Jokdaris, kurš kļuva par leģendu: Volodimirs Zelenskis rada jaunu politiķa standartu

Krievijas prezidents Vladimirs Putins jau Ukrainas kara pirmajā nedēļā kļuva par apsmieklu, kad kļuva skaidrs, ka iedomas par Kijivas ieņemšanu divās dienās ir izkūpējušas un ukraiņi krievu karaspēku sagaida ar lodēm un prettanku raķetēm gaidīto ziedu vietā. Taču vēl lielāks pārsteigums bija ārēji tik nekaitīgā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska pārvēršanās par nācijas līderi ar dzelžainu raksturu un spēju ietekmēt parasti diezgan kūtri reaģējošo Rietumu sabiedrisko domu. Neko tādu nebija gaidījis ne Putins, ne, šķiet, arī liela daļa ukraiņu.

Spriežot ar vēsu prātu, ir grūti pārmest Putinam šo liktenīgo alošanos. Kādēļ gan lai viņš būtu uztvēris nopietni Ukrainas prezidentu, kurš vēl pirms dažiem gadiem izklaidēja publiku humora šovos un romantiskās kinokomēdijās? Iedomāsimies, ka par Latvijas prezidentu būtu kļuvis Jānis Jarāns vai Andris Freidenfelds – no viņiem taču arī diez vai kāds gaidītu izlēmīgu rīcību kara gadījumā. Kaut gan, pilnīgi iespējams, ka velti, jo ārējais iespaids var būt maldīgs. Uzskatāmi par to pārliecināties visa pasaule varēja Volodimira Zelenska gadījumā.

“Mūsu mājās gaļu ēda katru dienu”

Dramatiska efekta labad Ukrainas prezidenta dzīves gājuma atstāstu varētu sākt ar vārdiem: “Viņš auga trūcīgos apstākļos un jau bērnībā iepazina nabadzības rūgto garšu.” Patiesībai gan tas atbilstu tikai pa daļai. Volodimira bērnība patiešām aizritēja ne pārāk pārticīgā vidē provinciālajā Krivojrogas pilsētā (ja izmantojam ukrainisko izrunu, tad Krivijrihā), taču tur pie vainas bija laikmets, kurā viņš auga, – 1978. gadā dzimušā Zelenska pusaudža gadi pagāja PSRS sabrukuma laikā, kad visas postpadomju valstis cīnījās ar trūkumu un vairāk vai mazāk veiksmīgi mēģināja veikt ekonomiskās reformas. Ukrainas gadījumā laikam atbilstošāks būtu apzīmējums “mazāk”, jo salīdzinājumā ar Baltijas valstīm tur reformas ievilkās ilgāk un diezgan pamatīgi buksēja.

Volodimirs gan padomju un postpadomju laikmetu izbaudīja ar pārtraukumiem, jo pa vidu četrus gadus pavadīja eksotiskā vietā, kur gan ekonomiskā situācija nebija ne par matu labāka kā dzimtenē, – Mongolijā. Par ceļojumu uz turieni jāpateicas Volodimira tēvam, kurš bija atzīts matemātikas un kibernētikas speciālists, tādēļ tika uzaicināts dažus gadus pastrādāt Mongolijā. Zelenskis vēlāk stāstīja, ka klimats tur bijis nepatīkams, daudzas preces nav bijis iespējams iegādāties, bet mongoļu valodā viņš iemācījies vienu vārdu – “bahuj”. Tas nozīmē “nav”, un ar to bijis iespējams īsi raksturot preču sortimentu mongoļu veikalos.

Volodimirs atzīst, ka tēvam bijusi ļoti liela loma viņa rakstura veidošanā, jo tieši viņa ietekmē nākamais prezidents izveidojies, kā pats saka, par “slimīgu maksimālistu”. Haosa un pārmaiņu pilnajās astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tēvs strādājis nepaguris, lai spētu apgādāt ģimeni ar visu nepieciešamo. Jau krietni vēlāk Zelenskis intervijā žurnālistam Dmitrijam Gordonam stāstīja, ka, pateicoties tēvam, viņa ģimene pat grūtākajos laikos varējusi atļauties ik dienu ēst gaļu. Tā veicās ne visiem, piemēram, Volodimira labākā drauga ģimene gaļu ēdusi tikai reizi nedēļā – trešdienās, un šī iemesla dēļ draugi reizēm nākuši pusdienās pie Zelenskiem.

