"Reaģēs tikai, ja nogalinās?" - Ralfam Eilandam izsaka nāves draudus; policija ignorē

Tādu situāciju piedzīvojis gan mūziķis Ralfs Eilands, gan bērnu ārste Dana Isarova.

Līdz šim viņi savu nelāgo pieredzi un vilšanos policijas darbībā nevēlējās publiskot, bet pēc 10. maija notikumiem Rīgā, kad pie pieminekļa Uzvaras parkā policijas darbinieki nespēja nodrošināt kārtību, gan Ralfa, gan Danas mērs ir pilns. Viņi abi, gluži kā sarunājuši, nākamajā dienā sociālajos tīklos atklāja, kāpēc nejūtas droši savā valstī. 

Piedraud, ka “anulēs”

“Kam jānotiek, lai policija beidz taisnoties, ka nepietiek resursu šādu lietu izmeklēšanā? Esmu tik nikns, ka bez rupjībām un lamuvārdiem savu sašutumu pat nespēju izteikt!” patiešām saskaities ir Ralfs Eilands un žurnālam "Kas Jauns" izstāsta savu personisko pieredzi par policijas attieksmi pret izteiktajiem draudiem.

“Tie ir divi dažādi cilvēki, kas regulāri man draudēja. Policija viņus izsauca uz pārrunām tikai tad, kad iesaistīju advokātu. Bet līdz tam manus iesniegumus atmeta atpakaļ. Un vai draudētāji saņēma kādu sodu? Nē! Viņi joprojām var man nodarīt pāri,” dusmīgs ir mūziķis.

Viņam draudēts pirms vairākiem gadiem. Par ko? Par Ralfa pilsoniskajām aktivitātēm, par politisko nostāju, par publiski izteikto atbalstu LGBT kopienai. Eilands gan pats nav vēlējies vērsties pēc palīdzības policijā, līdz draugi viņu pierunājuši, kad uzzinājuši, cik neatlaidīgi bijuši vajātāji: “Viens cilvēks gadiem vajāja gan mani, gan manu bijušo draudzeni, solot viņai, ka mani “anulēs”, publiski internetā izteica draudus. Rakstīja pat maniem vecākiem. Otrs cilvēks savukārt ilgstoši sociālajos tīklos mani visādi gānīja, izteica riebeklības, līdz e-pastā atsūtīja vēstuli, sakot, ka mani nositīs, un nosauca konkrētu "Mēs jūs mīlam" izrādes datumu un laiku, kad ieradīsies. Tad vēlreiz, bet nu jau ar advokāta palīdzību, vērsos policijā. Gods, kam gods, policija šoreiz reaģēja, ieradās uz izrādi, bet tas cilvēks tā arī nebija atnācis.”

Turpina vajāt

Vai pēc policijas iesaistīšanās draudi beigušies? “Jā! Šos cilvēkus policija izsauca uz pārrunām, un draudi no viņu puses vairs nav pienākuši. Taču uzskatu, ka lieta nav atrisināta, jo vajātājiem sods nav piespriests. Turklāt nesen viens no šiem cilvēkiem atnāca uz koncertu "Ukrainas brīvībai" pie Kongresu nama un gribēja mani izprovocēt. Nācās vērsties pēc palīdzības pie apsardzes, kas šo cilvēku izveda no pasākuma. Nu kas tā par lietu – esmu rakstījis policijai iesniegumu par šī cilvēka izteiktiem draudiem, bet viņš joprojām, arī pēc ierosinātās lietas izbeigšanas, var mani terorizēt! Kā es varu justies drošs?” neizpratnē ir Ralfs Eilands.

Bet visvairāk viņam kremt, ka tikai pēc advokāta iesaistīšanas policija sākusi rīkoties. “Vairākas reizes manus iesniegumus atmeta atpakaļ. Tāpēc, redzot policijas bezdarbību, biju spiests algot advokātu, lai palīdz šajā situācijā. Un tikai tad policija beidzot reaģēja. Bet tas nav normāli! Uzskatīt, ka ar draudu saņemšanu ir par maz, lai par to ierosinātu krimināllietu. Jo neesot nozieguma sastāva.

