Viņsaulē aizgājis Jāņa Streiča brālis Ēriks. Kā vīra nāvi pārdzīvo viņa atraitne - "Panorāmas" leģenda Maija Migla
Kādreizējā LTV raidījuma "Panorāma" žurnāliste Maija Streiča (kādreiz Maija Migla) aizvien rūgti pārdzīvo savas mūža mīlestības, vīra Ērika Streiča pēkšņo nāvi. “Raudu katru dienu,” asarām acīs atzīst leģendārā režisora Jāņa Streiča brāļasieva.
Vēl pērn rudenī Ēriks un Maija kopā apceļoja gleznaino Maltu, bet Lieldienās atzīmēja 30 gadu kopābūšanas gadadienu.
Nu Maija cenšas pierast dzīvot viena, jo 20. maijā Ēriks Streičs pēkšņi devās mūžībā. 26. maijā Meža kapos viņš tika guldīts zemes klēpī līdzās brāļa, leģendārā kinorežisora Jāņa Streiča dēlam režisoram Kristapam Streičam, kurš nelaimes gadījumā, avarējot deltaplānam, gāja bojā 2010. gada rudenī, būdams tikai 40 gadu vecs. Tad nu uz kapsētu sabrauca visi, kam Ēriks Streičs bija mīļš un dārgs. Lai atvadītos no jaunākā brāļa, ceļu no Polijas pierobežas Lietuvā mēroja arī Jānis Streičs ar ģimeni.
Ērika atraitne Maija, kas ilgus gadus nostrādāja Latvijas Televīzijā, veidojot sirsnīgas reportāžas par pašmāju lauku ļaudīm, atzīst, ka joprojām nespēj samierināties un pieņemt vīra aiziešanu. Pirms diviem gadiem Ērikam mediķi atklāja retu plaušu slimību, sievu informējot, ka vairāk par diviem gadiem ar šo diagnozi neviens vēl nav nodzīvojis. Maija šo šausmīgi biedējošo informāciju vīram nestāstīja, jo nevēlējās viņā apslāpēt dzīvotdegsmi. Ērikam pēc laika šo faktu bija pastāstījuši ārsti, taču Maija mīļoto dzīvesbiedru mudināja par miršanu nedomāt; kundze ik dienu viņu uzmundrināja un dzīvoja ticībā, ka ar savu mīlestību, apzinīgu medikamentu lietošanu un mierīga dzīvesveida ievērošanu Ēriks varēs dzīvot vēl ilgi. Diemžēl šī cerība nepiepildījās. To, ka dzīves pavediens varētu šajā gadā aprauties, iespējams, jauta arī Ēriks pats. Šajā pavasarī, kad izdevniecība apstiprināja viņa autobiogrāfiskās grāmatas izdošanu par piedzīvojumiem krievu armijā, Streičs bija priecīgs, taču izteicies, ka grāmatas atklāšanu jau laikam nesagaidīs.
“Pirms pāris dienām bijām kopā nosvinējuši Ērika vārdadienu un dzīvojām jauki pa mājām. 20. maijs diemžēl mūs pārsteidza nesagatavotus… Ēriks noskatījās pasaules hokeja čempionāta spēli, kurā Latvija uzvarēja Austrijas izlasi, tad dzirdēju, ka viņam bija diezgan gara un sirsnīga telefonsaruna ar dēlu, un viņš bija ļoti labā garastāvoklī.
Pašā vakarā, nākdams uz gultu, Ēriks manā acupriekšā pēkšņi saļima. Tas bija sekundes jautājums, un viņš izdzisa.
Sekciju netaisījām, taču skaidrs, ka tas bija vai nu infarkts, vai insults,” nopūšas Maija.
