Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Kā mēs rīkotos kādā X stundā, es nevaru paredzēt. Arī par sevi… Daudzi prasīja – nu, ko tu darītu, ja viņi nāks? Es sevī pieņēmu stingru lēmumu, ka noteikti palikšu un savu iespēju robežās cīnīšos pretī," saka Zigfrīds Muktupāvels. (Foto: Rojs Maizītis)

 

Zigfrīds Muktupāvels savās mājās uzņēmis bēgļus no Ukrainas: "Katra cilvēka būtība ir ļoti trausla"

Slavenības
19. jūnijā 07:01 2022. gada 19. jūnijā 07:01
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Zigfrīda Muktupāvela balsi vai ik dienu var dzirdēt raidījumā "Kultūras rondo", bet jau pavisam drīz – arī brīvdabas estrādēs grupas bet bet koncertos visā Latvijā. Tikai reizēm smeldzīgas, bet biežāk tās ir dzīvespriecīgas dziesmas, kuras uzmundrināja deviņdesmitajos. Zigfrīds savās mājās ir uzņēmis bēgļus no Ukrainas, uzskata sevi par latvieti praktisko, pēdējā laikā biežāk raud un priecājas par satiktajiem cilvēkiem.

Mūsu stundu ilgā tikšanās pie Latvijas Radio ir no silta smaida līdz drebēšanai. Tas ir par fiziskajām izpausmēm, taču, iespējams, arī daudz dziļāk un būtiskāk. Mums uz acīm ir saulesbrilles, lai gan sēžam uz sola Doma baznīcas ēnā. Ir 9. maijs, divpadsmitos vajadzēja atvērt visus logus…

Ērkšķu pilnais ceļš

– Kādi ir jūsu šā pavasara lielākie notikumi, domas, pārdzīvojumi, gaidas?

– Oi… Visa tā putra, kas notiek pasaulē, ved pie citām domām. Ja prasāt par radošām lietām, daudz kas notiek gan ar bet bet, gan Jāni Lūsēnu – viņš ir neapstādināms.

– Top kaut kas jauns?

– Gan jauns, gan vecs. Tikko izskanēja pēdējā Kaupēn, mans mīļais izrāde, kas bija telpās, vēl viena būs brīvdabā. Ar Jāni ir programma ar Čaka dzeju. Tad būs lielā bet bet tūre, kas traucēs dzīvot visas vasaras garumā. Mēģināsim izvilkt.

– Neizklausās īpaši optimistiski un iedvesmojoši…

– Nu, ko lai dara…

– Neticu, ka jūs to tikai kā smagu darbu uztverat.

– Nē, nē, kad esi jau uz skatuves, tad situācija mainās. Atklāti sakot…

– Ceļš līdz turienei ir ērkšķains?

– Jā, nav nemaz tik vienkāršs. No vienas puses, man ir sajūta, ka mēs tā kā atražojam, no otras – arī ko jaunu mēģinām. Bet radīt kaut ko svaigu nav nemaz tik vienkārši. Domāju – vai kādam tas ir vajadzīgs? Vai kādu tas vispār interesē? Tā ka es ar tādām domām…

– Ja par to, kas pasaulē notiek… Piemēram, grupu Pērkons uzskatām par flagmani, runājot par iekšēju pretošanos, protestu, nemieriem padomju laikā. Grupa "bet bet" ir apolitiska – jums arī tā gribas domāt?

– Nekad neesmu iedziļinājies šīs grupas sūtībā. Tā radās posmā, kas gan tautai, gan valstij, gan katram individuāli radošuma ziņā bija pilnīgi tukšs. Tas bija deviņdesmito gadu sākums, kad daudz ko sākām no jauna, visi bija pārņemti ar savas dzīves izvilkšanu. Arī mums bija sajukušas muzikālās pamatlietas. Trim bija beigusies darbošanās grupā Jauns mēness, man – Zodiakā.