No tēva Volodimirs mantojis vēl vienu rakstura iezīmi – principialitāti. Šajā ziņā Zelenskis vecākais reizēm pat ir aizgājis galējībās. Piemēram, kad Volodimirs stājās augstskolā, tad tēvs, kurš tolaik bija profesors (taču ne tajā fakultātē, kurā stājās dēls), sev speciāli bija izkārtojis ārzemju komandējumu uz vairākām nedēļām, lai neviens nevarētu iedomāties pārmest, ka viņš varētu kaut kā būt ietekmējis atvases uzņemšanu universitātē. Vēl viens princips, ko Zelenskis pārņēmis no tēva: “Šodien jārīkojas tā, lai rīt par to nebūtu kauns.”

Principialitāti Zelenskis, seniors, nav zaudējis vēl šobaltdien. Kad pirms dažiem gadiem Volodimirs tēvam mēģināja uzdāvināt jaunu automašīnu (parastu “hondu”, nevis kaut ko īpaši smalku), tad viss beidzās ar pamatīgu skandālu, pēc kura tēvs un dēls pāris nedēļu nesarunājās. “Es dzīvoju vienkārši, bet viņš visu laiku grib palīdzēt. Bet man taču neko nevajag, man visa pietiek! Nu, jaunus zobus gan viņš mani piespieda ielikt. Es jau esmu diezgan specifisks cilvēks, lepns. Taču ar dēlu mums ir lieliskas attiecības,” vēlāk stāstīja Aleksandrs Zelenskis.

Lai cik liela būtu tēva ietekme, profesijas izvēlē Volodimirs viņa ieteikumus tomēr neņēma vērā un par IT speciālistu nekļuva. Viņš apzināti izvēlējās humanitāro novirzienu, tā aizejot sānis no vecāku iestaigātās tehnisko zinātņu taciņas, jo arī Volodimira mamma bija saistīta ar tehnisko jomu – viņa bija inženiere. Skolas laikā Zelenskis bija sapņojis par diplomāta karjeru un apsvēris domu stāties starptautisko attiecību institūtā: “Tas bija mans sapnis. Starptautiskās attiecības un pārrunas – tas viss man ļoti patika.” Tomēr beigu beigās Volodimirs iestājās juristos, tobrīd pat nenojaušot, ka pēc gadiem divdesmit sarunas ar dažādu valstu līderiem kļūs par viņa ikdienu.

Joki kā sports

Jau skolas laikā Zelenskis atrada sev aizraušanos, kas pilnībā mainīja viņa dzīvi, – smieklīgu skeču rakstīšanu un komisku lomu tēlošanu. Deviņdesmitajos gados krieviski runājošajā postpadomju telpā milzīgu popularitāti iekaroja humoristiska spēle KVN (tulkojumā – Jautro un asprātīgo klubs), kurā dažādu augstskolu studentu komandas sacentās joku plēšanā, bet labākās no tām varēja mēroties spēkiem televīzijas ēterā. Sava komanda bija arī Krivojrogā, un par vienu no tās dalībniekiem kļuva Volodimirs Zelenskis. Kad Krivojrogas komanda apvienojās ar Zaporožjes komandu, tad izveidojās tik spēcīgs sastāvs, ka tas spēja ielauzties labāko vidū un nonākt līdz Krievijas televīzijai. Vēlāk komanda, kura tolaik jau saucās 95. kvartāls (par godu 95. vidusskolai, kurā bija mācījies Zelenskis un vēl pāris komandas dalībnieku), kļuva par pastāvīgu KVN augstākās līgas dalībnieci un regulāri parādījās TV ekrānos, tā sagādājot atpazīstamību tās redzamākajiem dalībniekiem. Dažu gadu gaitā KVN kļuva par kadru kalvi visiem Krievijas un Ukrainas humora šoviem, jo tieši šo sacensību labākie dalībnieki vēlāk veidoja praktiski visus labākos humora raidījumus abās valstīs.