Pie vīra ķermeņa histērijā nosēdēja tik ilgi, kamēr viņš vēl bija silts. Vispirms sazvanīja Ērika meitu, tad dēlu un pēc tam par šausmīgo vēsti informēja Ērika brāli režisoru Jāni Streiču, kurš beidzamajos gados ar kundzi Vidu dzīvo savā lauku īpašumā Lietuvā. “Jānis bija satriekts. Viņiem ar Ēriku bija ļoti cieša saikne. Sazvanījās katru otro dienu, gari un mīļi runājās, jokoja… Bērnībā brāļi uzauga atsevišķi, mamma viņiem nomira, kad Jānim bija 11, bet Ērikam tikai septiņi gadiņi. Katrs uzauga pie citiem radiem, bet pieaugot viņi ļoti satuvinājās,” stāsta Maija.
“Ēriks ir… bija mana mūža lielā mīlestība. Viens otram bijām otrā laimīgā loze. Kad sastapāmies, abiem aiz muguras bija pirmā laulība, katram bija pa diviem bērniem, kuri, mums kopā saejot, arī kļuva draudzīgi kā brāļi un māsas. Mēs dzīvi svinējām, kopā regulāri braukdami skaistos ceļojumos pa Eiropu, izbraucām skaisto Norvēģiju, bet vēl pērnruden, neraugoties uz Ērika slimību, pabijām Maltā. Kādreiz, kad vēl strādāju "Panorāmā", dažkārt Ēriks man ar kolēģiem brauca līdzi pa Latviju. Cik jautri un aizraujoši mums bija šie braucieni! Kad citkārt darba dēļ Ēriks nevarēja mums pievienoties, kolēģi vienmēr taujāja, vai nākamreiz Ēriks nebūs. Viņa kompānija cilvēkiem ļoti patika. Ēriks bija ļoti pozitīvs cilvēks, brīnišķīgs stāstnieks, viņam bija lieliska humora izjūta un fenomenāla atmiņa – pa datumiem un laikiem precīzi atminējās, kur bijis, ko sastapis, ko darījis…”
Pēc vīra nāves Maija tikai reizi uz mirkli Ēriku redzējusi sapnī. “Viņš bija kādā cilvēku lokā – kā jau Ēriks, būdams vienmēr kompānijas dvēsele. No tās reizes manī kaut kāds miers ienāca, jo, sapnī viņu redzot, es sajutu, ka viņam ir labi,” saka Maija.
Kad pirms daudziem gadiem Maija Migla kļuva par Ērika Streiča sievu, abus laulāja Auces Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzes priesteris Uldis Cēsnieks. Viņš kļuva Streiču ģimenei par ļoti tuvu cilvēku, un jau kāzu dienā Ēriks lūdza katoļu priesterim, lai tieši Cēsnieks vadītu bēru ceremoniju, kad viņš nomirs. Šo vīra lūgumu sieva Maija arī piepildīja; Uldis Cēsnieks turēja vārdu un bija kapsētā kopā ar tuviniekiem, kad visi atvadījās no Ērika Streiča.
Maija neslēpj, ka ļoti pārdzīvo vīra zaudējumu un raud katru dienu. Viņa pielikusi mājās pie sienas vīra portretu, lai kaut nedaudz mazinātu sajūtu, ka palikusi viena. “Nupat sazvanījos un sirsnīgi izrunājos ar savu kādreizējo kolēģi, žurnālisti Veltu Puriņu. Esam draudzenes jau daudzus gadus. Viņa mani atbalsta un mierina šajā grūtajā laikā. Velta zina, ko nozīmē palikt vienai. Viņas vīrs aizsaulē aizgāja pirms aptuveni desmit gadiem, un viņa kopš tā laika savā dzīvoklī ilgi nespēj uzturēties. Velta vienkārši nav nekad dzīvē radusi pie vienatnes, tāpēc kopš vīra nāves, cik nu iespējams, cenšas ciemoties gan pie meitām, gan māsīcas. Mājās viņa jūtas neomulīgi, ja ir viena. Man ir citādi. Nav sajūtas, ka gribētos kādu sabiedrību meklēt vai doties prom no mūsu mājvietas. Es mājās jūtu tādu labu miera sajūtu, un sāpes… zinu, ar laiku tās mazināsies un pāries. Vismaz ceru, ka tā būs,” asarām acīs saka Maija Streiča, kuru emocionāli atbalsta arī citas draudzenes, bērni un vīrabrālis Jānis Streičs.
