"Esmu apdedzinājies un guvis mācību," - Dāvis Auškāps atguvies pēc bankrota
"Tobrīd tā bija reāla trauma!" žurnālam "Kas Jauns" atzīst uzņēmējs un režisors Dāvis Auškāps, kurš pirms četriem gadiem piedzīvoja pamatīgu krahu restorānu biznesā.
15 gadus Auškāps veiksmīgi darbojās restorānu biznesā.
Sabiedrībā zināmi ļaudis pulcējas Dāvja Auškāpa jaunā bāra atklāšanā
Vecrīgā durvis vēris jauns gastrobārs „Jūlijs Pumpurs”, kura saimnieks ir „Teātra bāra” īpašnieks Dāvis Auškāps.
Viņš izveidoja populāro "Teātra bāru", kas kļuva teju vai par radošo personību kulta vietu, tad "Teātra bāra restorānu", veiksmīgi saimniekoja krodziņā tūristu iecienītajā Margaritas salā Venecuēlā. 2017. gada vasarā Auškāps pārdeva savu "Teātra bāru" un īstenoja citu projektu – gastrobāru "Jūlijs Pumpurs" -, taču bankrotēja. Kā Dāvim Auškāpam, kurš nesen nosvinēja 47. dzimšanas dienu, klājas tagad?
Kļūst par pavāru
“Tā bija sāpīga pieredze, taču pieredze, no kuras varēju mācīties, ko ņēmu vērā, savā dzīvē dodoties tālāk. Atzīšu, ka tagad esmu daudz piesardzīgāks ar jaunu projektu sākšanu, ar investīcijām, bet tajā pašā laikā skaidrs, ka to uzņēmēja gēnu, kas manī mīt, nevar izskaust. Tāpēc visu laiku man galvā rosās visdažādākās idejas, un pēc smagā kritiena nepagāja ilgs laiks, kad atvēru savu "Dāvja virtuvi" Āgenskalnā,” stāsta Auškāps.
Interesanti, kā Dāvis, kurš 17 gadus darbojies restorānu biznesā kā restorānu vadītājs un īpašnieks, nonāca līdz tam, ka pats kļuva par pavāru? “Izaugu līdz tam lēnā garā. Kad izveidoju "Teātra bāru", es vispār neko nesapratu ne no restorānu biznesa, ne no ēdināšanas. Kad nākamais projekts bija "Teātra restorāns", tad jau pamatīgi iedziļinājos visā tajā, ko nozīmē restorāns. Apguvu to visu kā uzņēmējs, bet pēc tam arvien vairāk mani sāka interesēt pats ēdienu gatavošanas process. Gan, braukājot pa pasauli un iepazīstot citu valstu virtuvi, degustējot izcilus ēdienus, izbaudot jaunas garšas, gan pamazām pats sāku gatavot. Un, kaut man pašam bija restorāni, es vienu laiku nostrādāju par pavāra palīgu pie Inetas Grēniņas, kura savulaik strādāja Andreja Žagara restorānā "Simpozijs". Viņa ir absolūta garšas burve, un tagad es viņu uzskatu par savu skolotāju,” stāsta Auškāps.
Bet pie savas virtuves, kurā viņš pats gatavo ēdienu līdznešanai, Dāvis nonāca pēc piedzīvotā bankrota, kad, kā pats saka, sēdējis uz dīvāna un nesapratis, ko turpmāk darīt. “Man tad bija daudz brīva laika, ko izmantoju, gatavojot mājās ēst. Ledusskapī pat nebija brīvas vietas - viss pilns ar ēdieniem, jo mājinieki nespēja to visu notiesāt. Un ne jau tāpēc, ka nebija garšīgi, bet tāpēc, ka katru dienu kaut ko gatavoju. Atceros, ka biju pikts, ka neviens neko neēd,” smejoties stāsta Dāvis. Kā glābiņš bijis viņa bērnu draugi, kas nākuši ciemos un arī, protams, tikuši pabaroti.
“Viņu vecāki nesaprata, kā tas var būt – bērni mājās neko neēd, bet atnāk ciemos pie Dāvjonkuļa un ēd visu, arī produktus, kam līdz tam pat nav ķērušies klāt!"