2003. gadā Zelenska sadarbībai ar KVN pienāca gals. KVN vadība bija piedāvājusi Volodimiram redaktora vietu, taču ar noteikumu, ka viņš nāks viens pats, bez komandas. Zelenskis nebija ar mieru un izvēlējās citu variantu – kopā ar komandas biedriem veidot jaunu humora šovu nevis Maskavā, bet Kijevā (tagadējā – Kijivā). Televīzijas kanāls 1+1 piedāvāja jaunizveidotajai Studijai 95. kvartāls raidlaiku, un Zelenskis ar domubiedriem varēja izvērsties, radot jaunus un smieklīgus projektus, kas ātri vien iekaroja popularitāti. Bet par nacionāla mēroga slavenību viņš kļuva, pateicoties televīzijas šovam Dejo ar zvaigzni, kurā uzvarēja. Pēc šī šova ikviens Ukrainā zināja, kas ir Volodimirs Zelenskis. Vēl kāda interesanta detaļa – kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, uz to savdabīgā veidā noreaģēja arī Maskavā sēdošā KVN vadība, paziņojot, ka Zelenskim tiek anulētas visas šajā humora līgā savulaik izcīnītās uzvaras.

Miljonus vērtais bizness

Ar televīzijas šovu palīdzību iekarojis popularitāti, 95. kvartāls un Zelenskis humora šovus padarīja par īstu naudas āderi, pelnot naudu gan ar reklāmu, gan arī viesizrādēm. Cita starpā izklaidēja publiku arī slēgtajos pasākumos, smīdinot politiķus un oligarhus. Pats humorists apgalvo, ka uzstājies visu Ukrainas un Krievijas prezidentu priekšā, taču uzstāšanos Putinam īpaši neatminoties. Toties atmiņā esot iespiedusies uzstāšanās toreizējam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam un viņa Krievijas kolēģim Dmitrijam Medvedevam.

Pasākums bijis ļoti privāts, un tajā bijuši tikai divi skatītāji – abi jau pieminētie prezidenti. Pēc 95. kvartāla priekšnesuma bijusi ieplānota kādas ukraiņu dziedātājas uzstāšanās, taču to prezidenti nav gaidījuši un nozuduši blakustelpā. Pēc brīža pasākuma organizētājs Zelenskim lūdzis vēl pusstundiņu aizkavēties un parādīt prezidentiem vēl vienu numuru. Gaidīt nācies pusotru stundu, līdz zālē atkal parādījušies abi prezidenti – nu jau viegli iesārtuši un ģērbušies halātos. Noskatījušies vēl vienu humorista priekšnesumu – un atkal nozuduši dziedātājas acu priekšā, kura jau iznākusi uz skatuves un atvērusi muti, lai sāktu savu uzstāšanos. Bet vēl pēc brīža Zelenskis uzaicināts prezidentu atpūtas telpā, kur Janukovičs pateicies par priekšnesumu, bet Medvedevs noteicis: “Asi gan jums tie joki. Pie mums tā labāk nejokojiet...” Te jāpiezīmē, ka 95. kvartāls nekad nav vairījies jokot par politiskām tēmām, tā laiku pa laikam izpelnoties politiķu dusmas.

Skatoties Zelenska humoristiskos priekšnesumus un kinokomēdijas, var rasties maldīgs iespaids, ka viņš ir tikai smieklīgs aktieris. Patiesībā viņš ir arī ļoti labs producents un biznesmenis, kurš kopā ar kolēģiem uzbūvējis vienu no finansiāli veiksmīgākajiem šovbiznesa uzņēmumiem bijušās PSRS teritorijā. Laika gaitā 95. kvartāls izvērsa savu darbību arvien plašāk un atvēra biroju arī Maskavā, veidojot filmas un seriālus, kas domāti krieviski runājošajai auditorijai. Par to, cik tas bija ienesīgs pasākums, liecina skaitļi – viena seriāla stunda (bet vidusmēra seriāls parasti ilgst vismaz desmit stundas) tā veidotājiem ļāva nopelnīt 150–200 tūkstošus dolāru. Protams, šo summu nācās sadalīt daudziem cilvēkiem, kuri piedalījās darbā pie seriāla, taču būtiska daļa palika Zelenskim, kurš šajos projektos bija gan aktieris, gan producents un scenāriju autors.

