem, pēc tam savā ceplī apdedzināšu un atdošu saimniekiem,” ieceri atklāj Sigita.

Jutusies kā vardarbīgā ģimenē

“Taču ļoti sevi noslogot darbā es negribu, jo īpaši novērtēju šo dzīvesveidu. Godīgi sakot, pie tā biju jau pieradusi 13 gadus. Liepājas skatītāji to redzēja, jo cilvēki man pat nāca uz ielas klāt un brīnījās, kāpēc man nedod darbu. Kad uz Liepājas teātri atnāca pašreizējais direktors Herberts Laukšteins, man pazuda viss – lomas, iespējas, atalgojums. Tāpēc dziedāju koncertos, veidoju traukus – man vienkārši nebija ko ēst, bija arī kredīti, kuru šodien vairs nav,” atklāti saka Sigita un pauž, ka, tā kā teātrī viņai maz deva darbu, bija pieradusi pie brīvības.

Mani no Liepājas teātra neatlaida, jo teātris man prasīja izlīgumu, nevis es viņiem. Protams, ka teātra man pietrūkst, un bija arī dīvaina sajūta, ka neviena kolēģe, ar ko kopā esmu “izēdusi” pudu sāls, ar kuriem 29 gadus esmu bijusi tik tuva, nepiezvanīja un nepavaicāja, kā es jūtos. “Domāju, varbūt es esmu temperamentīga pēc rakstura, allaž saku, ko domāju, bet man ar gandrīz visām kolēģēm tomēr bija labas attiecības. Šī vilšanās man bija vislielākā un sāpīgākā, jo aktrises profesiju es neesmu pazaudējusi,” atklāta ir Sigita un uzskata – kolēģēm ir milzīgas bailes, jo teātri viens cilvēks vada kā savu privāto uzņēmumu. Sigitasprāt, visiem ir bail zaudēt savu silto vietiņu, un tagad viņa kolēģes ļoti labi saprotot.

“Man 13 gadus ar teātra direktoru bija tādas attiecības kā vardarbīgā ģimenē, man nebija spēka aiziet, turējos ar zobiem un nagiem. Direktors mani nevarēja atlaist, jo nebija nekādu pārkāpumu.

Ja es nebūtu apprecējusies, noteikti nepietiktu spēka aiziet no teātra,” domā aktrise un piebilst, ka beigās pati izaicinājusi likteni, lai viņu atlaiž. Taču Liepājas teātrim VID bija jāizlabo ieraksts, ka nav atlaiduši, bet ir izlīguši. “Mani neatlaida par to, ka es nebiju vakcinējusies. Milzīgā obligātā piespiešana man ir pilnīgi nepieņemama. Vienkārši es noprotestēju – man lika strādāt, bet nemaksāja par darbu. Vienreiz es vēlos visiem pateikt to, kā bija patiesībā!”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!