Aktieris Andris Lielais atzīstas, kā Latvijā atradis pieaugušu meitu. Veicis paternitātes testu
Ilgus gadus Krievijā dzīvojušais latviešu aktieris Andris Lielais (65), mērojot garu ceļu caur Baltkrieviju, maija beigās atgriezās dzimtenē. Te, izrādās, viņam ir gan dēls, gan meita, par kuras eksistenci viņš uzzināja tikai, kad atvase bija jau izaugusi.
No Maskavas Lielais faktiski aizbēga, jo sieva, ukrainiete Irina, uztraucās par vīra drošību viņa prokremliskās nostājas un publisko aktivitāšu dēļ. Kamēr sieva ar abu dēliem Andri un Jāni Lielajiem uz Latviju nevar braukt, jo gaida, kad tiks sakārtoti dokumenti atļaujas iegūšanai šķērsot robežu un uzturēties Latvijā, un kamēr nav atrasta pastāvīga dzīvesvieta, aktierim pajumti devusi Sarmītes un Riharda Pīku ģimene.
Andris Lielais šo laiku tēvzemē vada, no sirds izgaršojot latvisko atmosfēru, ļaužu čalas dzimtajā valodā un pastaigās pa Vecrīgu. Pa pilsētu viņš pārvietojas ar sabiedrisko transportu un kājām. Viņš pabijis Krievijas vēstniecībā, lai atteiktos no Krievijas pilsonības, uzsācis darba meklējumus un laipni atsaucas intervijām Latvijas medijiem, gan daloties savā dzīves redzējumā, gan analītiski paužot viedokli par Kremļa politiku un to, kāda kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir iedzīvotāju dzīve Maskavā.
Vecākajam dēlam slavenā vectēva uzvārds
Līdz šim, runājot par savu privāto dzīvi, Andris Lielais lielākoties dalījies stāstos par savu laulības dzīvi ar ukraiņu izcelsmes sievu Irinu Lielo, ar kuru laulībā dzimuši un uzaudzināti divi dēli – Andris Lielais un Jānis Lielais. Taču tikai īsās frāzēs viņš pieminējis, ka ir tēvs arī dēlam un meitai, kuri pasaulē nākuši iepriekšējās attiecībās. Izrādās, nevienam no viņiem nav tēva uzvārda.
Žurnālam Kas Jauns Andris Lielais atzīst, ka no sirds mīl visus četrus bērnus un mazbērnus un tagad, kad atgriezies Latvijā, centīsies tikties ar viņiem un kopā sirsnīgi pavadīt laiku. “Dēls Aleksandrs Grīva dzima manā pirmajā laulībā ar sievu Zani Grīvu, savulaik visā Padomju Savienībā atzītā un augstu vērtētā skaņu režisora Aleksandra Grīvas meitu. Apprecoties Zane gribēja palikt savā uzvārdā un, lai gan es par to nepriecājos, arī mūsu dēlam deva sava tēva vārdu un uzvārdu. Ar Zani kopā sagājām 1980. gadā, bet pēc gada pasaulē nāca mūsu puika. Zane bija muzikāla sieviete, darbojās arī kopā ar grupu Zodiac, kas vēlāk pārtapa par latvisko Zodiaku,” atklāj aktieris. Kopā ar dēlu trijotne arī pārcēlusies uz Maskavu. “Līdz 83. gadam dzīvojām Maskavā GIKA [Viskrievijas Valsts Kinematogrāfijas institūts (ВГИК) – red.] kopmītnēs. Bet tad... es nekad dzīvē neiedomājos, ka varētu tā iemīlēties... Notika liktenīgā sastapšanās ar manu tagadējo sievu, manu mūža mīlestību Irinu. Esmu vainīgs. Bet mīlestība un nākamie divi dēli man kaut kādā veidā varbūt mazliet attaisno,” spriež Andris Lielais, kura dēls Aleksandrs Grīva dzīvo Carnikavā.
Nenojauta par meitas eksistenci
“Savukārt mana meita Evija Gruzna ar vīru un diviem bērniem – manu mazdēliņu un mazmeitiņu – dzīvo Rēzeknē. Meita ir mīlestības bērns, un tas, kā viņa manā dzīvē ienāca, ir gluži vai seriāla cienīgs stāsts,” smaidot stāsta Lielais.
