Ingrīda Circene par dzīvi pēc sirdsdraudzenes Kantānes aiziešanas: "Ik uz soļa jūtu Ausmas klātbūtni. Ak, kā pietrūkst viņas..."

Bijusī aktrise un politiķe Ausma Ziedone-Kantāne 29. maija naktī 80 gadu vecumā devās mūžībā, un 3. jūnijā ar skaistu un aizkustinošu atvadu ceremoniju Dailes teātrī viņa, krāšņos ceriņziedos rotāta, tika pavadīta pēdējā gaitā.

Jau šajā vasarā aktrises pelnu urna tiks apglabāta Ragaciema kapos, kur jau deviņus gadus atdusas Ausmas Kantānes mīļotais vīrs dzejnieks Imants Ziedonis. Pašlaik tuvinieki ar arhitektu Jāni Dripi plāno un organizē Ausmas vārda iegravēšanu Imanta kapakmenī, un, kolīdz tas taps, Ausma tiks guldīta zemes klēpī.

Mūža draudzība 20 gadu garumā

Pie Ingrīdas Circenes pirms Līgo svētkiem viesojies žurnāls "Kas Jauns". Aizritējis vairāk nekā mēnesis, kopš viņa pēdējoreiz sarunājās ar Ausmu, kad aktrise pēc kritiena uz ielas nonāca Stradiņa slimnīcā ar galvas traumu. Teju mēnesi Ingrīda ik dienu devās uz slimnīcu, nesa smaržīgus pavasara ziedus un runāja ar Ausmu, bet draudzene bija komā. Viņa neatbildēja un neatgriezās pie apziņas, jo liktenis bija lēmis Ausmai iet gaismas ceļā pie sava Imanta.

Abas iepazinās pirms 20 gadiem, un draudzība uzplauka jau teju pirmajā sastapšanās reizē, kad Aizputē ar partiju "Jaunais laiks" viņām bijusi tikšanās ar vēlētājiem. Vēlāk, strādājot Saeimā, sēdējušas blakus, abām bijusi viena palīdze. “Mums ir līdzīga pasaules jušana – esam uz viena viļņa,” intervijā "Kas Jauns" stāstīja Ausma, priecādamās, ka Ingrīda viņu ir pieņēmusi savā ģimenē un nu jau par savējo uztver gan draudzenes meita, gan mazdēli. Abas arī kopā brauca uz Imanta Ziedoņa kapavietu Ragaciemā, apmeklēja koncertus un teātra izrādes Rīgā un apceļoja Latviju un Eiropu.

Teju četrus gadus draudzenes nodzīvoja zem viena jumta – Ausma atstāja savu dzīvokli Rīgas centrā, kur kādreiz mita kopā ar Imantu Ziedoni. Pēc laulātā drauga došanās mūžībā aktrise atzina, ka vairs nespēj mājās normāli aizmigt. Arvien biežāk viņa sāka nakšņot Ingrīdas mājā Pārdaugavā, kur viņai jau bija sarūpēts savs spilvens, sega, naktskrekls un čības, līdz kādā jaukā dienā pārcēlās uz palikšanu.

“Man ir pilns telefons ar mūsu dzīvi 20 gadu garumā... Tik daudz skaistu fotogrāfiju, tik brīnišķīgi mirkļi, ko var ar prieku atcerēties. Arī Saeimas bildēs no agrākiem gadiem visur kopā esam stāvējušas,” stāsta Ingrīda, rādot bildi, kur, saposušās tautas tērpos, abas ar Ausmu iepriekšējos Jāņos notupušās durvju priekšā. “Katru gadu pušķojām kāpnes, visus pakāpienus izrotājām ar jāņuzālēm,” smaidot stāsta Ingrīda.

Par piemiņu glabā draudzenes cepurīti

Ingrīda teic, ka aizvien sēro. Viesistabā uz kamīna malas uzlikta melnbalta Ausmas Kantānes jaunības dienu fotogrāfija un līdzās elektriskās sveces. Dažbrīd parādoties sajūta, ka sāpes rimušās, taču drīz atkal skumjas ir atpakaļ. Vaļā vēl nelaiž.

Galvā Ingrīda ir uzlikusi Ausmas salmu cepurīti, ko tuvinieki mīļuprāt atstājuši draudzenei par piemiņu. “Ausmas radi ir jauki un mīļi pret mani. Viņi jau zina, cik ar Ausmu bijām tuvas. To jau nevar noliegt. Kā Ausma teica – nekad dzīvē nav jutusies tik brīva un laimīga kā pēdējos nepilnus četrus gadus, ko te pavadīja. Mūsu dārzā jutāmies kā paradīzē. Svaigs gaiss, puķes zied visu vasaru; visi mani radi un draugi bija arī Ausmai mīļi, un viņiem mīļa bija Ausma. Visi svētki kopā, dāvanas taisījām; mūsu acupriekšā mani mazdēli izauga. Un ar kādu prieku abas gaidījām jaunāko mazmeitiņu Anabellu Mariju, sagaidījām, apjūsmojām, kā viņa aug. Nu jau peciņai ir pusotrs gads,” pastāsta Ingrīda Circene.