Bet līdz tam policija neuzskata, ka man būtu kāds apdraudējums. Lai arī draudi ir izteikti un es par to esmu ziņojis policijai! Diemžēl mūsu valstī policija nodarbojas tikai ar noziegumu konstatēšanu un atrisināšanu, nevis arī ar to novēršanu,” pēc savas pieredzes secinājis Ralfs Eilands.

Mediķi terorizē antivakseri

Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, pediatre Dana Isarova plašāku atpazīstamību guva Covid-19 pandēmijas sākumā, kad sociālajos tīklos aktīvi komentēja notiekošo, iestājās arī par vakcināciju.

Jau tad viņa kļuva par vakcinācijas pretinieku vajāšanas objektu – daktere tika izsmieta sociālajos tīklos, apsaukāta un pazemota. “Es gan neatceros, vai kāds arī izteica tiešus draudus manai dzīvībai, taču mājieni bija. Piemēram, ka noskaidros, kur dzīvo mana ģimene, un tad jau es redzēšot, kas ar maniem tuviniekiem notiks,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Dana.

Viņa nav samierinājusies arī ar šādu attieksmi, tāpēc vairākas reizes vērsusies policijā, taču: “Visus šos iesniegumus policija atmeta atpakaļ. Es gan pat neloloju lielas cerības, ka tiks ierosināta lieta, jo zināju, ka arī citiem iesniegumi par līdzīgām situācijām tikuši “atmesti”. Tāpēc ar to it kā samierinājos. Taču 5. marta notikumi mani gan uzvilka krietni vairāk.”

Runa ir par plašo gājienu Ukrainas atbalstam un Krievijas agresijas nosodīšanai. Dana Isarova (Dana ir ukrainiete, un Ukrainā dzīvo daudzi viņas tuvinieki) bija tā, kas gājiena noslēgumā pie Ukrainas vēstniecības teica emocionālu runu. “Jau tās pašas dienas vakarā kāda sieviete sociālajos tīklos ielika samontētu video, kurā vispirms redzams, kur es aicinu cilvēkus vakcinēties, bet pēc tam sekoja kadri ar manu uzrunu Ukrainas atbalsta gājienā. Šā video vēstījuma ideja bija tāda, ka man maksā naudu par šīm manām aktivitātēm, ka es no vienas kampaņas tagad esmu pārmetusies uz citu. Ka esmu tāda kā “universālais korķis”, kas par naudu dara jebko. Zem šā video bija daudzi mani aizvainojoši un naidīgi komentāri, piemēram, lamuvārdi “šmara”, “kuce” bija tie maigākie. Vēl man satrauca arī tas, ka šai sievietei ir savs konts "Telegram" platformā, un tajā viņa pēc pāris dienām atkal kaut ko ierakstīja par mani – ka es esot kremliniste un nepavisam ne tīra dvēsele,” stāsta mediķe, sakot, ka tā jau tajās dienās bijusi emocionāli ļoti satraukta, tāpēc pēc šādām vajātāju aktivitātēm sociālajos tīklos vairs nav sajutusies droši.

Policija atsaucas uz vārda brīvību

Isarova konsultējusies ar juristu, kas iedrošināja vērsties policijā, jo šajos ierakstos saskatāmi pat vairāki likuma pārkāpumi – sākot ar neslavas celšanu, beidzot ar apzinātu naida kurināšanu pret personu. Tāpēc Dana vērsās policijā ar iesniegumu, bet jau pēc pāris dienām saņēma atbildi, ka policija atsakās ierosināt krimināllietu, par iemeslu minot, ka ikvienam ir tiesības uz Satversmes 100. pantu [tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus – KJ].