"Un tad šo bērnu vecāki vaicāja, vai es varētu kaut ko pagatavot arī viņiem. Kāpēc gan ne?! Vienojāmies, ka samaksās par produktiem, bet es uztaisīšu maltīti. Tā arī sāku mājās šiverēties, līdz virtuvē vairs nebija vietas – ledusskapis aizkrāmēts, logi aizsvīduši, sieva dusmīga... Nolēmu, ka jānoīrē telpas, kur man virtuvē plosīties. Gatavoju vieniem draugiem, otriem, trešajiem, līdz izveidojās lielāks pastāvīgo klientu loks.”
Laiks, ko izbaudīt
Šādi savā "Dāvja virtuvē" Auškāps nostrādāja divus gadus. “Ne katru dienu, jo man tik saspringts režīms nepatīk. Dažas dienas nedēļā gatavoju pusdienas, cilvēki nāca tām pakaļ. Klienti bija priecīgi, un es arī priecīgs, jo man patīk gatavot ēst un tādējādi sagādāt baudu citiem. Turklāt šādi varēju sev nodrošināt arī iztiku. Protams, brīžiem bija labāk, brīžiem sliktāk, jo situāciju ietekmēja lokdauns ar visiem ierobežojumiem, taču kopumā šis bizness bija veiksmīgs.”
Vaicāts, kā psiholoģiski bijis no liela restorānu biznesa pāriet uz darbošanos nelielā virtuvē, Dāvis atzīst, ka ļoti izbaudījis šo laiku. “Lielais bizness tomēr aiz sevis nes arī lielu stresu un atbildību. Nē, man nav bail no atbildības, taču restorānu bizness nav no tiem vieglākajiem, it sevišķi Latvijā. Tagad es izbaudu, ka atbildība ir konkrēta – tikai pašam par savu darbu –, nevis par situāciju valstī, cilvēku maksātspēju un to, kā 30 darbiniekiem sarūpēt algas. Man patīk darboties, bet ir grūti, ja visu laiku priekšā no manis neatkarīgi šķēršļi. Tad tas pārāk nogurdina.
Protams, neslēpšu, ka mazliet pietrūkst tā agrākā vēriena, un arī neizslēdzu, ka agrāk vai vēlāk tajā atgriezīšos.
Taču, kā jau teicu, esmu piesardzīgs un vairs nelecu katras savas idejas īstenošanā. Bet ideju netrūkst. Esmu apdedzinājies, guvis mācību un tagad visam pieeju “ar galvu”. Varbūt tas kaut kādā ziņā ir mīnuss, jo drosmīgajiem pieder pasaule, bet domāju, ka drosme man nav pazudusi, tikai klāt nākusi pieredze, kas liek būt apdomīgākam. Bet darboties es varu un gribu.”
Šobrīd gan "Dāvja virtuves" darbība ir iepauzēta, jo pagaidām nav atbilstošas telpas, kur rosīties. Taču tas nenozīmē, ka viņš vairs negatavo ēdienus - Dāvis ir uzaicināts par pavāru "Smilga Cafe", kur viņš darbdienās rūpējas par pusdienām. “Man ar šo kafejnīcu jau agrāk bija sadarbība, kad viņi no "Dāvja virtuves" ņēma zupas un dažreiz arī otros ēdienus, jo paši vairāk koncentrējušies uz konditorijas izstrādājumiem un pusdienu pavāra viņiem nebija. Tagad savas prasmes lieku lietā tur – ir labi gan viņiem, gan man,” paskaidro Auškāps, piebilstot, ka joprojām interesentiem turpina rīkot arī ēst gatavošanas meistarklases.
Auškāps, gatavojot ēdienus, atceras pankūkas
Kapteinis Dāvis
Šajos četros gados pēc aiziešanas no restorānu biznesa Auškāps ir arī vairāk pievērsies savam hobijam. Viņš jau sen aizraujas ar burāšanu, jaunībā nodarbojās ar vindsērfingu, bet pirms dažiem gadiem ar brāli un vēl vienu parteri iegādājās jahtu!