“Kad pēc Konservatorijas stājos GIKĀ, bija brīdis, kad es nebiju nekur. Tajā laikā iepazinos ar Evijas mammu, un mums bija īss, bet ļoti spilgts mīlas romāns. Taču viņa bija precēta, un es aizbraucu uz Maskavu. Vīram viņa bija pateikusi, ka tas ir viņa bērns; un vīrietis, neko nenojauzdams, viņu pieņēma un audzināja... Kad Evijai bija kādi 17 vai 18 gadi, viss nāca gaismā.
Evija pēc tam man stāstīja, ka nekad, faktiski no pirmās dienas, nav varējusi tēvu pieņemt. Viņa domāja, ka tēvs viņai nepatīk, jo mīlēja iedzert. Sešpadsmit gados Evija aizgāja no mājām, pa Vecrīgu vandījās ar draudzenēm. Evijas mamma ar vīru izšķīrās, sāka dzīvot atsevišķi, un tad Evija atgriezās dzīvot pie mammas. Tēva tēma Eviju visu laiku nelika mierā. “Tas nav mans tēvs! Es nevaru viņu pieņemt!” Evija nemitīgi mātei bāza acīs, līdz vienā brīdī, kad abām izvērtās strīds, tieši TV tika rādīta kāda pārraide, ko es vadīju. Tad Evijas mamma nenocietās un atzinās: “Jā, tev ir taisnība! Šis ir tavs tēvs!” Tobrīd Evijai bija 19 gadu,” atminas Andris. Un tad viņa gāja klauvēt pie durvīm slavenajam cilvēkam no TV ekrāna? “Viņa ne,” turpina Andris. “Evija pusgadu vispār neaizskāra tēva tēmu. Tad viņa uzzināja, ka 13 gadu vecumā esmu filmējies filmā Vārnu ielas republika. Kinostudijas arhīvā Evija dabūja šo filmu un noskatījās. Ieraugot mani ar baltiem matiem un strīpainu kreklu skrienam pa Ventspils kāpām, viņa iekliedzās: “Āāāā! Tā taču esmu es!” Vizuāli manā puikas izskatā viņa atpazina pati savus vaibstus bērnībā,” smaidot teic aktieris.
Un tad tuvojās tēva un meitas satikšanās. “Tā kā es Maskavā, televīzijā strādājot, biju publisks cilvēks – tolaik vadīju pāris raidījumu –, caur kaut kādiem TV cilvēkiem meitas mamma atrada mana mobilā telefona numuru. Evija pati mani neuzrunāja, bet lika ar mani sazināties mammai, jo uzskatīja, ka mamma ir vainīga pie tā, ka viņa nepazīst savu īsto tēvu. Viņas mamma man piezvanīja, sarunāja satikšanos...
Es tieši biju Rīgā, kādu nedēļu biju viens pats. Mana sieva brauca no Maskavas, un es ar automašīnu atbraucu no Jūrmalas viņu sagaidīt. Manai mammai bija liels dzīvoklis Rīgā, Miera ielā. Dzīvojām vai nu tur, vai Jūrmalā, Pumpuros, mazā mājiņā.
Sagaidu Irinu ar puķēm un bučām, iesēdinu sievu mašīnā, un braucam no stacijas uz Miera ielu. Pēkšņi man telefonā zvans. Saku: “Jā, lūdzu. Kas zvana?” Man atbild: “Vai Andris? Šeit viena tava sena draudzene... Atceries, mēs tur un tur bijām. Man ļoti nepieciešams ar tevi satikties...” Es samulstu, jo sieva taču sēž blakus. “Kāda sena draudzene,” pārvaicāju. “Nē, nē, nē, nepārprotiet, tas absolūti neattiecas uz mani, neuztraucieties,” sievietes balss saka. Un man pēkšņi caur mulsumu un smiekliem izšaujas tāds joks – jautājums: “Ja uz mums tas neattiecas, tad kas par lietu? Vai tu grasies paziņot, ka mums ir kopīgs bērns?!” Klausules otrā galā pēkšņi iestājas kādas trīs minūtes klusums, elsas un šņuksti... un atskan vārdi: “Jā, es, es tieši to tev gribēju teikt!” Es “noliku pa bremzēm”, paņēmu telefonu, pagriezos pret sievu un teicu: “Irina, šķiet, ka man ir ārlaulības bērns!”