Šovbiznesā Zelenskis nopelnīja lielu naudu, un viņš pats atzīst, ka var sevi saukt par bagātu cilvēku. Ja skatāmies pēc nodokļos oficiāli nomaksātajām summām, pirms prezidenta karjeras varētu būt bijis vislabāk pelnošais Ukrainas šovbiznesa pārstāvis. Zināms, ka viņam ir vairāki nekustamie īpašumi Kijivā un dzīvoklis Londonā, Krievijas mediji ir rakstījuši arī par dzīvokli, kas palicis okupētajā Krimā. Kad Volodimors jau bija kļuvis par prezidentu, atklātībā parādījās informācija, ka 400 000 dolāru viņš glabā vienā no Latvijas bankām.

Ienākumus Zelenskim sagādāja ne tikai radošā darbība, bet arī tiesības uz vairākiem viņa radītajiem produktiem, tostarp seriālu Tautas kalps, kas, sākoties Ukrainas karam, piedzīvoja jaunu popularitātes vilni visā pasaulē. Protams, uz traģisko notikumu fona tas nav būtiski, taču fakts paliek fakts – kamēr Ukrainas prezidents diplomātiskajā frontē cīnās par savas valsts izdzīvošanu, viņa kontā ienāk nauda par Tautas kalpa demonstrēšanu dažādās pasaules valstīs.

Pateicoties saviem humora šoviem un kinokomēdijām, Zelenskis bija ļoti populārs arī Krievijā – iespējams, pat vispopulārākais un pieprasītākais no ukraiņu aktieriem. Taču draudzībai beigas pienāca 2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu un daļu Donbasa. Pēc šiem notikumiem Zelenskis atteicās no jebkādas sadarbības ar Krieviju, atklāti paziņojot, ka ar okupantiem viņam nav pa ceļam. Kopš tā laika viņš principiāli atteicās uzstāties krievu auditorijai, noraidot pat ļoti lielu honorāru piedāvājumus. Intervijā Gordonam viņš pat minēja lielāko summu, ko par vienu uzstāšanos piedāvājuši krievu oligarhi, taču aktieris no tās atteicies – 250 000 dolāru.

Ceļš uz politiku

Augot popularitātei, Zelenska darbība neaprobežojās tikai ar humora šoviem vien – viņš kļuva arī par vienu no galvenajām personām televīzijas kanālā 1+1. Kā televīzijas projektu vadītājs viņš kļuva arvien interesantāks arī paša lielākā kalibra politiķiem, kuri labprāt būtu 95. kvartāla politiskās satīras bultas novirzījuši savu konkurentu virzienā. Prezidents Janukovičs vēl labu laiku pirms tam, kad pēc 2014. gada revolūcijas bija spiests bēgt uz Krieviju, esot mēģinājis nopirkt Zelenska lojalitāti, piedāvājot 100 miljonus dolāru viņa televīzijas projektiem. Pārrunas beigušās ar pamatīgu iedzeršanu, par kuras finālu Zelenskis stāsta: “Es vismaz atšķirībā no Janukoviča aizgāju pats savām kājām...” Lojalitātes paktu viņš tā arī atteicās noslēgt, bet drīz vien Janukovičs tika gāzts un viņa vietā ukraiņi par prezidentu ievēlēja citu oligarhu – Petro Porošenko.

Arī Porošenko mēģināja padarīt Zelenski par “savējo”, piedāvājot stāties viņa partijā un īstenot Ukrainā vērienīgu kinoindustrijas attīstīšanas projektu. Zelenskis uz to atbildēja, ka ir gatavs ķerties pie projekta īstenošanas, taču par partijā stāšanos domās vēlāk, kad būs kļuvis skaidrs, kā tad darbi virzās uz priekšu. Rezultātā projekts tā arī netika uzsākts, bet tuvākas attiecības starp Porošenko un Zelenski tā arī neizveidojās.

2014. gadā Volodimirs kopā ar domubiedriem no 95. kvartāla sāka darbu pie filmas, kurai bija lemts mainīt visu viņa dzīvi, – pie seriāla Tautas kalps. Tā centrā ir vienkāršs vēstures skolotājs Vasilijs Goloborodko, kurš, pašam negaidot, iekaro popularitāti, pateicoties videorullītim, ko paslepus ierakstījis un sociālajos tīklos izplatījis viens no viņa audzēkņiem – tajā pedagogs pēdējiem vārdiem lamā valstī pastāvošās nejēdzības un politiķus. Video kļūst tik populārs, ka Goloborodko nolemj kandidēt prezidenta vēlēšanās, uzvar tajās un pēc tam visiem spēkiem cenšas mainīt visu politisko sistēmu.