Sanācām kopā, nedomādami ne par kādām jēgām vai idejām. Nolēmām sākt ar to, ko reiz, astoņdesmito gadu pirmajā pusē, bijām darījuši Liepājā. Tā bija bezrūpīga izklaide. Izrādījās, ka ļoti daudziem ikdienas rūpes bija nomākušas dzīvi un atslodzes minūte lieti noderēja. Tā tas arī aizgāja. Un tā mēs turpinām izklaidēties 30 gadu garumā (pasmejas). Baigās manifestācijas es negribētu… Personīgi man ir paveicies, satiekoties ar Jāni Lūsēnu, saku – ai, cik labi, ka mēs šo darām, jo man ir apnikusi tā vieglprātīgā bet bet dzīve. Savukārt, kad satiekos ar "bet bet", saku – cik labi, ka varu atpūsties no smalkajiem nošu rakstiem (smejas) un vienkārši iztrakoties. Tādas divas pilnīgi pretējas muzikālas lietas palīdz sevi dažādot. Tāpat kā mēs gan smejamies, gan raudam...

Foto: Rojs Maizītis

– Līdzsvars ir svarīgs?

– Jo dažādāk, jo interesantāk dzīvot.

– Esat teicis, ka jums līdzsvaru un iespēju dzīvē dod arī darbs radio.

– Ai, jā, tā ir mana ikdienas maizīte. Ar radio darbu, jāsaka, man ir paveicies, tas ir tik dažāds, katra diena ir citāda. Mani iepriecina tas, ka joprojām varu izglītoties, gaidot pensijas gadus (smejas).

Kad vīpsna nāk

– Grupas "bet bet" dziesmas raksturo ironijas un pašironijas deva, vai piekrītat?

– Piekrītu. Nezinu, vai šīs grupas daiļrade, ja to drīkst tā dēvēt, būtu kā īpaši jāanalizē, jāpēta muzikāli. Tur ir tā – kad prieks, tad prieks, kad bēdas, tad bēdas. Visa pamatā ir tas, ka Guntars Račs raksta pantiņus. Nu, kādus viņš uzraksta, tādus es nodziedu. Meklēt baigos zemtekstus… Nezinu.

– Par jums ir radies priekšstats kā par cilvēku ar standartiem. Vai ir kaut kas tāds, no kā tomēr esat atteicies? Vai arī ir tā, ka jūs ar savu inteliģenci to protat atduļķot – kā ar reaģenta tableti? Atvainojos par patosu…

– Šausmīgi sarežģīti. Mans vienīgais uzstādījums, nezinu, cik apzināts – ja dziedāt pilnīgas muļķības, tad vismaz to darīt ar nopietnu ģīmi, jo katrs joks kļūst stulbs, kad to pasniedz kā joku. Ja arī ir kādi banāli teksti, tad atceries, ka ir ļoti daudz banālu cilvēku, kuri jebkuru banalitāti uztver kā dzīves patiesību. Nu, tad pasniedz to nopietni!

Ja nopietni izstāsti kaut ko ļoti vienkāršu, tad acīmredzot tas arī nostrādā. Ja ar ironiju – redz, kādas muļķības es, gudrais, te runāju… Tas nedarbojas. Tajā pašā laikā ir jautājum,– kas ir banalitāte. Katrs varam tēlot baigo profesoru, gudrinieku, bet mēs dzīvojam reālā pasaulē un paši lielākoties darām muļķības, esam banāli savā būtībā. Izņemot dažas lielas personības. Es arī tagad baigi gudri mēģinu izteikties…

– Inteliģenta cilvēka pazīme ir arī atvērtība visiem cilvēkiem, tieši tā, kā sakāt – nešķirojot, neraugoties no augšas. Jūs tā mākat?