“Tātad, pēc policijas ieskatiem, jebkurš var atļauties apmelot citus, izsmiet, celt neslavu, pazemot, graut reputāciju, vairot naidu, jo tā esot vārda brīvība!” izbrīnīta ir Dana Isarova, sakot, ka pēc šī policijas lēmuma vērsusies prokuratūrā:”Bet ne man, ne arī juristei nav lielu cerību uz pozitīvu iznākumu. Jo diemžēl Latvijā īpaši neatpazīst mobingu, emocionālo vajāšanu. Taču ne jau tikai šādas lietas mūsu valstī neņem vērā. Es, piemēram, par šo sievieti vēl arī ziņoju Valsts drošības dienestam, jo viņa sociālajos tīklos aktīvi attaisno karu Ukrainā, izplata Krievijas propagandu. Pagājis mēnesis, un viņa joprojām to dara...”

Nejūtas droši

Kāda tagad ir sajūta turpmāk dzīvot, apzinoties, ka jebkurš var brīvi izteikties, apmelot, pazemot, aizvainot, izsmiet un viņam par to nekas nebūs, jo policija šādā rīcībā nesaskata pārkāpumu? Ārste nopūšas: “Pilnīga bezcerība. Un ļoti nepatīkama sajūta. It sevišķi, ka tā jau esi emocionāli sagrauts, zinot, ka kaimiņos notiek nežēlīgs karš, ka tur ir tuvinieki, un tad vēl atrodas cilvēki, kuri stāsta, ka tas, ko tu pārdzīvo, ir izdomājums, ka tie nav tavi radinieki, ka tev ar Ukrainu nav nekāda sakara... Es no tā sabruku... Tā jau pasaulē ir tik daudz ļaunuma, un tad vēl cilvēki izmanto šīs manas sāpes, lai mani vēl vairāk pazemotu.

Skaidrs ir tas – kamēr man patiešām neiedos “pa purnu”, kamēr patiešām nebūšu reāli piekauta, tikmēr nevienu tas neinteresēs, neviens mani šajā valstī nepasargās. Es nejūtos droši, jo cilvēki var runāt jebko, var kurināt pret mani naidu, bet policija nereaģē, jo tiešus draudus nesaskata. Jā, protams, draudi, piemēram, man nogriezt galvu nav izskanējuši, taču es patiešām pamatoti jūtos apdraudēta. Tas viss ir tik muļķīgi, ka savā valstī iedzīvotāji nejūtas droši. Drošības sajūta sašķobījusies.”

Viņa aicina politiķus vairāk pievērsties iekšlietu jautājumiem, beidzot radīt policistiem tādus apstākļus, lai viņi būtu motivēti strādāt! To pašu uzsver arī Ralfs Eilands. “Protams, es labi apzinos, ka trūkst resursu, bet, cienījamie politiķi, nu atrisiniet beidzot šo problēmu! Nu sakārtojiet mūsu iekšlietu sistēmu, palieliniet policistiem algas, paplašiniet darbavietas, lai cilvēki savā valstī varētu justies drošībā! Divas dienas pie okupantu kaunu staba Latvijai nelojāli cilvēki ārdījās, bet policija nespēja to novērst! Kauns! Kāpēc visus šos “sūdus” nevar novērst saknē?!” nikns ir Ralfs Eilands, piebilstot: “Nesaprotu, kāpēc policija ir novesta līdz tik bēdīgam stāvoklim. Kaut vai nesenais piemērs ar man nozagto velosipēdu. Pēc iesnieguma policijā man no iecirkņa zvanīja trīs dažādi policisti, un katrs no viņiem lūdza vēlreiz sniegt liecību! Vai tad ar vienu reizi vienam policistam nepietika? Kas, viņi savā starpā pat nesazinās?! Tāds haoss! Un tad sūdzas, ka trūkst resursu! Es tiešām aicinu mūsu valstī sakārtot policiju, piešķirt iekšlietām lielāku finansējumu! Mans pacietības mērs ir pilns. Redzot to visu, pilnīgi nolaižas rokas. Nu nav tas labi, kas pie mums notiek!”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!