Seriāls, kuram sekoja arī turpinājumi, bija smieklīgs un sirsnīgs, taču popularitāti guva ne tikai šo iemeslu dēļ vien. Te nepieciešama īsa atkāpe, lai raksturotu Ukrainas politisko un ekonomisko situāciju, kas pat pēc divām revolūcijām un Janukoviča patriekšanas bija tālu no ideālas. Politiskā vide bija sadrumstalota, un tajā cīnījās prorietumnieciski un prokrieviski grupējumi. Lielu daļu ekonomikas kontrolēja vairāki oligarhi, salīdzinājumā ar kuriem Latvijas tā sauktie oligarhi ir skolaspuikas. Šo oligarhu vidū bija gan Petro Porošenko, gan arī Igors Kolomoiskis (kam pieder TV impērija, kuras sastāvā ir arī kanāls 1+1), gan vēl daži ļoti bagāti cilvēki. Katram no viņiem bija savas intereses un viena kopīga vēlme – maksāt valstij pēc iespējas mazākus nodokļus. Arī tauta sašķelta: austrumdaļā pārsvarā dzīvo krieviski runājošie, bet rietumos – vairāk nacionāli noskaņoti. Ekonomika kliboja uz visām četrām kājām, nespējot tikt galā ar milzīgo korupciju. Problēmu buķeti vainagoja nepasludinātais karastāvoklis ar Krieviju okupētās Krimas un daļas Donbasa dēļ.

Tāda bija situācija, kad 2018. gada nogalē Zelenskis nolēma iet politikā. Savu izvēli viņš pamatoja ar vārdiem: “Es vīlos valsts varā, es negribu tā dzīvot un negribu, lai mani bērni tā dzīvotu.” Par nodomu kandidēt prezidenta vēlēšanās (baumas par to klīda jau vairākus mēnešus, taču oficiāla apstiprinājuma tām nebija) Volodimirs paziņoja īpaši ekstravaganti – televīzijas uzrunā dažas minūtes pirms jaunā 2019. gada iestāšanās.

Kandidējot vēlēšanās, Zelenskim bija tikai viens politiskais kapitāls – popularitāte tautā. Un vēl arī Vasilija Goloborodko lauri, jo liela daļa cilvēku jaunizcepto kandidātu saistīja tieši ar seriālā redzēto “labo prezidentu”. Gan Zelenskis, gan arī viņa tuvākie līdzgaitnieki vēlāk dievojās, ka, sākot darbu pie Tautas kalpa, nevienam pat prātā nav nācis, ka kāds no filmas varoņiem reālajā dzīvē varētu kandidēt uz augsto amatu, tādēļ doma par seriālu kā priekšvēlēšanu kampaņu ir uzskatāma par absurdu. Viens no tuvākajiem Volodimira draugiem – 95. kvartāla aktieris Jevgeņijs Koševojs gan atzina, ka ideja par to, ka valstī nepieciešams kaut ko mainīt, Zelenskim varētu būt radusies jau pāris gadu agrāk, koncertturneju laikā braukājot pa Ukrainu un redzot, cik slikti dzīvo cilvēki ārpus Kijivas.

Pats Zelenskis, vaicāts par Tautas kalpu un tā saistību ar plāniem startēt vēlēšanās, atbildēja īsi: “Es, protams, esmu gudrs cilvēks, bet nu ne jau tik tālredzīgs! (..) Atšķirībā no Goloborodko es neesmu skolotājs, neesmu arī trūcīgs. Vismaz darba attiecībās es noteikti esmu stingrāks. Filma ir par maiga cilvēka pāraugšanu stingrā, taču es pats šo procesu jau esmu izgājis. Morālās mokas – jā, tās visas es esmu izdzīvojis. Šādu filmu jau nav iespējams radīt tikai tādēļ vien, ka esmu labs aktieris un kāds ir uzrakstījis labu scenāriju.”

Daudzsološais sākums...

“Vispirms mani aplies ar dubļiem, bet pēc tam iemācīsies cienīt. Bet, kad pēc pieciem gadiem es pametīšu prezidenta posteni – jo uzskatu, ka šajā amatā vairāk par pieciem gadiem nedrīkst atrasties –, tad visi raudās. Jo es vienmēr cenšos dzīvot godīgi un visu darīt godīgi,” tā Zelenskis puspajokam izteicās intervijā Gordonam pāris nedēļu pirms oficiālā paziņojuma par kandidēšanu.

