"Dzīvs, un paldies Dievam!" - režisors Mihails Gruzdovs par veselību, ģimeni, teātri un karu
Režisors Mihails Gruzdovs žurnālam "Kas Jauns" intervijā pastāstījis par atgriešanos apritē pēc pārciestās operācijas un smagās slimības, jauno aktieru perspektīvām un Latvijas teātru nākotni, par karu Ukrainā, sociālajiem tīkliem un jaunāko meitu, kuru būs grūti palaist savā dzīvē.
Ar režisoru Mihailu Gruzdovu žurnāls "Kas Jauns" ticies viņa kabinetā Dailes teātrī. Pa lielo logu viņš bieži vien pēta garāmgājējus, lielākoties sievietes, un pēc viņu gaitas nosaka – precējusies vai nē.
Pēc lielā pandēmijas pārtraukuma teātris darbojas ar pilnu jaudu, arī jūs esat atgriezies apritē.
Jā, esmu atgriezies pēc savas slimības. Pašlaik lielākoties strādāju ar Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentiem. Iepriekš gatavojām Valmieras Drāmas teātra kursu, bet tagad studentus visiem teātriem.
Savukārt nākamā gada janvārī sākšu Dailē darbu pie Gogoļa "Precībām". Izrāde pie skatītājiem nonāks martā. Pats sākšu gatavoties izrādei jau šajā vasarā, jo jāstrādā pie kostīmiem, scenogrāfijas un horeogrāfijas. Radošā komanda gandrīz nokomplektēta. Ir vairākas komponentes, kāpēc jau laikus jāsāk darbs pie jaunas izrādes. Vienmēr jau ir arī kauja par aktieriem.
Pat jācīnās par aktieriem? Kāpēc tā?
Tas ir normāli, jo ir lielā skatuve un mazā skatuve. Lielajai skatuvei ir priekšroka. Tāpēc tas, ko es vēlos realizēt kā režisors, ir diezgan sarežģīti.
Ir priekšstats, ka režisoriem ir grūti savām izrādēm izvēlēties aktierus.
Vienmēr ir grūti. Bet es teiktu, ka tas jau mums tāds ikdienišķs process. Topošajā izrādē "Precības" būs iesaistīti tikai Dailes teātra aktieri.
Vienojoties ar jums par interviju, teicāt, ka brauksiet uz Valmieru skatīties izrādi. Vai sekojat līdzi visiem Latvijas teātriem, esat redzējis visu repertuāru?
Valmieras drāmas teātrī noskatījos amerikāņu dramaturga Edvarda Olbija lugu "Kam no Vulfa kundzes bail?". Izrādē spēlē divi aktieri, kas Kultūras akadēmijā studēja Valmieras teātra kursā. Atzīšu, ka man ļoti patika izrāde.
Dailes teātrī esmu redzējis visu repertuāru, kā arī skatos to, kas mani interesē Nacionālajā teātrī un Valmieras drāmas teātrī. Es mācos un iedvesmojos no labām izrādēm un tad arī sajūtu profesijas nozīmīgumu. Ja ir slikta izrāde, zūd dzīves jēga. Man ir svarīgi skatīties labas filmas un teātra izrādes.
Beidzamā labākā filma, ko esmu redzējis, ir spāņu kinorežisora Pedro Almodovara filma "Paralēlās mātes", kas Rīga tika izrādīta festivālā "Baltijas pērle". Tajā spēlē mana mīļākā aktrise Penelope Krusa.
Un ļoti laba izrāde no pēdējā laikā redzētajām ir "Rotkho" Dailes teātrī, kurā spēlē arī īsti poļu un ķīniešu aktieri. Scenogrāfija, mūzika, skaņa un visa izrādes brigāde ir lieliska.
Iestudējuma "Rotkho" pirmizrāde Dailes teātrī
Šodien, 12. martā, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu režisora Lukaša Tvarkovska iestudējums "Rotkho".
Laiku pa laikam Latvijas teātra rindas papildina jaunie aktieri. Kādas ir jūsu domas par jaunajiem censoņiem? Vai jaunā aktieru paaudze ir talantīga un mēs redzēsim spožas zvaigznes?
Aptuveni ik pēc diviem gadiem Kultūras akadēmijā tiek uzņemts jauns aktieru kurss. Šobrīd varu pateikt, ka būs jaunas zvaigznes. Ja runājam par Latvijas zvaigznēm, gan jāteic, ka pēc Vijas Artmanes tādu spilgtu zvaigžņu kā Holivudā mums nav.
Jau tas vien, ka šie studenti izturēs Kultūras akadēmijā četrus studiju gadus fiziski katru dienu, izņemot svētdienas, sākot no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā… Tas studentiem ir liels pārbaudījums.
Studenti pedagogus studiju laikā redz biežāk nekā savus vecākus. Tāpat arī studentiem ir draugi jānogriež burtiski kā ar šķērēm. Nav laika draudzēties.