– Nemāku spriest. Man brīžiem nāk vīpsna, atceroties kādas dziesmas tapšanu, piemēram, par sarkano mersedesu. Pienāk ļoti gudrs cilvēks un saka – Dženisas Džoplinas dziesmai par mersedesu, ko viņai Dievs nav uzdāvinājis, šis nestāv līdzās. Nu, mīļie cilvēki, tur nav nekādas sakarības! Kādi tik kuriozi bijuši, ko kāds ir mēģinājis izpētīt…

Piemēram, par dziesmu Vakara vējā saka – tas ir no Ērika Kleptona zagts gabals. Saku – un kas tieši ir zagts? Praktiski nekas. Tik vien, ka tur spēlē ģitāras, sintezators un bungas. Melodija cita, harmonijas citas. Man smieklīgi liekas tie, kuri mēģina tur kaut ko meklēt un atrast. Arī tie, kuri lasa universitātē lekcijas, sēžas pie galda, ēd lētu gulašu un iet uz tualeti. Mūsu dzīve ir dažāda, un arī mūzika tāda ir.

– Gribat teikt, ka kantes jūsu pašcieņai nav rīvējusi neviena dziesma?

– Nē, ko tur… Man ir iespējas pierādīt savas kantes. Ja gribas kādas lielās mākslas, piedāvājumu ir bezgala daudz. Ja kādam šķiet, ka nodarbojos ar kaut ko ļoti vienkāršu, neprofesionālu, tad varu piedāvāt arī citus variantus.

Mūžam jauns

– Pieminējāt Liepājas laiku – kādu to atceraties?

– Nu, tas bija drūms kopējā skatījumā un ļoti priecīgs mūsu kopdzīvē. Dzērām, pīpējām, meitenes mīlējām un par to arī dziedājām.

– Un zāle bija zaļāka?

– Zāle tagad ir tikpat zaļa, tikai dziedātāji kļuvuši veci un intereses mainījušās. Kaut ko atcerēties var, bet nosaukt par aktualitāti – grūti.

– Vai mūziķa dvēsele noveco lēnāk?

– Ne tikai dvēsele vai miesa. Savulaik, šķiet, Valdim Atālam bija teorija par cilvēka vecumu un laiku. To formulu vairs neatceros precīzi, bet bija apmēram tā – gaidot tramvaju, desmit minūtes liekas bezgala garas. Savukārt, kad radāt dziesmu, dzejoli vai spēlējat, laiks paiet nemanāmi. Valdis Atāls bija izstrādājis shēmu, kā aprēķināt radoša cilvēka mūžu, viņš pats sev, šķiet, bija izrēķinājis 260 gadu. Tad nu spriediet, tas ir jauns vai vecs.

– Gribat teikt, ka radoša cilvēka dvēsele kļūst senāka, viedāka?

– Nē, tā ir mūžam jauna.

– Tas nerada disharmoniju? Vai gluži otrādi – pacilā garu un ļauj pa dzīvi iet atsperīgāk?

– Brīžiem vajag paskatīties spogulī un dokumentos. Bet radošais, protams, palīdz. Ja domā, ka esi pilnīgi vecs, sāp kājas un brilles jāmaina, tad ir drūmi. Kad uzspēlē tās bezbēdīgās dziesmiņas, viss tā kā aizmirstas. Tas palīdz uzturēt garu, kā jau viss…

– Kas vēl?

– Saule. Mēness. Bet nē, es nedomāju, ka mūziķa dzīve ir atšķirīga no citu cilvēku dzīves. Katram ir savi atbalsta punkti, viens tos atrod mazdārziņā, cits makšķerējot. Mēs spēlējam.

– Dodaties arī pastaigās?

– Oi, jā, es daudz staigāju. Uz radio katru dienu četrus kilometrus šurpu turpu – tikai kājām.

– Vairs nedzīvojat Siguldā?

– Dzīvoju, bet no Siguldas kājām es nevarētu atnākt. Taču līdz radio ar mašīnu arī nebraucu.