Pie Jura Šteinberga dodas veikt paternitātes testu
“Mana sieva, būdama praktisks cilvēks, man teica: “Andri, lai vēlāk nebūtu pārpratumu – ir vai nav –, uztaisiet paternitātes testu. Un, ja tas būs tavs bērns, tad lai tas būtu pirmais un pēdējais gadījums tavā dzīvē! Viss!”” pieredzēto atstāsta aktieris.
“Man kā vīrietim galvenais jautājums bija – cik gadu ir tam manam bērnam? Pirmajā sazvanīšanās reizē to nepajautāju. Atklājās, ka jau deviņpadsmit. Kad vēlāk satikāmies un es meitas mātei visu to stāstu izprašņāju, man viss atausa atmiņā.
Meitu pirmoreiz satiku uz Miera un Brīvības ielas stūra, kur bija leģendārais maizes veikaliņš, kad devāmies nodot asinis paternitātes testam.
Tā bija vasara, viņa bija ģērbusies tādā vieglā, pelēkā, iespējams, lina kleitiņā. Un viņai bija sarkani, sarkani vaigi. Pirmais iespaids bija labs, pie sevis nopriecājos, ka izskatās pēc kārtīgas meitenes.
Aizgājām pie būdīga biologa, kas vada TV raidījumus, – pie Jura Šteinberga – uz laboratoriju. Pēc nedēļas saņēmām analīžu rezultātus, kas rādīja 99,99 % iespējamību. Jā, viņa ir mana meita, un es – viņas tēvs!” par liktenīgo patiesības mirkli mīļā balstī saka Andris Lielais.
Pirmoreiz satiek jaunāko mazdēliņu
“Mums ar meitu ir liela, nesabojāta mīlestība. Domāju, tas tāpēc, ka mums nav pagātnes grēku vienam pret otru. Mums nav negatīvas vēstures, piemēram, kad kādreiz būtu dzīvojuši kopā un es būtu aizgājis no viņas mammas prom vai tamlīdzīgi. Līdz ar to mums ir vistīrākās, vissiltākās attiecības. Atklāti sakot, uztveru viņu kā karalis Līrs savu jaunāko meitu Kordēliju. Jo puikas var būt atturīgi, aroganti, savukārt Evija vienmēr painteresēsies: “Tēti, kā tu jūties? Es par tevi uztraucos... Nebojā savus nervus, brauc pie mums, atpūtīsies.”
“Līdz kādiem 40 gadiem Evija bija bez bērniem. Kad ar Irinu vasarās braucām uz Latviju, allaž satikāmies ar Eviju. Reiz aizgājām pie viņas uz dzīvokli iedzert tēju. Ieraudzījām, ka viņa to dzīvokli īrē ar vēl kaut kādu meiteni, tur ir trīs kaķi... To redzot, mana sieva teica: “Paņem viņu mašīnā, kopā izbrauciet kādu līkumu pa Rīgu, un parunā ar viņu.” Tā arī darīju. Kad brauciena laikā sākām runāt, es viņai jautāju: “Kas par lietu? Tev tūlīt būs 40 gadu, vai tad tev tiešām ir labāk auklēt kaķus ar draudzeni, nevis ar vīru savus bērnus?” “Jā, bet es nevienu nekad neesmu mīlējusi,” Evija atzinās. Sirsnīgi izrunājāmies, un es viņai teicu – vajag ģimeni, tad tu būsi laimīga. Pēc nepilna pusgada saņēmu no Evijas bildi, kurā viņa stāv pie spoguļa ar punci! Jau kādā trešajā vai ceturtajā mēnesī! Vēlāk viņa man atklāja, ka mūsu saruna viņai ir pilnībā mainījusi dzīves uztveri. Nu jau viņa ir mamma diviem bērniem – Svenam, kam ir septiņi mēneši, un piecgadīgajai Adelei. Superīgi, vai ne?!” priecājas Andris Lielais, kam, atbraucot uz Latviju, bija pirmā reize, kad varēja ārpus virtuālas redzēšanās ekrānā klātienē tikties ar jaunāko mazdēliņu, paņemt puisēnu opā un samīļot.
Nu Andris gaida brīdi, kad uz Latviju būs iespēja pārcelties arī viņa kundzei Irinai un jaunākajam dēlam Jānim. Vecākais dēls Andris, kas ir precējies ar krievieti, vismaz pagaidām ar ģimeni tomēr izlēmis palikt Maskavā.