Aizvien nespēj ieiet Ausmas istabā

Dārzs un pastaigas ar suni Grāfu bija Ingrīdas un Ausmas sports. Ar suni viņas mēdza noiet pat sešus septiņus kilometrus ik dienu. Draudzenes stādīja puķes, pļāva zālienu, zāģēja zarus, pasūtīja arvien jaunas peoniju šķirnes un pašas pēc tam priecājās par smaržīgo krāšņumu visapkārt mājai. “Aprīļa beigās podos sastādījām atraitnītes. Visvisādās krāsās. Par godu Ausmai, tagad katru dienu cenšos aplasīt visus noziedējušos ziedus, lai jauniem pumpuriem paliek spars,” nopūšas Ingrīda, kurai šovasar dārza darbos asistē vairs tikai Grāfs un mazdēli, kas brīvlaikā dzīvo pie vecmāmiņas un, kad nepieciešams, nāk talkā ar zāles pļaušanu.

“Ausmai te bija sava istabiņa. Nu durvis ir ciet, mantiņas stāv kā stāvējušas... Čībiņas pie durvīm, uz galda puslasītas grāmatas... Pašlaik neceļas rokas nekam pieskarties, pat ieiet tur nespēju. (Sāk raudāt.) Man viņas ļoti pietrūkst, ļoti. Tukšuma sajūta ir mājās. Bet tajā pašā laikā ir arī tāda spēcīga klātbūtnes sajūta. Taču, kad rīts pienāk, Grāfiņam vairs nav ko modināt... Ausma mīlēja ilgi gulēt. Kad biju pagatavojusi brokastis, teicu: “Nu, Grāf, ej modini Ausmiņu!” Un suns uzreiz skrēja augšā pie Ausmas uz viņas istabu, lēca gultā un cēla Ausmu augšā. Paldies Dievam, ka man ir Grāfs. Nopietni vai nenopietni, bet šis suņa bērns ir kā mana dvēsele. Es miesa un viņš – dvēsele. Grāfs man tagad ir lielākais atbalsts, mierinātājs un antidepresants šajā grūtajā laikā. Suns un dārzs – tas ir tas, kas mani dziedina un stiprina. Meitu un mazbērnus mīlu, veltu uzmanību, bet viņi jau ikdienā nav līdzās. Tad ar Grāfu varu runāties; gan muļķības gvelzt, gan par zinātni pastāstīt... Tā varēju ar Ausmu runāties. Par visu, par pilnīgi visu. Gan jokot un runāt pilnīgas dumības, gan spriest par zinātni, politiku, teātri...”

Pierast pie dzīves bez Ausmas ir grūti

“Ir jau arī citas mīļas un labas draudzenes, kas tagad mani apciemo, ar ko varu pabūt kopā un parunāties,” teic Ingrīda, atbildot uz telefonzvanu. Viņai zvanījusi kāda kursa biedrene no studiju laika, kad abas mācījās Medicīnas institūtā. Atbraukšot ciemos. Tas ir jauki, nopriecājas Circene. “Protams, tik tuva cilvēka, kā bija Ausma, man vairs neviena nav. Mēs tomēr kopā dzīvojām, un tam ir ļoti liela nozīme. Jā, man ir labi draugi, ar ko draudzējos gadu desmitus, un viņi man ir zelta vērti. Jaunas draudzības neveidoju; tiem, ko iepazīstu šajā dzīves posmā, es kaut kā neatveros, nejūtu vajadzību izklāties. Lai gan ir daudz jauku cilvēku, kas ir brīnišķīgi un ar ko ir patīkami komunicēt.

Bet pierast pie dzīves bez Ausmas ir grūti. Acīmredzot šo var dziedēt un remdēt tikai laiks. Tik, cik iepriekš priecājos un novērtēju mūsu skaisto draudzību un saskanību, tik grūti man ir tagad, viņai aizejot. Pietrūkst ikdienas mirkļu, kas veido mūsu dzīvi… Vēl ir tāds apmulsums. Šķiet, ka Ausmiņa aizvien ir tepat, tas ir pat sajūtams. Bet fiziski ir tukšums; viņas nav līdzās, nav nedz dārzā, nedz virtuvē, kur sēdējām, un nav arīdzan istabā, kur, dīvānos sēžot, skatījāmies TV un runājām par dzīvi.“

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!