Gustavs Terzens saņēmis zemessarga apliecību
"Nē, nav grūti. Savu izvēli esmu izdarījis!" tā teic Gustavs Terzens pēc Zemessardzē pavadītajiem pirmajiem mēnešiem. Un nevar nepamanīt, ka šajā laikā viņš mainījies raksturā. Viņš kļuvis vēl apņēmīgāks.
Īsi pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā radio dīdžejs, mūziķis, TV raidījumu vadītājs Gustavs Terzens pieņēma lēmumu papildināt Latvijas aizsargu rindas.
Viņš nodevis zvērestu, jau trīs mēnešus intensīvi piedalās apmācībās, bet nupat saņēmis arī zemessarga apliecību. "Kas Jauns" sastapis Gustavu tieši tajā zīmīgajā dienā, un viņš žurnālam padalījies ar saviem iespaidiem un emocijām par Zemessardzē pavadīto laiku.
Izbauda no visas sirds
“Zemessardzi nevajag romantizēt. Un es jau vēl neko tādu neesmu sasniedzis, jo te tevi sāk novērtēt tad, kad esi izgājis visu pamatapmācību. Protams, saprotu visu šo sākuma eiforijas urrāpatriotismu, es pat to atbalstu, bet mans lūgums visiem, kas spēruši šo soli, – izturēt līdz galam. Ir jāiztur! Un jāsaprot, ka šis nav nekāds la-la-la. Tas viss ir ļoti nopietni. It sevišķi pēc notikumiem Ukrainā. Tāpēc aicinu visus, kuri vēlas stāties Zemessardzē, – padomājiet kārtīgi, septiņas reizes nomēriet, jo tas nav paspēlēt kariņu, bet gan milzu atbildība. Un es savu izvēli esmu izdarījis – X stundā nekur nemukšu, jo būšu izgājis militāro apmācību,” teic Terzens.
Par savām apmācībām Gustavs daudz nevar stāstīt, jo tās tomēr ir militāras detaļas, kas nav paredzētas izpaušanai publiski. Bet vai nav par grūtu fiziski un nepierasti emocionāli? Tomēr tiek ierobežota indivīda brīvība, jāpakļaujas komandām.
“Zemessardze, it sevišķi Studentu bataljons, kas ņem visādus “radošos ķēmus” kā es, ir ļoti liberāla. Es gan pamanu, ka mūsu instruktori brīžiem saķer galvu, redzot, ar kādiem “māksliniekiem” viņiem nākas strādāt. Taču ar radošajiem cilvēkiem labi ir tas, ka viņiem ātri pielec, jo mums taču smadzenes strādā, mēs lietām pieejam radoši. Nē, nav grūti. Protams, pirms desmit gadiem pat nevarēju iedomāties, ka formas tērpā kopā ar citiem tādiem pašiem maršētu ierindas mācībā, izpildītu komandas, atbildētu: “Tieši tā!” vai “Prieks censties!”. Taču šobrīd man tas nepavisam nesagādā problēmas.
Ierindas mācība ir svarīga, jo ienaidnieks jau zina – ja būsi ļengans ierindā, būsi tāds pats ļengans arī kaujā.
Bet, ja ierinda būs stingra un ja tavs ego ir sapratis, ka tu ierindā darbojies ar pilnu atdevi, tad arī kaujā būs disciplīna. Es savu dīkdieņa dzīvi esmu jau padzīvojis, tāpēc tagad Zemessardzē no pilnas sirds izbaudu katru elpas vilcienu. Protams, ir fiziski nogurdinoši, protams, teorētiskajās nodarbībās tiek apgūts tik milzīgs daudzums informācijas, ka prāts jau atsakās darboties, bet jāsaprot, ka kaujas apstākļos neviens atlaides nedos. Ir jābūt gatavam un jāmāk darboties arī tāda noguruma stāvoklī,” atbild Gustavs.
Katram savs laiks
Gustavs ir lepns par savu grupu, kas 1. maijā nodeva zvērestu. “Cik tas tomēr ir zīmīgi – zvērests dienā, kad tika sasaukta Latvijas satversmes sapulce. Mēs pat sevi tā arī saucam – 1. maija zvēresta grupa. Un kas man visvairāk patīk – ierindā mēs sastājamies pēc auguma, un es ar saviem metrs astoņdesmit viens esmu tikai pa vidu. No manis pa labi ir tādi stalti tēvaiņi, tāds brašs latviešu genofonds, ka prieks! Un viņu sejās rakstīts, ka visi zina, kāpēc ir šeit. Forši, pamatīgi veči! Biju pārsteigts, ka nav nekādi memļaki ar birojos līki nosēdētām mugurām. Bet spēcīgi, trenēti, kopti vīri. Labs kontingents. Nevienā no viņiem neredzu motivācijas problēmas. Protams, jājautā, kur viņi bija agrāk? Un te jāteic paldies ukraiņiem, ka viņi ar savu piemēru pamudināja mums rīkoties, atmodināja mūs. Mēs jau miera apstākļos bijām apvēlušies savā labsajūtā, bet nu dots stimuls beidzot rīkoties. Tas nozīmē, ka ar Latviju nav bezcerīgi, kā daži uzskata,” spriež Gustavs Terzens.