– Mēdzat pa Siguldu staigāt? Pa takām augšā, lejā?

– Tā ir mana serde, būtība. Neesmu īsts siguldietis, bet no Krimuldas. Krimuldieša ikdienas gaitas bija pa gravu uz leju un uz augšu.

– Jums ir kāds uzticams četrkājains draugs?

– Neesmu tik ļauns, lai spīdzinātu draugus.

– Vispār nekad nav bijis?

– Ir bijis, gan ne gluži manas iniciatīvas dēļ. Atklāti sakot, neesmu tik atbildīgs un nevaru iedomāties dzīvoklī turēt mājdzīvnieku. Ja man būtu kāda lauku māja, tad jā.

– Un jums negribas lauku māju?

– Gribēt ir viena lieta, bet jānovērtē tas, ka uz to neesmu spējīgs – pilnīgi noteikti. Tas ir fizisks darbs, un es ļoti labi apzinos, cik daudz pūļu prasa kaut izmazgāt grīdu vai nomazgāt traukus. Ja man vēl būtu jāpļauj zāle un jārūpējas par kokiem, neatliktu laika spēlēt vijoli.

– Neesat latvietis praktiskais?

– Domāju, ka esmu. Bet ne tik lielā mērā.

– Sadzīve jūs nogurdina?

– Nē, nē, man visi saimnieciskie darbi ļoti patīk – naglot, krāsot, visu ko darīt. Jautājums – cik lielā mērā tā ir ikdiena vai izklaide. Ja es pa starpu savām mūzikas lietām kaut ko tādu daru, tā man ir kā atpūta, un tā es arī to izmantoju.

Foto: Rojs Maizītis

– Lai nebūtu visu laiku uz vijoles jāspēlē Bahs, pa vidu var arī kaut ko panaglot?

– Jā, jā, labprāt.

– Dzīvoklī nav daudz naglojama, pat putnu būrīti nav jēgas…

– Dzīvoklī, piemēram, jāpiekar glezna vai spogulis, tad jāurbj caurums, jāpieskrūvē...

Drīzāk vienpatis

– Ar Guntaru Raču aizrunājāmies, ka visi bet bet dalībnieki, par laimi vai nožēlu, strādā arī kādu papildu darbu, bet tas varbūt izslēdz iespēju sasniegt izcilību mūzikā. Vai piekrītat?

– Nē, nepiekrītu.

– Vai tādēļ, ka pats daudz vingrināties?

– Jā. Negribu teikt, ka es kādā mērā tuvotos izcilībai, un katram ir sava mēraukla, ko viņš par tādu uzskata. Man ir nepieciešams ikdienā vingrināties gan vijoles spēlē, gan drusciņ arī klavieres, diemžēl esmu sācis viens pats mājās arī dziedāt. Manā vecumā ļoti jūt – ja mēnesi to nedara, sekas kļūst neatgriezeniskas. Vienkārši – ja gribi kāpt uz skatuves, tas ir jādara. Bet ko saucam par izcilību... Ja paskatāmies vēsturē, gan Emīls Dārziņš, gan Kārlis Skalbe darīja arī sabiedriskus darbus. Katrs darbs papildina, tas neliedz kādā jomā būt izcilam.

– Stundu diennaktī ir tik, cik ir, tomēr kādas prioritātes jāizvirza. Jūs kaut kam laiku atņemat?

– Nezinu, es dzīvoju, kā patīk, un daru to, kas patīk. Acīmredzot atņemu laiku tam, kas man šķiet mazāk svarīgs. Droši vien katram ir arī savs laiks, kāds nepieciešams prasmju pilnveidošanai. Piemēram, kādreiz intervijā vijolnieks Bulajevs, puisītis brīnumbērns, teica, ka vingrinās trīs stundas dienā. Tajā pašā laikā citi mākslinieki apgalvo, ka vingrinoties astoņas. Nu, kurš ir izcilāks? Nevar atbildēt. Katram savas vajadzības.