Aktieris ir kā ķirurgs – vai nu labs, vai slikts. Nevar būt vienkārši pa vidu. Protams, ja nav talanta, nekas nebūs. Talantu gan var audzināt ar darbu, tas jā, bet principā aktierus bez talanta nepieņems. Kultūras akadēmijā aktieros iestājpārbaudījumi ir četras dienas. No simtiem cilvēku tiek uzņemti 12.
Izvēlēties aktiera profesiju ir liels risks. Tas ir tāpat kā ar sievieti – tā var būt laba un var arī nebūt.
Lielākoties aktieri pēc studiju beigšanas paliek strādāt Latvijas teātros vai arī dodas filmēties uz Krieviju. Ja arī pašlaik ir pauze ar filmēšanos Krievijā, domāju, ka ar laiku atkal varēs atsākt filmēties, jo kultūra vienmēr sadarbosies. Aktierim jau tā ir maize, narkotika. Aktierim gribas spēlēt vienalga ko, vienalga, kādu mauku, bet spēlēt. Starp citu, mauku ir interesantāk spēlēt nekā labu cilvēku. Sarežģītu lomu ir vienmēr interesantāk spēlēt nekā pozitīvu, vienkāršu. Un teātris sākas tikai tad, kad tā robeža beidzas. Bet, kad viss ir pieklājīgi, nekas nebūs. Ja nav kaislības, nav mīlestības, tur neko nevar darīt.
Kādu jūs redzat nākotni Latvijas teātrim?
Latvijā ir ļoti augsts līmenis. Un visu laiku nāk klāt jaunie režisori – gan tie, kas pabeidz Kultūras akadēmiju, gan studijas citās valstīs, no Polijas, Vācijas un Londonas. Rotācija vienmēr palīdz, un viss būs labi.
Latvijā kultūra nebūs deficīts, jo mums taču nekā cita nav. Pie tā arī vajag turēties, un politiķiem to vajadzētu saprast un atbalstīt kultūru.
Kā jūs sadzīvojat ar asinsstindzinošajiem notikumiem Ukrainā, kad Krievija iebruka šajā valstī un uzsāka karu?
Kad viss sākās, nedēļu biju šokā. Nespēju pieņemt, ka 21. gadsimtā var sākties karš. Protams, skatos visas ziņas un sekoju līdzi notikumiem Ukrainā. Ir labs kanāls krievu valodā "Настоящее Время" , ko var skatīties internetā. Te rāda visus kadrus un to, kādas šausmas notiek Ukrainā. Tas nav prātam aptverams.
Es domāju, ka Ukraina uzvarēs un Putins ar savu nežēlīgo režīmu ir parakstījis sev nāvessodu. Neviens normāls cilvēks viņam to nepiedos. Tās ir šausmas...
Putina karš tuvplānā: Ukrainas otra lielākā pilsēta Harkiva un tās cilvēki 2022. gada martā
Jums Krievijā dzīvo radinieki, kā viņiem klājas?
Vecākā meita strādā žurnālā un veic tulkošanas darbus, bet māsa strādā aptiekā. Abas ar savām ģimenēm dzīvo Sanktpēterburgā. Viņas ir šokā par notiekošo Ukrainā. Lai arī daudzi cilvēki pamet Krieviju, māsa un meita pagaidām neplāno doties prom. Putins ir izdevis rīkojumu, ka par protestēšanu pret valdošo iekārtu draud sods no 15 diennaktīm līdz 15 gadiem. Tad padomājiet, ģimenes cilvēki ir īpaši piesardzīgi.
Vai arī teātra atmosfēru ir izmainījuši Ukrainas baisie notikumi?
Protams, tas ir neizbēgami. Tas ir šoks. Būtībā ukraiņi karo par mūsu brīvību. Tas pats var sākties pie mums.
Aktrisei Olgai Dreģei 1. martā bija dzimšanas diena, un studenti uzdāvināja viņai mugursomu ar pirmajām nepieciešamības lietām. Tas, protams, tāds melnais humors, bet jābūt gataviem. Somai jābūt gatavai. Lai gan kur mēs aizbēgsim? Vienīgi jābrauc uz Āfriku…
Jūs teicāt, ka jaunie aktieri ir gatavi mīlestībai un iemīlēties nav problēma, bet mīlēt – tas gan ir darbiņš. Kā jums pašam sokas ar darbu pie mīlestības savā laulībā?
Tas ir vienīgais smagais darbs, kas vispār dzīvē ir. Es katru dienu pie tā strādāju. Piemēram, sieva [režisore un aktrise Indra Roga – KJ] ne tā paskatās, un tas ir vesels notikums uz nedēļu. Man nav jēgas apvainoties, jo man mājās ir daudz sieviešu – meita Marta Marija Gruzdova, divas kaķu meitenes Kice un Lote un sieva. Viņas ienāk visas – kā Saeimā – un sāk balsot. Un es esmu vienīgais... Ar laiku secināju, ka labāk iemīlēties tajā, kas man nepatīk, nekā risināt attiecības.
Jūsu ilggadējās attiecības ar sievu ir lielisks piemērs, ka arī mūsdienās var būt stipras un stabilas attiecības, nevis šķirties un mainīt partnerus citu pēc cita.