Laiks rādīs, ar ko beigies Zelenska prezidenta karjera, taču par tās sākumu aktierim bija pilnīga taisnība – jau vēlēšanu kampaņas laikā viņam nācās uzklausīt pārmetumus gan par nekompetenci valsts pārvaldes lietās, gan par pieredzes trūkumu, gan par saistību ar oligarhu Kolomoiski, kura televīzijas kanālos Volodimirs bija strādājis. Daudzi Zelenski uzskatīja par prokrieviski noskaņotu, jo viņš iestājās par Donbasa konflikta atrisināšanu sarunu ceļā ar Krieviju. Par viņa piemērotību augstajam amatam šaubījās pat viens otrs vēlākais domubiedrs.

Piemēram, tagadējais prezidenta ofisa padomnieks Aleksejs Aristovičs, kurš, sākoties karam, kļuva par vienu no zināmākajiem administrācijas darbiniekiem, ik dienu parādoties TV ekrānos, sākumā nebūt nebija sajūsmā par Zelenski un publiski viņu kritizēja. Vēlāk gan Aristovičs atzina, ka ir velti baidījies par Zelenska pieredzes trūkumu, tādēļ laika gaitā bijis gatavs pievienoties viņa komandai.

Neraugoties uz visiem pārmetumiem un kritiku, tautas simpātijas tomēr bija Zelenska pusē un vēlēšanās viņš pārliecinoši uzvarēja. Pirmajā kārtā Volodimirs ieguva 30 procentus balsu, lielākoties valsts centrālajā daļā. Otrajā kārtā, kur palika divatā ar Porošenko, 73 procentus, nu jau gandrīz visā Ukrainā, atskaitot Rietumukrainu, kas pārsvarā balsoja par līdzšinējo prezidentu.

Zelenskis vēlētājus “paņēma” ar savu vienkāršību un sirsnību. Inaugurācijas runā jaunais prezidents aicināja ierēdņus nelikt savos kabinetos viņa portretus, bet gan savu bērnu fotogrāfijas un, pieņemot svarīgus lēmumus, vispirms paskatīties acīs saviem bērniem. Tobrīd viņš diez vai varēja iedomāties, ka 2022. gada pavasarī par populāru preci kļūs spilvendrānas ar viņa portretu, kas īpaši patiks sievietēm – jo vai tad nav jauki “pamosties vienā gultā” ar Ukrainas prezidentu? Intervijā Gordonam viņš teica, ka negribētu redzēt sev veltītu pieminekli, nespētu tam pat tuvoties. “Toties, ja manā dzimtajā Krivojrogā ieliņu, kurā esmu dzimis, nosauktu man par godu, pa to gan es labprāt pastaigātos, “ ar smaidu teica tobrīd vēl tikai prezidenta amata kandidāts.

... un skarbā realitāte

Ja kāds gaidīja, ka, nākot pie varas Zelenskim, Ukrainā uzreiz, kā rakstījis Rainis, “līdz pašam pamatam jauns viss tiks”, tad viņam nācās smagi vilties. Protams, virkne pārmaiņu bija – tika sarīkota tīrīšana valsts pārvaldē, izdarīti vismaz mēģinājumi mazināt oligarhu ietekmi –, taču vidusmēra pilsonis diez vai izjuta īpašus uzlabojumus savā dzīvē. Solījumus jaunais prezidents bija dāļājis daudzus un dažādus, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka to visu īstenošanai (piemēram, divkāršot mediķu un militāristu algas) naudas valsts kasē gluži vienkārši nepietiek. Donbasa jautājumā nekādu risinājumu tā arī neizdevās atrast, kas sadusmoja “stingrā kursa” piekritējus, kuri bija noskaņoti par katru cenu atgūt okupētās teritorijas.