– Lai kolektīvs tik ilgi noturētos kopā, jābūt attiecību ķīmijai, koleģialitātei. Kā jūs raksturotu savu saskaņu ar "bet bet"?

– Mums ir gājis visādi. Tā jau nav, ka cits citam krītam ap kaklu trīsdesmit gadu. Ir bijušas pašķiršanās, taču kādā brīdī, šķiet, pirms gadiem desmit, nonācām pie secinājuma, ka nu vairs nav jēgas to mest pie malas. Principā, ja varam spēlēt, tad spēlējam. Bet nav tā, ka svinam kopīgus svētkus. Mēs tiekamies koncertos, mēģinājumos, jūtam pietiekamu toleranci, to, kā izturamies pret otra vajadzībām. Ja kaut kas nav pieņemams, to laižam gar ausīm.

– Tāda arī tā recepte?

– Nu, ko tur vairs dalīt? Vienkārši ir uzdevums, kas jāveic, tagad jubilejas koncerti. Tā ir atbildība pret cilvēkiem, ir jādara, lai gan kādam varbūt ir citas ambīcijas. Arī man savulaik ansamblī bija pietiekami daudz visādu ambīciju, ka vajag kaut kā citādi – tīri muzikāli. Bet tad nonāc pie slēdziena, ka tas nav realizējams, jānolaižas vai jāpaceļas pret pārējo iegribām, vēlmēm un jāmēģina dabūt rezultātu. Kas iznāk, tas iznāk, kas neiznāk, neiznāk.

– Esat cilvēks, kurš māk draudzēties, gadiem uzturēt attiecības?

– Nē, esmu švaks draudzētājs. Drīzāk esmu vienpatis. Neesmu komunikabls, man nepatīk lielas sanākšanas, atklāti sakot, man riebjas kolektivizācija kā tāda. Tā laikam ir padomju cilvēka trauma. Kad man saka – tagad visi iesim un darīsim tā –, man pašā saknē šis termins riebjas. Jo es gribu darīt tā, kā gribu. Ja man organiski šķiet, ka varu iet kopā, tad eju, bet uz speciāliem aicinājumiem man nepatīk atsaukties.

– Tāds vientuļais vilks?

– Nevarētu teikt, ka esmu pamests vai aizgājis prom, tik traki nav, bet kolektīvās lietas man īpaši nepatīk.

Nepamet sajūta – ļauns murgs

– Vai jums ir kādas attiecības ar Ukrainas tautu – draugi vai atmiņas?

– Pilnīgi nekādu. Sakarā ar jucekļiem arī es mājās pieņēmu ukraiņu bēgļus, trīs cilvēkus. Te redzat manu antikolektivizācijas būtību – man neliekas svarīgi par to stāstīt. Izdaru to, ko kādā brīdī uzskatu par pareizu, un tas nav reklamējams. Sekoju līdzi, ceru, ka saprotu, kas notiek un kāpēc, kādas sekas var būt. Tīri cilvēciski – es rīkojos kā ikviens. Liekas, neviena ziedošanas akcija mums nav bijusi tik dāsna kā Ukrainai. Esmu viens no tiem, kuri cenšas iedvesmot arī citus.

– Uzņēmāt pilnīgi svešus cilvēkus?

– Jā.

– Pārkāpāt pāri savai vienpaša sajūtai?

– Nē. Iedomājieties, ka ejat gar Gaujas krastu, tur slīkst bērns, un jūs taču neprasāt, kas viņš ir – krievs vai amerikānis… Jūs vienkārši glābjat. Ja ir situācijas, kad jāpalīdz, tad arī palīdzam.

– Jūs saviļņo ziņas par šiem notikumiem, sekojat līdzi?