22 gadus esam jau kopā. Mūsu meitai tūlīt būs 18 gadi, viņa šobrīd strādā Dailes teātrī biļešu kontrolē. Darbs pie attiecībām, protams, ir nežēlīgs, kaislīgs. Un tas ir ikdienas darbs. Mīlestība nevar būt kā īpašums – nopirku, un viss. Tā tas nestrādā.
Vai nebūs grūti palaist mīļo meitu savā pašas dzīvē?
Es ļoti ceru, ka tas nebūs tik ātri. (Smejas.)
Jūs esat greizsirdīgs tētis un meitas kavalieri stingri vērtēsiet?
Ļoti. Ļoti. Ļoti. Tāpēc, ka vīrietis, kas precēsies ar manu meitu, kļūs par viņu atbildīgs. Gandrīz neiespējami būs tam cilvēkam ienākt mūsu ģimenē. Būs grūti... Protams, galvenais jau, lai meitai patīk, un tālāk jau redzēsim. Gan jau es pieskaņošos. Bet būs ļoti grūti. Tas būs smags pārbaudījums – palaist meitu savā dzīvē. Jāatrod cilvēks, ar kuru esot kopā nav žēl tērēt savus nervus un dzīvi.
Ar vecāko meitu viss ir kārtībā. Par viņu jau atbild vīrs. Bet par jaunāko… Šodien dzīve iet uz priekšu, un es domāju, ka līdz 30 gadu vecumam sievietei nevajag steigties.
Jūsu darba kabinets Dailes teātrī ir ar skatu pret Bruņinieku ielu, logi lieli, redzat visus garāmgājējus. Vai bieži vērojat cilvēkus?
Jā, es vēroju cilvēkus. Ļoti daudzi iet garām. Daudzi nāk no 1. slimnīcas. Cilvēki ir tik dažādi. Vienmēr aizdomājos par sieviešu, kas iet pa ielu, likteņiem. Sievietes vērot ir interesantāk nekā vīriešus. Vīrietis pēc būtības ir stulbs, bet sieviete var dzemdēt, un tas ir kā noslēpums, brīnums. Vērojot garāmejošās sievietes, varu precīzi pateikt, vai viņa ir precējusies vai nav, ir bērni vai nav. Tas ir dzīves treniņš.
Tad jau jums ir spējas kā pareģim?
Režisoriem taču piemīt burvju spējas. Mūsu darbā ir kāda maģija. Citādi to visu nevarētu dabūt gatavu.
Uz darba galda novietota pareizticīgo ikona, jūs skaitāt lūgšanas?
Jā, ļoti gribu būt ticīgs. Es vienmēr skaitu konkrētas lūgšanas pirms gulētiešanas. Man ir savi rituāli. Esmu pareizticībā. Uzskatu, ka mammas un tēta uzdevums būtībā ir tikai viens – lai bērns ir obligāti kristīts un viņam tiek dota ticība. Pēc tam dzīves laikā bērns var mainīt ticību, bet ticības pamati jāieliek vecākiem.
Vai jūtat, ka Dieviņš jūs sargā?
Jā, protams. Jo īpaši spēcīgi to izjutu smago operāciju un smagās slimības laikā. Es reāli jūtu, ka man palīdz. Es lūdzos gan pirms operācijas, gan pēc tās. Lūgšanas – tā ir prakse, nevis teorija. Lūgšanai ir spēks.
Kādas ir lielākās vēlēšanās, ko gribat šajā pavasarī piepildīt?
Es gribu aizbraukt uz Pēterburgu un Venēciju, jo tās ir divas pilsētas, kas man ļoti patīk. Pēterburga ir piemērota manai būtībai, jo Rīga man ir par mazu. Piemēram, Ermitāža, uz kuru kaut katru dienu varu iet. Uz Venēciju braucām, kad manai sievai bija 40 gadi. Kad esmu Venēcijā, vienmēr aizeju uz ebreju izcelsmes krievu dzejnieka un esejista Brodska kapavietu un aiznesu ziedus. Brodskis, tāpat kā krievu dzejnieks un dramaturgs Puškins, ir ļoti nozīmīgi manā dzīvē. Esmu viņiem pateicīgs par to, ka viņi ir dzīvojuši.
Es jau pamazām bīdu šos braucienus, bet viss būs atkarīgs no sievas. Tu vari izvēlēties tā vai šā, bet sieviete jau vienmēr pateiks to jā vai nē.
Kā jūtaties šobrīd, kā ar veselību?
Kā man ķirurgs teica: “Nu ir dzīvs, un paldies Dievam!”. Es ārstējos Latvijā, un jāteic, ka mums ir laba medicīna un labi mediķi. Man laikam paveicās, jo es ļoti mīlu medmāsiņas. Viņas ir dievīgas (koķeti smejas).
Vai, cīnoties ar baiso pretinieku vēzi, ir stingri jāievēro veselīgs dzīvesveids?
Es smēķēju. Nu, ko darīt? Kā mana mamma reiz teica – ja ļoti gribas, tad var.