“Pirms desmit gadiem pat nebūtu ticējis, ka kaut kas tāds man dzīvē varētu notikt. Taču bija brīnišķīga sagadīšanās, iespēja par saprātīgu naudiņu tikt pie pašiem savas jahtas. Mums ir maza, 30 pēdu gara, sportiska jahta, kas ir manā vecumā – 1975. gada izlaidums. Protams, ņemšanās ir liela, regulāri jāapkopj, tas aizņem daudz laika, bet man patīk. Esmu par to ļoti, ļoti priecīgs. Jahta stāv Bolderājā, vēl vakar ar draugiem izburājām nelielu loku pa Rīgas līci. Fantastiski! Vispār es varētu tikai taisīt ēst un burāt – neko citu dzīvē nevajadzētu. Žēl vienīgi, ka šī mūsu jahta nav īsti atbilstoša tam, lai uz tās taisītu maltītes. Jo vispār man ir sapnis ar mazu restorāniņu zem burām,” sajūsminās Dāvis, kurš ieguvis arī jahtu kapteiņa apliecību.
“Līdz tam burāju kopā ar draugiem gan Grieķijā, gan Horvātijas ūdeņos, gan Latvijā. Mani burāšana vienmēr interesēja, tikai vajadzēja, tā sakot, pārkāpt sunim asti un nokārtot jahtu kapteiņa tiesības. Un tagad pats esmu kapteinis un man ir atļauja vadīt jahtu,” lepojas Dāvis. Viņš gan kā kapteinis sportiskās regatēs nepiedalās, lai gan tas ir nākotnes plānos: “Pirms gada regatē es startēju jahtas "Gabriel" komandā un arī šovasar vienā posmā pievienošos. Bet, lai pats regatēs vadītu jahtu, man vēl “jāuzaudzē muskuļi”, jāiegūst pieredze. Es vēl esmu diezgan zaļš burātājs, tikai trīs sezonas esmu burājis. Un ar to ir par maz.”
Atrast spēku piecelties
Var teikt, ka piedzīvotais bankrots Dāvim nācis par labu. “Īstenībā jau – jā!” tagad smejas Auškāps, taču pirms četriem gadiem viņam smiekli nenāca.
“Tas nebija tas patīkamākais laiks. Piespiedu kārtā nācās pārdomāt dzīvi, izvērtēt savu līdzšinējo darbību. Zināmā mērā var teikt, ka notikušais man palīdzēja pieaugt, kļūt viedākam. Protams, tagad es redzu, ka šāds kritiens dod tikai jaunas iespējas, tas ir jauns pagrieziens dzīvē. Ka nevajag padoties, jo galu galā viss taču beigsies veiksmīgi. Bet diez vai šī mana pieredze derēs kā mierinājums kādam, kas nupat piedzīvojis bankrotu. Tas tā nestrādā! To var pateikt tikai pēc tam, bet tajā brīdī cilvēkam, kurš, piemēram, tik tikko nokritis no riteņa, smagi sasities un guļ uz ielas, pateikt, lai nepārdzīvo, ka viss būs labi... Lai pasmaida un ceļas augšā... Nu, nē! Nesmaidīs viņš tajā brīdī. Tad ir smagi un sāpīgi. Jā, arī man bija ļoti sāpīgi. Bet tā bija ļoti vērtīga pieredze, kas lika man kaut ko iemācīties. Atrast sevī spēku piecelties, iet un darīt, tas ir katra paša ziņā. Var arī palikt guļot. Es šādus spēkus kaut kā sevī atradu. Jo es neesmu no tiem, kas paliek guļot un žēlojoties. Man patīk iet uz priekšu un darīt jaunas lietas,” nosaka Dāvis Auškāps.
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" svētku dubultnumurā!
Juris Vaidakovs
Foto: Dāvja Auškāpa personīgais arhīvs, izdevniecības Rīgas Viļņi arhīvs
Dāvis Auškāps pēc savu restorānu bankrota izveidoja Dāvja virtuvi, kurā pats gatavoja.
Dāvis Auškāps pirms pieciem gadiem izveidoja gastrobāru Jūlijs Pumpurs, kas bija Dāvja astotais krogs.
Dāvis ar sievu, talantu šova X faktors mentori, grupas Prāta vētra menedžmenta vadītāju Aiju Auškāpu.
Dāvis ar meitu sava gastrobāra atklāšanā.
Dāvja sieva Aija ir viena no šova X faktors mentorēm.
Positivus festivālā 2011. gadā.
Ar sievu Aiju pirms 15 gadiem salona BB Binnija dzimšanas dienas svinībās.