– Joprojām mani nepamet sajūta, ka pamodīšos kā no ļauna murga. Nespēju noticēt, ka kaut kas tāds notiek. Un vēl mazāk spēju noticēt, ka te sēžam, un apkārt staigā cilvēki, kuri ir ļaunuma piekritēji, atbalstītāji. Manā galvā tas nelien.

– Šodien pie okupācijas pieminekļa redzēju straumes, kas uz to plūst ar puķēm. Tas bija šokējoši.

– Mēs ar viņiem dzīvojam ikdienā, ēdam pie viena galda, braucam vienā tramvajā. Kas mums būtu jādara, es nezinu – jāsit vai jāšauj? Jāmāca? Bet tas jau nav iespējams. Pēdējā laikā skan ziņas par integrācijas programmām. Es uzskatu, ka tas ir nereāli.

– Velta naudas šķiešana?

– Jā, naudas, laika un domu.

– Izskanēja jautājums, vai bija jēdzīgi pie pieminekļa likt šausmu bildes no Ukrainas…

– Šausmīgi sarežģīti jautājumi. Citi meklē atbalstu kādās morālēs, citi reliģijās. Svētajos rakstos ir teiciens – ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Reiz kāds mācītājs man izteica labu domu – pamēģini fiziski pagriezt otru vaigu, ja tev sitējs stāv pretī. To nevar izdarīt. Vienīgais veids ir pagriezt muguru. Tā es to uztveru – pagriezt muguru šiem cilvēkiem, neko kopīgu ar viņiem negribu. Pat elpot vienu gaisu. Stāstīt internetā – bet redzi, kas… Viņi to nesapratīs nekad. Tas ir bezcerīgi. Nezinu, kā tos procesus varam ietekmēt.

– Kā mums izdzīvot?

– Nebūšu padomdevējs. Jādzīvo pēc saviem principiem, savas morālās stājas, cik vien tas ir iespējams. Laiks visu noliek savās vietās. Kā piemērs – diemžēl arī superinteliģentā vācu tauta bija pilnīgi apmāta, un tas bija nesen. Vai šie cilvēki nāks pie prāta, to mēs redzēsim.

– Kādu laiku domāju, ka tie, kuri iet likt ziedus, atvainojos, izmirs, nāks jaunas paaudzes un būs citādi. Šodien, redzot, cik daudz jaunu cilvēku tur iet, saprotu, cik naiva esmu bijusi. Tā ka ar viņiem dzīvosim ne vien mēs, bet arī mūsu bērni un mazbērni.

– Jā, daži saka – viņi dzīvojot citā informatīvajā telpā. Bet kā jūs domājat, kas bija galvā tiem čaļiem, kuri ietriecās dvīņu torņos? Viņi dzīvoja ļoti reālā informatīvajā telpā, bet vienalga to izdarīja. Un arī šiem ir visas iespējas gūt informāciju, bet viņi ir pilnīgi pārņemti ar ko citu. Tā ka es nezinu, kā rīkoties.

– Varbūt daudziem šo Ukrainas notikumu sakarā nācies pārskatīt savas attiecības ar pacifismu.

– Nezinu, nevaru atbildēt. Domas, kas reizēm nāk galvā, es neteikšu. Zinu, ka daudziem tās patlaban ir briesmīgas, bet jāprot paturēt sevī. Un kādas domas ir tiem Ukrainas zaldātiem, cilvēkiem, pie kuriem notiek reālā karadarbība?

– Dzejnieka tēls Kaupēnā tieši tāpēc ir tik kolorīts, jo būtībā poētam nepiestāv šinelis.