Laiku pa laikam izcēlās arī pa kādam skandālam, piemēram, par Krievijas algotņu gūstīšanas operācijas izgāšanos, pēc kuras amatu zaudēja to organizējošais Ukrainas armijas izlūkdienesta šefs. Proti, 2020. gadā, īsi pirms Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, Minskā tika aizturēts bariņš krievu algotņu, kurus baltkrievu drošības dienests turēja aizdomās par plāniem iejaukties vēlēšanās. Drīz vien gan atklājās, ka Baltkrievijā algotņiem nav nekādu plānu un Minska viņiem bijis pieturas punkts ceļā uz Turciju, kur viņus gaidījis kāds pasūtījums. Taču pasūtījuma īstais organizētājs bijis Ukrainas izlūkdienests, kas bija iecerējis lidmašīnu nosēdināt Kijivā un apcietināt algotņus, kuru vidū bija arī divas personas, kas tiek vainotas Malaizijas aviolainera notriekšanā Donbasā. Kad informācijas noplūdes dēļ plāns izgāzās, taisnoties nācās arī Zelenskim, kurš gan, pēc visa spriežot, par to bija informēts virspusēji.

To, ka prezidentam nav nekāda saldā dzīve, varēja redzēt jau pēc Zelenska publiskajiem uznācieniem. Agrākais dzīvespriecīgais, smaidīgais un vienkāršais Volodimirs kaut kur bija pazudis, bet vietā uzradusies nomākta un padrūma amatpersona ar dzelzs seju. Bijušais Zelenska administrācijas vadītājs Andrejs Bogdans (viņš šo amatu ieņēma prezidentūras pirmajā gadā, līdz tika atlaists iekšējo intrigu dēļ) uzskata, ka pārmaiņās lielā mērā vainojama prezidenta jaunā PR brigāde, kas nolēmusi mainīt valsts līdera tēlu: “Rezultātā iznāca bronzas Brežņevs, bet kādēļ gan no “sava čaļa” vajadzēja mēģināt taisīt “dzelzs prezidentu”?”

Diemžēl tā nebija jaunā prezidenta vienīgā problēma. Pārvaldes aparāta tīrīšanas procesā virsotnē nonāca diezgan daudz tādu cilvēku, kuriem pietrūkst kompetences. Bogdans to skaidroja ar Zelenska īpatnējo pieeju kadru atlasē: “Viņš taču divdesmit gadus ir kā producents atlasījis aktierus, izvēloties lomai piemērotākos tipāžus. To viņš turpina darīt arī prezidenta amatā, taču tur svarīgāks ir nevis tipāžs, bet gan tas, kas cilvēkam galvā.” Vēl viena Zelenska problēma, pēc viņa bijušā līdzgaitnieka domām, ir tā, ka... prezidentam nepatīk strīdi: “Ar viņu pašu nav iespējams strīdēties – viņš uzreiz paskatās uz tevi ar tāāādām acīm... Un tā ir problēma, jo patiesība taču dzimst tieši strīdos. Turklāt prezidents bieži vien daudzas problēmas pat necenšas risināt, vienkārši atliekot tās uz vēlāku laiku.”

Var jau, protams, šo kritikas devu norakstīt uz atlaistā administrācijas vadītāja aizvainojumu, taču arī statistika neliecināja prezidentam par labu. Ja ievēlēts viņš tika ar pārliecinošu pārsvaru, tad nākamajos mēnešos viņa reitings palēnām vien slīdēja lejup, un pērnā gada vasarā Zelenska darbību prezidenta amatā pozitīvi vērtēja vien 34 procenti iedzīvotāju, bet oktobrī šis rādītājs bija nokritis jau līdz 28 procentiem. Volodimira Zelenska kā politiķa akcijas strauji kritās, un visas zīmes rādīja, ka viņam diez vai būs lemts kļūt par vispopulārāko Ukrainas prezidentu...

Kara laika līderis

Šā gada 24. februāra rītausmā viss radikāli mainījās. Krievijas karaspēks uzsāka iebrukumu Ukrainā, un dažu stundu laikā prezidents Zelenskis mainījās līdz nepazīšanai. Pagātnē bija palicis gan smaidīgais “savs čalis”, gan “bronzas Brežņevs” – tagad televizoru ekrānos parādījās apņēmības pilns nacionālais līderis, kurš patiešām bija gatavs vest visu tautu cīņā pret ienaidnieku un cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam.

Arī tauta aizmirsa visas agrākās nesaskaņas un saliedējās savas valsts glābšanai. Vladimiram Putinam bija izdevies paveikt to, ar ko paši ukraiņi netika galā gadu simtiem, – apvienot visu nāciju: gan austrumos, gan rietumos dzīvojošos, gan krieviski, gan ukrainiski runājošos. Un dziļi simboliski ir tas, ka šī apvienošanās notiek laikā, kad prezidenta pienākumus pilda ebrejs Zelenskis – jo bez ebrejiem, kuri Ukrainā dzīvojuši jau izsenis, šī zeme nav iedomājama.