Bet kāpēc viņš pats Zemessardzei pieteicās tikai tagad? “Jaunībā man vecāki tā arī teica: dari jebko, lai tikai izvairītos no dienesta armijā. Jo tad vēl mūsu armijā bija pamanāma padomju armijas “skola” – ārpusreglamenta attiecības un visādas citas nejaucības. Bet tagad nekā tāda nav. Tieši otrādi, mēs cits citam palīdzam, atbalstām grūtos brīžos. Mums ir izveidojies jauns draugu pulks, man patīk, kā veidojas savstarpējā cieņa, kā mēs esam viens par visiem un visi par vienu. Un arī komandējošā personāla un instruktoru attieksme ir tāda pati. Protams, ir militārā disciplīna, ir stingrība no viņu puses, un katrs no mums ir dabūjis sukas par kaut kādām kļūdām vai neveiksmēm. Taču tas nebūt nenotiek pazemojoši vai aizskaroši. Zemessardze ir ļoti foršs pasākums, kurā iedod dzīvē ļoti noderīgas iemaņas. Jā, brīžiem tas notiek ar stingrāku balsi, taču šāda sapurināšana vienmēr ir vietā un laikā,” atbild Gustavs, piebilstot: “Protams, varēju Zemessardzei pieteikties jau 2014. gadā pēc Krievijas iebrukuma Krimā un Donbasā. Toreiz daudzi stājās Zemessardzes rindās, tikai es tad vēl nebiju tam gatavs. Bet man to ļoti labi izskaidroja pieredzējušais karavīrs, Nacionālo bruņoto spēku fotogrāfs Gatis Indrēvics. Viņš teica: “Vecīt, tad tev bija pavisam citi uzdevumi. Tev bērni vēl bija maziņi, bija sevi jāvelta ģimenei. Tāpēc nepārdzīvo, nenovērtē sevi par zemu, bet lepojies ar to, ko esi līdz šim paveicis. Tu visu izdarīji pareizi.” Viņš mani nomierināja, jo tagad es saprotu, ka patiešām man toreiz bija jāizaudzina bērni, man nebija laika nekam citam. Un es esmu lepns, ka šo laiku esmu ieguldījis ģimenē, un tagad, kad bērni ir lieli, iemācīti būt patstāvīgi, varu sevi ieguldīt citās jomās – tētis var iet Zemessardzē. Tāpēc visiem tiem, kas šobrīd sēž mājās un šausta sevi, ka nav iespējas doties Zemessardzē, jo mājās ir mazi bērni, ir bizness, teikšu – nepārmetiet sev! Pienāks brīdis, un to izdarīsi! Būs laiks, atnāksi un tevi apmācīs. Katram savs laiks. Mans laiks pienāca tagad!”
Mugurkauls stingrāks
Ko Gustava bērni saka par tēta izvēli? Vai nav satraukušies, ka nu tētim būs jāiet karā? “Es viņus pārāk nenoslogoju ar šo tēmu, mājās militārajā formā nestaigāju, lai lieki nesatrauktu. Bet viņi zina, ka es mācos, lai viņus pasargātu. Viņi zina, ka es to līdz šim nemācēju, bet tagad to visu intensīvi apgūstu. Vecākā meita, kurai ir jau 14 gadu, uzdod man jau daudz tiešākus jautājumus, viņa reiz bažījās, vai es ar iestāšanos Zemessardzē neizsaukšu uz sevi uguni. Nomierināju, ka es tāds neesmu viens, ka bataljonā katram ir sava vieta, ka neviens mani priekšējās līnijās nesūtīs, jo neesmu tāda kaluma militārists, taču var gadīties: ja būs karš, man nāksies ņemt rokās ieroci un doties kaujā. Un tāpēc es mācos, lai zinātu, kā rīkoties, kā labāk izpildīt komandieru dotos uzdevumus, kā pasargāt sevi un citus.”
Jautāts, vai pa šiem mēnešiem Gustavs ir izmainījies kā cilvēks, viņš aizdomājas: “Man draugi saka, ka jā. Pats jau to nemanu un nevaru to nomērīt. Saka, ka esmu kļuvis savāktāks, ka mans mugurkauls ir stingrāks. Bet citādi jau nevar, ar zemessarga apliecību kabatā citādāk vairs nevaru rīkoties, jo es taču prezentēju nopietnu, militāru organizāciju.”