– Dzejnieka tēls, ja pareizi atceros no Māras Zālītes teiktā, ir prototips Jānim Sudrabkalnam. Var redzēt ļoti lielu pretrunu – kādu dzeju viņš rakstījis pirms un pēc. Mēs esam pretrunīgi cilvēki. Katra cilvēka būtība ir ļoti trausla, un, kā mēs rīkotos kādā X stundā, es nevaru paredzēt. Arī par sevi… Daudzi prasīja – nu, ko tu darītu, ja viņi nāks? Viena daļa saka – mēs bēgtu, brauktu prom. Es sevī pieņēmu stingru lēmumu, ka noteikti palikšu un savu iespēju robežās cīnīšos pretī. Bet, vai tā tiešām būtu, es nezinu…

Pelēkie

– Vai jums pēdējā gada laikā ir bijuši īpaši piedzīvojumi Kultūras rondo – kādas skaistas tikšanās, kas īpaši palikušas atmiņā, likušas aizdomāties?

– Īpašās atmiņas ir katru dienu. Ļoti negribu kaut ko izcelt, jo man ir veiksme tikties ar dažādiem un ļoti domājošiem cilvēkiem. Šodien pat – Inga Gaile lasīja savu dzejoli, esmu pārņemts ar to, ko viņa teica. Rīt tas droši vien mainīsies, jo runāšu ar kādu citu. Protams, šā kara sākums ir palicis atmiņā. Centos apzvanīt pēc iespējas vairāk manā izpratnē kultūras cilvēku, kuriem lūdzu pāris teikumos izteikt savu viedokli par to, ka sācies karš Ukrainā. Bija ļoti interesanti saprast, kuri domā racionāli, kuri ne pārāk. Daži nevēlējās izteikties, citiem bija ļoti atkailinātas dvēseles, emocionāli pilnīgi sagrauti. Diemžēl šis dramatiskais notikums – jā, tas man paliks atmiņā.

– Jums ir nācies arī nobrīnīties par kādu savu draugu vai paziņu?

– Ir. Bet neprasiet, par kuru, es negribu tiesāt, katram ir savs. Tādu, kuri klaji būtu pretējā nometnē, gan nav, bet tās domas… Par diezgan pareizu uzskatu teicienu par melno un balto – ka šobrīd pelēkās zonas nav. Un tādi pelēkie… Tas ir slānis – kā mainās varas, tā pielāgojas apstākļiem.

– Man arī ir nācies tādus intervēt. Neteikšu, ka nomācoši, drīzāk šoks.

– Tādi mēs esam. Negribu sevi kā īpaši izcelt. Kā bija ar čekas maisiem – kad palasi tos stāstus, nevilšus uzdod sev jautājumu: bet kā es rīkotos situācijā, kad būtu apdraudēta mana māte, tēvs, brāļi, māsas? Nezinu, varu tikai cerēt, ka es tādā nenonākšu. Un es negribētu sevi tā pārbaudīt. Tas, ko miera apstākļos domāju, ir ļoti jauki.

– Tie, kuri atceras padomju laikus, uzdod sev jautājumu – vai mēs būtu gatavi tajos dzīvot vēlreiz? Mēs tur piedzimām, uzaugām līdz Atmodai, taču nepanesama šķiet doma, kas tas varētu atgriezties. Kad esi brīvību paelpojis…

– Man par to nav, ko teikt. Protams, var visādi līferēt un stāstīt, cik man dārgs ir ābeļu dārzs vai zeme, kas elpo, zāle, kas zeļ… Jā, kāda nu kuram ir brīvības izpratne… Neņemšos tiesāt. Personīgā attieksme veidojas automātiski. Kad nonāc saskarē ar citādu viedokli, brīžiem ir sajūta – eh, labi, tev gan es vairs nezvanīšu. Bet ar laiku atkal viss nolīdzinās.

Par kādu neticamu izglābšanos

– Kas ir jūsu prieka avoti?

– Bez gala un malas. Es jau varētu teikt, ka ārkārtīgi priecājos par mūziku, bet, kad rokās patrāpās kāds žurnāls par privātumu, es noteikti sāku ar anekdotēm.

– Jums tādi patrāpās?

– Jā, jā, kā tad ne, lasu gan žurnālus, gan avīzes.