Ir cilvēki, kuri ir dzimuši, lai kļūtu par līderiem kritiskos brīžos. Britiem tāds bija Vinstons Čērčils, kurš spīdoši vadīja valsti cauri visām Otrā pasaules kara grūtībām, taču piedzīvoja zaudējumu vēlēšanās uzreiz pēc kara, bet, kad piecdesmitajos gados atkal atgriezās premjerministra kabinetā, tad miera laikā neko īpašu nepaveica. Zelenskis sāka kā miera laika prezidents, un varam tikai minēt, ko viņam būtu izdevies paveikt un kādas pēdas atstāt Ukrainas vēsturē, ja viņš būtu varējis mierīgi strādāt piecus gadus.

Taču jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka kara apstākļos labāku līderi par viņu ukraiņiem būtu grūti atrast. Viņa uzrunas līdzpilsoņiem un dažādu valstu politiķiem ir tik spēcīgas un iedvesmojošas, ka nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Turklāt uzrunas ārvalstu parlamentāriešiem viņš principiāli saka ukraiņu valodā, kaut gan brīvi runā arī angliski.

Zelenska personīgā drosme, atsakoties no visiem piedāvājumiem pamest Kijivu, kur viņa dzīvībai ik dienu draud briesmas, asi kontrastē ar frontes otrā pusē esošā Vladimira Putina slēpšanos pazemes bunkurā aiz garumgara galda. Ukrainas prezidents ir radījis jauna politiķa standartu, ko jau tagad mēģina kopēt viens otrs Rietumu līderis – lai atceramies kaut vai Francijas prezidenta Emanuela Makrona tērpšanos armijas džemperī, cenšoties līdzināties Zelenskim, kurš kopš kara sākuma nav vilcis uzvalku un valkā vienkāršu aizsargkrāsas T kreklu. Atliek vien gaidīt, kad Emanuels sāks arī audzēt bārdu. Un, lai ko nelabvēļi teiktu par Zelenska kadru atlases politiku, kara apstākļos mēs redzam virkni gados jaunu un spilgtu cilvēku Ukrainas varas augstākajā ešelonā, kuri izskatās nesalīdzināmi labāk par Putina “veco gvardi” – ārlietu ministru Lavrovu, aizsardzības ministru Šoigu un pārējiem.

Lai kā beigtos karš – bet tas nevar beigties ar Ukrainas zaudējumu –, jau tagad ir skaidrs, ka ukraiņiem ir jauns nacionālais varonis, par kuru sajūsminās gandrīz visa pasaule. Nav šaubu, ka viņu gaida liela nākotne – mēs visi esam zaudējuši labu aktieri un humoristu, taču ieguvuši globāla mēroga politiķi. Par to, ka Zelenskis varētu apstāties pusceļā, nav pamata šaubīties. Lai to saprastu, pietiek vēlreiz pārlasīt interviju, ko viņš sniedza pirms vairāk nekā trim gadiem, kad karš likās kaut kas neiedomājams: “Ja esmu iesaistījies kaujā, tad to vairs nepametīšu. Tas nav manā dabā. Varu zaudēt, taču pusceļā neapstāšos. Baltais karogs nav mūsu karogs.”

Volodimirs un Olena

Par savu ģimenes dzīvi Ukrainas 6. prezidents īpaši daudz nestāsta, respektējot sievas Olenas vēlmi saglabāt privātumu, cik nu tas vispār šādos apstākļos iespējams. Ir zināms, ka abi mācījušies vienā skolā paralēlklasēs, taču regulāri satikties sāka vēlāk. Astoņus gadus draudzējās, līdz 2003. gadā apprecējās. Ģimenē aug meita Oleksandra un dēls Kirilo. Sieva ilgus gadus plecu pie pleca ir strādājusi kopā ar Volodimiru viņa radošajos projektos, specializējoties scenāriju rakstīšanā. Valsts lietās, kā apgalvo abu ģimenes draugi, prezidenta laulātā draudzene nejaucas, atstājot politiku vīra ziņā.