– Neko tādu nedarāt, lai nokļūtu dzelteno žurnālu lappusēs. Jums ir citāda dzīve?

– Es vienkārši esmu ļoti neinteresants. Ir cilvēki, kuriem patīk eksponēties, bet man nepatīk. Arī šai intervijai piekritu tikai sabiedriskā labuma dēļ (smejas). Ko gan stāstīt – kur esmu gozējies saulē? Kad ņemu atvaļinājumu, es atpūšos, citreiz braucu uz Liepāju, citreiz uz Jelgavu vai Cēsīm, citreiz uz ārzemēm. Ir profesionāli ceļotāji, kuri visu izstāsta, es žurnālos nekad nerādīšu savas fotogrāfijas. Man šķiet, ka Latvijas prese ir pietiekami toleranta un liek mani mierā, par to esmu ļoti pateicīgs.

– Neprovocējat ne ar ko?

– Gadās, kāds iebaksta ar pirkstu, bet tad, visticamāk, pats esmu bijis vainīgs.

– Dzirdēju raidījumu, kad runājāt ar trim autoriem, kuri uzrakstījuši grāmatu par Imantu Skrastiņu. Viņam ir bijusi nozīme arī jūsu dzīvē?

– Jā, arī es tajā uzrakstīju vēstuli Imantam. Tā bija pilnīga nejaušība – Lia Guļevska zvanīja, sākām runāt, un es viņai šo gadījumu izstāstīju, bija ārkārtīgi pārsteigta. Tie ir tādi dzīves krikumi, viena epizode, kas parāda, kāds Imants Skrastiņš bija. Parasti jau cilvēki to nezina.

– Jūs taču nebijāt draugi, tikai paziņas?

– Nē, principā pilnīgi sveši cilvēki, vispār nekāda sakara.

– Kā viņš zināja, ka jums jāpalīdz?

– Mans muzikālais mūža draugs (smejas) Jānis Lūsēns kādreiz ar Imantu Skrastiņu brauca apkārt ar koncertiem, tas bija slavenā Kamolā tinēja periodā. Lūsēns bieži vien lielījās – nu, kad mēs ar Imantu Skrastiņu braucām… Nejaušas apstākļu sakritības rezultātā piezvanīju Imantam, lūdzot pēc palīdzības, un viņš atsaucās.

– Viņš bija tik ietekmīgs? Kā zinājāt, ka tieši viņam jāzvana?

– Tad jālasa grāmata. Divos vārdos – bēgot no padomju armijas, es biju iespundēts trakomājā, un man radās desmit minūšu iespēja piezvanīt. Skrastiņam bija blata numurs, kas vienīgais man bija prātā. Biju gatavs zvanīt jebkuram, bet tas bija vienīgais, ko tajās sekundēs atcerējos.

– Un cilvēks bija gatavs atsaukties?

– Jā, jā.

– Tāpat kā jūs tagad atsaucāties svešiem cilvēkiem.

– Droši vien, ka varētu atsaukties daudz vairāk. Nē, nē, netaisiet mani par kādu baigo labdari. Tādu Latvijā ir ļoti daudz.

Saistītās ziņas

Zigfrīds Muktupāvels: "Man nav atbildes, kāpēc es nonācu Lūsēna valgos. Vai otrādi..."
Zigfrīdam Muktupāvelam jau 30 gadu nav leģendārās rotas - krustiņa ausī 52
"Bez tabu" no Muktupāvela atvadās ar torti. FOTO

 

Citi šobrīd lasa

Policijas konvojs vēlu vakarā pavada Putinu uz noslēpumainu vizīti Kremlī. VIDEO 4
Bez dusmīgām grimasēm! Grēta Tūnberga krietni paaugusies 8
Putina iespējamā mīļākā Alīna Kabajeva iegādājusies luksusa mājas Turcijā, apgalvo Ņevzļins 1